Oļģerts Cakars
SIEVAS SMAID
Vija Ziemele bija tiešām neizprotama sieviete. Tu cilvēks vari palikt negudrs, cik nopietni viņa gribēja dzīvi dzīvot. Sasodīts - dzīvi dzīvot! Viņam jau pielipuši Vijas izteicieni. Jāuzmanās, nudien jāuzmanās! Citādi vienā jaukā dienā viņš atģidīsies ērģeļu stabulēm citai caur citu jaucoties un lielīgi dūcot:
„Tu - rū - tu - rū - ū!”
Nabaga Mendelsons. Viņa kāzu maršu vilka tik daudz neprašas ērģeļnieki. Ja mūzika skanēja, pašas laulību procesijas bija tīrais cirkus. Līgavas pinoties garo kleitu stērbelēs. Līgavaiņi bāli kā jaušot, ka nupat sprukas vien būs. Puķu meitenes uztraukumā kvēlojošiem vaigiem. Puikas ar gaŗiem ģīmjiem kā vēdergraizēs, turot zīda šlepes. Līgavu māsu rindā vienmēr gadījās kāda patukla radiniece, iespīlēta Čaukstošā kleitā kā aizkorķētā pudelē. Līgavaiņa brāļi -cietumsargi, stīvi uzsmaidot savām dāmām kā izbāzti putnu biedēkļi...
Briesmīgi, tieši briesmīgi!
Vakar iznāca nelāgi. Bet kuŗam cilvēkam negribējās mīlēt aprīlī, kad sniegs beidzot nokusis, zāle stiepj asnus un krūtīs briest tāds kamols. Vai viņš kāds izņēmums? Un viņam Vija patika. Ja pirmo reizi dzirdot viņas vārdu bija licies, ka pelēkās acis uzlūko ziemeļnieciski vēsi, balss bija skanējusi impulsīvi priecīga:
„Brīnišķīgi, Skubura kungs, jūs esat likteņa sūtīts! Man sabojājies televīzijas aparāts.
Kā lai cilvēks cīnās ar likteni?
Pasīka auguma, sparīgu gaitu, viņa nepiederēja pie tām, kuŗām jāpaiet garām reizes desmit, lai ievērotu, un kopējiem draugiem jāiepazīstina trīsreiz, lai atcerētos vārdu, kā viņam, kauns atzīties, šad tad gadījās. Viņai bija acis, mati, krūtis un stāvs kā katram izskatīgam jaunam sievišķim, bet pievilkt viņu pievilka viņas valoda. Pēc griezīgajām amerikānietēm iegrimt Vijas valodas plūsmā bija bauda. Pats viņš labāk klusēja. Klausoties nebija jābaidās, ka izteiksies kas aplams, un Vija labprāt runāja par abiem. Viņas balss burbuļoja, tērzēja, dūdoja, čaloja, trieca, guldza, žūžoja, aušojās, pļāpāja, skuma, sapņoja, smējās un dziedāja, visa skanot daudzveidīgā melodijā. Kādreiz viņš nemaz necentās saprast, tikai klausījās balss lokanumā un plūdumā, ļaudamies tai kā viļņiem, kas šūpoja rāmi un mirdzīgi. Šad un tad viņš iemeta: jā, nē, vai tiešām? Kā gludi oļi straumē tie noplunkšķēja un pazuda, nemainīdami viļņu vēlumu, bet pārējo laiku vēroja, kā Vijas pirksti spieda neredzamas rakstāmmašīnas taustiņus valodas ritmā.
Nošķinda veikala durvju zvans. Iztraucēts Arturs Skuburs automātiski pietrūkās no darbnīcas ķebļa un pabāza galvu priekštelpā. Rīta pasts. Viņš tvēra aplokšņu žūksni ar kāru roku, bet bija tikai rinda rēķinu. Vai viņš gaidīja vēstuli? Atgriezies darbnīcā, viņš vērās ar tukšu skatu no lodāmura smailes kāpjošajā tvaika stīdziņā un atkal iegrima pārtrauktajās domās.
Jā, vakar...
Bija silta aprīļa nakts. Roku rokā viņi gāja bez steigas un mērķa, kā cilvēki, kam viss vēl priekšā. Tekas malā zvilnēja sols. Viņi apsēdās. Tālumā virknēs slīdēja automašīnas, bet līdz Šejienei atplūda tikai mīksta riepu švīkstoņa. Viss bija mierīgs, jo Vija, par brīnumu, nerunāja.
„Mīļā!” pēc laba brīža viņš nočukstēja, lai pārtrauktu klusumu. Balss nemaz, neklausīja.
Vija neatbildēja. Neticēdams viņš brīdi pagaidīja. Diezin, vai viņai tomēr kas nekaitēja? Viņa bija solījusi tikšanos labprāt. Bet varbūt viņš bija ko izdarījis - vai arī aizmirsis izdarīt - un tā Viju sasāpinājis? Kaut kas nebija šovakar kārtībā. Viņš lauzīja galvu, mēģinot atcerēties pēdējo dienu notikumus, bet neko nevarēja iedomāties. Klusums auga un plētās kā smags mākonis. Jārunā, jāpiepilda tumsa ar skaņām.
„Es tevi mīlu, Vija!”
Cik kaili izklausījās vārdi. Pārņēma nelaba jausma. Kā neveikls aktieris uz skatuves viņš skandina uzrakstītas rindas sausā, raupjā balsī. Visapkārt simtiem acu pāru vēro viņu vienaldzīgi, garlaikoti gaidot nemākuļa noeju ainas beigās.
Vija joprojām klusēja.
„Es nevaru bez tevis dzīvot.”
Tā bija patiesība, tā viņš pašreiz juta. Un tomēr, cik nodrāzti tas skanēja. Ko domāja Vija?
„Nevienu dienu.”
Priekšā atvēries dziļums, un viņš izmisīgi lēca, nemaz īsti necerēdams sasniegt otru malu, tomēr nešaubīgi ticēdams, ka lēkt un sniegties ir vienīgais, kas atlicis.
„Vai tev neliekas, ka mums jāturas kopā?” viņš galīgi saguma. „Būt bez tevis ir kā... tas ir kā...” viņš sapinās neskaidrās domās kā cilpās.
„Es domāju. Visādi. Par mums. Par nākotni. Par dzīvi. Par...” Vija mazliet vilcinājās, „... mūsu dzīvi. Dzīve viena vienīga. Tā labi jānodzīvo.”
„Pareizi! Man tikai liekas, ka nevajag tik daudz gatavoties dzīvošanai - labai, vidējai vai sliktai, bet ir jāsāk dzīvot, jo citādi viss ir tikai vārdi.”
„Vai mēs varētu kāzas rīkot jau maijā vai būtu jāgaida jūnijs?” Vija pagriezās.
Maijā? Kāzas - mums? Viņš iekšķīgi sagrīļojās, kā negaidītu belzienu dabūjis, atvēra muti ievilkt elpu, bet nezin kur radušās siekalas ieskrēja rīklē. Aizrīdamies viņš sāka sēcoši klepot, saliecies kamolā, pūlēdamies ievilkt gaisu sāpošajās krūtīs. Vija izbijusies satvēra viņa plecus.
„Kas notika, Artur!”
Mocošais elpas trūkums bija pārvarēts, bet viņš klepoja cītīgi vien tālāk. Galva bija tukša. Kā lai ko sakarīgu pasaka, ja atmuguriski ledainā mārkā iegrūž vistuvākais cilvēks! Cik dzīve reizēm ir briesmīga! Kāpēc mīlestība tūlīt jāsasaista ar precēšanos? Nu gan jau... Vai tad kaut kur deg?
Viņš pārstāja klepot. Bija jārunā - gribi vai ne.
„Protams! Kāzas varētu rīkot jūnijā, maijā vai vēl ātrāk, bet vai nebūtu prātīgāk drusku pagaidīt? Tu jau zini, man tāds darbs, kas nekad nebeidzas, arī vajadzētu drusku vēl piekrāt, kāzas saistās ar izdevumiem, es aizvakar dzirdēju, ka Kārlis - tu zini Zuntiņu Kārli - samaksājis fotogrāfam simt piecdesmit dolārus meitai precoties. Tā ir pilnīga laupīšana, es tev saku, simt piecdesmit dolārus! Iedomājies, par tādu naudu var izdarīt kapitālremontu diviem televīzijas aparātiem, ielikt jaunu skatāmo lampu, apmainīt trīs vai četras mazās lampiņas, filtra kondensatorus un vēl šādus tādus sīkumus, jā, par septiņdesmit pieciem dolāriem to var izdarīt, ja aparāts nav pārāk vecs un citādi labā kārtībā,” viņš piestāja ieraut elpu, bet Vija iemeta starpā:
„Vai tiešām?”
„Jā, protams, es izdarītu arī parastās pārbaudes, iztīrītu kanāla pārslēdzēju, es to, zināms, daru katram aparātam, gar kuŗu darbnīcā strādāju, tas pieder pie labi padarīta darba, ir taisni neticami, kā sudraba kontakti un atsperītes var apsūbēt un sakrāt netīrumus...
Vija piecēlās un saglauda tērpu.
„Ir diezgan vēls. Iesim!”
Valodā apturēts, viņš sašļuka, vilcinādamies uzrausās, mēģinot saskatīt viņas vaibstus. Tumsā daudz nevarēja redzēt, bet skaidrs, viņš bija Viju ievainojis. Katram cilvēkam ir sava robeža.
Šķiŗoties Vija īsi pasmaidīja, pamāja galvu un žigli nozuda nama durvīs. Nelāgi, ļoti nelāgi! Ka Vija neveiklos vārdus uzņēma par bildinājumu, to viņš nesaprata. Jocīgi radījumi tie sievieši. Viņi nekad nav apmierināti ar vienkāršu un skaidru lietu.
Nebija vērts nīkt šai būceni. Strādāt tāpat viņš nespēja.
Caur lielo sienas gaŗuma skatlogu gaisma pielēja plašo veikala telpu. Apmierināts Skuburs pārlaida skatu glīti sarindotiem, spodriem televīzijas aparātiem, pārbaudīja grīdsegas tīrību. Te nāca visādi ļaudis, cits bija tāds, kas meta cigaretes galu zemē, grīdsega vai ne, lai arī viņš uz letes un galdiņa starp abiem mīkstajiem krēsliem bija novietojis mirdzoši tīrus bieza stikla pelnu trauciņus. Nekas, izskatījās glīti. Naudu gan maksāja pat tāds nieks kā spodruma uzturēšana, jo tur vajadzēja sievietes rokas. Būtu sieva, viņš pasmaidīja par savu aplamo iedomu, kas nekaitētu. Tagad vakaros nāca aptīrītajā, un cik daudz nepatikšanu, kamēr bija atradis, kas darbu izdarīja kā vajadzēja.
Aiz loga automašīnas šāvās šurpu un turpu. Priekšpusdienā te redzēja tikai retu gājēju. Otrā pusē, stūrī gan pastāvīgi grozījās cilvēki. Tur bija autobusa pietura, Mairona Mandelbauma juveliera un Freda puķu veikali, Šturmbacha konditoreja. Solidi uzņēmumi visi trīs. Citādi šeit nevarēja. Visapkārt dzīvoja turīgi ļaudis labi būvētās savrupmājās. Zālāji bija rūpīgi cirpti, mašīnas jaunas un mirdzošas.
Izklaidīgi ielu vērojot, viņš pamanīja ap stūri nākam neparastu gājienu. Priekšgalā soļoja neliela auguma melnīgsnējs vīrietis, nesdams vienā rokā spaini, otrā īsā kātā iestiprinātu gumijas logu susināmo. Soli aizmugurē sekoja gadus divdesmit trīs veca, lai arī portorikānietes ātri vien apvēlās, vēl slaika sieviete. Aiz mātes, rokas vicinādami, pūlēdamies spert gaŗus soļus, tenterēja divi puišeļi gadus piecus un četrus veci, nosmulētos kreklos, īsās bikšelēs un basām kājām. Basām kājām šajā vēsajā laikā! Pūta ass ziemeļaustrenis. Šodien vajadzēja žaketes un kārtīgu apavu. Tagad viņš ievēroja, arī sievietei bija tikai plāna vasaras kleita, un vīrietis soļoja izbalējušā kreklā ar īsām piedurknēm un vaļēju apkakli. Droši vien, vīrs bija bez darba. Tiem varbūt nebija naudas maizei, kur nu vēl drēbēm. Šeit lieki cerēt uz peļņu. Stūra veikaliem bija līgums ar lielu uzņēmumu. Ik mēnesi pāris vīru piebrauca un nomazgāja skatlogus viens divi.
Bērni palika ārpusē, bet vīrietis, pārlicis nesamo, atgrūda Mandelbauma veikala durvis un abi ar sievu iegāja iekšā. Par velti gan. Mandelbaums bija labs veikalnieks, viņš neizdeva neviena lieka dolāra, baskājaini bērni vai ne. Tā arī pareizi. Palīdzībai visādas iestādes. Kur nu vēl dažādās labdarības organizācijas, kuŗu pārstāvji iegriezās vai ik pārdienas, lai ziedojot šim, lai palīdzot tam.
Pāri ielai atvērās durvis. Vīrietis iznāca, nolika spaini un sāka rosīties darbam. Aiz viņa sekoja sieviete un, tavu brīnumu, pats Mairons Mandelbaums baltā kreklā pusatrotītām piedurknēm, nesdams darbnīcas krēslu ar izļodzījušos atzveltni. Kas bija noticis? Veiklais tirgonis izsvieda naudu tikpat kā uz ielas. Neizprotami!
Vīrietis pakāpās un ar lielu brūnganu sūkli sāka mazgāt, tad noslaucīja ar veiklām zig-zaga kustībām notīrīto loga daļu. Pats Mandelbaums, iegājis iekšā, nostājās aiz stikla durvīm un, likās, ieinteresēts lūkojās strādātājā un sievietē, kura nekustīgi, acis nenovērsusi, vēroja vīra muguru un noteiktās kustības. Abi puišeļi pētīja stūra lielo pasta kasti, lielākajam lūkojot celt mazāko, lai tas varētu atvērt un ieskatīties vāka spraugā, bet vispār viņus neviens neievēroja.
Logs bija notīrīts. Portorikānis pienesa zvāļojošo krēslu, Mandelbaums pavēra durvis un pasniedza naudas zīmi. Vīrietis palocīja gandrīz nemanāmi galvu, pieliecās, paņēma spaini un neatskatījies devās uz puķu veikalu.
Par velti gan! Fredis ap šo laiku vienmēr pats izvadāja ziedus un vainagus, jo viņam patika kustēties. Viņa palīgs, gaŗš, aizmidzis puisis ar piņņainu seju, nekā nedrīkstēja darīt bez īpašnieka ziņas. Arī Šturmbachs, naktī cepis smalkmaizes, tagad gulēja.
Tā arī bija. Izvirinājis abas durvis, vīrietis atkal stāvēja ietves malā un tagad skatījās Artura Skubura televīzijas un radio veikala platajā skatlogā un ar spaini rokā sāka soļot taisni šurp, uzmācīgs un neatvairāms kā liktenis. Aiz viņa steidzās sieviete. Puikas, pamanījuši vecāku aiziešanu, metās teciņus vien pakaļ.
To viņš nebija gaidījis. Ierauties aizmugures telpās un nelikties ne zinis. Vai viņam jāapģērbj sveši bērni? Sāka kaitināt šāds uzbāzīgs sagadījums. Te izšķiršanās nebija brīva. Vienalga, vai viņš darītu vienādi vai otrādi, iznākums neapmierinās. Vienā gadījumā veikala nauda izšķiesta nevajadzīgam darbam, otrā - noraidīt cilvēku, kas centās nopelnīt godīgā darbā bērniem nepieciešamas lietas.
Viņš steidzīgi aizmetās aiz letes, un tad jau vīrietis ar īsi apcirptām ūsiņam un dienvidnieka dedzīgo skatu vēra veikala durvis. Pirmajā mirklī Skuburs gribēja teikt strupi un noraidīgi, ka darba spēks nav vajadzīgs, bet aiz paraduma vien pajautāja:
„Ar ko varu pakalpot?”
Vīrs stāvēja plānvidū stingrs un ciets. Smagais spainis izcēla viņa muskuļainās rokas, plecus un taisno, stiegro stāvu, šis nebija nācis nabagot, skaidri vēstīja apvalkātais, bet tīrais virskrekls, brūnās bikses ar asām, nesen iegludinātām vīlēm un pavecās, bet nevainojami nospodrinātās kurpes.
„Esmu Kārlos Gonzales,” viņš tikko manāmi palocījās, „nomazgāšu jūsu skatlogu par vienu dolāru!” Stāvētājs runāja stiprā akcentā, uzsvērdams katru vārdu.
Skuburs atvēra muti sparīgam nē, bet izdvesa tikai parasto pieklājības frāzi:
„Kā jums klājas?”
Veikalā ienāca sieviete un nostājās iesāņus vīram aiz muguras. Jocīgi gan! Viņa valkāja raibu, plānu kleitu, sanēsātu un vietām noziestu lieliem taukainiem plankumiem. Seja viņai bija glīta, bet pinkuļainie mati un nevīžīgais apģērbs atšķīrās no vīra kārtīgās ārienes. Visvairāk viņu pārsteidza, ka sieviete nepameta ne mirkli viņa - veikala īpašnieka virzienā, no kuŗa cerēja nopelnīt kāroto dolāru, bet, acis nenolaidusi, vēroja vīra plecus un muguru un smaidīja. Kā neticēdams Skuburs pārliecās letai, lai labāk uztvertu šo neredzēto sievas smaidu.
Tur bija lepnums šai smaidā: lūk, šis ir mans vīrs! Tur bija atdošanās un paļaušanās. Vīra stiprie pleci un rokas viņu pasargās, gādās, jo viņš varēja visu, ko vien īsti gribēja.
Ar negaidītu skaudru smeldzi krūtīs Arturs atskārta, ka viņš bija tas trūcīgais šinī telpā. Viņš bija viens. Viņam nebija nekā, tikai drusku naudas un šis veikals. Viņam neviens nesmaidīja - tā nesmaidīja. Vija... Vārds šūpojās gaisā, izplūdis miglā, pamazām iegūstot noteiktu apveidu. Ko gan viņš vakar bija izdarījis? Vija!..
Pieklupis tālrunim, viņš grieza skaitļu ripu kā apsēsts, nekā neredzot un nezinot. Atskanot zvana signālam klausulē, viņš pacēla galvu un izbrīnījies ieraudzīja, ka vīrietis joprojām stāvēja telpas vidū, nekustīgi viņu vērojot, pameta nepacietīgi roku:
„Mazgājiet, protams, mazgājiet, ņemiet tur to krēslu!” un nākošajā mirklī visu aizmirsa, atkrita sēdeklī, dzirdēdams Vijas balsi:
„Panamerikas dzīvības apdrošināšanas sabiedrība. Labrīt! Ar ko varu jums pakalpot?”
„Vija, piedod, ka zvanu tev darbā! Vēlos tevi bildināt. Precēsimies cik drīzi vien iespējams!”
„Tas esi tu, Artur? Ko tu teici?”
„Precēsimies!.. Rīkosim kāzas!”
„Artur, kas noticis?” Vija izklausījās pagalam izbrīnījusies.
„Vija, esi cilvēks! Tu pati dzirdi, ka neprotu tevi bildināt; es to nekad neesmu darījis. Vija, es tevi... saki - jā! Un... un...” viņš noplātīja rokas un salēcās krēslā.
„Bet tu pats vakar biji tāds savāds. Kā lai saprotu tavus vārdus šodien?”
„Vakar - jā, bet šodiena ir šodiena. Es redzēju kādas sievas smaidu un sāku visas lietas saprast.
„Tu redzēji sievas smaidu?”
„To nevar tik viegli izstāstīt. Saki - jā, Vija!”
„Priekšnieks ienāca birojā. Attā! Es piezvanīšu pēc pusstundas pārtraukumā.” Vija ātri atbildēja.
Skuburs sakrita nopūzdamies krēslā. Vai varēja to sievišķi saprast? Vakar precēties, Šodien prasa, kas tas par sievas smaidu.
Vija Ziemele nolika klausuli un domīga skatījās aparātā, kā gribēdama cauri melni baltajai skaitlenīcai redzēt Artura seju un izdibināt viņa domas. Beidzot!.. Viņas apsvērtā klusēšana vakar tomēr nesusi augļus. To viņam vajadzēja. Lai tagad sēž un nervozē. Tad viņa sāka pie sevis smaidīt. Viņš šodien rīkojās taisni kā Arturs Skuburs, kas bija diezgan prātīgs un apdomīgs un tomēr nekad nevarēja zināt, ko darīs nākošajā brīdī.
Logs bija nomazgāts. Vīrietis vēl rūpīgi susināja pēdējo stūri. Skuburs izņēma dolāru un sīknaudu no kases un izgāja ārā. Saņemot naudas ripiņu, lielākais puika aizgriezdamies nomurmināja paldies, bet jaunākais brālis, kāri netīru roķeli izstiepis, atsmaidīja Skuburam un vienā elpas vilcienā izstāstīja šīs dienas svarīgāko notikumu:
„Onkulis Kārlos nopirks mums karstas desiņas!”
„Onkulis Kārlos?” nesaprašanā atvaicāja Skuburs.
„Jā, un koka-kolu ari!” mazais jūsmīgi iegavilējās un būtu stāstījis vēl, bet lielākais brālis, iegrūdis duncku sānos, sarāva to pie rokas, kaut ko spāniski izgrūzdams.
Onkulis Kārlos... Kā vājuma pārņemts viņš aizvilkās un iezveļas krēslā. Un sievas smaids?...
Aiz spodrā stikla ielas vidū vējš dzenāja saplēstu laikraksta lapu, reizēm pamezdams to gaisā, reizēm pieglauzdams bruģim.
Tuvojās pusdienas laiks.