KĀPĒC
VAJADZĪGS RADIORAIDĪTĀJS
Katrreiz, kad tiek ierosināta doma radīt pašiem savus raidījumus uz Latviju, no daudzām pusēm atskan sirdīgas balsis: „it kā mums tādu jau nebūtu!” un tiek uzskaitīti dažādi pasākumi šai laukā. Taču fakts ir, ka financiālā ziņā nevienu no tiem neuztur latvieši paši. Bez tam, šo raidījumu mērķu un vadlīniju ziņā pastāv atšķirības. Lielāko tiesu saturs atbilst latviešu tautas interesēm, bet ne vienmēr. Un visiem šiem raidītājiem ir viens kopējs milzīgs trūkums: aprobežotā laika dēļ tie var pārraidīt tikai nepieciešamāko.
Daļa mūsu ļaužu pat šos raidījumus uzskata par potenciālu ļaunumu, jo domā, ka jāatturas no jebkāda veida okupantu provocēšanas, lai nepadarītu mūsu tautas brāļu bēdu dienas vēl sūrākas. „Darīsim visu, kas mūsu spēkos, tikai nekaitināsim Chruščovu”, teica kāds sparīgs patriots kādā savā pretkomūnistiskā runā. Taču šī ir tā pati Rūzvelta laiku domāšana, kas pasauli jau aizvedusi līdz aizas malai. Jo mazāk Chruščovu kaitināsim, jo drošāks viņš kļūs – viņam tāda daba. Turpretim pabikstīts viņš reizumis izrāda pat sava veida respektu pret pasaules sabiedrisko domu. Piem., visiem zināms, ka pēdējo gadu laikā Padomju Savienībā izved sistemātisku kampaņu ne tik vien pret kristiešiem, bet arī jūdu ticīgiem; pastāvēja pat aizliegums cept viņu rituālā nepieciešamo neraudzēto maizi – maces. Kad brīvās pasaules presē sāka par to visās malās rakstīt – maces pēkšņi atkal parādījās tirgū.
Dažkārt baidām viens otru sacīdami, tādi raidījumi var vēl panākt, ka sākas atkal masu deportācijas un citi spaidi. Šie cilvēki vēl līdz šai dienai nav ielāgojusi komūnistu terrora pamatlikumus. Masu deportācijas gan tiešām kuŗu katru nakti var atkal sākties, bet tās nenotiks raidījumu dēļ. Tie, kuŗus aizveda 1941. g. 14. jūnijā, „Latviešu Balsi” noteikti nebija klausījušies. Atrastie dokumenti liecina, ka deportācijas plāns bijis izstrādāts jau 1939. g., tātad vēl pirms Latvijas okupācijas, un saraksti sastādīti, vadoties pēc iedzīvotāju šķirām, neatkarīgi no viņu „grēkiem”. Bez tam, masu deportācijas vietā tagad stājies cits, tikpat briesmīgs tautas iznicināšanas paņēmiens – pārkrievināšana. Tas tiesa, ka mūsējie turas kā vīri. Tomēr cits jautājums, vai ar klusēšanu un Chruščova nekaitināšanu mēs viņiem šai ziņā palīdzam, vai arī lieti der atkal uzklausīt pāris tūkstoš gadu veco brīdinājumu par to, no kā vairāk jābīstas: miesas nokaušanas vai dvēseles nomaitāšanas (Mat. 10:28). Šis ir t.s. aukstais jeb psīcholoģiskais kaŗš, kuŗā mēs šodien dzīvojam. Atcerēsimies, ka tas ir veids, kādā pašreiz notiek cīņa par visas pasaules būt vai nebūt.
Ko darīt, kā rīkoties? Kā atspēkot nemitīgo smadzeņu mazgāšanu, kas pašreiz ar visiem spēkiem cenšas panākt mūsu tautas garīgo iznīcināšanu? Vai braukt ciemos? Vai rakstīt vēstules? Vai sūtīt paciņas? Vai uzturēt augstas klases kultūru trimdas saimē? Vai ar visu to būtu radikāli līdzēts?
Manuprāt, loģiska atbilde te būtu – radio raidījumi. Tikai tiem būtu jābūt pamatīgiem un vispusīgiem, jo – lai arī kā „jaunās pasaules” cēlāji centušies, tautieši Latvijā vēl aizvien nav apguvusi teicamās robota īpašības, bet vēl līdz šai dienai ir tādi paši, kā Dievs viņus radījis: katrs vienreizējs, katrs ar savu domāšanu, saviem uzskatiem un tieksmēm. Mums jāatrod pietiekami daudz laika, lai ieinteresētu viņus. Varbūt daļa pretestības mūsos visai radījumu idejai slēpjas tieši faktā, ka iedomājamies šo raidījumu programmu kā nepārtrauktu patriotisku runu un pretkomūnistiskas propagandas straumi, kūdīšanu uz sacelšanos, sabotāžu, varas vīru lamāšanu un marksisma-ļeņinisma-chruščovisma teorijas apkarošanu. Tam visam, bez šaubām, būtu savs laiks un sava vieta. Bet raidītājs, kas darbotos 8 vai 16 vai vislabāk pat 24 stundas diennaktī, varētu sniegt daudz vairāk, varētu ieinteresēt visdažādākās ļaužu grupas. Piem., man liekas, ja es tur dzīvotu, justos tik pārsātināta ar polītiskām runām, ka izslēgtu radio tiklīdz dzirdētu pirmās klišejiskās frāzes – vienalga, vai tās būtu par vai pret komūnismu. Bet tai pašā laikā tur noteikti ir arī cilvēki, kas izauguši komūnistu laikos, daļu viņu mācības piesavinājusies, taču klusībā tomēr jūt šaubas par savu uzskatu pareizību. Tie vislielākā slepenībā un dalītām jūtām katrā ziņā klausītos taisni no brīvās pasaules raidītās „smadzeņu atmazgāšanas” programmas. Lielākā daļa jauniešu tur saka, ka stāv par brīvību un demokrātiju, tomēr pēc tik ilgiem nebrīvības gadiem viņiem šie jēdzieni nepavisam vairs nav skaidri. Viņi ar lielāko interesi klausītos objektīvus polītiskos apskatus un diskusijas. Daļa jaunās intelliģences vairās uzņemt komūnistu melus un instinktīvi jūt, ka pieder pie rietumu pasaules. Bet ja ceļš uz to pusi ir hermētiski noslēgts un viņu intellekts prasās pēc nodarbināšanas – vai šādā gadījumā viņu ceļš neizbēgami neved uz turienes intellektuāliem centriem Maskavu un Ļeņingradu? Šo ļaužu dēļ derētu pārraidīt veselus nopietnus zinātnisku lekciju ciklus. Tā kā komūnisms nav polītiska partija, bet dzīvesveids, tad arī nav gandrīz tādas zinātnes, kuŗu tas savas mācības vārdā (vai partijas līnijas iztaisnošanas dēļ) nesakropļotu. Nevaram runāt tikai par polītiku un ekonomiju, būs jārunā arī par vēsturi, filozofiju, loģiku, psicholoģiju, paidagoģiju, jurisprudenci, filoloģiju, žurnālistiku, medicīnu, varbūt pat matemātiku u.t.t.
Ievērojama vieta ierādāma ticības kopšanas jautājumiem. Vajadzība pēc regulāriem dievkalpojumiem un reliģiskās audzināšanas kļūst ik dienas jo nepieciešamāka. Latvieši gan aizvien bijuši izteikti pasīvi misijas lietu ziņā, bet tas tagad viņiem savā veidā atkožas: par milzīgu misijas lauku nu kļuvusi pašu tēvzeme. Tiesa, baznīca tur vel ir dzīva, bet tas ir brīnums – jo tās uzturēšanai ticīgie riskē katru dienu ar savām un savu mīļo dzīvēm. Tomēr jārēķinās, ka pastāv veselas ļaužu šķiras (piem., bērni, kas uzaudzināti no piederīgiem atšķirti), kas baznīcā savu mūžu nav bijuši. Tiem atsevišķās svētku reizēs Amerikas Balss pārraidītie pāris minūšu ilgie dievvārdi droši vien izklausās kā sveša mēle; kaut arī dažkārt dabūjam dzirdēt, ka pat šo īso brītiņu ļaudis gaidīt gaida un uz to gatavojas iepriekš mazgādamies un uzvilkdami tīras drānas.
Iegūstot savu raidītāju, varbūt nokārtotos pat mūsu polemika ap dzeju. Tagad šad un tad tiek prasīts, kāpēc mūsu dzejnieki vairs nav nākotnes saucēji, savas tautas dvēseles tulki un ceļrāži. Dzejnieki taisnojas sacīdami:, „Neesam Raiņi”. Bez tam, Rainim esot bijis nepārtraukts kontakts ar savu zemi un tautu – ja ne viņš pats, tad viņa darbi aizvien atraduši ceļu uz turieni. Tagad kontakts jāgādā! Tiesa, mūsu grāmatas viņā pusē lasīt dabū retais, bet mēs varētu lasīt tās viņiem priekšā, ar turpinājumiem, gluži kā laikrakstos publicē gaŗākus gabalus ar turpinājumiem. Dzejnieki varētu savas jaunākās grāmatas paši ierunāt lentē, ko pēc tam noraidītu atsevišķās pusstundās. Daļu lugu varētu pielāgot raidlugu apjomiem, un tas tautiešiem dzimtenē būtu kā skaidrs malks pēc diletantiskajiem sociālistiskā reālisma plūdiem. Nevar būt, ka viņiem vajadzīgas tikai paciņas. Ikviens, kas kaut brīdi bijis ieslodzījumā, atcerēsies, ka vairāk par maizi tam gribējās brīvības. Mūsu raidītājs ar mākslinieciskā pārdzīvojuma palīdzību varētu pavērt spraugu tai lielajā cietumā, kas šodien ir visa mūsu okupētā dzimtene.
Mēs samērā maz zinām par t.s. „pagrīdes mākslu” viņā pusē. Ļoti iespējams, ka tā, atstāta bez ārpasaules mijiedarbības, tiešām ir panīkusi. Bez tam, tikai retajam piemīt gandrīz pārcilvēciska spēja šādos apstākļos sarakstīt, teiksim, „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Iespējams arī, ka turienes pagrīdnieki uzskata par veltām pūlēm sūtīt savus darbus mums, domājot, ka mēs tos tik un tā nesapratīsim. Taču ja būtu zināms, ka šos viņu darbus dabūs dzirdēt pašu tautieši dzimtenē, varbūt pieaugtu interese un iniciatīva. Arī šai ziņā raidītājam varētu būt milzu nozīme.
Latviešiem aizvien paticis smieties, bet pat šī brīvība tur, kā zināms, ir stingri ierobežota. Ak, kas tur tagad būtu par darba lauku Brencim ar Žvinguli, kad tie, atskurbtuvē satikušies, pārrunātu jaunākos partijas lēmumus! Vai vecajai labajai Burbuļmātei, kad tā atstāsta Jurģim, ko rindās stāvot saklausījusies! Vai pārkrievināšanās tieksmju pārņemtajam Švaukstam Švaukstovičam! Pašreiz „kultūras apmaiņa” pat joku ziņā iet parastajās sliedēs: no Latvijas gan ieklīst dažs griezīgs karātavu anekdots (kā sērija par radio Armēnija), bet uz turieni nokļūst vairs tikai retais. Pastāvošo raidītāju laiks ir par dārgu, lai atļautos tādas frivolitātes.
Visbeidzot, divi mazi, bet svarīgi aizrādījumi. Pirmkārt: nedrīkstam aizmirst, ka raidītājs „Latviešu Balss” darbotos kaŗa apstākļos, t.i. apstākļos, kur ikdienas loģika visai reti der. Vadoties no parastiem apsvērumiem, varētu likties, ka raidītājam jāatrod iespējami droša vieta, vislabāk respektabla, pasaules svaru kausos par teicamu atzīta aizmugure. Diemžēl, taisni šie apstākļi atņemtu lielāko tiesu no raidītāja ietekmes spēka viņā pusē. Liekas, pat dedzīgākās patriotiskās runas varētu būt klausītājiem vienaldzīgas, zinot, ka tās sagatavotas par cietu algu, siltā un ērtā birojā, varenas patvēruma zemes paspārnē. Turpretim pat ķecerīgs džeza gabals, raidīts no vietas, kur draud dzīvības briesmas, varbūt liktu nosmīnēt ūsās un neviļus piesist takti ar kailo papēdi pa kolchoza kūtsaugšas (labais tonis pašreiz Latvijā prasot neturēt privāto radiouztvērēju uz etažēras) pussagruvušajām sijām, sāk’ – vella pulveŗi tie letiņi, varbūt nemaz nav tik aptaukojušies, kā visu laiku licies. Turpretim iedomāsimies šo pašu džeza gabalu skanam no drošas, pasaules vareno balstītās stacijas – tad tas liktos kā mūsu nelaimīgā likteņa nežēlīgs izsmiekls. Citiem vārdiem: ja gribam pa īstam atrast kopēju valodu ar saviem brāļiem dzimtenē, mums jāsastopas uz kaut cik vienlīdzīgas bāzes. Viņi riskēs savas un savu mīļo dzīvības mūs klausīdamies. Ko mēs liksim pretī? Vai tikai vārdus? Nebūsim pārsteigti, ja viņiem tas izliksies par maz.
Otrkārt, šis raidītājs būtu jāuztur mums pašiem. Ne jau tikdaudz tāpēc, ka visiem svešzemju mecenātiem nāktu līdz savas vēlmes, bet pašu morāles dēļ. Tā ir mūsu lieta, mūsu zeme un mūsu brāļi! Un mēs to varam, pavisam viegli. Savādāk būs pamats domāt, ka neesam neko daudz mainījušies kopš Garlība Merķeļa laikiem, kas tik iespaidīgi aprakstījis mūsu senčus – klaušiniekus, kas gulējuši šņākdami ap dīķi, kamēr pāris ārzemnieku pūlējušies atdzīvināt kādu noslīkušo. Ap pusnakti pamodies nelaiķa brālis un, dabūjis zināt, ka pūles bijušas nesekmīgas, paņēmis mirušā kažoku, uzsedzies to sev, apgriezies uz otriem sāniem un gulējis tālāk. Merķelis saka, ka šāda uzvešanās pierādījusi galīgu kultūras trūkumu. Bet taisni ar savu kultūru mēs taču tik ļoti lepojamies, vai ne?
Dagmāra Vallena