|
Ivars Lindbergs
Improvizācija pilsētai un
I
Pilsēta - cilvēki, Cilvēki - pilsēta Guļ un kustas, Žņaudz un smacē. Pilsēta - akmeņi, Akmeņi - pilsēta. Pelēka masa Aizsedz un noklāj. Cietums un sprosts. Pilsēta - tērauds, Tērauds - pilsēta, Betona sirds, Cieta un auksta. Melīgi uguņi. Pilsēta - cilvēki, Pilsēta - betons, Pilsēta - tērauds, Cilvēki - pilsēta. Progress vemj Benzīna tvanu, Čuguna kokā Dūjai nav vietas. ... es gribu būt vēja glāstīts smaržojošs egļu zars, zeme kam spēks, saule kam mīla, putns kam draugs.........
II
Steiga un nauda, Nauda un steiga, Nokauj un pārdod Visu ko var. Labums ir nauda, Vērtība nauda, Steiga dod ērtību, Ērtība - progress. Atdoties, pārdoties, Atļauties, piekrāpties, Ka tik ir nauda, Varenā nauda. Ātrāk un straujāk, Vairumā lētāk, Vairums kļūst masa, Masā mirst gars. Cilvēce pārdodas, Vairumā pārdodas. Ērtība - progress, Varenums - nauda, Ātrāk, tik ātrāk, Lai neredzam nāvi. ...es gribu būt paslinks kalnu nerātns strauts, laiks kam vēl apmīļot mazāko oli, veldzi dot piekrastes ziedam, brīvs kas uz vietu steidz pasaules malā, kur mākonis skūpstās ar jūŗu ...brīvs...
Pielūgšana
Reiz Nakts smacīgā tumsa Nozaga acis man. Kļuvu es akls. Tu teici: Es būšu tev Acis. Un redzēju rītā Es sauli Krāsojam Plaukstošas ābeles sārtas.
Reiz Negaiss un vētra Atņēma ausis man. Kļuvu es kurls. Tu teici: Es būšu tev Ausis. Un dzirdēju rītā Es putnu Dziedam Par sudraba zāli un zemi.
Reiz Rūgtums kā nakts, Vilšanās vētra, Sāpes un trulums, Dzīve vai miglains akacis - šķita un bija. Jutos es Akls, kurls un viens. Tu teici Tomēr Es būšu tu. Nu redzu un dzirdu Un jūtu. Tu esi Plaukstoša ābele, Saule un dziedošs putns; Tu esi Zeme un mūžība, Nav tumsas, Jo tevī aust rīts, Nav vētras. Jo tevī Es dziedoša pretvētra kļūstu Tu esi viss. Tu esi viss.
Vulfa kristība
(Normaņu teika) VELTĪJUMS JĀNIM SARMAM
Simtu vasaras gaŗām Vulfam Anskara dēlam: Simtu Kartāgas vārtos Mauru tuksnešu smilts!
Te viņš nācis, te stājies Šķēpiem zibina gaisus. Gotu mēlē jau dziedās Skanīgs stabuļu vaŗš?
Bīskaps Celestīns saka (Dieva dārznieks virs zemes) „Debess valstību atveŗ, mazgā ūdeņu šalts!”
„Vilka ādu jel noliec, Kristus avotā stājies! Vulf’ ar brāļiem un māsām, līksmo, celies un ej!”
„Ak, teic, ganītāj augsto, kur man brāļi un māsas, tūkstoš tēvu un māšu, ģinšu karapulks sūrs?”
„Teic, vai viņus nu glabā ēnu tekās bez mitas sudrabs aizsaules dārzos, mūžīgs pazemes sniegs?”
„Vulf, mans brāli, visaugstā Dieva taisnīgais lēmums: Tārps ir pagānu miesa, Uguns nedziest nekad!”
„Velti, Celestīn’, tīkot atslēgt valstību durvis: Simtreiz labāki dzesē sakurts uguņu sārts!”
„Vilka ādu man pasniedz, klusot novērsi vaigu; Debess godību nealkst jūŗu pārbraucējs sīvs!”
„Tur, kur ledāju rūnās pusnakts saule met zibšņus, ģints man ziemeļu vētrā – debess, pekle un viss!”
Simtu vasaras gaŗām Vulfam Anskara dēlam; Simtu Kartāgas vārtos mauru tuksnešu smilts...
Noskumuša smīniķa domas
Varbūt Tu tomēr esi - - Nepazīta. Kad eju pa naksnīgu ietvi Pār melnām ēnām Un blāviem gaismas plankumiem, Tu varbūt gaŗlaikojies tai busā, Kas aizslīd gaŗām zaļganā gaismā Ielu krustojumā - My lady Green Sleeves. Kad sabiezē krēsla Un klausos, kā pagaist Vai skaļāka top šī Green Sleeves dziesma, Ko skandina saldējuma auto, Es domāju mazāk par saldējumu, Daudz vairāk par Tevi - Daudz kairāk par Tevi - Green Sleeves - La nieve. Tu esi debesis Zaļganas, skaistas, tālas. Tu esi rieta kvēle - Sniegos.
Ceturtdaļnopietnas iedomas
Samtaini melna Ēna šķērso Pelēcīgu ietvi. Ielu krustojumā Tumšdzeltena gaisma. Aiz tās - Kuplu koku lapotne Samtaini melna. Silta vēja brāzmas, Iesmaržojušās Spēcīgām smaržām. Tas viss kaut kā šķiet Piemērots papildinājums Tai ainai, Kuŗā tiekos ar Tevi. Tu esi galvenā tēlotāja, Kas, diemžēl, neierodas izrādē; Aizstājējas nav. Vientulīgs pastaigājos skatuvē. Varbūt kādu lielisku vakaru Tu beidzot parādītos - Gaišā tērpā, iedegušām kājām, Melna, diža suņa Pašapzinīgā pavadībā.... Bet nešaubos: Tev prātā Būtu cita luga.
Panīkuša dzejoņa meditācija
Dantem vielu gādāja Beatriče, Ronsāram - augstprātīgā Helēna Un Kasandra Salviati. Miniatūrfauns Virza Apjūsmoja dažādas Alizandras, Andželikas un Olīvijas. Kas man spētu liegt Atdarināt diženos - Samīlēties nelaimīgi (protams), Bet interesanti? Varbūt gadītos iemaldīties Neizpētītos džungļos un redzēt Krāsas necerēti krāšņas? Vai droši kāds zina, ka itin drīz Par zvēru maltīti es taptu? Man patiesi nebūtu grēks Pagāniskās un maigās iedomās Vērot Tevi tad, kad esi Spožumā, neaizsegta un vēl daiļāka... Un par ļautiņu ņirgām Es tikai pasmīnētu vai saviebtos; Es dzejiski skumtu par Tavu izsmieklu. Varbūt pat nolemtu teikt kādu glaimu, Vērojot, vai Tavas acis tumšās Uz mirkli nekļūst vēl tumšākas... Kādēļ tomēr šis riebums, Kad sāku par mīlas jūsmām prātot? - Būtu sāpīga piepūle izrauties No stinguma dziļa un ilga. Un beigās varbūt Ceļojums izplatījumā - Rēgains un vientulīgs, Tālu aiz sevis atstājot Pasauli pavisam nopostīto.
Kārtis
Loga rūtīs lietus dūres dārds. Uz mēles neteikts izkūst vārds. Krēslainā spēlē nākošā dalītā kārts: pelēku krustu devītnieks, sirdij nederīgs, lieks. Pelnos izirst prieks.
*
Spilgti sarkani ziedi dūmainās debesīs dega. Cauri stiklam svieda kārti citu: sirdī krita siržu dāma; šķīla dzirkstis neskaitāmas: aizdzirkstījās prieks.
|
