SEKRETĀRS VAI FANTASTS?
Dag Hammarskjold, VAGMARKEN, Bonniers, Stockholm, 1963.
Arvien tālāk ved ceļš
Svešajā zemē,
Zeme kļūst cietāka,
Gaiss veŗas auksts;
Sadrebas stīgas,
Vējam nākot
No tāliem mērķiem
Pie manis.
Gaidot uz atbildi,
Tuvojos mērķim,
Kur dzīve izskan
Vienkāršā skaņā -
Klusumā.
Ar šo dzejoli, kas latvietim asociējas ar Raiņa Kalnākāpēja tematiku, sākas bij. Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra Dāga Hammaršelda dienas grāmatā "Ceļa zīmes" (Dag Hammarskjold, Vagmarken, Bonniers, Stockholm 1963), kas pērngad iznāca Zviedrijā un radusi plašu atbalsi zviedru tautā. Taču atsauksmes nav tikai pozitīvas. Dziļi vilies, Olafs Lagerkrancs zviedru lielākajā laikrakstā "Dagens Nyheter" konstatē, ka grāmatā velti meklēt polītiku. Tā ir personīgs dokuments, kas norāda Hammaršelda dzīves traģiku un piepulcina viņu lielajiem zviedru fantastiem; Hammaršelds mēģinājis sevī apvienot viduslaiku mistiķi un Dieva meklētāju ar lietišķo ierēdni Apvienoto Nāciju namā Ņujorkā. Nenoliedzami, izlasot vēstuli, kas kopā ar dienas grāmatu atstāta ārlietu ministrijas sekretāram, mūs pārņem dziļa skepse. Bezgala pretenciozi izklausās vēstules beigu vārdi: "Ja tu atrod dienas grāmatu publicējamu, tad publicē to kā Balto grāmatu par manām sarunām ar Dievu."
Dienas grāmata aptveŗ laiku no 1925. līdz 1961. gadam, un tajā nav pieminēts neviens politisks vai cita rakstura notikums. Tās ir refleksijas par dzīvi aforismu veidā, daudzi no tiem bībeles citāti angļu valodā, arī dzejoļi brīvā formā. Stils ir smalks un eksakts, brīžiem manierīgi ierēdnieciski sarežģīts, taču visur literāri baudāms. Te manāma zviedru dzejnieka Vilhelma Ekejunda ietekme.
Pēc jaunības un darba gadiem Zviedrijā, kuŗu laikā dienas grāmatā dominē vientulības problēma un izmisīgais lūgums: "Dod man kaut ko, par ko mirt!" Nāk 1953. gads, kad Hammaršeldu ievēl par ģenerālsekretāru Apvienotajās Nācijās. Sākot ar šo bridi līdz pat beidzamajam dzejolim, kas uzrakstīts 1961. gada 24. augustā, vairākkārt jāsastopas ar refleksijām, kas liecina, ka Hammaršelds jūtas šim postenim Dieva izraudzīts. 1953. gadā viņš raksta: "Kad brīdis ir klāt, Viņš ņem savu daļu. Un kas tev ir sakāms? Tava lūgšana ir uzklausīta. Dievam tu esi vajadzīgs." 1954. gada ierakstā lasām ekstatiskos vārdus: "Ar ķermeņa spēku, sakopotu rokā pie stūres; ar garu pie mērķa aiz apvāršņa - tu uztver smejot sālsūdens lāsi atpūtas brīdī pirms jauna viļņa, brīža laimīgā brīvībā jūties vienots ar tiem, kas dala tavu atbildību, tā izzūdot kopībā - atveŗas dzīves veselais piepildījums. - Kopīga, mūžīga laime, ko dod tev kāds smaids, kāda rokas kustība? - Paldies tiem, kas man to mācīja, paldies tām dienām, kas man to deva!" Šos vārdus raksta tas pats vīrs, kas, būdams ierēdnis ārlietu ministrijā, 1949. gadā rakstīja: "Gādāt par paša ērtībām un kā algu gūt britiņu gandarījuma, pēc kuŗa nāk garš, apkaunojošs tukšums..."
Hammaršelds saskatīja jaunajā postenī savas dzīves piepildījumu, kaut ko, par ko cīnīties, kaut arī tā būtu imaginārā tautu vienības ideja. 1955. gadā viņš raksta: "Tu esi svaidīts šim uzdevumam kā upuris vēl vienmēr barbariskā kultā ar Dieva domu aiz tā. Viss tev ir jāziedo šim sapnim, kas tikai šādā veidā ir reāls."
Olafa Lagerkranca recenzijā pavīd doma, ja Hammaršelds būtu praktisks reālpolītiķis, ar abām kājām uz zemes, un tik daudz nerunātu par Dievu, Ģetzemanes dārzu un triumfa vārtiem Jerusalēmē, varbūt būtu kaut kas vairāk paveikts.
Vai tas nav pārliecīgs optimisms? - Ģenerālsekretāra un Apvienoto Nāciju loma praktiskajā plāksnē būs un paliks līdzīga nullei, ja aiz visa tā nestāvēs spēcīgas lielvalstis ar savām interesēm. To pierāda neskaitāmi piemēri. Hammaršelds bija par to skaidrībā. Citādi viņš nerakstītu 1958. gadā:
Vārdi bez svara,
Bez spīduma lido
Starp mums;
Aizmirstu intrīgu
Zirnekļu tīkli
Tinas ap rokām;
Nerra maskā
Slāpdams kalst
Mans gars.
Lūgšanas, bībeles citāti un sarunas ar Dievu atkārtojas arvien biežāk uz grāmatas beigām: "Tevis priekšā, Tēvs, patiess un pazemīgs. - Ļauj man Tev kalpot, un atbrīvo mani no bailēm --- "
"Tas Kungs teica, ja Sodomā atradīšu 50 taisnus vīrus, tad apžēlošu visu pilsētu."
Viens no šiem taisnajiem vīriem vēlējās būt Hammaršelds, un šās vēlēšanās īstumu un intensitāti nevar apšaubīt, kaut arī, atveŗot grāmatu, bijām skeptiski.
Hammaršelda grāmata ir pierādījums faktam, ka cilvēkam ir neapvaldāma vēlēšanās par kaut ko cīnīties, par kaut ko stāvēt, vai arī, reliģiozā terminoloģijā izsakoties - būt svaidītam kādam uzdevumam, justies kā Dieva rīkam. Hammaršelds ir dzimis aristokratiskām tradicijām bagātā ģimenē, kur kopš gadiem dominējuši virsnieki un augsti valsts ierēdņi. Viņa grāmatas smalkais stils un daudzie citāti norāda, ka viņam tuva literātūra. Prieks par ziediņu kalnos un saistošie eksaktie dabas apraksti norāda interesi par dabu. Šāda poētiski iekrāsota zinātniska interese radniecīga tai, kas raksturīga lielajiem zviedru zinātniekiem ar Linné un Stēnu Selanderu priekšgalā.
Zviedri cienī tradicijas, tādēļ dabiski, ka Hammaršelds izvēlējies tieslietu studijas Upsalas universitātē, kas viņu noved pie ārlietu ministrijas "kapam līdzīga marmora galda" (21. lpp. ), kur darbs tek ar "ierēdniecisku vienaldzību". Tur viņš ar laiku varētu kļūt kungs ar "dziļām rievām pelēkā ādā, kas liecina par dzīves gudrības maigo ironiju un gara dzīvi starp četrām sienām" (21. lpp. ). Cilvēciska tuvība Hammaršeldam ir sveša. "Viņa kontakti ir viegli, bet kailāki, intensīvāki kā citu", "kāds tonis var saistīt, kāds skats vienot." Zināmu baudījumu dod daba, kur kalna aprakstu panteismā ir sensuālas apakšstraumes.
Augsti intelliģentais, materiāli neatkarīgais ierēdnis no izcilās ģimenes ar sološu posteni savas kaŗa neskartās valsts Ārlietu ministrijā raksta gadu pirms Zviedrijas atstāšanas: "Es prasu neiespējamo: lai dzīvei būtu mērķis. Caur mani nāk vīzija, kā dvēseles spēku lauks radīts mūžīgā tagadnē no daudziem, vārdos un darbos lūdzošiem, svētā gribā dzīvojošiem."
Irracionālas strāvas zviedru tautā (ko daudzi uzlūko par pašiem sausākajiem praktiķiem, kuŗu augstākie sniegumi vērojami organizācijā un technikā) slēpjas dziļi aiz tradiciju mūŗiem, bet nav tādēļ mazāk stipras. Vai Hammaršelds pats sev likās par daudz liels un svarīgs, jūtoties Dieva rīks savā postenī? - Varbūt. - Taču fakts, ka viņš acīm redzot identificējas ar Kristu ''Ģetzemanes dārzā nebūt nav nepārprotama sevis paaugstināšana. Dieva meklēšana un Kristus ciešanu līdzības pārņem arī dziļi deprimētus cilvēkus, kas nespēj savus uzdevumus veikt. Reliģisko temu pārsvars beidzamajos gados var arī norādīt uz faktu, ka Hammaršelds savā postenī arvien vairāk cieta sava nespēka dēļ. Apmēram tikpat daudz tur varējis panākt ar lūgšanām kā ar polītiskām pārrunām.
Mēs varam noraidīt Apvienotās Nācijas un generālsekretāru Hammaršeldu, bet ne smalko sensitīvo fantastu un kalnā kāpēju Dāgu Hammaršeldu, kas raksta:
"Dzīvība un nāve, padevība un sāpes - īstenība aiz dejas zem sociālās atbildības dienas gaismas spuldzēm."
Kad Hammaršelda šķirsts, pārsegts ar Zviedrijas karogu, tika guldīts Upsalas kapsētas ģimenes kapā, tradicijas paņēma viņu atkal savā varā. Taču Hammaršelds nekad nekļuva kungs ar pelēku ādu, maigu ironiju un gara dzīvi starp četrām sienām. Viņa irracionālā fantasta dvēsele saskārās ar dzīvību, nāvi un sāpēm; ar īstenību, uzliesmojot Kongo debesis. Un piepildījās viņa paša vārdi:
"Vai cilvēka dzīves patētiskais lielums nav saistīts tieši ar mūžīgo nesamērību starp godīgo cenšanos un rezultāta niecīgumu - šai dzīvību uzturētājā pašapmānīšanās pasaulē. Ka mēs visi - visi - par sevi domājam nopietni, nav tikai smieklīgi."
Aina Siksna