Jaunā Gaita nr. 5, 1956. g. rudenī

Aivara Roņa viņete.

Tai saulainajā septembŗa pēcpusdienā, kad Oldzītei vajadzēja pie mums ierasties, es sēdēju uz ēdamistabas mazā balkoniņa, spiedu riekstus un ar vienu aci skatījos lejā uz ielu, vai viņa jau nenāca. Man toreiz bija kādi septiņi gadi.

„Un viņu sauks par Olgu?” vaicāju māmiņai, kas sēdēja turpat līdzās un adīja manu kamzoli.

„Bet kāda viņa būs? Vai tad tu nevari drusku pastāstīt, kāda viņa būs? Kādi viņai mati?”

„Kad viņa atnāks, tad jau tu pati redzēsi. Nu jau viņa drīz būs klāt.”

Nopūtos un paraudzījos atkal lejā. Bet iela bija tukša. Zem kokiem gulēja nobirušu dzeltenu lapu kārta. Pa sauso, pelēko ietvi lēkāja zvirbuļi.

„Tu redzi, viņa nenāk un nenāk!”

Pēc neilga brīža pie durvīm zvanīja. Bet nu mani pēkšņi pārņēma tāda kautrība, ka nemaz negāju līdz pie durvīm ielaist. Kāds bija pieminējis, ka Oldzīte esot jauna meitene, tikai astoņpadsmit gadu viņai esot. Meitene... Pašai nemanot, ieslīdēju kaktā aiz priekšnama durvīm un skatījos pa durvju spraugu.

Oldzīte ienāca liela un dūšīga. Viņai bija tumši, īsi mati, vienā pusē pierei tajos bija stingri iespiesti divi lieli viļņi; mugurā raiba kokvilnas kleita, tās rakstā bija sarkani riņķīši, kam no mazgāšanas krāsa bija mazliet noplūdusi. Rokā Oldzīte turēja nelielu, brūnu somu.

Nē, pēc meitenes viņa neizskatījās. Meitenes es domājos tādas, kā blakus dzīvokļa Viju un Metu, kam bija divpadsmit un trīspadsmit gadu un kas braukāja pa stacijas dārzu ar saviem jaunajiem divriteņiem. Oldzīte izskatījās gluži kā liels cilvēks, tāda pati kā Emma un Paulīne, varbūt viņa tikai tik skaļi nerunāja. Es iznācu no aizdurves un apsveicinājos.

No tās pirmās dienas man atmiņā palicis vēl kāds nieks.

Oldzīti aizveda uz viņas istabu. Tā bija maza telpa, pilna lieliem mēbeļu gabaliem. Tur bija plata, brūna koka gulta, skapis, kumode, galds. Vidū tikai Šaurs celiņš. Māmiņa sacīja:

„Nāc nu! Lai Olga tagad izkravājas. Vēlāk tad jūs abas varēsit iziet pastaigāt.” Bet es vēl brīdi kavējos Oldzītes istabas durvīs.

Oldzīte atvēra savu brūno somu. Mazliet kautrīgu skatu uz mani pametusi, viņa no tās izcēla melnu kleitu, papurināja un iekāra tukšajā skapī. Tad viņa no drāniņas iztina pāris veļas gabalus un ielika tos vienā stūrītī kumodes augšējā atvilktnē. Turpat līdzās viņa nolika arī nelielu koka kārbiņu. Tas bija viss. Tad viņa aizspieda tukšās somas metalla slēdzi un teica:

„Nu jau mēs varam iet...”

 

 

Oldzīte nebija vis tāda kā Emma un Paulīne, Oldzīte bija citādāka. Viņa tikai izskatījās liela, īstenībā nemaz nebija.

Nu, piemēram, tā.

Sēžam abas virtuvē pie galda. Oldzīte lāpa māmiņas zīda zeķes, es tāpat skatos. Viss ir nokopts. Zaļi-baltā vaska galda drāna noslaucīta tīra un sausa. Logā spīd virtuves elektriskā spuldze, laukā tumšs. Mēs vienas pašas mājās.

Te uzreizi Oldzīte saka:

„Immī, pagāns tāds, noplēsis zeķes atkal kā briesmas taisni!” Un viņa šķelmīgi paskatās manī. Viņai bija jautras, zilas acis un apaļi vaigi.

Man jāsmejas. Tas izklausījās tik jocīgi, ka Oldzīte par māmiņu teica ‘Immī, pagāns tāds’. Kad māmiņa bija klāt, viņa to vienmēr godbijīgi dēvēja par kundzi. Par Immī jau māmiņu saucu tikai es.

„Ko tu smejies...” Oldzīte izmet šķietami nevainīga.

„Nu, ka tu tā saki,” atbildu caur smiekliem. „Pasaki atkal kaut ko!”

Oldzīte lāpa un glaimota smīn.

Un, atkal, kā mēs visus iekristījām. Pārdevēju apakšstāvā Oldzīte ne no šā, ne no tā iedēvēja par Verķi, kaut gan viņa īstais vārds bija Randavs. Tievo, bālo pastnieku mēs saucām par Mušātiņu, jo Oldzīte reiz bija noteikusi: „Tas tikai tāds mušātiņš vien ir!” Ko viņa īsti ar to bija domājusi, to nevarēja zināt. Bet jokaini jau nu tas izklausījās. Mušātiņš taču īstenībā bija puķe, kas mums auga podā uz virtuves loga.

Dažreiz gudrojām: bet kā varētu nosaukt Puriņu? Viņam vajadzētu vārdu... Puriņš bija gleznotājs, kas mūs pa laikam apmeklēja, jo viņš rīkojās zīmēt māmiņu.

„Jefinš?” es minēju, bet pati tūdaļ manīju, ka tas nederēja. Gudroju tālāk, acis griestos uzbolīdama. „Bucis?”

„Kur nu Bucis! Tas par daudz mīlīgi,” Oldzīte noraidīja.

Nevarējām, un nevarējām izgudrot. Oldzīte teica, ka labāk jāpagaidot, kamēr vārds pats kādreiz gadīšoties. Viņa laikam zināja, jo tā arī bija. Pēc laika, pavisam negaidot, pavisam citā sakarībā, Oldzītei izteicās:

„Ak tu brem−brum−brem tāds!” Pēkšņi viņa palika klusa, skaidri varēja redzēt, ka ienācis kas prātā. Tad viņa iesaucās:

„Ei, Bubi, mēs taču...” Skatījos Oldzītē un pēkšņi zināju, ko viņa domāja. Saucu reizē ar viņu: „... varam Puriņu saukt par Brembrumbrem!” To izteikušas, metamies pie virtuves mazā koka ķeblīša. Oldzīte bija mani iemācījusi: kā divi izsaka kādu vārdu reizē, tā jāpieķer pie nekrāsota, tad ir laime...

Tā tas ar Oldzīti bija. Visādi tādi jokaini vārdi un teicieni viņai reizēm nokrita − kā no gaisa. Uzreizi gadījās mutē, blaukš! Brembrumbrem! Nevarēja saprast, kur tie tādi radās. Gudrot Oldzīte tos noteikti negudroja; reizēm, viņa pati bija gluži pārsteigta par to, kas viņai atkal izteicies. Bet tā tas ar viņu bija.

Citreiz mēs dziedājām. Oldzītei bija klade cietos, raibos vākos. Tanī viņa rakstīja dziesmas. Kā uzzināja jaunu, tā ierakstīja. Tās nebija tautas dziesmas, kādas es mācījos pirmskolā, bet citādas dziesmas. Gar jūras zeltmirdzošo krastu. Šķiršanās. Sidrabspoža mēnesnīca. Uz galda vāzē. Tādas.

Kladi Oldzīte man rokā nedeva, to viņa glabāja skapja pašā augšējā plauktā. Bet viņa dziedāja dziesmas, un drīz es tās visas zināju no galvas. Es palūdzu, lai man arī nopērk kladi, un sarakstīju dziesmas uz mata tāpat kā Oldzīte. Dažreiz teicu:

„Oldzīte, uzdziedāsim!”

„Pagaidi! Kad viņi aizies.”

„Bet mēs taču varam dziedāt tā kā tā. Es aiztaisīšu durvis!”

„Nu pagaidi, drusku vēlāk!”

Es zināju: Oldzītei bija kauns dziedāt, kad citi dzirdēja. Pati pie sevis viņa dungoja bieži, bet īstu, skaļu dziedāšanu kopā ar mani sāka tikai tad, kad bijām vienas pašas. Reiz mēs viņas istabā bijām dziedājušas. Nopietni un sirsnīgi. Tētis bija gājis gar durvīm, pasmīnējis un teicis: „Ūja, kas tad te par koncertu” Vairāk jau neko. Bet no tās reizes Oldzīte, citiem dzirdzot, vairs negribēja dziedāt.

„Es nezinu, kas tev tur būtu ko kaunēties,” mēģināju viņu sadrošināt, jo man gribējās dziedāt tūliņ, uz vietas.

„Pagaidi, kad es tev saku!” Oldzīte atsauca nepacietīgi.

Gāju uz kabinetu.

„Nu jau jūs drīz iesit, ko?”

Māmiņa mani aizdomīgi noskatīja, piekodināja stingrā balsī: „Tā kā tu uzvedies godīgi! Mēs drīz būsim atpakaļ.” Pa durvīm izejot viņa vēl atkārtoja: „Mēs būsim atpakaļ pavisam drīz... un nesatrakojies pirms gulētiešanas...”

„Nē, nē!”

Nodzēsu priekšnamā uguni, skrēju uz Oldzītes istabu. Viņa jau sēdēja gultā, dziesmu kladi uz ceļiem...

 

 

Oldzīte bija liela lasītāja.

Man bija brūna, bieza pasaku grāmata zelta burtiem. Tanī bija daudz skaistu pasaku: zvēru pasakas, brīnumu pasakas, joku pasakas. Es tās visas jau biju izlasījusi un zināju gandrīz no galvas, bet kad Oldzīte lasīja priekšā, man patika tās dzirdēt par jaunu, īpaši joku pasakas. Man gribējās smieties reizē ar Oldzīti, Tā es bieži stiepu savu grāmatu pie viņas un teicu: „izlasi tagad to par Slinko sievu.” Jeb atkal − par Apburto princesi. Un Oldzīte neatteica. Viņa lasīja atkal, nezin kuŗo reizi jau. Viņai patika lasīt.

Bet vairāk viņai interesēja romāni. Viņa lasīja grāmatas, ko viņai deva māmiņa. Tad es gaŗlaicības mākta sēdēju uz viņas gultas malas un gaidīju, kad viņa beigs.

„Tu jau labāk varēji lasīt no rītiem, kad es esmu skolā,” teicu.

„Esi tagad mierīgs,” Oldzīte atteica neparasti atturīgā balsī, galvu no grāmatas nepaceldama.

Pēc laiciņa ieminējos atkal:

„Tagad izlasi šo lapas pusi un tad vairāk nē, ja?” Bet Oldzīte nelikās mani dzirdam, un es sēdēju tālāk viņas gultā viena un atstāta un sāku kļūt ērcīga.

„Oldzīte, ja tu vēl lasīsi, es iešu pie tavas vēstuļu kastītes!”

„Pamēģini tikai! Tad es tevi rīt nevedīšu uz slidotavu!”

Tas bija nožēlojami. Bēdīga aizvilkos uz savu istabu. Parakņājos lielajā, pītajā grozā, kur glabājās manas spēļu mantas. Bet tur jau nekā nebija. Kluči, lāči, lelles... Tad jau labāk spēlēties ar spilveniem, krēsliem, taisīt būdas, zirgu staļļus... Bet tad vajadzēja vēl kādu bērnu − −

Aizgāju zālē pie klavierēm, ar vienu pirkstu izspēlēju „Saulīt tecēj’ tecēdama”. Tad cēlos un gāju atkal uz Oldzītes istabu. Bet viņa lasīja kā lasījusi. Nu vairs ilgāk nevarēju izturēt. Grūdos viņai virsū ar visu augumu un saucu:

„Nelasi taču vairāk! Parunājies tagad!” Purināju Oldzīti pie pleciem, nometos uz grīdas, norāvu viņai čības un kutināju kāju pēdas.

„Vai, kur tu vari būt riebīgs bērns!” Oldzīte šņāca...

Tā tas laikam atkārtojās vairākas reizes, un tad Oldzīte atzina, ka tiešām daudz labāk bija lasīt tad, kad es nebiju mājās vai gulēju. Romānus, kas pa turpinājumiem nāca avīzēs, viņa gaidīja nepacietīgi un lasīja, kolīdz dabūja avīzi rokā. Bet tiem varēja sagaidīt beigas.

Vēlāk Oldzīte sāka man tos lasīt priekšā: viņai patika pēc tam par tiem parunāties. Diez’ ko saistoši man tie toreiz nelikās, bet klausījos labprāt. Viens bija par ķēniņa Zālamana raktuvēm. Un viens saucās „Sievietes sirds.” Tanī varonei bija kavalieris, bet viņa apprecējās ar citu. Atceros, ka kādā vietā, kur viņa pēc ilgiem laikiem satiek savu seno pielūdzēju un sāk atkal ar viņu bučoties, Oldzīte lasot sašutusi izsaucās: „Nu tā nu gan ir dulla!” Šis romāns Oldzītei tik labi nepatika. Viņa teica:

„Kas nu tā par lietu! Ne tur šis, ne tas!”

Es novilku: „Ijā...”

Daudzreiz mēs runājāmies par nopietnām lietām. Pirms kāda gada biju aizvesta uz „Gulbju ezeru”, un tas man negāja laukā no prāta. Stāstīju Oldzītei, ka būšu balerīna, kad izaugšu liela. Dejošu mirstošo gulbi. Mani sašaus, asinis sūksies no sāniem, es dejošu pēdējiem spēkiem. Tad lēni noslīdēšu zemē − tā, ar vienu kāju uz priekšu. Pakustināšu vēl drusku roku, un tad palikšu nekustīgi guļam. − Un es izstiepos virtuvē uz grīdas un rādiju Oldzītei, kā tas būs.

„... bet īstenībā jau es nemaz nebūšu beigta. Tikai tāpat pa jokam − lai iznāktu tas gabals. Vēlāk jau es atkal celšos augšā. Un asinis uz baltās kleitas jau arī nebūs īstas, tikai tāpat uzkrāsots sarkans traips. Tas viss būs tikai tā iztaisīts...”

Oldzīte saka: „Un tad tu mani ari kādreiz paņemsi līdz noskatīties?”

„Jā, Oldzīt! Es tev dabūšu biļeti pirmā rindā! Balerīnas jau saviem pazīstamiem var ņemt biļetes par velti, cik tik viņas grib!”

Man toreiz tik priecīgi pukstēja sirds, skaidri atceros.

Oldzīte atkal prātoja par citām lietām. Viņai pilsētā dzīvoja attāla radiniece Mīlīte. Mīlīte nesatika ar savu vīru, viņi plēsās. Oldzīte gudroja, kā tas tā bija. Viņa teica:

„Es nu gan nevaru iedomāties, ka varētu strīdēties ar savu vīru − kad es apprecēšos. Ja viņš sāktu dusmoties, es teiktu: ‘Ei nu ei, ko nu tu rūc!’ Man būtu jāsmej, man vienkārši nepatiktos dusmoties un kašāties... Kas tur pa jēgu?”

„Zināms”, piekritu, „es ar tāpat darītu. Kas tur par jēgu?...

Tas gan varēja būt, ka Oldzīte ar savu vīru neķildosies. Viņai nepatika dusmoties. Es zinu, kā tas bija ar mani. Daudzreiz biju neganta. Oldzīte mani bāra, un strostēja, un dzina projām, izmisusi saukdama, ka nu gan vairs nevarot glābties, ka nu gan viņa sūdzēšot māmiņai. Bet kad es pēc laika klusa un nokaunējusies atkal parādījos virtuvē, viņa nevarēja noturēties un pati sāka smaidīt. Skatījās manī caur pieri, lūpas sakniebusi. Tikai piekodināja:

„Tā kā tu uz priekšu būtu pēc cilvēka!”

Varbūt viņa nejauda, ka īstenībā man lielāks sods bija tas, ja viņa mani aizraidīja projām no sevis, ja man tad vienai bija jānīkst pa istabām − kur man tā patikās būt pie Oldzītes, skatīties, ko viņa darīja, klausīties viņas stāstos par laukiem, vai kopīgi ar viņu gudrot, ko visu viņa iegādāsies par nākamā mēneša algu. Oldzīte padarīja lietas pievilcīgas. Tāpat, kā tās lūpu krāsas. Māmiņas lūpu zīmuļus es nemaz neatceros, bet ar Oldzītes lūpu krāsošanu bija pavisam savādāk. Ja es par to gribu pastāstīt, tad man jāsāk viss pēc kārtas.

Pa vasarām mēs dzīvojām uz laukiem; un tur bija paradums pušķot durvis tiem, kam bija dzimšanas vai vārda dienas. Pušķoja ar mētru vai ozollapu vijām, puķēm un krāsainām kreppapīra lentēm. Oldzīte tais reizēs bija pirmā darītāja. Nu, un kad goda vārtus vēlāk atkal noņēma, viņa sarkanās lentes pievāca sev − citādi tās vienkārši būtu aizmestas projām. Bet Oldzīte tās paņēma, satina veltnīšos un paglabāja. Un kam? Lūpu krāsošanai! Sarkano papīru vajadzēja tikai mazliet saslapināt ar mēli, un tad ar to varēja krāsot lūpas. Oldzīte man skaidroja: „Kam gan man jāpērk dārga lūpu krāsa, ja es tikpat labi varu nokrāsot ar kreppapīru gluži par velti? Un te man iznāks labam laikam”, viņa piebilda, pārlaiž dāma tīksmīgu skatu kārbiņai, kur viņa bija salikusi sarkanos veltnīšus trijās rindās, katrā pa četriem.

Tas bija gudri. Apbrīnoju Oldzīti un nožēloju, ka vēl nekrāsoju lūpas. Tad es tāpat būtu varējusi savākt sarkanās lentes un man nebūtu jāizdod dārga nauda par nieka lūpu krāsu.

 

 

Reiz bija tā.

Tai pašā mājā, kur mēs, dzīvoja kāds zēns. Viņu sauca par Arni un viņam toreiz bija kādi desmit gadi. Viņš braukāja pa sētu ar savas vecākās māsas divriteni, un visi citi tad stāvēja malā un nepacietīgi gaidīja: uz ko Arnim bija labs prāts, tam viņš žēlīgi iedeva ratu un atļāva apbraukt pagalmā divus vai trīs apļus.

Man ar Arni tur kaut kas bija. Man viņš parasti ļāva braukt pirmajai un visilgāk. Vai, atkal, viņš teica: „Pagaidi, es tev palīdzēšu nokāpt. Tu esi meitene.” Un tā. No vienas puses, man par to bija mazliet kauns. Citi jau noteikti kaut ko manīja. Bet tā tas bija.

Kādu dienu mēs abi kāpām augšā pa kāpnēm. Pēkšņi Arnis mani apkampa. Viņš mani saspieda, tā ka es sāpēs iesaucos, ‘Arni!’ un tad tūliņ palaida vaļā un pats pa galvu pa kaklu nodrāza lejā.

Apjukusi kāpu tālāk. Bet kad biju iegājusi savā istabā, man pēkšņi ienāca prātā kaut kas nelabs: ja nu man tagad ir bērns?... Varbūt man tagad būs bērns! Tik mazai meitenei... Ko lai es tad daru? Un ko citi bērni teiks skolā?... Vai!

Laikam izskatījos krietni nobijusies, kad iegāju pie Oldzītes. Viņa tūliņ satraukta noprasīja:

„Kas nu ir? Apgāzi ko?”

„Oldzīte... Oldzīt, tas Arnis mani kāpnēs apkampa − nupat, kad mēs nācām augšā... ja nu man tagad ir bērns? ... Oldzīt, vai man tagad var būt bērns?”

Oldzītes lūpas mazliet sakniebās. Viņa izgrūda:

„Ķēms tāds! Es domāju, nezin kas tev...”

Pirms viņa aizgriezās, es manīju viņas sejā ieplaiksnāmies kā smieklus, kā jautrību. Es nezinu, kas tas bija, bet manas bailes pārgāja. Oldzīte teica:

„Tagad mazgā rokas un nāc ēst!”

 

 

Tā mums visādi gāja.

Vēlāk mums bija jāpāriet uz citu dzīvokli. Tas bija mazāks, un tur Oldzīti nevarēja ņemt līdz. Bija jāšķiŗas, Oldzīte brauca atpakaļ uz laukiem, pie vecākiem.

Viņa bija pie mums nodzīvojusi kādus divus gadus. Vēl ilgi viņu pieminēju. Izdomājos, ko visu mēs būtu darījušas, ja viņa vēl būtu pie mums.

Man bija uzdāvināts mazs, vienkāršs fotoaparātiņš. Mēs būtu varējušas kur nekur iet un visādi uzņemties. Visādās baleta pozās. Vai atkal pilsdārzā, vai pļavās pāri Lielupei, uz kurieni mēs mēdzām iet staigāt.

Mēs būtu varējušas uzšūt vienādas kleitas.

Biju viena. Man nebija ne brāļu, ne māsu. Kādreiz sēdēju uz sava zaļā dīvāniņa, saliku rokas un teicu Dievam:

„Kāpēc Oldzītei vajadzēja braukt projām? Kāpēc Tu atļāvi, ka tā iznāca?...”

Kur gadījušās, kur nē, asaras bira klēpī.