Jaunā Gaita nr. 49, 1964

 

1963.gadā „Laiks” publicēja Dr. Anša Karpa pārdomu rosinātāju rakstu par problēmu, vai iespējams būt divu kultūru cilvēkam resp. divu valodu rakstniekam. Dr. Karps ļoti pareizi secināja, ka tas nav iespējams. Dziļākā skatījumā katrs cilvēks sakņojas vienā kultūras vidē, vienā vienīgā valodā. Ar to netiek nekādā veidā ierobežota plašāka kulturāla redzes loka un svešvalodu apgūšanas nepieciešamība. Varētu izteikties arī tā: ceļš uz plašāku, teiksim, starptautisku kultūru vienmēr sāksies no tautiska kodola. Tā, piemēram, austriešu dzejnieks Rilke rakstījis ne tik vien franču valodā, bet mēģinājis to darīt arī italiešu un pat krievu valodā. Tomēr neviens viņu par franču dzejnieku nesauks. Latviešu jaunās paaudzes dzejnieks Olafs Stumbrs rakstījis, kā zināms, latviski un angliski. Tomēr arī viņš atzinis, ka ir galvenokārt latviešu dzejnieks. Un ja drīkstu šai sakarā īsi pieskarties sevis paša rakstīšanas problēmām, tad jāatzīstas, ka man nekad nav bijis vēlēšanās dzejot manā mātes valodā, tas ir latviešu valodā. Kaut gan esmu ilgus gadus nodzīvojis latviskā vidē Rīgā, pieķēros jau agrīnā bērnībā ar visu sirdi tēva igauņu valodai, igauņu domu un jutu pasaulei. Kādēļ? To laikam nav iespējams loģiski izskaidrot, bet varbūt mani ietekmēja tēva stiprais tautiskums, igauniskais lepnums, ko gandrīz jau varētu nosaukt par trimdinieka stāju. Droši vien arī tagadējo baltiešu trimdinieku starpā atradīsies līdzīgi gadījumi, kad jauktu laulību bērni izšķirsies vai nu par tēva vai mātes valodu un vienu kultūras vidi. Manā gadījumā varētu likties, ka būtu taču vajadzējis rasties priekšzīmīgam divu kultūru, divu valodu rakstniekam. Tā tas tomēr nav noticis. Esmu gan rakstījis kā dzeju, tā prozu vēl otrā valodā, bet tā nav nedz latviešu, nedz angļu valoda, bet gan manas akadēmiskās darbības lauka valoda, proti, vācu valoda. Vēl šogad iznāks mans pirmais dzejoļu krājums igauņu valodā. Tomēr vācu valodu neapzīmēju par otru valodu savā literārajā darbā, kaut arī rakstīšana abās valodās man vienlīdz nopietna. Tuva saskare ar latviešu, vācu un citām valodām un kultūrām droši vien ir paplašinājusi manu kritisko redzes loku, par ko esmu pateicīgs, bet nebūtu spējis izvērtēt šīs dažādās ietekmes, ja man būtu trūcis tautiskā kodola. Atkārtoju vēlreiz; starptautisko pareizi izpratīs un ražīgi lietā liks tikai tas, kas dziļi sakņojas vienas kultūras un valodas vidē. Arī koks sakņojas šādi vienā norobežotā vietā, un tomēr augdams augumā pārskata arvien tālākus apvāršņus.

Man jāatzīstas, ka esmu būtisks optimists attiecē uz baltiešu kultūras un literātūras nākotni trimdā. Es ļoti ticu jaunajiem. Daudziem liksies varbūt pretrunīgs sekojošais apgalvojums, bet man šķiet, ka apdāvinātākie no mūsu jaunajiem autoriem redz skaidrāk, kas ir īsti latviskais, kas igauniskais, nekā dažs labs no viņu vecākiem. Jaunie apskata mūsu tautu pagātni, tagadni un nākotni bez salkanās vācu vai krievu romantikas ietekmes, bez liekas sentimentalitātes un arī bez patriotiskas daudzvārdības. Viņu vērtējums ir visumā skaudrāks, bet tādēļ viņiem vēl netrūkst sirds. Būdami bēgļi, viņi atstājusi ne tik vien tēvzemes robežas, bet ari zināmu tautisku aprobežotību. Apskatot tautisko mantojumu pasaules kultūru degpunktā, mūsu domu apvāršņi paplašinās, bet mūsu domāšana pretrunīgā veidā kļūst tautiskāka. Šo pretrunu vēlos mazliet tuvāk apskatīt.

Kā pirmo piemēru minēšu jaunās rakstnieku paaudzes nostāju Somijā, kas ir stipri ietekmējusies no somu folkloras pētnieku pēdējo gadu desmitu atklājumiem. Slavenais folkloras pētnieks un dzejnieks, profesors Marti Hāvio (Martti Haavio – P. Mustapää, dz. 1899.) drosmīgi sagatavojis veselu folkloristu skolu, kas nemeklē galvenokārt savdabīgi somisko tautasdziesmās un ticējumos, bet gluži pretēji, īpatības, kas atrodamas arī citu kultūru mitoloģiskajā domāšanā. Raugoties no pārtautiskās folkloras viedokļa, viņi pirmo reizi bez aizspriedumiem spēj saskatīt to, kas patiesām ir būtiski somiskais. Daža laba jaunāka somu dzejnieka darbos sāk veidoties dzeja, kas brīvi un ticami apvieno Rietumeiropas eksperimentālos meklējumus ar īpati somisku ievirzi. Daudz no tā, ko pat vēl pagājušais gadsimts uzskatīja par daļu no īpatās somu kultūras, izrādījies folkloras, valodas un archaioloģijas pētījumos par vācu, slavu vai zviedru aizguvumu. Šie jaunie dzejnieki tādēļ nespēj vairs vienkārši turpināt pagājušā gadsimta dzejnieku garā. Tādēļ viņi nav mazāk somiski, bet gan pietuvojušies tam īsti tautiskajam kodolam, ko minēju iepriekš. Man šķiet, ka līdzīgi atsvaidzinoša ietekme varētu izrietēt latviešu un leišu jaunajiem dzejniekiem no izcilās leišu folkloristes un archaioloģes Marijas Gimbutas vispārēji atzītajiem pētījumiem par baltu tautu pagātni.

Saprotams, ka pat šādā zinātniski izpētītā un no biezākajiem cittautu ietekmju nogulšņiem attīrītā tautiskā kodolā mēs laikam nekad neatradīsim simtprocentīgu tautisku oriģinalitāti. Tautiskums un oriģinalitāte ir taču galvenokārt 19. g.s. sākuma jēdzieni, kuŗus agrāk daudz mazāk izcēla. Pagātnes lielās kultūras nav zēlušas hermētiski noslēgtā tukšumā vai tautiskā geto. Šim jautājumam daudz vērības veltījis ungāru skaņradis Bela Bartoks, kas padarījis savas tautas mūziku visā pasaulē slavenu. Vācot tautas mūziku, viņš apceļojis ne tik vien savu dzimto zemi, bet arī kaimiņzemes: Čechoslovakiju, Rumāniju, pat Turciju un Ziemeļafriku. Savu pētījumu atklājumus viņš sakopojis vācu valodā uzrakstītā esejā „Rassenreinheit in der Musik” („Rases tīrība mūzikā”). Bartoks nonāk pie gandrīz vai neticamā secinājuma, ka ungāru mūzikas lielā bagātība un daudzpusība izskaidrojama tieši ar to, ka ungāru tautas melodijas tikušas pārradītas un papildinātas, ceļojot pa kaimiņu zemēm. Daža laba pirmatnīga ungāru melodija šādā veidā tikusi muzikāli uzlabota, tas ir, kļuvusi saistīgāka, sarežģītāka, nezaudējot tomēr savu ungārisko pamatveidolu. Ungāru mūzikas ārkārtīgais dzīvīgums un dažādība izskaidrojama, pēc Bartoka domām, ar ungāru tautas spējām mācīties no citām tautām, piesavināties kaimiņtautu muzikālos atradumus, pārradīt tos un pielāgot sev. Ungāru tautas mūzika nav tautiski tīra! Tautiska tīrība nozīmē tieši pretējo: bailīgu nostāju pret ārpasauli, garīgu nabadzību, vienmuļību. Šo patiesību Bartoks atklājis, apceļojot Ziemeļafriku. Tur viņš dzirdējis, piemēram, vienkāršu arabu melodiju Marokā un atkal 1000 kilometrus uz austrumiem, Ēģiptē; melodija nebijusi ne mazākā veidā mainījusies. Bartoks izskaidro tik lielu tradicionālitāti un muzikālu tīrību ar to, ka klejotājas arabu ciltis pārvietojas no viena tuksneša apgabala uz otru, gandrīz vai nemaz nesaskaŗoties ar citām tautām un viņu kultūru. Ar to arī izskaidrojama arabu mūzikas vienmuļība. Tikdaudz par jēdziena „tautiskais” jaunām iztulkošanas iespējām.

Mēģināšu tagad savīt kopā šo pārdomu dažādos pavedienus. Bez sakņošanās savā tautā un tās tradīcijās nav iespējams apgūt starptautiskās kulturālās vērtības. To pierāda pasaules literātūras lielākie darbi. Grūti iedomāties kaut ko tautiski ierobežotāku kā Homēra sengrieķu pasauli. Krievu pagājušā gadsimta romāns iekarojis lasītāju sirdis visā pasaulē tieši ar savu krieviskumu. Mūsu gadsimta rakstniecību apskatot, nāk prātā īru patriota Džeimsa Džoisa topogrāfiski sīki izstrādātais romāns par viņa dzimto pilsētu Dablinu. Bartoks plaši lietājis ungāru tautas mūziku savos skaņdarbos, un to pašu darījis Stravinskis ar krievu tautas melōdijām. Izcilais mūslaiku spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka sarakstījis savu slavenāko dzejoļu krājumu tautas romanču stilā, iedzīvojoties pilnīgi dzimtās Andalūzijas čigānu pirmatnējā pasaulē. Bet pasvītrājot tautiskās sastāvdaļas svarīgumu pasaules rakstniecībā un modernajā mūzikā, tūlīt jāmin arī šo rakstnieku un skaņražu pasaules slavas otrs iemesls, kas ir tikpat svarīgs. Krievu romānu rakstnieki ir pamatīgi skolojušies angļu un franču romānu rakstnieku lieliskajā skolā. Lorka savās pirmatnējās čigānu romancēs lietā franču sirreālisma metaforikas pārdrošākos paņēmienus. Bartoks un Stravinskis apvieno tautas mūzikas sastāvdaļas ar modernākās Rietumeiropas mūzikas techniku. Saskatām visos šais piemēros tautiskā un starptautiskā, vecākā un modernākā ražīgu mijiedirbi.

Pievēršoties latviešu dzejai, redzam, ka šāda tautisko un starptautisko sastāvdaļu mijiedirbe bijusi sevišķi sekmīga mūsu gadsimta divdesmitajos gados un atkal trimdā, pēdējā gadu desmitā. Divdesmito gadu dzeju apaugļoja kā vācu ekspresionisms, tā arī krievu futūrisms un imaginisms. No tā laika dzejniekiem vispirms, protams, nāk prātā Aleksandrs Čaks. Viņš ir dziļi latvisks, pat reģionāls dzejnieks. Rīga, vai pareizāk sakot, Rīgas priekšpilsētas iedvesmojušas viņa labākos dzejoļus. Vēlāk viņš apdziedājis latviešu strēlnieku cīņas. Dažs labs kritiķis nosaucis Čaku par slepenu romantiķi. Un tomēr Čaks ir drosmīgākais divdesmito un trīsdesmito gadu latviešu eksperimentētājs dzejnieks, liels modernists, ko varam pat nostādīt blakus krieviem Majakovskim un Pasternakam, spānim Lorkam, anglim Eliotam, vācietim Gotfrīdam Bennam. Vispār trīsdesmitajos gados, kā arī, saprotams, trimdas pirmā gadu desmita rakstniecībā, pārsvarā bija vairāk vai mazāk pārspīlētas tautiskas izpausmes. Tomēr pat šai laikā interesanti vērot, ka īsto latviešu tautas eposu, proti, Straumēnus sarakstījis labs franču dzejas pazinējs un tulkotājs. Edvarts Virza spējis teicami apvienot franču gaumi un izsmalcinātību ar sulīgu Latvijas lauku dzīves cildināšanu. Piecdesmito gadu otrā pusē Gunars Saliņš un nelaiķis Linards Tauns zināmā veidā pa otram lāgam atklāja starptautisko modernismu latv. dzejai. Vēl Latvijā dzimuši un latviešu skolās gājuši, viņi tomēr neaizvēra schizofreniski savas bēgļu acis modernās lielpilsētas Ņujorkas burvestībai. Rakstot eksperimentālus dzejoļus ar Menhetenas fonu, viņi nekļuva par kosmopolītiskiem vai amerikāņu dzejniekiem latviešu valodā, bet atrada pavisam pārsteidzošu atrisinājumu bēgļa dvēseles problēmai. Viņi sāka latviskot trimdas zemi, tiešāk runājot, iemīļoto lielpilsētu Ņujorku. Atcerēsimies kaut vai Saliņa dzejoli „Apmežosim Ņujorku”. Dzīvojot tautiskajā pagātne vien, viņi būtu nonākuši pie neauglības. Iemainot tautisko pagātni pret virspusīgu starptautisku rakstīšanas veidu, viņi arī nebūtu raduši apmierinājumu. Tai vietā, lai ļautu Ņujorkai sevi uzvarēt un pārtautot, viņi pārgāja donkichotiski pārdrošā pretuzbrukumā un iekausēja Ņujorku savā un līdz ar to latviešu dzejā. Viņpus Okeāna Velta Sniķere spējusi rast līdzvērtīgu un tikpat pārsteidzošu sintēzi, apvienojot savu dzejoļu noslēpumainajos kristallos pirmatnējus latviešu un baltu ticējumus ar moderno franču sirreālismu.

Kā ārpusē stāvētājs kritiķis un igauņu kollēga, varu tikai no sirds apsveikt par šādiem lieliskiem latviešu trimdas dzejas panākumiem. Nobeidzot šīs pārdomas par tautiskā un starptautiskā mijiedirbi rakstniecībā un mākslā, vēlos vēlreiz uzsvērt savu ticību jaunajiem rakstniekiem un māksliniekiem. Ja vecās paaudzes lasītāji patiešām nespētu saklausīt tautiskos sirdspukstus jauno dzejnieku starptautiski ievirzītajā dzejā, tad tas būtu liels zaudējums. Zaudējums mazāk jaunajiem dzejniekiem kā viņu lasītājiem, kam būtu pietrūcis uzticības un skaidra skata, lai saskatītu savas tautas rakstniecības jauna un bagāta posma sākumu.