VAI MANU, VAI. . . | Zinātniski pētījumi latviešu folklora XVI |
Laimonis Streips Illustrējis Reinis Birzgalis
|
Jau daudzos no
agrākajiem pētījumiem nācies atzīt, ka tautasdziesmas ļauj mums,
modernajiem latviešiem, saskatīt zināmas senlatviešu rakstura
iezīmes. Tāpēc, iznākot latviešu folkloras pētījumu kopsējumam (ja
radīsies mecenāts), tur būs sakopoti tik daudzi faktori, ka no
sējuma varēs izvilkt sintētisku senlatvieti (vīr.) un senlatvieti
(siev.). Bet – gana neloģiskas tergavošanas. Šai reizei apskatīsim
veselu tautasdziesmu.
Tā gaužas senlatvietis, ienācis silā sev ilksi nocirst. Viņš atrod, ka, Senlatvijai nepiederot Eiropas koptirgum, priedes izaugušas nelabi gaŗas; jele viena būtu paīsāka, bet nekā: visas vienādas. Kāpēc veselā silā ir tikai trīs koki, to grūti pateikt: varbūt, vārda sils nozīme mainījusies. Lai nu kā – senlatvietis saspļauj saujās, sarausta bikses (pēc kam atkal jāspļauj saujās) un gāž ar cirvi. Bet, ak negals: nenoskatījis ne vēju, ne zemes slīpumu, ne to, kādā fāzē mēness, viņš uzgāž vienu priedi otrai virsū:
Arī šai pantā senlatvietis, laikam būdams melancholisks pēc dabas, turpina vaimanuvaijāt; telpas trūkuma dēļ lūdzu cien. lasītājas un lasītājus tās rindiņas ikkārt piedomāt. Tātad, vienu priedi cērtot, nogāžas divas, un trešā vēl draudīgi lokās, beŗot cirtējam uz galvas drazu no izgājušā pavasaŗa putnu lizdām. Nu varētu teikt, ka gatavas divas ilksis, bet, nemācēdams ģeometriju (un trigonometriju), viņš nejauši nogāzis paprāvāku kuģu mastus. Tā kā hercoga Jēkaba laiks nav ne pienācis, ne pat paredzēts, tad senlatvietis atmet ar roku, atstāj priedes savā vaļā un iet meitu medībās. Ko priedes dara, palikušas savā vaļā? Tās nesaudzīgi izaudzina no savas ģints ārā tās priedes, kas „līdzi locījās”. Un tā savus astoņus gadusimtus vēlāk, Raiņa laikā, Latvijā vairs nav priežu, kas lokās. |
|
|
Bet
senlatvietis? Tas atrod Trīs meitiņas māmiņai, Nu atkal pamats vaimanāt. Daiļas? Tas nu tā. Labas? Laikam tad. Gudras? Pieņemsim. Tautietis, laikam bijis sakaros ar kādām dienvidaustrumu tautām, nolūko, ko meitas dara. Viena vērpa, otra auda, Šoreiz tā vaimanāšana ir māņu dēļ. Skaidrs, kuŗai meitai būs lielāks pūrs. Ne jau tām, kas vērpj vai auž pašu aitu ražojumu, bet tai, kas ņemas ar acīm redzot importēto zīdu. Bet, kā tu, cilvēks, tā atklāti gvelzīsi, ka tu to glaunāko meitu gribi? Bet, ak vai manu, vai – Vienu ņēmu, otra nāca, Tā kā, par spīti pastāvīgajiem kaŗiem (skat. pētījumu I un II nodaļu un turpmākās nodaļas), bigamija tomēr vēl Latvijā nebija atzīta, tautietis nobīstas ne pa jokam, un tad ar saka gaiši: Dod, māmiņa, to meitiņu, Šoreiz tas „vai manu” ir par to, cik maksās tādu sievu uzturēt! Rakstura iezīmes? Taču pavisam skaidras! Jau divpadsmitā gadu simteņa senlatvietim ir pilsētnieka daba: ar cirvi ņemties ir grūti, bet bagātu sievu noprecēt gan ne. Taisni jāpabrīnās, cik daudzi moderni latvieši šīs tautasdziesmas gudrību sapratuši un lietā likusi! |
|
|