Tālivaldis Ķiķauka
DIVI VIENĀ
"Jūsu vārds ir Rožlapa? Ko jūs ar to gribat teikt? Pie mums visas istabas ir izdotas jau laicīgi un ar nekādiem svešiniekiem es neielaidīšos! Visu labu!"
Tā teica vecāka sieviņa ar bažīgu, drusku pat iztrūkušos skatu un atnācējam acu priekšā aizcirta smagās durvis, kurām noberztais misiņš atspoguļoja svešinieka seju, kas apaļajā kloķī zīmējās ar milzīgu degunu. Jautātājs, ne vārdu neteicis, apmetās apkārt un cauri mazam, bet glīti apcirptam dārziņam devās atpakaļ uz ielas pusi, atvēra sagruvušus un ķirmju izēstus vārtiņus, aizkabināja atpakaļ slēdzenīti un, nepareizu "Lilī Marlēn" melodiju svilpodams, aizgāja tālāk un veicīgi soļodams pazuda tālumā. Pāris strazdu, svešinieka iztraucēti, sabira atpakaļ pie lieveņa margām un knābāja dažādas druskas un ālējās kādas divdesmit minūtes, līdz vārtiņi no jauna atsprāga un šļūcošiem soļiem pa izlūzušo un zāļu cauraugušo ietvi tuvojās divkājains radījums.
Strazdi pa paradumam atkal uzlaidās uz lieveņa jumta un blenza uz nācēju, kas, gaŗā un saburzītā mētelī ievīstījies, izskatījās kā staigājošs putnu biedēklis. Cepuri pārāk tālu pāri ausīm uzbāzis, viņš pat tuvumā esošam vērotājam neļāva redzēt nevienu savas sejas daļu, un tā - jebšu ģīmītis - slēpās dziļi zem platmales ielauztās un uz leju novilktās malas. Uzlocītā apkakle no kakla abām pusēm izbīdījās kā divi pelēki ilkņi, un to starpā, gluži pustumsā, rēgojās melnas acenes un aiz tām pašā dibenā varēja nomanīt ko līdzīgu sejai.
Rokas nācējam bija dziļi sabāztas kabatās, kas, papīriem piestūķētas, izspiedās uz āru tā, ka pa durvīm varēja tikai sāniski ieiet. Nācējs devās taisni iekšā un ar ierastu kustību, īkšķi rādītājpirkstam pārbīdījis, veikli atslēdza durvis, nenoslaucīja kājas un tikpat vienmērīgā gaitā devās taisni augšā, pagāja gaŗām pāris aizbultētām istabām un beidzot apstājās pie šauras ieejas, kas veda uz trešo stāvu. Kāpnes bija kļuvušas pavisam šauras, nodrupušas, margu nebija nekādu, un saplaisājušās sienas pavērās kā smaidam, kad nācēja roka uzgūlās, lai pieturoties nezaudētu līdzsvaru. Uzkāpis septiņpadsmit čīkstošus pakāpienus, viņš iznāca kvadrātmetru lielā miniatūrvestibilā, kuŗam sānos bija sačervelējušās durvis ar mazu zīmīti, kas vēstīja:
VILIS VĒRNIEKS,
dzejnieks.
(Lūdzu netraucēt un bez vajadzības nenākt iekšā.)
Nācējs veikli atvāza durvis, kas nemaz nebija aizslēgtas, pārkāpa lielām uz grīdas nekārtīgi samestām papīru kaudzēm, nometa mēteli, piespieda salūzušu pogu un momentā ieraudzīja papīriem un grāmatām kā arumu noklāto veco galdu un cieta koka krēslu ar nolauztu atzveltni. Galds šajā biezoknī - papīru, avīžu, grāmatu un manuskriptu blāķos iegremdēts - izskatījās kā siena zārds atstātā pļavā.
Nācējs, ātri piesēdies, ar ierastu kustību atrāva vaļā galda atvilkni, bet tad atcerēdamies, ka tai izkritis dibens, sāka rakņāties pa papīru gubu, līdz atrada visnotaļ tīru, nesaburzītu un neaprakstītu lapu. To uzrausis uz galda un biezo putekļu kārtu nopūtis, viņš ātri un plūstoši sāka rakstīt:
MOŖU VIRSAIŠA GAUDAS.
Virsaitis,
banānu lobot,
no Sengalijas nesa sveicienus un
tīrā latvju mēlē
Šādi uzrunāja viesus:
Mums problēma...
"Problēma ir tā, ka brīvā pantā lauki, visi ceļi un alejas ir jau izstaigāti. Pastāv milzu konkurence - Pablo Mierkalns un Aina Kraujiete jau sen ir novākuši labu labo ražu. Ar Čaku kopā mezdamies, tie to labāko ir jau atraduši un pateikuši. Atliek vienīgi tikai komiski episkais."-
To pateicis, nācējs vai, pareizāk sakot, dzejnieks - gandrīz apgāzās, jo bija aizmirsis, ka priekš nedēļas bija nolūzusi atzveltne. Līdzsvaru pēdējā brīdī atguvis, aizsmēķējis un sērkociņu izklaidīgi aizmetis papīros, viņš turpināja rakstīt no jauna:
Ja celi kvadrātā
un reizini ar sevi,
un sakni izvelci,
tad bieži
atradīsi visu vainu
kubā.
Tas jau labāk. Lai kvalitāti uzlabotu un pantā ienestu pārnestu nozīmi, viņš izlaboja vārdu "kubā". Tajā vietā viņš ierakstīja "Kubā". Pats pasmīnēja, taču pa logu paskatoties ārā šķita, ka kāds viņu novērotu, un tādēļ viņš strauji aizvilka vecos, izbalējušos aizkarus, kuŗu apļveidīgie karekļi bija sarūsējuši kā nokrituši pakavi upes gultnē.
"Komiski episkais! Jā, tur slēpjas mūsu dzejas nākotne; šis dzejas paveids radīs polemikas - ļaudis spriedīs un teiks: kā gan to dzejnieks ir visu tā izdomājis un to tik savdabīgi pateicis. Viņi pat teiks: tas izklausās jau gandrīz bizarri. Kāds ērms gan to būtu sarakstījis?"
Tā pie sevis mēļoja dzejnieks, vai, kā uz zīmītes varēja lasīt - Vilis Vērnieks.
Vilis dzīvoja divi dzīves; vienu ērtajā birojā, kur viņš pārzināja lielas firmas reklāmu nodaļu, un otru - kā dzejnieks, kas mita nekurinātā, raibā tapešu graustā, kurš par brīnumu nekad nebija aizdedzies.
Vecā Krūmiņa kundze pēc vīra nāves apdzīvoja veco namu viena pati ar septiņiem īrniekiem, par kuŗu istabām viņa nemaz nerūpējās. Bieži gadījās, ka Viļa darba biedri to ieraudzīja viņa vecajā, saplīsušajā it kā ar skābi noplaucētajā mētelī - taču viņu nepazina, un tā ari bija visērtāk. Ja kāds darba biedrs uzzinātu, ka viņš darbojas ar dzeju, un ja šā ziņa nonāktu galvenā šefa birojā, viņš droši vien tiktu no firmas izslēgts uz visiem laikiem. Tas bija pretēji firmas vadlīniju sauksmēm, kas prasīja, lai katram darbiniekam interesētu tikai divi lietas - firma un tās ražojumi.
Džāns Rožlapa (bez mīkstinājuma) tā pavadīja dienas, izrīkojot ļaudis, parakstot līgumus, pieņemot citu firmu pārstāvjus, bet vakarā kā vilkacis iekāpa pavisam savādā ādā un devās uz sānielu, kur, tikai trīs blokus tālāk Krūmiņa kundzes namā pavadīja laiku dzejojot.
Patiesībā Vilis Vērnieks nekur latviešu presē nebija ticis manīts, jo savas dzejas viņš rakstīja ar segvārdu Reinis Rucavietis, un to labprāt drukāja presē Zviedrijā un Dānijā, bet Savienotajās Valstīs par viņu neviens tikpat kā nemaz nebija dzirdējis, jo tur viņš savas dzejas parakstīja ar vārdu - Sīmanis Seglinieks. Savus komiskās dzejas viskrasākos paraugus viņš sūtīja uz Beļģiju, kur tie parādījās samērā niecīgā, brošētā izdevumā ar vārdu - Aldonis Alutrauks.
Nebija nekāds brīnums, ka pastnieks, vēstules Krūmiņa kundzes pasta kastītē mezdams, prātoja, ka namā dzīvo ne mazāk kā kādi divdesmit ļaudis.
Viļa Vērnieka dzejnieka problēma bija publicēties visā pasaulē - tādējādi viņš sevi it kā pagarināja, izklāstīja piecos kontinentos, un ne par velti jau kritiķi bija saredzējuši, ka ir radies jauns "komiski episkas dzejas virziens", kas, visās pasaules malās sazēlis, "rādot zināmas parallēles". Recenzentiem pat ne prātā neienāca, ka visu to ir rakstījis viens un tas pats dzejnieks - LIELAIS INCOGNITO.
Mīkla par "komiski episko" viņam nelika miera - dažus savus labākos salīdzinājumus un metaforas viņš pārtulkoja un darbā nereti izmeta savām sekretārēm, kas ieplēta acis izbrīnā un domāja, ka firma atkal izdomājusi jaunus reklāmu paņēmienus.
Bez visām šīm darbībām Vilis Vērnieks bija arī ģimenes cilvēks - četru bērnu tēvs, uzmanīgs vīrs, kas, pavēlu mājās ieradies, sūkstījās sievai par gaŗām darba stundām, spēlējās ar bērniem un, atšķīris latviešu avīzes, rādīja sievai savus dzejoļus, ar nolūku par tiem zobodamies, lai tā dabūtu zināt sievas vērtējumu, kas viņam noderēja kā maza pārbaude kvalitātei.
Sieva pēdējā laikā bija sākusi sūdzēties, ka viņš vairs neinteresējoties par draugiem, ballēm un koncertiem, esot kļuvis nolaidīgs un bez tam mazliet pārstrādājies.
Taču viss tas nebija svarīgi. Visam pāri pacēlās "episki komiskā" un "komiski episkā" dzejas problēma. Viss vēl nebija pietiekami izsvērts, alūziju trūkums viedās pārāk pliekans, metaforas skanēja kā tukšā telpā, asonancēm trūka dikcijas skaidrības, dipodijas kliboja, sonets tusnījās, un heksametrs rāpās uz četrām kājām. Bija palicis vēl tikai brīvais pants, bet lai radītu oriģinalitāti, vajadzēja lielākas izteiksmes dažādības, vajadzēja dziļāka dzejas strāvojuma. Trūka kā līdzīga labai un dzejiskai saistvielai. Atpakaļ pie pirmavotiem! Tie jāatrod pirmajam, jātur lielā slepenībā, nevienam tie nedrīkst kļūt zināmi. Un tad, kad viss ir sagatavots, virsraksti pieskaņoti, jānāk klajā vienlaicīgi visos kontinentos, visos žurnālos, avīzē, literāros pielikumos - pat jāizlaiž pašam mazāka dzejas antoloģija, lai mazinātu aizdomas.
Lūk, tā varētu sevi kā milzīgu jostu apvīt visapkārt visai zemes lodei. Viņu reizē lasītu Austrālijā, Zviedrijā, Šveicē, Beļģijā, Jaunzēlandē, Brazilijā, Kanādā un citur. Jā, pat pie dienvidpola, kur drīzumā došoties pāris latviešu zinātnieku.
To atzinis, Vilis Vērnieks konstatēja, ka pēc apmēram pieciem mēnešiem viss būs kārtībā: visas dzejas sacerētas, numurētas, pseudonimi ierakstīti grāmatās, lai pašam nepiemirstas, pavadvēstules norakstītas, dzejas attiecīgi numurētas, aploksnes adresētas tā, lai visu kopā iemestu galvenajā pastā.
"Kuŗš gan no mūsu dzejniekiem ir reizē publicējies 37 valstīs?" sprieda Vilis un momentā jutās kā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs. Šāds postenis bija augstāks par pārējiem - pat firmas prezidents pēkšņi likās sīks, nejēdzīgi aprobežots, organisks vecītis. Juzdamies svarīgs un iedomādamies, ka ir pasaules centrā, viņš sāka rakstīt tālāk:
Vijole mana
Tev nebij gana -
Savādās stīgas, sīkais
stāds bij laidis saknes
iekšpusē un pārtika no
Stradivārija līmes.
Deviņos zvanīja modinātājs pulkstenis, dzejnieks ātri savāca savas lapas, sagrūda tās pagaldē, dažas iebāza kabatās, uzrāva mēteli un steigšus pazuda pa durvīm. Iznācis no mājas, viņš strauji devās uz pilsētas centra pusi, pa sētas plaisu ielīda lielā pagalmā, pārskrēja tam pāri un no sētas puses ielīda lielā nama pagrabā, naigi soļoja, bet tad spēji apstājās. Apskatījies visapkārt un nevienu neieraudzījis, viņš ar ierastu veiklību iecirtās mazā telpā ar uzrakstu "ATKRITUMI". Tur ātri novilka mēteli, nometa cepuri, visu savīstīja un iebāza jau zināmā vietā. Izgludinājis drēbju krokas labi piegrieztajam uzvalkam, iztaisnojis kaklasaiti, viņš ar mantu celtuvi devās uz otro stāvu, ātri izmetās un steidzīgi pārkāpa ļoti greznā, izpopētā un rēni izgaismotā luksa celtuvī . Dzejnieks bija pilnīgi pazudis un vairs neeksistēja - tā vietā pašapzinīgi smaidīja reklāmu nodaļas direktors Džāns Rožlapa - un ar mazu pārākuma apziņu vēlīgi nomurmināja liftzēnam: "Deviņpadsmito, lūdzu!"
Izkāpis no celtuvja, uzsmēķējis cigareti, viņš slaidi iegriezās šaurākā gaitenī, atslēdza durvis un pēc mirkļa jau bija savā privātajā birojā, kur pa tālruni momentā piezvanīja sievai, apprasījās par bērniem un solījās tūdaļ doties mājup - uz savu grezno savrupnamu ārpus pilsētas, glītā dārzu rajonā.
Drošības pēc viņš vēl apskatījās spogulī, lai aizmāršības dēļ nenotiktu tas pats, kas gadījās šodien, kad, aizmirsis pārģērbties, bija mēģinājis tikt iekšā pie Krūmiņa kundzes, saucies par Rožlapu, un tā pilnīgi samulsinājis veco dāmu.
Tā domājot, pēkšņi tam no aizapziņas iznira varena dzejas rinda, un viņš to tūdaļ grasījās pierakstīt, taču pēdējā brīdī atcerējās: to nedrīkstēja darīt. Viņam šajā brīdī nebija ne mazākā sakara ar dzeju, dzejniekiem un rindām: viņš bija apzinīgs firmas darbinieks, kas pēc gaŗa dienas darba dodas mājās. Viņš bija drošs, ka tādu Vili Vērnieku viņa sieva un darba biedri nekad nepazītu, jo īstenībā tāds Vilis Vērnieks dzīvoja pārāk īslaicīgi, lai varētu kļūt par personu, Vilis Vērnieks eksistēja tikai uz papīra un ne jau viens pats vien - viņam līdzās bija vesels bars citu, mazāk pazīstamu dzejnieku.