Klasicisms mūsdienās
Jānis Sarma, NENORIMŠANA, dzejoļi, Upeskalna apgāds, 1964. g.
J. Sarma ir reālists daiļprozā, bet kā liriķis viņš ir klasisks - izvairīdamies no pārāk pamatīgas saskares ar īstenības detaļām, kas var kļūt proziska. Sarmas dzejā visumā var vērot nobriedušas, izcilas personības izpausmi, klasisku skaidrību, līdzsvaru, apvaldītu, visai intellektuālu skatījumu, vienkāršus, bet iespaidīgi sakārtotus vārdus, mērenu tieksmi uz didaktiku, atturēšanos no sevišķi dedzīgiem oriģinālitātes meklējumiem. Sarmas dzeja vietām pietuvojas reālismam, reizēm ir ar simbolisku nokrāsu, dažreiz arī asimilē pavisam jaunus dzejošanas paņēmienus un skatījuma elementus, bet būtībā tā allaž paliek klasiska. Liekas gandrīz tā, ka Velsa laika mašīnā no aizzuduša gadsimta ieradies kāds senais romietis, kas nu ar pieņemtu vārdu dzīvo modernajā sabiedrībā un pa daļai ironiski, pa daļai skumīgi, pa daļai dzīves priekā vēro notikumus ar savām antikās pasaules cilvēka acīm...
Sakarā ar J. Sarmas 80 g. dzimšanas dienu (š.g. februārī) Upeskalna apgādā iznākusi neliela, izskatā ļoti pievilcīga grāmata, kuŗā 18 Sarmas oriģināldzejoļi un četri tulkojumi. Krājumā ievietoto darbu tātad maz. Taču - tie ir kā smaržīgs vīns un rosina daudz dziļāk nekā dažas biezākas grāmatas sūkalainā vājdzeja. Tomēr jāpiebilst, ka Sarmas dzeja nav gluži vienmērīga mākslas vērtības ziņā - tajā ir gan kalni, gan auglīgi līdzenumi. - Žēl, ka krājumā nav ievietoti daži periodikā lasīti ļoti labi darbi: būtu patīkami ar tiem atkal sastapties, un tie palielinātu krājuma izcilo dzejoļu procentu.
Sarmas intellektuālā, dziļā uztvere ļoti iezīmīgi parādās, piem., dzejolī "Nav mēra" (11. lpp.). Pretēji dažādu paveidu dogmatiķiem, kas pārliecināti, ka cilvēks spēj saskatīt patiesību, Sarma pauž atziņu, ka nav domu vai nojautu mēra, kurš daudz palīdzētu īstenības iztulkošanā. Šķiet, ka pēc Sarmas ieskatiem šāda mēra nav ne reliģijā, ne filozofijā, ne zinātnē. Īstenību nevar izdibināt līdz tās dzīlēm; tā mums ir tikai virspusīgi pazīstama, būtībā tā ir sveša. Doma, ka īstenību var izzināt, ka tā pazīstama, ir illūzija. Šeit vērojama nesaudzīgi godīga, nepiekukuļojama skepse, nevis apreibināšanās ar "vēlmīgo domāšanu" ("wishful thinking").
Līdzīga uztvere spilgti paužas arī dzejolī "Kā maldīšanās tuksnesī" (13. lpp.). Citā darbā - "Nezināmā vara" (12. lpp.) - Sarma izsaka pārliecību, ka arī dvēseles dzīles nav izdevies izpētīt; no tām nāk būtībā sveša, necilvēcīga vara, kas groteski sagroza vai pat iznīcina specifiski cilvēciskās ieceres un pasākumus:
"Visu posta nezināmā vara,
Neatstāj nekā tā neapsmietu,
Lai par cilvēku bez jēgas palīksmotos."
Dzejolī "Putns" (16. lpp.) tēlots kāds vērojums, kam arī simboliska nozīme: tas liek domāt par daudzām un dažādām dzīves norisēm. Dzīvais radījums - šai gadījumā putns - kādu laiku ir priecīgs, veiksmīgs un skaistuma apņemts:
"Mazs pelēks putns pie krasta viļņos nira
Un parādījās atkal, vizēdams kā zelts,
No viņa spārniem lāses mirdzēdamas bira.
Tā peldēja putns, gaismas apmīļots un celts."
Šī tīkamā aina tomēr ilgi neturpinās:
"Bet beidzot pazuda viņš, viļņu tverts...
Un vairs nekas par viņu nevēstīja nu,
Ne oļi, kas arvien vēl vizēja kā zelts,
Ne viļņi, klusinājot šalkšanu,
Un likās - viss ir bijis tikai sapnis velts."
Sarmas dzejā netrūkst pēkšņu, svaigu ieskatījumu, kas liecina, ka autors - pretēji ļaužu vairumam - nedzīvo "akli", bet spēj saredzēt iespējas, kas ir ārpus šauri praktiskiem apsvērumiem vai "vienkāršām" instinktu izpausmēm. Ļoti labi šī īpašība manāma dzejoļos "Katra diena" (8. lpp. ) un "Acu tūkstoši" (7. lpp.)
Romantiska bēgšana pagātnē kopā ar klasiski apvaldītu, līdzsvarotu izteiksmi vērojama sekvencē "Trioleti Hačepsutai",
Ir arī pāris "antīki" didaktiski dzejoļi - "Zemes lietas" (5. lpp.), "Dzīves cēlājs" (6. lpp.).
Dzejolim "Ābele" ir gan tiešais, gan simboliskais aspekts - tajā var saskatīt arī norādījumus uz dzīves un sievietes skaistumu. Šis simbolisms, kā jau vispār tas ir labā dzejā, gan nav viegli izskaidrojams, "izsmeļams" ar intellekta palīdzību; tas jāizjūt intuitīvi.
"Mēmajā dārzā" (21. lpp.) atgādina dažu Stefana Georges reizē īstenībai tuvu un simbolismsa iekrāsotu darbu:
"Kad vārtus sasniegsim, aiz kuŗiem lielceļš balts
Pret pamali ar tāliem siliem lokas,
Jums pleci notrīsēs kā tad, kad vējš pūš salts,
Tad manam atvadskūpstam ļausit savas vēsās rokas."
Lielceļš simboliskā aspektā rosina jausmas par aiziešanu pret tālo, nepazīto. Atvadu skūpsts un vēsās rokas asociējas arī ar nāvi. Dzejoļa noskaņā un simbolismā it sekmīgi ievada pirmajā rindā minētais rudenīgi mēmais dārzs. Šis dzejolis pārsniedz Sarmas lirikas caurmēra līmeni un ir viens no vislabākajiem latviešu literātūrā; tas nedrīkstētu trūkt nevienā latviešu dzejas antoloģijā, ja tādu atkal kaut kur sakārtotu un izdotu. "Mēmajā dārzā" nebūt nav vājāks darbs par vairākās antoloģijās sastopamiem slavenā vācieša Georges dzejoļiem. - Georgi drusku atgādina arī "Puķu liktenis" (20. lpp.).
Modernos dzejošanas paņēmienus Sarma lieto dzejolī "Starp jaunajiem dzejniekiem Braitonas kafejnīcā (17. lpp.) - tātad tie atbilst virsrakstam... Šeit tuvu blakus nolikti elementi, kam nav dabiska kopsakara resp. kas asociējas tikai dzejnieka iztēlē:
"Gaiša kā Botičelli Venus
Viņa apsēdās cieši man blakām
Ar degošu cigareti lūpās
Un acīm pelēki zaļām
Kā Baltijas jūra pie Liepājas."
Botičelli Venus ar cigareti mutē un acīm kā Baltijas jūra... Šī modernā kollāža piešķiŗ dzejai svaigumu. Reālistiskais iekrāsojums rada spilgtumu. Patīkamā veidā saglabāta arī Sarmas dzejai visumā raksturīgā klasiskā skaidrība.
Varbūt mazāk nozīmes pievienotajiem tulkojumiem, lai gan Rilkes "Mīlestības dziesma" lasāma ar lielu patiku un ļoti tuva arī vācu oriģinālam (tikai ceturtajai jautājuma zīmei vajadzētu atrasties aiz vārda "rokā", nevis "dziesma", jo citādi dzejoļa nobeigums īsti neatbilst Rilkes uztverei).
Beigās gribētos teikt, ka šī glītā grāmatiņa ir tiešām apsveicama. J. Sarma ir pirmkārt un īpaši daiļprozas autors un varbūt arī pārāk "normāls" sensibilitātē, lai būtu tiešām izcils dzejnieks; bet viņš noteikti ir dzejnieks, un tiem, kam piemīt "apetīts" uz klasicismu lirikā, Sarmas nedaudzie, bet visumā iespaidīgie dzejoļi sagādās prieku un rosinās daždažādas pārdomas. Sarmas klasicisms ir dzīvs un vieds, nevis putekļains un ģindenī pārvērties.
Gundars Pļavkalns