Jaunā Gaita nr. 49, 1964

 

 

Andrejs Irbe

 

 

 

 

PIEGUĻU PIEGULĒT

 

 

Atspolē vērpjama, diena sapinas zirgos -

pieguļā

saulrieta grieze izmet dābolā veldzi,

atrisinās ritenī

balti mani paladziņi.

Pārplūzdama no krasta krastā

no ezera ezerā, viļņa vilnī - vasaras silta

straume rimst miegā.

Blakus dusēdama,

zeme atpūšas, īsnakšu miegā

rasa rasina atvērtā velēnā,

spožais lemess

mēness gaismā auž rītu, kad zemē

pāršķelsies grauds -

visapkārt putnu bari klaigādami

iznēsā

uz spārniem zeltainu gaismu.

Diendusa sasien ar dzeltenu mata staru

ūdeņus, kas līst pāri malām,

gaidīdami naktī atveŗamies avotu

plakstus.

 

 

 

 

DIENVIDŪ PIE ŪDEŅIEM

 

 

Šeit starp diviem klinšu bluķiem –

debess zila, vējš un saule mainās –

viņš no ūdens kāpj, un skuķiem

saulgoža snaudā rādās - bez vainas,

vēsmām liek bērzos dūkt precību dainas, -

pats vienos ķērpjos, sirmu spalvu,

tādu kā ūdensrožu viju ap galvu,

divdesmit vilkvāles - gurnu rota,

rokā stops un viena vienīga bulta,

tikko kauta putna asinīs mērkta,

sūnas, virši un smilgas tam gulta,

aste, dūņās mirkusi ilgi, ir ota,

ar ko uzvilkt uz akmens rakstus:

sirdi, kas rīkstēm pērta.

 

Sarkans suns pašķir lakatus.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Jānis Rumpēteris

 

 

 

VIENTULĪBAS PRIEKS

 

Nāc, mīļā,

iesim tuksnesī,

kur smiltīs

mēness rotaļājas

un kāpu šķautnēs

zvaigznes klejo.

Tavs augums

saplūdīs ar manu

vienā ēnā,

kad gavilēsim naktij

sava vientulības prieka

mēmo dziesmu.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Oļģerts Cakars

 

 

 

ŪDENS MEKLĒTĀJS

 

 

Kā Mozus tuksnesī ar zizli,

klintij piesitot, izšķīla strautu,

tā pilsētas sienās

dienu no dienas,

vairīdamies cilvēku baru un auto,

pieskandinu mūŗiem un namiem

kā lieliem akmens zvaniem

gan ar pūpolzaru no mežiem tāliem,

gan ar puiku nosviestām bēzbola vālēm;

bet straume neuzburbuļo, lai kā pūlos.

Tā jau kuŗo vakaru noguris guļos:

vai nav avotu mūŗos un cilvēku sirdīs?

Nav neviena, kas dzirdīs

kamieļu karavānas manas

pirms tuksneša pāriešanas?

Meitene veikala logā smaidā mani mīļo.

Tūkstoš avotu izšļāc akmeņu spraugās.

Tūkstoš strūklaku saulē zib un zvīļo

 

 

 

 

 

SVECE

 

 

Sveces gaisma

ir robs

iecirsts naktī.

Vai liesma dreb,

vai staru

ievainotā tumsa?

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

 

ATŠĶIRTĪBA

 

 

Tik domai saulē būt pie maigām, kailām kājām.

Ar tīksmi pildīties liek ilgāks pieskāriens.

Bet jautrā nevaļā šie brīži gaŗām skrien,

Neviena rītblāzma pie manis neapstājas.

 

Kad apvīst ieceres un retāk jāpieviļas,

Top sīks gan bijušais, gan sagaidāmais posts.

It kā no tālienes uz dzīvi lūkojos,

Un kļūstu vientulīgs ikdienas blāvāk, dziļāk.

 

Mans trulais panīkums vairs negrib atstāties.

Sev šķietu gājējs gurds, kas soļo svelmē lēni

Un mazai sānielai ikkatrai gaŗām iet –

 

Tur koki maigi čukst un vilina ar ēnām,

Tur ūdens lāses mirdz, tur svaigais zaļums maurā...

Bet gājējs tālāk iet Šai naidīgajā saulē.

 

 

 

 

 

SONETS

 

 

Ja nicīgs nebūtu vairs tumšo acu smaids,

Kad vērot neatļauj to tavas skropstas melnās;

Ja justu skārienā es trīsas tavās delnās;

Ja, tevi meklējot, man solis vērstos raits,

 

Es laikam atrautos no apnikuma blāvā.

Bet tikai pavīpsnāt vai drusku pasmieties

Par mani gribas tev. Un man tīk raudzīties

Ne tavā dvēselē, bet vijīgajā stāvā.

 

Varbūt tu dejo, smej vai līksmē skaļi kliedz,

Kad mani bezcere un vientulība maļ.

Bet nicinājums tas, ko tu man bieži sniedz,

 

Būs reiz tev jāsaņem no citiem atpakaļ.

Kad noraidījums auksts vīd atkal vaibstos liegos,

Jau reizēm lūkojos vēl nesnigušos sniegos.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

MINIATŪRAS

 

 

Šonakt tikai viena zvaigzne,

Svece bezgalībā,
Mūžības esamību

Akmeņiem atgādina.

*

Grezno kristalls kokus,

Salna ziedu koda,

Miljoni mostas, lai tālāk dusēt spētu.

Es pagriežu visas savas sejas

Pret sauli.

*

Koki un viņu ēnas.

Vējš pašķiŗ tās,

lai saule sīkāko skudru

un mani

dzīvībai skūpsta.

 

 

 

Jaunā Gaita