Lūgsna pie karoga

Pie karoga, kur austas divas krāsas,

Kur sarkanā ar balto it kā māsas

Pauž tautas ciešanas un gara brīvi,

Mēs šodien ceļos metamies, kas dzīvi,

Un lūdzam Tevi, mūsu svētais Dievs:

Liec karogam šim atkal pacelties!

Ja mūsu vainas dēļ mēs trimdā dzīti,

Ja mūsu grēku dēļ vairs neaust rīti

Kā kādreiz - brīvībā un gaismas jundā,

Dievs, sodību no jaunās audzes ņem,

Tai kārtīgu šo pacelt cīņā lem!

Pie karoga, kam krāsas sarkanbaltas,

Raug, ceļas rokas vergu važās kaltas,

Raug, liecas galvas - nogurušas dzīvē,

Raug, liesmo gars vēl spirgtā cīnās spīvē

Par brīvību, par tautu, tēviju

Un lūgsnu dzied: "Dievs, svētī Latviju!"

Nakti

Tumsas sūtnis

Sikspārnis pelēkiem spārniem,

Dievaiņu naktī

Skūpstīja mani uz vaigiem.

Zosu dūnās

Ilgi es gulējis biju

It kā lācis,

Gaŗas ziemas kas ieracies sūnās.

Namu logos

Ziedēja uguņu dārzi:

Zelta zemē

Naktis nesatumst laimē.

Tumsas sūtnis,

Sikspārnis, atlaidās šonakt

Modināt mani:

Laiks nu nesaules zemē man pārnākt.

Uz dusu

Kļavi zied oranža ziediem

Pirms nobirs un dusēs.

      Dzērvju dziesmas klajumos norims, un pasaule klusēs.

Nāksi tad raudošās naktīs

Mani apciemot, vasara senā,

Pirms pēdēja gaisma sāk izgaist, pirms iepeldu mūžības ēnā.

Nakts gūstā

Klusums guļ telpā kā miruši vaidi,

Migušo nopūtas gaisā ceļo.

Nemiers tev sirdī - tu ceri un gaidi,

Klusuma aklumā savijot domas.

Melna nakts apkārt, tik spuldzes aiz žoga

Spocīgi blāv un tumsā met ēnas;

Ķēmus zīmē šaurajā logā,

Dzenājot migušo nopūtas lēnas.

No torņa tornī sasaucas sargi,

Drūma skaņa, jo svešas ir balsis.

Cīņu draugs! Maksājis esi dārgi!

Jutīsi atkal to, rīts kad būs ausis.

Tumsā lēni aizlido stundas

Gausas kā slimas, bez cerību prieka.

Prāts liedz ticību nezaudēt sirdij,

Dzīvojot dzīvi, kas kļuvusi lieka!

1946. gada februārī Zedelghemā, Beļģijā

Dieva dzirnas

Novīst rozes balti sārtas,

Viss ir sniegos vīts.

Diezin kuŗais jau pēc kārtas

Gads ir aizvadīts.

Laiks kā dzenis priedē kaļ:

Kad mēs iesim atpakaļ?

Daudziem miers pār dvēsli lejas

Nezudīgs un smags.

Kaisās smilšu saujas trejas,

Pazūd tumsā taks.

Dzenis priedē krustu kaļ:

Daudzi neies atpakaļ!

Daudzus vēji maldos vadīs,

Svešs kļūs brāļa vārds.

Tie vairs zemi neatradīs,

Kur bij šūplis kārts.

Lēni Dieva dzirnas maļ:

Daudzi neies atpakaļ!

Mirušiem un dzīviem gaŗām

Stiprie tālāk trauc.

Iespītējot visām varām,

Tie vēl rītu sauc.

Labi Dieva dzirnas maļ:

Mēs vēl iesim atpakaļ!

Šaubīgais

Mēs esam nelgas,

Jo apbūris mūs ir acumirklis.

Ar greznu zizli rokās,

Tas valda no mūžības uz mūžību

Un cilvēks ir tā tulks;

Mēs maldāmies:

Mūs nav radījis Dievs, bet acumirklis,

Visu acumirkļu pavēlnieks,

Kaut gan mēs paši radījām acumirkli;

Viss ir mūžīgs, jo mēs tā pavēlam!

Ak, kamdēļ gan mēs ļaujam vienam acumirklim valdīt,