Ļoti glīts, labi noformēts izdevums. Lēts. Dīvainības sākas ievadvārdos. Zilās Otas sākumi esot meklējami tieksmē „saglabāt līdzi paņemtās” mākslas īpatnības? Kas redzams mapē, ir – Parīze apmēram 1914.gadā! Vai – gods Pikaso daudzpusībai – viņa sekotāji no pirmā pasaules kaŗa sākuma. No ģeniālā Pikaso barojās savā laikā Braks, Derēns, Matīss un simtiem citu lielāku vai mazāku talantu jau 50 gadus. Dažiem liekas, ka to var turpināt pēc katra kaŗa. Bet kaŗš ir pāri nu jau 20 gadus, un mēs esam acīm redzami (tāpēc vajag mapes) strupceļā. Paradoksāli, jo vairāk atdarinātāju, sekotāju no viņa barojas, jo tie nabadzīgāki kļūst, nevis Pikaso. Ar katru dienu vairāk redzam viņa sākotnējo nozīmību, arī šī mape to daudzina, varbūt negribēdama.

Derēja vairāk šādu izdevumu ar Čikagas, Ņujorkas, Toronto u.c. latviešu grupām attēlos, lai mēs vēl labāk redzētu savu un pasaules sajukumu. Ir jāsāk šaubīties, vai par pēdējo atbildīgs ģeniālu talantu trūkums, kas ir viens no iemesliem. Bet galvenā vaina liekas cita, vispārējas modes virzienā, kas prasa pārsteigt, šokēt „par katru cenu”. Jau divdesmitajos gados Pikaso biedrs Ozanfans iebilda; „Pārsteigt ar mākslu!” Jā, pārsteigt, bet – ar – mākslu. Tas vienkārši nav iespējams simt reizes simt gados. Tad nu cenšamies pārsteigt ar „formas laušanu”, ko pazemīgi saucam par meklējumiem. „Meklējumi” aplamā virzienā, aplamā vietā un laikā melancholiski sakrīt ar Pikaso un Co. „atradumiem” pirms 50 gadiem. „Pārsteigums” tiem – kas nezina?

Zilās Otas grupa atšķiŗas no Amerikas modernistiem ar vajadzību pēc lielākas formu disciplīnas stilizācijas pakāpē, ritmā u.t.t. Jau kopš „īstā parīzieša” Grosvalda, mūsu Rīgas parīzieša Sutas u.c. mums simpātisks „ģeometriskais” garā un formā, tā būtu mūsu ornamentu tradīcija. Absurds, bezformība un nonsenss citādā rotaļībā nav mums rada, kaut uztrenēt spējam it visu.

1914. gada ideāli nozīmē pagurumu daudz plašākā nozīmē, fonā un visas rietumu kultūras pamatā. Te nav vainojami ne boļševiki, ne truši, esam vienkārši izstīdzējuši lielpilsētu atmosfairā, kopš Gotjē nelaimes, kas izteicās skanīgā „māksla mākslai”. Nespēdami iepūst dzīvību pirmspikasoisma konvencionālajā formā, mēs atkrītam t.s. žurku sacensībā un mierinām sevi ar „sekošanu laikam”, kas Austrālijā bija snaudiens starp abiem pasaules kaŗiem, kad mūsmājās aktīvi veidoja t.s. Rīgas skolu kā mazu Parīzi laukos, ģitāru vietā „laužot?” ragus govīm. Viss tas atgādina asprātīgās sidnejieša Molnara karikatūras. Vietējais „melnais” noskatījies slavenā auto ātruma rekordista stumdīšanos, saka sievai: „...uz priekšu... un atpakaļ... un to viņi sauc par progresu!” Otrā zīmējumā laikmetīgs muļķis izstādē iesaucas: „Ļoti primitīvi, ļoti naivi... katrs var saprast, kas bildē gleznots...”

Pietiks pļāpāt antilaikmetiski, mapē ir šis tas interesants, kas noteikti jāmin. Tāda ir Bisenieka kompozīcija The First Family, Jurjāna Standing Figure, Saliņa – Forms, Svīķera – Trees, Trumpja – Flowers, Vilka – Meditation. Atskaitot Trumpi, visi minētie darbi ir rādīti „kā otrie”, proti – nekrāsaini. Kāpēc, to zina vienīgi autori paši. Droši vien „formu un krāsu valoda” vēl „neklapē”.

Beigās – 1) Kāpēc ievadvārdu autors vai redakcijas kollēģija slēpjas? un 2) vai bez Kārļa Medņa Zilās Otas vēsturē nebija minami nelaiķis Sigurds Kalniņš un koktēlnieks Teodors Pūce?

Herberts Sils.