Pūra lādes atdarījušās – Pa labi etnogrāfiskas izstādes iekārtotājs Arno Teivēns; izstāde bija paraugs, kā izstādes iekārtojamas

 

AR VAINAGA
VIZUĻIEM...

 

HAMBURGĀ (JG) – sēžu Hamburgas universitātes „Auditorium Maximum” kādus desmit metrus no lielā koŗa koncerta laikā. Virsdiriģenti – Alberts Jērums un Helmers Pavasars – nomaina viens otru, aizmugurē divi tūkstošu klausītāju. Priekšpusdienā Šo pašu koncertu jau noklausījušies divi tūkstoši. Tautas deju uzvedumu vēroja visi četri tūkstoši vienkopus, literārā pēcpusdienā apmeklētāju skaits pārsniedzis vienu tūkstoti un vienu simtu. Dramatiskā kopa devusi divas izpārdotas izrādes. Uz skatuves – pieci simti dziedātāju. Es vēlos sev blakus – pa labi un kreisi savus cittautu kollēgas un draugus. Es viņiem – ar vieglu ironiju – stāstītu, ka latviešu meitenes dažkārt sauc par saules meitām. Es nebrīnītos, ja viņi sāktu ticēt šai „šovinistiskai lirikai”.

Šis ir dziesmu svētku vislielākais un priecīgākais pārsteigums. Par kopkoŗa koncertu bija vislielākā skepse. Ne par to, ka tas nesasildītu sirdis, bet par kvalitāti.

Un tagad? – Man šķiet, pirkstos dārga pērļu rota, kuŗas katru dziesmas pērli gribas paturēt ilgāk, nelaist vaļā. Jūtu ap sevi, aiz sevis tūkstošiem šādu roku, kas tveŗ, tveŗ, tveŗ. – Kas ir noticis, ko Jērums un Pavasars izdarījis ar šiem cilvēkiem mūsu priekšā? Tie vairs nav apnikušie, brīžam skābie, brīžam garlaicīgie sīko latviešu koloniju kaimiņi. Viņi ir pārvērtušies par instrumentu, par dziesmu, kas skan, skan ar simtgadīgu senumu, ar visu tūkstošgadīgo saktu, piekariņu un gredzenu sudrabu tīro skanēšanu – un reizē ar jaunām balsīm, disciplinētām, mākslā pārvērstām balsīm.

Un atkal vīzija par saules meitām... Vēroju kādu tumšmatainu meiteni koŗa pirmajās rindās. Viņai varētu būt gadu divdesmit. Bet viņa nav vairs nekas cits, kā dziesma, kuŗu diriģenti paceļ uz augšu un liek tai skanēt. Visu pustūkstoti viņi pārvērtuši par šādām dziesmām, kas saplūst vienā vienīgā skaņu mirdzumā.

Tas ir neticami, neizprotami, neaptveŗami. Nebūs daudz – ja kāds – kas kaut ko tādu ir gaidījis. Mēs esam satriekti, no laimes pārdzīvojuma, silts vilnis mūs paceļ un nes.

Un tomēr – viss tas liekas neticami, kā sapnis.

Šis ir Eiropas brīvo latviešu līdz šim lielākais sarīkojums. Un no šejienes ceļš ved tālāk. Ar vainaga vizuļiem var noslaucīt putekļu tīklus. Šeit šajās augusta pirmajās dienās kāds simts vainagu aizslauka daudzus putekļus un atklāj mušu skatam vizuļainas vērtības – mūsu kultūras daudzbalsainās, daudzšķautņainās vērtības.

Dziesmu svētku rīcības komitejai pienākas paldies, īsts, godīgs un neviltots paldies –grandiozi un vienreizēji tā centusies atsijāt graudus no pelavām. Un graudi mirdz, tie ir atsijājušies. Tās ir mūsu tīrās kultūras vērtības, ap kuŗām pulcējamies un no kuŗām mūsu patriotisms iegūst savu īsto, daiļo un dziļo skaņu.

Te vairs nevajag vārdu. Tos, kas dažā labā vietā par daudz lieki teikti, uzskatām par „oficiālajiem mesliem”, nodevu formalitātēm, kam nebūtu jāaizsedz skats uz dziļākām vērtībām. Ne runātāji vainīgi – viņi nav radītāji mākslinieki, un mūsu tautas un šāsdienas māksla šeit iznirusi virs vārdu straumēm ar tādu mirdzumu, ka konkurence ir par daudz spēcīga. Graudi apžilbina.

Un vēlreiz – viss tas liekas neticami. Tieši tālab, ka tā ir aptaustāma, saskatāma un sadzirdama patiesība.

 

Gunars Irbe

 

 

JG 50. n-rā būs mūsu redaktora piezīmes Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hamburgā un Andra Vītoliņa refleksijas par latviešu skaņu mākslas attīstību, vērtējot dziesmu svētkos sniegto plašākā perspektīvā.