Prātus mulsina Romas ielu kņada. Lunkani, tumšmataini, melnacaini vīrieši baltos uzsvārčos, izbāzuši galvas no veikalu vēsajiem, tumšajiem vēderiem, iesviež saules dedzinātajā ielā melodisko: „Gelati! Gelati!” Līganas, olīvādainas itālietes, raibiem puķu groziem virs galvām, mēģina viņus pārkliegt ar „Fiori!” Uz ielu stūriem pārdevēju šaudīgās rokas vilina gaŗāmgājēju pamest aci uz viņu dienvidu augļu piekrautajiem ratiņiem. Tur liesmojoši ķirši, violetas vīnogas, rožaini firziķi, baltas kokosriekstu šķēles, sārtas ūdens melones. Žilbinoša saule met savus zibšņus, un jau tā košās mājas laistās vēl spožāk. Sienas un mūri atmirdz dzeltenā, okerā, konjaka zeltainumā, lašu rožainumā. Pāri dārzu sētām kupli palmu vēdekļi sniedzas debesīs un reibinoši smaržīgi glicīniju ķekari kairina nāsis. Smaržas jaucas kopā ar Romai raksturīgo grauzdētās kafijas un citronu smaržu. Priecīga kņada valda Šaurajās ieliņās. Šad un tad tumšāku plankumu ienes kāds no neskaitāmajiem mūkiem, kas savos kuplajos svārkos kā tumšs sikspārnis noplandās raibajā pūlī.

Bet tad lēnām pūlis kļūst retāks, klusāks. Tuvojas Piazza Navona, viens no klusākajiem, aristokrātiskākajiem Romas laukumiem. Saulē iesnaudušās bērnaukles. Lēni burbuļo fontānu ūdens. Un tad, tur jau pretim slejas Panteona masīvs. Šī – vecā pāvestu Roma. Ieliņas šauras, šauras. Gājēji reti. Visapkārt vecuma smarža. Un kaķi! Tie Romā mīt miljoniem. Viņus var sastapt Kolisejā, ērti atstiepušos vareno velvju paēnā; viņi izbiedēti iztrūkstas no atpūtas Foruma drupās un pie Panteona laiski izstaipa baltas, svītrainas, melnas vai noplukuši pelēkas muguras.

Diagonāli pretim Panteona ieejai atrodas mazāks laukums – Piazza Capranica. Ēnā bikli atmirdz antīkvariātu logi. Šeit mīt Jānis Annus . Romā viņš nokļuvis ar „American Academy of Art” stipendiju. Un Romā Jānis Annus ir palicis. Viņa studija ierīkota 16. g.s. ēkā. Ja tiek cauri smagajām, apkaltajām āra durvīm un kāpj augšā pa ērtām, platām trepēm, tad drīz nonāk pie durvīm, kuŗās, aiz kuplas bārdas slēpdamies, stāv Jānis Annus. Šī viņa valstība.

Pārkāpjot slieksni, nāsīs iesitas eļļas krāsas smarža, acis apžilbina audekls ugunīgās krāsās, kas grezno krēslaino priekšnamu. Kā dervišs, starp mēbelēm izveicīgi locīdamies, Annus ciemiņu virpuļa tempā izvada cauri dzīvoklim un iebīda darbnīcā. Tur uzkavēties viņš mīl visvairāk. Pārējās telpās baroka svečturi, zemas, ērtas mēbeles, vecas lelles, kokgriezumi, vecas pulksteņu ciparnīcas, bet caur logiem skats uz italisko mājas pagalmu, kur norit visa italiešu dzīve.

Darbnīcā acis saista gleznu grēdas, nokrautas uz molberta, gar sienām, uz grīdas, Bet tad – skats sastingst pie rēgainas dejas. Uz sienas kustas ķēmīgas figūras, mezdamas fantastiski groteskas ēnas. Tā Annus leļļu kollekcija. Marionetes viņš savācis dažādos antikvariātos, pat uteņos. Tagad savos rokoko un baroka tērpos tās dejo šeit, auklas stiepjas no griestiem lejup. Mākslīgā apgaismojumā radušās ēnas izteiksmīgi kariķē dejotāju kustības. Annus mīl teatrālu apgaismojumu. Ja citi mākslinieki ilgojas pēc dabiskas gaismas, plašas, gaišas studijas, tad Annum patīk prožektoru labirinti, un viņš vismīļāk glezno naktī. Annum patīk teātris un dažādi gaismu efekti. Kādreiz viņš vēlētos gleznot skatuvei.

Annus cienī Piranesi (dz. 1720. g.) Gar sienām daudzas Piranesi grafikas, techniski meti. Bet dominē Piranesi iemīļotākais temats – drupas. Annum arī plaša fotogrāfiju kollekcija. Liela daļa uzņēmumu paša darināti, savākti ceļojumos pa Siciliju un pārējo Itāliju. Attēli rāda drupas, katakombas, baroka fasādes, interesantus, dekoratīvus portālus. Ar materiāliem apkrauti galdi, piepildītas lādes, katrs kaktiņš un stūrītis. Annus smaida un dedzīgi stāsta, ka gleznotājam viela ir jāvāc. Vēlāk visu var apstrādāt un izstrādāt. Tā Annus grib arī tagad izmantot laiku Itālijā. Vai viņam figūras un to kompozīcijas neinteresē? Tomēr. Tādēļ jau arī aizraušanās ar lellēm. Kādreiz Annus glezno arī figūras, bet tikai daiļas. Neglītas esot modes lieta. Tās esot vieglāk gleznot, un gleznotājs to parasti darot tādēļ, lai būtu interesants. Bet pagaidām Itālijā Annus izmanto to vielu, kas šeit sasniedzama, bet citur pasaulē nepieejama.

Annus glezniecību bez Piranesi ietekmējis arī amerikānis Judžīns Bermens. Ja jautā Annum par viņa gleznošanas veidu, jo modernais cilvēks taču mīl visu iedalīt kategorijās, tad Annus būtu ietilpināms t.s. „maģiskā reālisma” novirzienā. Par šo novirzienu Bermens saka; „As one can explore time back and forth with complete familiarity and consciousness of parallels between sensations and thoughts centuries apart, the aspects, form and color of diverse things can merge, interpenetrating create double, triple, multiple images and infinite visual associations and transformations.” Modelis kļūst interesants tikai tad, ja atgādina mūzu, Sibillu, dievieti. Mākoņi „maģiskā reālisma” ietekmē pārvēršas zemjūŗas skatos; drapēriju kritums pauž ķermeņu kontūras, kaut gan ķermeņu tur būtība nav; viļņains matu kritums, kas aizsedz seju, var būt izteiksmīgāks nekā seja pati.

Gleznotāja svarīgākais uzdevums ir radīt illūziju. Ja gleznotājs vēlas, lai skatītājs būtu totāli saprotams, visam nereālajam ir jāizskatās simtprocentīgi reālam. Annus pasvītrā: ja šī reālisma illūzija ir tik liela, ka gleznotājam pašam kļūst bailes, tad darbs ir labs. Bermenu un Annu ierosina reāli priekšmeti: reāli cilvēki, foto uzņēmumi, avīžu izgriezumi, architektūra, techniski meti, sagruvušas ēkas, citu mākslinieku gleznas, dabas skati, jūrmalas oļi. Visa daba, viss, ko radījis cilvēks, ir ierosmes avots māksliniekam. Annus piešķiŗ lielu nozīmi saviem bērnības iespaidiem, piemēram, bērnībai jūrmalā. Viņš rāda skices ar rēgainiem kuģiem, driskainām burām. Un pašlaik – visspilgtāko zīmogu viņa fantāzijā ir atstājusi Itālija ar savām formām, drupām, krāsām.

Annus gleznās apžilbina lielais gaismas un krāsu mirdzums. Annus technika šķiet tādas pat mistikas apdvesta kā viņa temati. Viņš sāk ap pagleznojumu, ko uzpludina audeklam ar rulli. No šī pagleznojuma izdalās brīvas formas. Šīs formas ir tad Annus māls, ko viņš attīsta un izstrādā. Beigās tiek uzpludināta plāna eļļas kārta. Gleznas virsma ar to ir gluda, mirdzoša. Vietām efekts ir viļņains; apakšzemes labirinti, katakombas, velves, minotauru mājokļi. Perspektīva mainās. Bieži priekšmeti tverti no lejas, citreiz tie ir kā ar nazi atdalīti no fona. Dažreiz tie ir trīsdimensionāli, bet novietoti pret divdimensionālu fonu. Acis priecājas par interesantajām gaismu spēlēm un rotaļājas ar mainīgām dziļuma plāksnēm. Intriģē jautājums: ja apietu apkārt, kas gan aiz katras plāksnes atklātos? Kas glūn aiz nākošā pagrieziena labirintā? Kas gaida aiz pussagruvušajām durvīm? Grūti uzminēt. Annus pats smīn un atkārto: ja glezna iedvešot pašam tās radītājam šausmas, tad viņš esot apmierināts. Vai viņš zina, kas aiz drupām, aiz labirintiem, aiz noslēgtiem vārtiem mīt? Annus noraidīdams purina galvu, bet kādreiz viņš to tomēr gribot gleznot.

Romas drupas nav gala punkts Annus glezniecībā. Tās ir tikai stadija viņa attīstībā. Viņu ierosina apkārtne, Piranesi. Viņa krāsas ir italiskas: silti zemes toņi, oranžs, sēpija, brūns; pulsējošs, verdošs kardināla sarkans un Tirenijas jūŗas zilais zaļums. Annus krāsās saule, šķiet, lec un riet virs vizuļojošās jūras. Sarunas novirzās no Annus paša darba uz glezniecību vispār. Annus ir pārliecināts, ka gleznotājam ir jāpārvalda technika. Skola un techniskās zināšanas ir nepieciešamas. Daudziem abstraktistiem tādas nav, un viņi ir nonākuši strupceļā, jo abstraktā māksla sāk iziet no modes. Kas atliek abstraktistiem? Panikā viņi meklē ceļu atpakaļ pie priekšmetīgās glezniecības. Lai to spētu, viņiem, diemžēl, trūkst zināšanu. Bez tam, daudzi gleznotāji nekalpo mākslai, bet kalpo tikai tirgum, arvien cenšoties būt laikmetīgi.

No latviešu gleznotājiem Annus izsakās atzinīgi par Kaņepu, Vīdzirksti. No mūsu dzejniekiem viņš sevišķi mīl Taunu. Bet mūzikas pasaulē Annum tuvi ir Gluks un Vivaldi. Kāpjot pa platajām trepēm lejup, baroka mūzikas skaņas pavada līdz smagajām, apkaltajām durvīm. Tās atveŗas, izlaiž ciemiņu svelmīgajā Romas ielā un tad smagi aizkrīt. Skaņas izgaist.

Raksta autore – doktorande Maruta Lietiņa.