TAUTA UN UZTICĪBA TAUTAI
Juozs Girņus (Juozas Girnius),TAUTA UN UZTICĪBA TAUTAI, apgāds Akadēmiskā Dzīve, 1963. g., 192 lpp, No lietuviešu valodas tulkojis Zariņu Jānis.
Lietuviešu filozofa Girņus grāmata ir nopietna apcere par galvenajām problēmām tautības jautājumos, izvērtējot attiecīgo franču, vācu un lietuviešu literātūru pašreizējo apstākļu gaismā. Ievadvārdos autors uzsveŗ, ka šī darba nolūks nav socioloģiska pārtautošanās analīze, bet tautiskās uzticības morālā pamatošana.
Grāmata bagāta novērojumiem, domu graudiem un aksiomām. Īsajā apskatā varam pieskarties tikai dažām nodaļām.
SABIEDRĪBA UN ORGANIZĀCIJA.
Pirmajā daļā autors noskaidro tautas un valsts jēdzienus, liekot pretstatā sabiedrību kā spontānu, iekšēju simpatiju veidotu organu un organizāciju - racionālu apvienību lietderības nolūkos. Tauta apvieno visus elementus, no mazākās cilvēku grupas līdz jumta organizācijai. Tautas ideālā attīstība var notikt tikai neatkarīgā valsti. Tālākās nodaļās aplūkoti patriotisms, kosmopolitisms, nacionālisms, tautiskās uzticības pamati, tautiskās kultūras iezīmes un daudzi citi radniecīgi jautājumi. Viscaur pasvītrāta tautas nozīme. "Nekas cilvēcīgs nav augstāks par tautu, izņemot pašu cilvēku" (31).
UZTICĪBA TAUTAI SVEŠUMĀ.
Trīs tautiskās vienaldzības iemesli - egoisms, personas iekšējā saskaldīšanās pārtautošanās procesā, un doktrinārs aklums pret tautu - kosmopolītisms.
Trimdas jēga - saglabāt savas tautas kultūras svētumus sev un jaunatnei, kā arī saglabāt sevi un bērnus savai tautai.
TRIMDINIEKU SAITES AR TAUTU.
Tautiskā dzīvība nav iekonservējama. Bez dzīvām saitēm ar tautu dzimtenē mūsu centieni kļūs par iebalzamēta līķa saglabāšanu. Lai gan pastāv komūnisma melu propaganda, varam saņemt samērā daudz arī bez nekritiskas koeksistences (121). Noliegt visu, kas nāk no dzimtenes, ir galējība. No otras puses, brīvā pasaulē radītā kultūra reiz atgriezīsies tautā. Paliekamu darbu radīšana iesaista mūs visas tautas vēsturē.
Grāmatas lielākā daļa ziedota vecākās un vidējās paaudzes stāvokļa iztirzāšanai, kaut atzīstot jaunākās paaudzes nozīmi. Manuprāt, grāmatas lielākais un īsteni vienīgais trūkums ir mūsu jaunatnes viedokļa neievērošana.. Skolas bērnu jautājums pieminēts un aplūkots. Tomēr šāsdienas sabiedriskais darbs drīz vien balstīsies uz tiem, kas, vecumā no 15 - 30 gadiem, vairums iesaistījušies šīs zemes dzīvē.
Vietumis autors, atzīstot savas tautas nozīmi, vērtē citas tautas zemākā katēgorijā, brīdinot trimdiniekus neizvirst par austrāliešiem, braziliešiem u.t.t. (99). Abas pēdējās ir jaunas tautas. Taču arī tām ir sava tagadne un nākotne, arī tās gadsimtos izveidosies par vienībām bez kautkādas izvirtības stigmas tikai jauktās rasiskās cilmes dēļ. Šais zemēs dzimušie kādreizējo trimdinieku bērni nebūtu uzskatāmi par izvirtuļiem.
Kā parasts filozofiskās apcerēs, valoda pasmaga, abstraktu jēdzienu pieblīvēta. Grāmatas tulkojumu veicis baltu valodnieks Zariņu Jānis, kas pazīstams kā ilggadīgs cīnītājs par labāku, tīrāku latviešu valodu. Tieši tādēļ lasītāju pārsteidz nepatīkama vilšanās - pat vietās, kur varētu atrast latviskus apzīmējumus, acīs duŗas tādi stila ziedi kā oportūnistiskā dezintegrācija (180) (kāpēc ne sairums?), naturālā akulturācija (80) (bez akulto zinātņu palīdzības to grūti saprast), senīla rezignācija (162). No kuŗa laika latviešu valodā sākam administrēt (20)? Līdz šim pārvaldījām, izrīkojām, izkārtojām. Vai tiešām hipokrize (21) ir labāka par liekuļošanu? Atkārtoti tulkotājs angažē sevi (170) jaunu svešvārdu radīšanai. Tā defetivs pesimisms (172) sacenšas ar illūzionāru optimismu (173), suprafunkcionāla apvienība tai pašā lappusē ar virsfunkcionālu raksturu (94). Entuziasms (61) (labāk teikt degsme) sarucis par entuziju (139), centieni pārvērtušies par ambicijām (155). Šķīrējtiesnesis kļuvis par arbitru (135).
"Sabrūkot optimistiskajām illūzijām, metas pesimismā" (172). Vai burtlicis te izlaidis teikuma priekšmetu? Burtlici gan nevarēsim vainot kā satura rādītāja trūkumā, tā arī tādos vārdu celmos kā garīgās kultūras objektivācija (24), un institūcijās (kāpēc ne iestādījumos?), kas objektivē tautas kultūras sasniegumus (91).
Diezgan piemēru. Tie pierāda tikai to, ka pat vecās paaudzes valodnieku darbā var būt neattaisnojamas paviršības. Manuprāt, katram, kas šobrīd raksta latviešu valodā, ir jādara viss, lai šo valodu attīrītu no nevajadzīgiem svešvārdiem. Jāpārlasa, jāpārdomā katrs teikums, atceroties šo pienākumu. Pretējā gadījumā mūsu trimdas rakstniecība drīz vien pārvērtīsies renegātiskās (56) drebošās jeremiādēs (173), kas kļūs nesaprotamas vecajiem un vienaldzīgas jaunajiem.
Dr. P. Vasariņš