Mūsu kaimiņš
Erna Ķikure, MŪSU KAIMIŅŠ, Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas izdevums, Salas apgāds, 147 lpp., 1962. g., autores linogrebumi un vāka zīmējums.
Ernas Ķikures grāmatu Mūsu kaimiņš izdevusi Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa, un tā ir pirmā grāmata Austrālijas latviešu rakstnieku darbu serijā. Tā liek pārdomāt divi jautājumus, proti, vai E. Ķikures stāstos un tēlojumos varēsim ieraudzīt tās zīmes, ko Austrālijas daba uzspiež tiem, kas ilgāku laiku ir bijuši tās ietekmē un vai viņas raksti arī norāda uz to, ka viņa ir grafiķe.
Šī grāmata tātad izraisa savādu ziņkāri. Kāda ir latvietes reakcija pret Austrālijas dabu? E. Ķikure reaģē dažādi. Pirmajā un visinteresantākā stāstā Mūsu kaimiņš latviete it kā samierinājusies ar Austrālijas īpatnējo un skumjo dabu, viņa to neskata ar savām acīm, bet ar kaimiņa austrālieša acīm, kam ir prieks par laukiem, ko tas apstrādā. Stāstītāja ir ieskatījusies kaimiņa dvēselē, sapratusi viņu, viņa nelaimīgo laulību, viņa atteikšanos no personiskās dzīves un pakļaušanos sievas gribai. Ieskatīšanās o t r a cilvēka dvēselē, kontakta nodibināšana ar to, dara laimīgu arī pašu stāstītāju, un savas jūtas no kaimiņa Džo tā pārnes uz dabu, uz laukiem, ko tas mīl, "Ielejas lauki ir mana gara vienīgais patvērums. Es mīlu tos viņu mainīgā daiļumā, kam nav nekāda sakara ar viņu īsto uzdevumu. Bet man viņi kalpo tā. Un es zinu, ka vēl kādā cilvēkā mājo citāds prieks par tiem, ne tikai tas naudā pārvēršamais, bušeļos un ginejās aplēšamais... To es zinu skaidri, un tas manas dienas dara mazliet vieglākas. Es zinu, ka tas, kas pazīst vēl citādu prieku par šiem laukiem, cieš viņu dēļ, kā viņš ir siets pie šīs ielejas ar savu atdoto spēku un mīlestību un kā viņu plēsīs ārā no tās. Šī cilvēka dēļ es nenolādu ieleju." Savādāk rakstniece reaģē īsajā tēlojumā Kazenes. Te - no vienas puses - viņas reakcija izpaužas bailēs, ko simbolizē čūska, no otras - apmierinājumā un priekā, kad tā, cīnoties ar ogu krūmiem, atrod "sava aizgājušā pirmcilvēka spēku" un nogrimst "neapzinīgā, necivilizētā cilvēka jūtās". Tēlojumā Palmas rakstniece runā par vienaldzību, ar kādu viņa reaģē pret šiem kokiem: "Turpat uz vakara debesīm, kas bija zilas kā jūra, pret norietošo sauli, pacēlās divas slaidas palmas. Viņas man neteica neko. Viņas tur bija. Es uz viņām noskatījos - viņas izskatījās skaistas, bet tik neiedomājami mēmas ar mani. Nē, viņu vaina tā nevarēja būt. Tā - bija mana vaina. Es nesapratu viņu valodu. Tas ir viss. Es vairs nevaru vai negribu iemācīties viņu valodu. Lielākais, ko viņas man pateica, bija tas, ka aizveda mani mana krusttēva dzīvoklī Rīgā." Netieša Austrālijas dabas ietekme parādās tēlojumā Zirgs mirst. Nežēlīgā un kontrastiem bagātā Austrālijas daba ir darījusi tās iedzīvotājus nejūtīgus un vienaldzīgus pret citu ciešanām. Vienaldzīgi tie kļuvuši pret dzīvnieku ciešanām: lielā, brūnā zirga īpašnieks ir samierinājies ar to, ka zirgs būs "jānoraksta zaudējumos" - lietus nav lijis ilgāku laiku, mežā zāle jau sen ir izdegusi, bet zirgs ir palaists vaļā mežā, kur tam nav ko ēst. Stāstā Viesnīciņa Lalaila ielā rakstniece jau reaģē ar apbrīnu ("Šīs ugunis un saule, kas visu sadedzina, un viss ataug un ataug") un pat mīlestību pret Austrālijas dabu: "Šīs dzeltenās, maigās ēnas uz ceļa - no dūmiem? Dūmu rūgtums ar ziedu un lapu garšu - tas ir pavasaris". Un citā vietā: "Vējš dažubrīd atnesa dūmu rūgtumu no meždegām. Kas to pazina kā Austrālijas pavasara zīmi, tam šī siltā smarža lika sirdij salēkties un ķermenim nogurt nojautās kā ziemeļos kūstoša ledus smarža mežā." Šai stāstā divus latviešus tuvina kādā kalnu viesnīcā pavadītā nedēļa un ugunsgrēks Austrālijas mežā, "Viņi abi raudzījās zemē ar ēnām, ar dūmiem, ar lapu plēnēm, kas krita kā lēns lietus. Bet eikalipti smaržoja caur dūmiem."
Šie piemēri rāda, ka E. Ķikure Austrālijas dabu vēl skata ar svešinieces acīm, ar ziemeļnieces kritisko un atturīgo skatu.
Rakstnieces stāsti un tēlojumi ir impresionistiski. Ķikure zīmē viegliem vilcieniem, nelietodama spēcīgus krāsu triepienus. Šķiet, ka viņas grafiķes talants visspēcīgāk parādās stāstos, kas nodarbojas ar dzimtenes dzīves atmiņām. Tā stāstā Svētdiena nedēļas vidū rakstniece ir devusi detalizētu dzirnavnieka dzīvojamās istabas aprakstu. Šis apraksts lasītājam ne tikai parāda dzīvojamo istabu ar tās lielo zaļo krāsni, bet liek tam arī just šīs istabas siltumu ziemas naktī. Tos pašus vieglos spalvas vilcienus aprakstos rakstniece lietā arī pārējos tēlojumos, Ķikures īso stāstu varoņi un varones parādās uz šī detaļām bagātā fona.
Tā stāstā Diena mēs ieskatāmies kādas sievietes dvēselē, kas ir nomocīta smagā, fiziskā darbā, stāstā Vilšanās jaunu sievieti atbaida kropļa fiziskie trūkumi, bet viņu valdzina viņa garīgā seja. Stāstā Maliena sakaltis rožu pumpurs liek trimdiniekam domās atgriezties dzimtajā zemes stūrī. Ārējā, acīm skatāmā, pasaule simbolizē cilvēka iekšējos pārdzīvojumus.
Ķikures grāmata nav tiem, kas lasa ātri un kam nav laika šos simbolus saskatīt.
Lūcija Bērziņa