Tai
laikā, kad es augu, ievērojamākā persona lauku bērnu acis bija mācītājs. Tas
bija tāpēc, ka viņš katru ziemu apbraukāja savu draudzi un pārbaudīja
bērnus, vai un cik tie prot latviski lasīt. Bet tas savukārt bija
nepieciešams, tāpēc, ka skolā bērnus mācīja krieviski, un latviski tiem
drīkstēja mācīt tikai ticības mācības. Tā nu pašām mātēm vajadzēja bērniem
mācīt lasīšanu, lai tie varētu skolā lasīt bībelstāstu un katķisma grāmatās.
Tāpat kā tagad, arī toreiz mātes bija ļoti dažādas, un viena otra no tām
bija pavisam nejauka skolotāja, jo domāja, ka labākais mācības līdzeklis ir
rīkste...
Trīs ziemas ilgais skolas laiks toreiz sākās, kad
zēns vai meitene kļuva 13 gadus veci. Līdz šim vecumam tad vajadzēja pabeigt
studijas latviešu valodas lasīšanā. Gāja visādi, un ja viens otrs deviņu vai
desmit gadu vecumā varēja jau lasīt un dziedāt, skatīdamies dziesmu grāmatā,
tad bija arī gadījumi, ka, nelūkojot uz mātes nolietoto rīkšu krājumu,
lasītājs mocījās līdzīgi kādam, kas iemaldījies purvā un glābjas, lēkādams
no viena ciņa uz otru. Šiem nabaga nemākuļiem tad nu vairākas ziemas
vajadzēja noklausīties mācītāja pārmetumos, kas pa daļai attiecās arī uz
mātēm. Šo bērnu starpā atgadījās tādi, kas nevarēja iemācīties lasīt līdz
pat savam 16. gadam, kad vajadzēja iet iesvētes mācībā. Bet ja nu mācītājs
tomēr beidzot tos arī iesvētīja, tad nepatikšanas vēl nebija galā. Tāpat kā
tagad, arī toreiz zēni un meitenes gribēja precēties. Un nu atkal bija
darīšanas ar mācītāju, kas no jauna prasīja lasīšanu un katķisma zināšanu.
Tad nu gadījās, ka dažam labam pārim kļuva saindēts skaistais romantiskais
pirmskāzu laiks, jo bija jāklausās, ka kāds pratējs skaita priekšā baušļus
un gaŗos ūdens - gabalus tik ilgi, līdz laulājamais pāris tos iemācās no
galvas...
Es par šīm smagajām lasīšanas studijām varēju
spriest tikai pēc dzirdēšanas, jo pats biju iemācījies lasīt jau 8 gadu
vecumā. Kā īsti tas bija noticis, neatceros, jo ne tēvs, ne māte šai lietā
nebija iejaukusies. Viņi tik brīnījās, kad es kādā diena izlasīju tiem
priekšā avīzē aprakstītu notikumu par kaušanos kādā krogū, pie kam vairāki
cilvēki bija nosisti.
„Tas nu neiet,” māte teica, „viņam nevar ļaut, lai
izlasa visas blēņas, kas ierakstītas avīzē...”
Tad mans krusttēvs, kas bija ar māti vienis
prātis, dāvināja man vecā Dēbnera mācītāja sastādīto bībelstāstu grāmatu, no
kuŗas pats bija mācījies bībelstāstus iesvētes laikā pirms gadiem
piecdesmit.
„Tāpat jau man tā grāmata par velti mētājas uz
skapja augšas,” viņš teica, „un pa naktīm to grauž peles. Skaties tik, ka
drīz vien no tās nekas vairs nepaliks pāri...”
Tā bija tiešām jauka grāmata, jo es tur varēju
lasīt par tādām lietām, kas mūsmājās nekad nebija redzētas. Grāmatā bija arī
bildes, un jau otrā lappusē bija attēlots Dievs, kam visapkārt lidoja
eņģeļi. Protams, par Dievu es biju dzirdējis, bet nezināju, kāds viņš
izskatās. Nu es to redzēju, ka Dievam ir kupli mati un liela bārda, bet
mugurā plašs krokots mētelis. Eņģeļi bija jauni un spārnoti.
„Vai eņģeļi prot lidot tikpat ātri kā bezdelīgas?”
es jautāju mātei.
„Nu, kā jau kuŗu reizi vajadzīgs,” māte teica, „ja
Dievs liek, lai steidzas, tad viņi klausa, jo nav tādi kā tu - dažreiz nevar
vien sagaidīt, kad tu atļeposi, lai gan esmu tevi saukusi vairāk reižu...”
Tālāk redzēju eņģeli, kas ar rīkšu sauju rokā
izdzina Ādamu un Ievu no paradīzes.
„Kāpēc eņģelis neļāva Ādamam ar Ievu apģērbties?”
es jautāju, „ja nu uznāk lietus, ko tad?”
„Nu lai tad salst nost,” māte teica stingri, „jo
tādus cilvēkus, kas Dievam neklausa, nav ko žēlot...”
Bilde, kuŗā bija attēlota Pestītāja krustā sišana,
mani satrieca:
„Kas ir tie briesmīgie cilvēki, kas to dara?” es
jautāju.
„Tie ir romieši, bet žīdi viņiem to pavēlēja.”
„Un vai mūsu žīdi ar’ tur bija klāt?” es jautāju
gandrīz izbijies, jo mūsmājās katru nedēļa iemaldījās kāds paunu žīds un
dažreiz pat pārgulēja nakti mūsmāju kalpugala lielajā istabā.
„Ūja, kur tad nu mūsu!” māte papurināja galvu,
„tas jau notika vecos laikos. Tagad Pestītājs dzīvo debesīs, un tur neviens
viņam netiek klāt.”
Nu labi, ka tas bija tā un ka no žīdiem nebija
jābaidās. Vispār bībelstāstu grāmata mani izraisīja tik daudz dažādu domu un
jautājumu, ka mātei apnika uz tiem atbildēt:
„Neprasi man tik daudz,” viņa teica, „kad iesi
skolā, skolotājs tev visu izskaidros...”
Es tad arī vairs tikai reti šo to pajautāju, bet
mēģināju pats tikt kaut kā galā ar tumšajām vietām, jo gaidīt, līdz nokļūšu
skolā, bija grūti. Bībelstāstu grāmatas beigās ar lieliem, melniem burtiem
rakstītu redzēju šādu virsrakstu: Tā Dieva vīra Mārtiņa Lutera Kateķisms jeb
tie svētie desmit Dieva baušļi.
„Mācies tos skaitīt no galvas,” māte teica, „ja
atbrauks mācītājs, varbūt liks tev tos skaitīt?...”
Es to arī darīju, jo laika man netrūka, un kas
vajadzīgs, tas vajadzīgs. Un tāpēc mātei, kaut ari kambarī aiz sijas
glabājās rīkste, tā nebija jālieto kā studiju veicinātājs līdzeklis.
Mācītājs togad mūsmājās atbrauca īsi pirms
Ziemsvētkiem. Tas bija gaŗa auguma melni ģērbies kungs, un man vajadzēja
viņam noskūpstīt roku. Tad tūliņ sākās pārbaude. Mācītājs man lika lasīt
savā grāmata. Drusku bail man bija gan, jo mācītāja grāmatā bija sīkāki
burti nekā Dēbnera bībelstāstos. Tomēr gāja labi.
„Nu, par lasīšanu tev nav bēda,” mācītājs teica un
noglauda man galvu, „bet varbūt vari noskaitīt arī kādu bausli?”
„Tev nebūs nokauti” es nobēru bausli gandrīz vienā
elpas vilcienā, jo tas jau ir viens no īsākajiem...
„Pavisam pareizi un labi!” mācītājs pamāja ar
galvu, „bet kāds bauslis tas ir?”
„Piektais...”
„Jā, labi!” un mācītājs nosēdināja mani sev uz
ceļgaliem.
„Bet varbūt esi lasījis bībelstāstos, ka kāds
grēkojis pret piekto bausli? Vai neatmini, kā to cilvēku sauca?”
„Man. . . man liekas, ka tas bija Kains?. . . Viņš
nokāva savu brāli Ābelu...” es mazliet stomījos, bet mācītājs laipni
pasmaidīja:
„Ak tev tikai liekas? Bet tas tiešām tā bija -
Kains nokāva savu brāli un ar to pārkāpa piekto bausli. Un tu neaizmirsti to
nekad, ka atņemt kādam dzīvību ir lielākais un ļaunākais grēks, ko kāds var
šai pasaulē izdarīt.”
Pirmo pārbaudījumu savā mūžā es biju veicis ar
vislabākajām sekmēm. Vēlāk, kad mācītājs bija aizbraucis, māte teica:
„Labi, ka viņš nelika tev boksterēt, jo tad tev
vis tik labi nebūtu gājis. Tās pašas nevaļas dēļ man neiznāca ne
reizi piespiest tevi pie boksterēšanas, un nu jau tas vairs nav vajadzīgs.
..”
Jā, es zināju gan, ka boksterēšana nav nekāda
vieglā lieta, jo kalpugala mātes ar to mocīja savus bērnus cauri visiem
gaŗajiem ziemas vakariem un jo bieži lietoja rīksti... Man tas izlikās
diezgan jocīgi, ka zēns vai meitene boksterē: em - a mā, te - e te māte. Bet
māte viņiem neiznāca tūliņ, bet pēc ilgas mocīšanās, jo pirms radās mati,
mute vai māsa...
Kādu nedēļu pēc tam, kad bija mācītājs, mūsmājās
atnāca no Bauskas vecais Leibiņš. Viņš pirms Jaungada apstaigāja Bauskas
apkārtni ar nākamā gada kalendāriem. Mans tēvs parasti pirka Vidzemes un
Kurzemes laikagrāmatu, jo tai bija atzīmēti katras svētdienas sprediķī
pārrunājamais evaņģēlija teksts, norādīts, kad sākas sējas laiks un kur un
kad notiek gada un linu tirgi Vidzemē un Kurzemē. Otrā kalendāra daļā bija
viens vai vairāki jauki stāsti. Bet šogad, nezin kāpēc, tēvs nepirka vis
laikagrāmatu, bet brāļu Bušu izdoto kalenderi. Tas atšķīrās no laikagrāmatas
jau ar to, ka svinamās dienas tai nebija iespiestas ar sarkaniem, bet
melniem burtiem. Bet tas vēl nebija nekas! Galvenais - brāļi Buši savā
kalenderī bija ievietojuši plašas ziņas par elli un tās notikumiem. Tā kā
par Dievu un debesu notikumiem es šo to uzzināju no Dēbnera bībelstāstu
grāmatas, tad mani interesēja arī tas, kas notiek debesīm pretējā iestādē -
ellē. Un tas, ko es uzzināju, bija kaut kas briesmīgs, tā, ka man par to
lasot un - galvenais, skatoties attiecīgajās bildēs, pār muguru skraidīja
auksti drebuļi. Vairākās lappusēs tur bija rādīti ugunskuri, kuros dega
grēcinieki, kamēr mazi velniņi ar radziņiem un astītēm nesa malku. Citā
lappusē redzēja lielus katlus, zem kuŗiem tāpat dega gaišas ugunis, bet
katlos vārījās grēcinieki. Zem viena katla bija uzraksts - slepkavas. Tur
redzēja tikai vīriešus. Tie visi bija pliki un atvērtām mutēm, jo laikam
brēca nelabā balsī... Zem otra katla bija paraksts - slepkavnieces un
laulības pārkāpējas. Arī tām bija mutes vaļā, bet pār pleciem vaļīgi
izlaisti mati, lai neredzētu, ka tās plikas. Lieli un melni velni ar
trīszaru dakšām bakstīja slepkavas un slepkavnieces, jo laikam dusmojās, ka
tie bļauj... Zem citiem katliem varēja lasīt, ka tur vārās kāršu spēlmaņi,
krodzinieki, naudas viltotāji, zirgu zagļi un vēl daudzi citi grēcinieki. Nu
es sapratu, kāpēc mācītājs mani biedinājis, lai nevienam neatņemtu dzīvību,
jo taču viņam tāpat kā brāļiem Bušiem bija zināms, ko ar to var nopelnīt.
Vakarā es ilgi nevarēju iemigt, bet kad aizmigu,
redzēju briesmīgu sapni: atvērās mūsu kambara durvis, un pa tām ienāca
nejauks melns velns ar dakšām rokās. Es bailēs iekliedzos, un, pats sava
kliedziena atmodināts , drebēdams iekritu mātes gultā...
Otrā rītā pamodies, es tūliņ meklēju kalendāru, jo
man bija neatvairāma tieksme redzēt, kurš no kalendārā zīmētajiem velniem
bijis vakarā mūsu kambarī. Bet kalendārs nekur nebija atrodams, un es to
nejauši uzgāju tikai daudzus gadus vēlāk kādā vecu avīžu kaudzē.
Togad uznāca agrs pavasaris, un gaišās, saulainās
dienas pamazām izgaisināja manī atmiņas par elli, kas mani bija mocījušas
gaŗajās ziemas naktis. Jau martā sāka nokust sniegs, visur vizēja pavasaŗa
ūdeņi, svilpoja strazdi un trillināja cīruļi. Es visu dienu dzīvoju laukā,
noņemdamies pa salmu kaudzēm kūts priekšā vai pa žagaru blāķiem, kas
smaržoja pēc meža. Vakaros es biju tā noguris, ka tikko iegulies gultā
aizmigu un gulēju kā nosists līdz otram rītam. Nekādi nelabi sapņi man
nerādījās.
Kādā saulainā priekšpusdienā māte virtuvē mīcīja
maizi. Es stāvēju viņai blakām ne jau kāda prieka dēļ, bet tāpēc, ka man šad
un tad vajadzēja viņai uzliet uz rokām pa lāsei silta ūdens, jo mīkla,
proti, bija padevusies par cietu. Bet, protams, visas manas domas bija
citur, un es tik gudroju par to, kā ātrāk tikt no istabas laukā.
Šai brīdi ārā atskanēja tik nejauks vistas
ķērciens, ka to labi dzirdēja arī istabā.
„Ak tu pagāns!” māte iesaucās, „nu viņš atkal velk
manu pelēko vistiņu ūdenī!... Nabadzīte jau vakar izdēja mīkstčauli... Tā kā
viens riktīgs maita no pīļtēviņa!... Ej, iedzen viņu kūtī un aizšauj durvis,
lai netiek ārā.”
Lieta tāda, ka pīļtēviņš bija tik pilns pavasarīgā
spara, ka viņam nepietika ar abām pīļumātēm, bet viņš tvarstīja ari vistas
un vilka tās ar ūdeni pildītajās kartupeļu vagās. Bet kas pīlēm bija pavisam
dabiska lieta, tas vistai radīja nāves bailes, jo tā nav ūdens, bet
sauszemes putns...
Es sameklēju paprāvu stibu un, brizdams pa ūdeni
pildītajām vagām, atbrīvoju vistu un trencu pīļtēviņu uz kūti. Gan ar
nepatiku, parkšķinādams un neglīti gāzelēdamies, tēviņš skrēja man pa
priekšu uz kūti. Bet kad nu tam vajadzēja iet tur iekšā, viņš pacēlās kājās
un, vēcinādams spārnus, aizdrāzās atpakaļ uz dārzu. Kad viņš arī otro un
trešo reizi atkārtoja to triku, man sanāca dusmas un, kad pīļtēviņš mēģināja
spēlēt savu numuru ceturto reizi, es, galīgi saskaities, gāzu tam ar stibas
resnāko galu pa sāniem. Māte taču teica, ka viņš maita un pagāns, kāpēc tad
man šo žēlot?
Pīļtēviņš kaut kā savādi iečērkstējās, novēlās gar
zemi, tad apmetās uz muguras un kādu mirkli tirināja kājas. Tas izskatījās
jocīgi. Es ātri satvēru viņu aiz spārna, lai nestu uz kūti, bet tad jutu, ka
tas ir smags un nekustīgs kā akmens, un nometu zemē. Un pīļtēviņš nu tur
gulēja, atmetis galvu uz sāniem, aizvērtām acīm un izslējis gaisā netīrās,
dzeltenās pleznas... Nākamajā mirklī es sapratu, kas noticis - es biju viņu
nositis. Un tūliņ man it kā pie pašas auss atskanēja mācītāja vārdi :
neaizmirsti nekad, ka atņemt kādam tā dzīvību ir lielākais grēks!... Es biju
šo grēku izdarījis, un tāpēc biju slepkava. Un tūliņ es ari redzēju brāļu
Bušu kalendārā rādīto elles katlu, kuŗā vārījās slepkavas... Tas, ka
mūsmājās katru rudeni kāva jērus, bet ziemā cūkas, bija pilnīgi pagaisis no
manas atminas. Nezinu, cik ilgi es būtu stāvējis blakām nekustīgajam
pīļtēviņam, ja no istabas puses neatskanētu mātes balss:
„Kur tu paliki? Nāc ātrāk ar ūdeni, lai es varu
pabeigt to maizes mīcīšanu...”
Protams, es gāju uz virtuvi... Bet vai tad tā bija
kāda iešana - nē, tā bija kādas nedzīvas lelles mechaniski uzkurbulēta
kustība. Es arī pasmēlu ar stopu no spaiņa ūdeni un lēju abrā mātes
norādītās vietās, bet tomēr redzēju tikai nedzīvo pīļtēviņu.
„Ūja, ūja!... Negāz nu abrā visu spaini ūdens -
lej pa lāsītei. ...Nu - iedzini pīļtēviņu kūtī?”
„Nē...” es izdvesu bez balss.
„Un kāpēc ne?... Tāds kā - visur jāiet man
pašai!...”
„Es... es... es viņu nositu...”
„Nositi?... Ko tu man te muldi?... Šis nu sitis
nost dzīvu pīļtēviņu?”
„Jā, viņš ir beigts,” es runāju ar stīvu mēli,
„nāc paskaties...”
Māte izvilka rokas no mīklas un sāka skatīties
mani:
„Ko tu mani māni - vēl jau nav pirmais aprīlis?”
Bet kad es gāju uz durvīm, viņa lēnam nāca man
līdz. Es apstājos pie priekšnama durvju sliekšņa un skatījos pāri pagalmam.
Man priekšā gulēja bezkrāsaina, drausmīgi klusa un tuksnesīga pasaule. Aiz
tās pie kūts durvīm vajadzēja gulēt beigtajam pīļtēviņam. Un viņš tur arī
bija, tikai negulēja zemē. Tikko nupat uzslējies kājās, viņš ar spēcīgiem
plakšķiem vēcināja spārnus. Tad, priecīgi parkšķinādams, drāzās vistu barā,
kas pērās smiltīs pie akas un, satvēris aiz sekstes kādu vistu, vilka to sev
līdz uz kartupeļu vagām... Jā, tā tas bija - pīļtēviņš bija dzīvs! Un pēkšņi
es jutu, ka pāri nedzīvajai pasaulei pārlīst saules spožums, kartupeļu vagās
vizuļo un laistās ūdens un no visām malām skan cīruļu dziesmas, bet man
pašam iesitās sejā maiga, silta vēsma; nē, es nebiju slepkava!...
„Āre, ka nepiemānīji vis mani,” māte smējās, „es
jau tūliņ domāju - Šis nu kā traks sitīs nost pīļtēviņu?... Pag, pag! Iešu
pati turp, sapīšu pagānam kājas ar pinekli un iesviedīšu tad kūtī. Tad viņš
redzēs!... No tevis jau viņš nebaidās...”
Māte paķēra no priekšnama vadža zirgu pinekli un
gāja uz aku pīļtēviņam pretī, bet es, kā no smagas slimības atbrīvojies,
noplaku soliņā blakām istabas durvīm, un man gribējās dziedāt līdz cīruļiem.
