Tur somu krasts,

tā apaļos akmeņus apklāj zaļa cepure,

gar tā vistālāko, pirts smaržā tīto svītru

vasaras nakts alvaini mīkstais vilnis

bez apstājas miegaini skalojas...

 ·                                                                                               

Mēs sūcam pīpi,

vecāmāte un es,

uz lievenēm vakara siltumā,

un mums ir labi.

Debesis nesaka ne vārda,

ūdens klusē un klausās,

bet zeme liekas

arī sūcam kaļķīti

kad mēs pīpējam,

vecāmāte un es.

Helvi Juvonena

KLINTAINE

I

Ja man mīļi akmeņi, ja mīļš granīts,

tad lai man tas nebūtu liegts.

Tā ir manas bērnības klintaine,

kas nes cilvēkus, sablīvētus kristallus,

daudzkrāsainus, šķautnainus.

No šķautnēm, no klints, no priedes

dzimst un dzīvo valoda

ziemas gaŗajos vārdos,

sniega īsajos,

tā ir daļa no mums,

tā dzīvo zem debess.

II

Raugies ziemeļu debesīs.

Tās nav tikai melns samts,

kas padziļina Ziemeļzvaigznes mirdzumu.

Tās ir augsts pretstats Greizo ratu

un Oriona vārdam,

tur gaismo

melno, sablīvēto kristallu spožums,

plešas kupena aiz kupenas,

sala ņirbīgais tvirtums,

mežs aiz meža,

māju siltums, darba

un mīlestības siltums un valodā

dzied skaistākie vārdi

zem šīs debess.

III

Paspied siltu roku, dobji gāžas

ziemeļu mežu koki, dun

ostu ceļamkrāni, dzied kuģi:

mēs atgriezīsimies. Tā ir varena daile.

Kas tad ir mazs, jautāju, paņemot

pirkstos lāceņogu un garšojot tās sulu.

Plaši pletās purvi, vaivarāju smarža,

pundurbērzi un nīkuļi augi.

Tik spirdzinoša bij tās garša.

IV

Klinšu spraugas pilnas radību vārdu,

cieta zemes garoza un zāle,

līdums un vārpas.

Dzīvajo prāts rod mieru

vietās, kur atdusas tie,

kas savu darbu paveikuši. Granīts

arī tur, dzīvnieki un augi

tam līdzās un vēja varenā dziesma

zem ziemeļu debess.

·

Metsään menin.

Puille nözrasti kumarsin.

Nyt on astiani marjoja täynnä.

                                                                                                     *

Uz mežu gāju.

Pazemīgi klanījos kokiem.

Tagad cibiņa ir ogu pilna.

Helvi Juvonena

RUDENĪGS MEŽS

Čukstēja priedes kritušais stumbrs:

saņēmu apsegam sūnu paklāju;

un nomira brūkleņu ziedi. Tā sadeg

mirušie; un pūcei izkrita

spārna spalva, lidojot krēslā.

Ir labi krist, un gulēt ir labi.

Spārns vien švīkoja: Kustībā dzīvoju.

Tā dzīvoju, mīksti mēļoja pūce,

nesot peli. Dzīvoju, tā vaidēja.

Mirstiet, ūjināja vējš, notraukdams

daglās lapas zemē. Tās kvēloja

un klusēja.

Tad aizlokās taka

aiz aklā akmens. - Ir atgriešanās,

ir laiks šķirties, ir atvadu mirklis,

sacīja vārdi.

Tomas Anhava

·

Iemērc otu dūmos, glezno

koku bez lapām vēl vakarā.

Krāsa izplūst, pamats ir mīksts,

koka apveids paliek nenoteikts.

Bet putni tūlīt sametas zaros,

tūlīt dzied dzidri pār ūdeņiem.

ELĒĢIJA NAKTIJ

Nakti es mīlu,

bet dienai esmu pielaulāts.

Diena runā, sieva atkārtojas, diena ir juceklīga, sieva uzkopj māju,

iela trokšņo kā bērnu bars.

Bet nakts, ai nakts. Tās seju nevar saredzēt,

vienīgi sataustīt, mīkstu; mati san

kā lapas, valoda ir vējš bez vārdiem,

un acis aicina

kā ielu spuldzes, nemaz nerunājot par zvaigznēm.

Pāvo Hāviko

Trīs dzejoi no cikla

PUTNU KLINTS

I

Klausos jautrā nostāstā, mani tas skumdina:

ilgi mani neatcerēsies neviens.

Tukšu vēstuli sūtu. šai tukšumā smaržo

augļa miza un dūmi kā priedes,

smarža vien.

Nedēļu esmu nodzīvojis šeit, septiņas dienas šai upmalā,

upe dzen dzirnavas, dzirnavas griežas,

plata ir upe, tanī atvars, debess tik tuvu,

pāri plīv dūmi kā putnu bara ēna, vairāk nekā,

un tagad ir septembris:

šeit ir vairāk priežu, vairāk arī tumsas.

II

Putnu klints: visu rieteni vajag, lai putnus naktī

aizgrieztu prom, tie lido tumšumam pretī,

sarkanā traukā paliek baltgalve ūdensvista, zeltainajā iekrīt fazāns;

kalp, aizvāc prom šos putnus.

Aizmirsīsim, ka tu esi sieviete.

Ne par mani, ne tevi nerunā laba,

mūs nevieno gadalaiks. Ir rudens,

uz nakti tiek piesieta laiva; es esmu atkal upe,

upe tek starp klintīm, klintis ir melnas, baltas, sniegainām galotnēm,

nē, tās nav ne daba, ne sodrēji uz papīra,

tās ir pasaules klintis, uz tām zaļo priedes:

kas gan iemācījis šīm priedēm zaļot?

III

Veltīgi paisums un bēgums, lietus un vējš,

jo krāsa ir melna: melnā krāsa apēno acis,

tā noder rakstu zīmēm uz papīra lapas:

šeit ir kalns, tā kāju pirksti iesniedzas mākoņos,

tas apsarga trīs apgabalus.

Trīs ciemati pamesti krastmalā, tālu aizklīst bēglis;

kalns tomēr paliek, kalns ir kalns, mūžīgs

vienīgi šis dzejolis no melniem burtiem, elpa,

kuŗu tad aizpūtis vējš,

arī šo dzejoli aizpūtīs vējš, neatsaucami,

visu šo lietu vārdus, mūžīgos priekšstatus,

kas ir zīmes, melni burti, kā kalns tik melni.

Penti Sarikoski

·

Meitenes ēd mazus pīrādziņus,

Saulē kalst zivis,

zāle rāpjas augšup pa kalnu nogāzēm,

un govis kļūst arvien mazākas,

vakar apgāzās laivas un tika dziedāts,

neviens vēl nav noslīcis.

·

Sērmūkšļogas ienākas, tās ne, bērni,

rudens vējā sārtas, saltas.

Esmu māte, veca, un spēju

padomu dot, runāt līdzībās.

Esiet gudrāki par lapsu, nelejiet

jaunu vīnu vecos traukos.

Atsacīšanos saprotiet: lai uzvarētu.

TULKOTIE DZEJOĻI ATRODAMI SEKOJOŠOS IZDEVUMOS:

VILJO KAJAVAN KAUNEIMMAT RUNOT (Viljo Kajavas skaistākie dzejoļi), Otava apgādā Helsinkos 1959. g.; HELVI JUVONEN, KOOTUT RUNOT (Kopoti dzejoļi), WSOY apgādā Helsinkos 1960. g.; TUOMAS ANHAVA, RUNOJA (Dzejoļi), Tammi apgādā, Helsinkos 1953. g. un 36 RUNOA (36 dzejoļi), Otava apgādā, Helsinkos 1958. g.; PAAVO HAAVIKKO, RU­NOT 1951-1961 (Dzejoļi 1951.-1961.), Ota­va apgādā, Helsinkos 1962. g.; PENTTI SAARIKOSKI, RUNOJA (Dzejoļi) un TOISIA RUNOJA (Citi dzejoļi), abi Otava apgādā, Helsinkos 1958. g.