Jaunā Gaita nr. 49, 1964

Eiropas ziemeļaustrumu daļas reljefa īpašības lielā mērā ietekmējis glaciālais periods, kad milzīgu ledus masu pārvietošanās rezultātā norisinājusies ari mūsu zemes virsmas veidošanās. Senā apledojuma pēdas Latvijā redzamas visur. Ģeoloģisko slāņu izvietojums un struktūra, milzīgie granīta bluķi Vidzemes un Latgales augstienēs, daudzie ezeri – tās visas ir šī tālā laikmeta iezīmes mūsu dzimtenes ainavā.

Jau tūkstošiem gadu Latvijas ezeru dzidrajā zilgmē spoguļojas balti mākoņu kalni, slīdēdami debesu klajā no Baltijas jūras un Rīgas jūras līča pāri Vidzemes un Kurzemes piejūras novadu nedaudz vienmuļajiem smilšainajiem klajumiem un spurainajiem priežu siliem uz Kurzemes vidienes leknajām druvām, Zemgales auglīgajiem līdzenumiem un Vidzemes un Latgales augstienēm un pauguriem, kur par dziļo augstieņu ezeru krastiem līdz pat ūdenim nolīgst bērzu zaļās bārkstis, bet kalnu nogāzēs gozējas vareni granīta bluķi, dažs labs gandrīz senas lauku pirtiņas lielumā.

Teiksmaina sajūta pārņem ceļinieku, kad tas no sirmo egļu mežu klātajiem Vidzemes augstienes kalniem vēro tālu lejā majestātiskā mierā dusošos Ineša un Alauksta ezerus. Dzidro ūdens spoguli kaut kur pašā pamalē apjož zilgana tālo mežu svītriņa, bet vēl tālāk zeme un druvas izgaist vibrējošā dūmakā, it kā tieši saplūzdamas skaistā vasaras dienā ar debesu kupolu. Nevienam, pat ne pašam talantīgākajam rakstniekam vai māksliniekam nav iespējams atainot tā mirkļa skaistumu, kad pār lielajiem Kurzemes Usmas un Engures ezeriem dzimst jauna diena, kad putnu dziesmu sveikta virs rāmajiem ūdeņiem paceļas liesmota saules ripa un sāk savu ceļu debesu lokā.

Neatkārtojams skaistums piemīt arī klusajiem vasaras vakariem, kad pēdējie saules stari vēl kvēlo milzīgu egļu galotnēs, bet dziļi lejā miglas autos klājas tumšs mežezers. Piekrastes seklumā ūdeni sedz zaļš lēpju paklājs, bet tālāk ūdens pusē, ik pa brīdim atskan skaļš plunkšķis. Uz mirkli gaisā pazib izlēkušas zivs zaļi zeltotie sāni, un pa rāmo ūdens virsmu klusi aizslīd dzirkstoši viļņu aplīši. Klusums valda niedrājā, nelīgojas vilku vālītes. Ezera tumšās dzelmes atdzīvina tikai ūdensrožu ziedi. Caur lazdu biezokņiem un līgano piekrastes slīkšņu šajā stundā pie ezera piebrien milzīgs aļņu bullis, augstu cilādams gaŗās kājas un, brīdi nekustīgi izslējis ar vareniem ragu žuburiem rotāto galvu, noliec to pie sasilušā ūdens.

No gāršas uzplūst pirmā vēsā nakts dvesma, nesdama līdz no meža pļavām siena un mitras zemes smaržu. Kaut kur aiz ezera, griež grieze. Bet tikai nedaudz tālāk cauri mežam aizvijas gaiši pelēka šosejas lente, augstākajās vietās gar abām pusēm norobežota baltiem betona stabiņiem. Un tur jau ari pašā šosejas malā paceļas ceļa zīmes. Uz dzeltenā ceļa rādītajā melni burti vēstī: Ventspils... kilometru, Saldus... km., Rīga...

Jā, visi ceļi satek Rīgā, mēdza kādreiz teikt. Takas un taciņas, baltie lauku ceļi, lielceļi un šosejas ved mūs tālāk un tālāk, pāri upēm, gravām un pakalniem. Un ikreiz no jauna gan labajā, gan kreisajā pusē atkal atspīd kāda ezera spogulis.

Latviju dažkārt mēdz dēvēt par zilo ezeru zemi, kaut gan paši latvieši ar šo dzejisko nosaukumu visbiežāk saprot īpatnēji skaisto austrumu novadu – Latgali. Latvijā ezeru tiešām daudz. Ja uzskaitītu tikai tos, kuŗu virsmas spogulis ir ap hektāru un lielāks, tad pa visu Latviju tādu salasītos ap trīs tūkstoši.

No piejūras Engures, Papes un Liepājas ezeriem pēc izcelšanās un pat pēc ārējā izskata krasi atšķiras lielie iekšzemes ieplaku ezeri – Usmas, Burtnieku un Lubānas, šiem pēdējiem ir ne tikai saimnieciska, bet arī liela kultūrvēsturiska nozīme. Usmas ezerā atrodas brīvdabas rezervāts – Moricsala, kuŗā šīs vietas augu valsts saglabājusies tās dabiskajā stāvoklī. Arī daļa ezera territorijas ar Luziķertes līci ir dabas rezervāts. Usmas, Burtnieku un Lubānas ezeru krastos atrastas šīs territorijas seno iemītnieku – baltu un somu-ugru cilšu pirmatnējo apmetņu atrašanās vietas. Šie ezeri iegājuši arī latviešu tautas folklorā. Lai atceramies kaut latviešu teiksmu par Burtnieku ezera izcelšanos un ezerā nogrimušo senlatviešu pili. īpaša vieta ierādāma mūsu lielākajam – Lubānas ezeram. Archaioloģiski pētījumi rāda, ka šī senatnē vēl daudz lielākā ezera krastos jau sensenis dzīvojis cilvēks, saistīdams savu eksistenci ar zvejniecību un medībām. Ezeram krastu vietām grūti atrast, pārpurvota zemiene un slapjās pļavas gandrīz nemanāmi pāriet seklajā ezera piekrastē. Ezers stipri aizaug, un uz tā neskaitāmajām niedru salām perē desmitiem tūkstošu ūdens putnu. Šī vieta ir īsta mednieku paradīze – ezera klanos un niedru biezokņos dzīvo mežacūku bari, klaiņo aļņi. Kad cilvēks sēžas motorlaivā un dodas ezerā, viņš tajā brīdī it kā atvadās no civilizācijas. Bezgalīgas stundas ap viņu slīd tikai niedru salas un biezokņi. Paiet stunda, divas, piecas, desmit. Pagrieziens aiz pagrieziena, desmiti, simti, tūkstoši... apkārt tikai ūdens, niedrāji un zila debess, kaiju klaigas un spāru spārnu sisināšana un klusas ūdens čalas laivas priekšgalā. Rudeņos gadās spējā pagriezienā uztraukt gaisā pārceļotāju pīļu barus, kas nometušies uz ezera atpūtā. Kad milzīgie putnu bari ceļas spārnos, saceļas troksnis it kā okeāna bangas sagrūtu pret klinšainas salas krastu. Tikko vēl rāmais gaiss rūc un vibrē. Pīļu mākoņiem aizklājot sauli, sametas krēsla, bet tālāk arvien jauni un jauni ūdensputnu bari ceļas spārnos. Ezera ūdens vārās zaļidzeltenām putām, saceļas viļņi, līgojas laiva un niedru salas. Aizbraucot no šī milzīgā ezera, kad skats atkal glāsta apkārtnes rāmās druvas un tīrumus, cilvēks pats, šķiet, paņēmis sevi līdzi kaut ko no plašā ezera un purviem. Ausis vēl ilgi skan niedru čuksti un kaiju sērie kliedzieni.

Latvijas ezeriem visumā raksturīgs liels salu daudzums un šīs daudzās gleznainās saliņas piešķiŗ zilajiem ūdeņiem īpatu skaistumu. Kā jau minēts, vislielākā nozīme dabas ainavas veidošanā ir ‘zilo ezeru’ zemes – Latgales ezeriem. Šajā Latvijas daļā ir kalnains reljefs un daudzajās augstieņu ieplakās kā spoži ovāli spogulīši spīd ezeru gludās virsmas. Mālainā, blīvā augsne slikti vada ūdeni un bieži vien starp atsevišķiem kalniem un pauguriem ir ezeriņi, kuŗu ūdens līmeņi ir savstarpēji stipri atšķirīgos augstumos. Nereti ezeru gultnes izvietojušās ievērojami augstāk par visu pārējo apkārtni.

Kopš senajām dienām, kad pirmās mednieku un zvejnieku ciltis Baltijā apmetās pie upēm un ezeriem, lai šeit dzīvotu, zvejotu, kuģotu un tirgotos, līdz pat divdesmitajam gadsimtam plašajiem ūdensbaseiniem un artērijām ir stabila un paliekoša nozīme cilvēka dzīvē, saimniecībā un atpūtā. Apses vienkočus aizstājušas spilgti krāsotas, ātras un ērtas motorlaivas, kārkla klūgu murdu – stipri tīkli, airus un stumjamās kārtis – daudz zirgspēku jaudas motori. Ūdens vairs nav galvenais satiksmes ceļš un gandrīz vienīgais pārtikas ieguves avots, bet kā senās dienās cilvēki apmetas, strādā un atpūšas pie zilajiem ūdeņiem, smeļot šeit spēkus jaunai darba dienai.

Zilie Latvijas ūdeņi! Ikgadus skaistākās atvaļinājuma dienas parasts pavadīt makšķerējot, peldoties un atpūšoties kaut kur pie ūdeņiem – gleznainajos Abavas, Ventas, Daugavas, Rušona vai Usmas krastos. Neaizmirstamus mirkļus pavada mednieks Engures, Babītes un Lubānas niedru salās. Iecienīts ir brauciens ar laivām vai plostiem no Salacas vai Gaujas augšteces Vidzemes augstienē, kur šī straujā, vijīgā skaistule ir vēl tikai krietna grāvja platumā, līdz pat vietai, kur pa Gaujas – Baltezera kanāli var nokļūt Mazajā, pēc tam Lielajā Baltezerā... un tepat arī jau atkal sirmā Rīga klāt! Tieši no šīs puses ierodoties nāk atmiņā senā tautasdziesma „Visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdeni... !”

Bet apkārt dus zilie ūdeņi. Tie nes savus viļņus tālāk un tālāk – no strautiem upēs, no upēm ezeros un jūŗā. Vilnis aiz viļņa nāk un aiziet, izgaistot bezgalīgajos ūdens plašumos, nav tiem ne sākuma ne gala.

Ūdens – dzīvības šūpulis, tās priekšnosacījums un visa dzīvā sastāvdaļa; tā nozīmību mēs saskatām sākot ar vismazāko dzīvības vienību – šūnu un beidzot ar pasaules okeānu.

Vilnis aiz viļņa – miljoniem gadu tas plūst pār zemi, izvago tās veco seju, sadeldē akmeņus, noskalo kalnus, nes sevī kolosālus enerģijas krājumus un dabas bagātības, regulē zemes klimatu, dod valgmi laukiem un druvām, visam, kas dzīvo, ir bijis un vēl būs.