SARMA  –  AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU JAUNO RAKSTNIEKU TĒVS

 

Melburna lieluma ziņa nav nekāda Ņujorka, tomēr stundas laikā nekur tālu aizbraukt nevar. Tādēļ esmu liktenim ļoti pateicīga, ka tam labpaticies mani novietot Melburnas austrumu „krastā”, kur kopš iebraukšanas Austrālijā jau kādus gadus piecpadsmit mitinās arī rakstnieks Jānis Sarma.

Iepazinos ar viņu tāpat kā daudzi citi Melburnā, kad to raksti pirmo reizi parādījās lokālā presē drukātā veidā. Visus tādus iesācējus Jānis Sarma paturēja prātā un, lai gan daudzi droši vien domāja citādi, godāja par kollēgām un aicināja uz latviešu preses kopas sanāksmēm. Ar vardu sakot, visādi atbalstīja. Bez viņa kopšanas droši vien ne viens vien literārs stādiņš, oficiālu atzīšanu gaidīdams, būtu aizgājis bojā. Kopš tā laika divdesmit minūšu gaŗais brauciens uz Aivanho ciemos pie Jāņa Sarmas man ir daļa no dienišķās maizes.

Aivanho priekšpilsētā Livingstona ielā, kur dzīvo Jānis Sarma, laikam gan būs kādreiz iegriezušies, atbalstu meklēdami, it visi Melburnas jaunākās paaudzes spalvas cilātāji. Mazā istabiņa laipnās Čakanovsku ģimenes mājas dārza pusē, kaut arī tik maza, ka tur vieta tikai gultai un rakstāmgaldam, melburniešiem kļuvusi gandrīz par tādu mazu „elles kēķīti”. Jānis Sarma vienmēr skubina šādas satikšanās un debatēšanas padarīt oficiālākas un plašākas, bet nekad līdz tam neesam tikuši. Ja kādam kaut kas uz sirds, vai nu vajag padoma, kritikas vai vienkārši atbalsta, aizbrauc uz Aivanho un atgriežas – stiprināts.

Aivanho ir klusa priekšpilsēta, tur daudzās ielās vēl redzamas koloniālā stila mājas no „veciem, labiem laikiem”, kaut arī modernās pludlīnijas nami iekaro sev arvien vairāk vietas. Kokiem apstādītās ielas un skaistie dārzi aicināt aicina pastaigāties, un Jānis Sarma staigāt iet bieži. Aivanho un kaimiņu priekšpilsētas Heidelbergas ielas viņš pazīstot visas pēc kārtas. Bez tam varot nemaldīgi pateikt, kāds kuŗā gada laikā tanī Melburnas daļā vakaros esot laiks. Staigāšana vislabākā esot starp septiņiem un deviņiem vakarā. Ne jau gaŗu gabalu, tikai tik ilgi, lai izsmēķētu pēcvakariņu cigāru. Kuŗš šādu cigāru redzējis, var nojaust, ka pārāk īss staigājamais gabals nevar būt. Ja kādreiz ieminos, tagad zinātnieki saka, ka smēķēšana esot kaitīga. it sevišķi cigāru smēķēšana, saņemu tipisku humora pilnu atbildi: kā kuŗam, kā kuŗam; jums, piemēram, tā nāktu par sliktu, man nāk par labu.

Bez cigāra Jānis Sarma cienī arī viskiju, ko Austrālijas latvieši sauc par Jāni Staigātāju, un stipru kafiju. Zinu tikai vēl vienu melburnieti, Ināru Brēdrichu, kas kafijas baudīšanā var turēt līdz Sarmam. Citi vājāki jau sen būtu miruši ar sirdstrieku. Sarma pats saka, ka no tādām baudām neatturoties un nekādus veselības likumus neievērojot, tādēļ arī padomus ilga mūža nodzīvošanai citiem nevarot dot.

Jānis Sarma raksta regulāri katru dienu kādas četras vai piecas stundas. Rakstīšana viņam nozīmē darbu, kas prasa skaidru galvu un krietnu koncentrēšanos. Iedvesmas momenti, strādāšana cauru nakti un šādai nakšu strādāšanai sekojošā manuskriptu dedzināšana viņam ir pilnīgi sveša. Viņš raksta vispirms rokrakstā, – pildāmspalva esot salūzusi, un tādēļ tā tagad jāmērcē tintes pudelē – papīra lapas piespraudis uz tāda dēlīša, kādus sekretāres lieto atsevišķu papīrīšu kopā saturēšanai. Pēc tam uz mazas, zaļgani pelēkas rakstāmmašīnas viss tiek rūpīgi pārrakstīts ar attiecīgiem papildinājumiem un labojumiem. Viņa strādāšana var noderēt par paraugu ikvienam jaunam un dedzīgam talantam. Pēc ciemošanās pie Jāņa Sarmas šāda talanta īpašnieks ne reti jūtas kā vēsā, spirdzinošā avotā izmērcēts, un jāatzīst, šāda pelde nāk tikai par labu. Manuskriptus viņš sakārto rūpīgi un glabā aktu vākos, no ikviena izdevējiem aizsūtītā sev paturot caurrakstu. Viņa grāmatu plauktos ir arī tādi akšu vāki, kuŗos citi varēšot ieskatīties tikai pēc viņa nāves. Kopš dzirdēju šādu spriedumu, ik reizes skatos uz tiem ar dalītām jūtām, sak, gribētos ļoti tos lasīt, bet... Citādi Sarma ar vislielāko prieku aizdod grāmatas, periodiskus izdevumus, savas piezīmes un manuskriptus, tāpat kā viņš neliedz nevienam savu padomu un kritiku.

Kādreiz Jānim Sarmām pārmet, ka viņš visus iesācējus uzņemot par daudz laipni, ka kultivējot diletantismu. Tiesa, ja Jānis Sarma kaut ko saka par cita darbiem, tad viņš parasti saka arī kaut ko labu un atzinīgu. Bet zinu arī gadījumus, kad viņš klusē un nesaka nekā, jo liekas, pēc viņa uzskata vislielākā neatzīšana kādam mākslas darbam ir klusums, ne jau skaļa nolamāšana. Tāpat par vispārīgām literārām un sabiedriskām parādībām viņš izsakās vai nu labvēlīgi, vai ar smalku humoru un vēl smalkāku sarkasmu. Tie ir pat tik smalki, ka viegli var paiet neievēroti, un bieži vien arī paiet gaŗām taisni tur, kur tiem vajadzētu atsisties.

Bet Jānis Sarma neko nekritizē šauri, pēc kādas sastingušas mērauklas. Viņš vienmēr uzsveŗ, ka viņš raksta tā, kā viņa dzīve un laikmets to prasījis, tādā veidā, ko tagad ne reti sauc par vecmodīgu, bet mūsdienu paaudzei jāraksta tā, kā to prasa mūsdienu laikmets. Nekas viņam nav svešāks kā konvencijas, vai nu tās būtu simt gadu vecas vai tik jaunas kā modernais manierisms. Bez tam ne uz vienu laikmetu vai atsevišķu rakstnieku nevar gaidīt, kamēr tas nāks klajā ar jau gatavu mākslas darbu. Ikvienam ir jācīnās, jāviļas un jāpieviļ citi, pirms starp mūzām veltīgi ziedotajiem upuriem izrādīsies kāds, kas nav veltīgs. Jauno Gaitu viņš vienmēr piemin kā šādu upuru trauku mūzām, no kuŗa ne viens vien darbs jau pacēlies pāri aizmirstībai.

Vēl gribu pieminēt Jāņa Sarmas ārkārtīgi lielo pacietību likteņa priekšā. Viņš nekad nesūdzas, un Dievs zina, ka viņam iemeslu būtu diezgan. Astoņdesmit gados ir salūzuši daudzi spēcīgi ozoli, un daudzi jaunāki, pārstādīti svešā zemē, nīkuļo. Bet Jānim Sarmam pēc tik gaŗa mūža un tik daudz sāpēm un ciešanām pietiek spēka smaidīt un radīt ar smaidu cauraustus darbus. Un ne tikai tam. No viņa ticību saviem spēkiem ieguvuši, tieši vai netieši, vesela paaudze latviešu rakstnieku un dzejnieku, taisni tad, kad viņiem šo ticību visvairāk vajadzēja.

Aina Neboisa

 

 

n „Cilvēkam, tāpat kā kokam – jāaug, cik tālu vien var; jāizveido, jāizsaka sevi, cik vien iespējams...” teica Sarma, raudzīdamies pa savas istabas lielo logu dārza kokos, kas bija pilni lietus un vēja, svētdienā, kad biju aizbraukusi viņu apciemot. Šais Sarmas vārdos nav ne optimisma, ne pesimisma, bet drošs, liels spēks.

Sarma ir pats kā stiprs un sīksts koks, kas stāv nebalstīdamies ne pie viena, visu panesdams, augdams un sakuplodams ar neatlaidīgu spēku.

Strādādams prozā un dzejā, laizdams klajā grāmatu pēc grāmatas, strādādams arī ar otu un grebumu nazi, urbdamies rakstos joprojām pēc jaunām zināšanām, kas aptveŗ tautas un laikus, Sarma ir aktīvi bijis klāt sava laika trimdas notikumos, palīdzējis, vērojis, spriedis, vērtējis tos no lielākā līdz mazākam, meklējis, šķirojis un sadzirdējis kā zāles augšanu ik rindu un teikumu, ko Austrālijas latviešu jaunie rakstnieki mēģinājuši sacīt. Sarma pazīst katru, ir cerējis uz katru un devis tā spējām savu ticību. Sarma ir ar tiem kopā tuvu un tālu, viņš ir atbildējis simtām vēstuļu, ir atradis ko teikt par visdažādākās dabas jautājumiem, izcilājis kā nītis audeklā viņam pienestās problēmas un arvien pratis teikt, ka audeklam tikai aušanas vaina, jaunos sarežģījumos no jauna bijis ar mieru palīdzēt un meklēt, kur jāsien vai jāatraisa kāds mezgls. Tas ir lielākais devums, ko jauns rakstnieks var saņemt no ārpasaules – piedzīvojuša rakstnieka patiesa līdzdalība un atbalsts.

Sarmas nozīme kā Austrālijas latviešu jauno rakstnieku audzinātājam ir vienreizēja, un viņa lielumu un daudzpusību šinī darbā pilnam varēs novērtēt tikai pēc gadiem.

Sarmas darbs šinī laukā sniedzas vēl tālāk, aiz pašu rakstnieku pulciņa tā lasītājos, sabiedrībā. Austrālijas latviešu rakstnieki nav vieni, ap viņiem cieši, kaut ne vienmēr dzirdami un redzami, stāv viņu lasītāji – grāmatas iespiež, pērk, lasa, dzejoļus deklamē, tos saista ar notīm, dzied, par tiem runā, strīdas, spriež, tos vērtē, gaida jaunus. Ja sabiedrības doma tiecas šādā virzienā (kas ir svētīgs literātūras augšanai), tur liela daļa nopelnu Sarmas spēkam, viņa personībai un darbiem.

Protams, trimdas rakstnieku likteni nav iespējams grozīt pilnīgi. Rakstnieka darba īstai attīstībai trūkst vides, trūkst veselas, augošas tautas, trūkst materiālas neatkarības, un pat valoda, rakstnieka ierocis un dzīvība, stāv kā trešais dēls pasakā – apvilcis sev apkārt burvju loku, nezinot, cik ilgi tā spēks izturēs, iespējams, ka nezvēri klups pāri un to iznīcinās. Zinādams, apsvērdams un neslēpdams šos apstākļus, Sarma tomēr mudinājis rakstīt. Paklausot viņa mudinājumam, nevar pievilties: Sarma rakstnieka darbam neredz „vainagošanos ar panākumiem”, jo cita panākuma nav pašam rakstniekam kā vien tā darbs pats, darba process, norise, tā izdzīvošana, piepildīšana. Kad kāds darbs uzrakstīts – svarīgākais beidzies, var sākties cits darbs. Svarīgais ir pati radīšana, domāšana, meklēšana, izteikšana, cilvēka gara aktivitāte, augšana, veidošanās. Tas rakstniekam tiek par viņa darbu, un ar to tam ir jāpietiek. Sarma nesaka pat to, ka rakstnieks ar saviem darbiem varētu izkļūt no savas cilvēka vientulības, piekļauties citam cilvēkam, rast kaut tālus draugus un sapratējus. Sarma domā, ka katrs uzrakstīts un iespiests teikums ir padots kaut kam svešam: pārprašanai, neizprašanai, citādai uztverei, lai tas viss nestu nopēlumu vai cildinājumu. Sarmas mudinājumā nav illūziju, bet tanī tomēr paliek lielais, reālais spēks.

Sarmas atziņas par rakstnieka darbu līdzinās Pola Sartra atziņām par cilvēku un tā dzīvi vispār: „Nav citas īstenības kā vien darbs. Cilvēks nav nekas cits kā viņa nodoms; viņš” eksistē tikai tiktāl, cik tas sevi izteic; viņš nav nekas cits kā savas darbības kopsumma, nekas cits kā – pats sava dzīve.” („There is no reality except in action. Man is nothing else than his plan; he exists only to the extent that he fulfills himself; he is therefore nothing else than the ensemble of his acts, nothing else than his life”).

Šinī laikā, kur arvien izskan doma – nekas nav drošs, šī ir visdrošākā mācība, kas pievērš sev un darbam. Tādēļ Sarmas devums Austrālijas latviešu topošai rakstnieku saimei ir tik liels. – „Cilvēkam, tāpat kā kokam, jāaug, cik tālu vien var...”

Erna Ķikure