Jaunā Gaita nr. 5, 1956. g. rudenī

Aivara Roņa viņete.

Vecās pilsētas šaurajās ailēs, pa kuŗām pusnakts klusumā tekalē pelēkas žurkas, mēs meklējām senu laiku, kas bijis un aizgājis, − un bija grūti aprast ar domām, ka ir arī tādas lietas, kas nekad neatgriežas, ja tās pametušas mūs. Soļi, drēbju vīles pieskaršanās manāma notecējušo namu izrobojumos, ap kuŗiem lodā akmeņogļu kvēpi un tālu ceļu noskrējuši vēji, kas mētā baltas kaijas. Mēs ilgi stāvējām pie apklusušām akām, kas vairs nedeva ūdeni, un jutām, ka tās ir nevajadzīgas un ka tikpat nevajadzīgi būsim arī mēs, kad paies jauni gadsimti, un cilvēki, šķirstot vēsturi, skumīgi domās par kultūras rītausmas laikmetu, maz attīstījušos un tumšu vēl, kuŗā cilvēki tomēr kaut kā ir dzīvojuši, un dažs romantiķis, varbūt nemierā ar pasauli, sapņodams sūks saules staru rumu un teiks, ka viss skaists bijis tikai pagātnē.

Pēc tam mēs kāpām pa tumšām kāpnēm, un mums likās, ka pa tām kāpj tikai uz augšu, iet tikai uz priekšu un nekad nav jānāk atpakaļ. Jo tur augšā mūs gaidīja liela laime, svaigs vējš, un skats sniedzās pāri zilajiem fjordiem, aiz kuŗiem manīja mežu kustēšanos un niedraini ar ūdens putniem. Mēs kļuvām dumji: mēs saredzējām ūdeņu griešanos, un mums likās, ka palu straumes ir ap mums, grēcīgi mutuļi, kas ierauj atvaros. Žēli brēca kāds putns, tālu aiz mūsu miņām, un rīta pūsmas modināja no sapņiem, kam nav sajēgas, ieskriedamas pa atvērtu logu un sakustinādamas rožu lapas, kas bira uz liela, rakstaina galdauta, kur bija pamesta lapa ar vēstules pirmajām rindām:

„Es mirstu...”

Tālāk neviens nebija ticis.

Bet kaut kas bija pārmainījies. Kaut kas bija tomēr miris, un rožu savītušais bālums nebija lieks. Mēs negribīgi dzērām no glāzes vakardienas vīnu un domājām par akām, kam tomēr vajadzētu atdarīties, atvērties pašā pilsētas vidū ar jaunu, svaigu un kustīgu ūdeni. Un, pa jumtu nedroši nākdama, pie palodzes pieklauvēja kāda sena dziesma, un cauri tai mēs sadzirdējām laivu gurkstēšanu pret moli, mierīgas šļakatas, un kaut kur tālāk kāds cirta meijas, zaļas, šmaugas bērzu rīkstes, sērmūkšļu un ozolu zarus. Pīpenes tur bija izspraukušās pret sauli kā nerātnas skuķes, un madaras, veldrē sakritušas, skūpstījās ar vanagzirņu pelēcīgumu un smilgu zvārguļaino greznību. Un vecs tēvs, salīcis kā nazītis, ilgi pagraba tumsā grābstījās gar appelējušām staklēm un dēļu gabaliem, aiz kuŗiem ēnoja pusdīguši kartupeļi, līdz atgrieza spundu un laida brūnā māla krūzē vēsu dzērienu.

Jāņi!

Mēs saburzījām lapu ar briesmīgajiem vārdiem un cauri nākošajai dienai, kas nāca ar siltu gaidīšanu, irāmies laukā, kur līka sēri bērzi un ievas, kas rūgteni smaržoja, kaut arī ziedu laiks tām sen bija aiz muguras, un mūs tur gaidīja brīnums. Tā bija Jāņu nakts, kas ienāk caur sērmūkšļu noliekšanos un ozolu klusēšanu, un rijā, kuŗas vairs nebija, seni aizlaiki posa dzīru galdu. Mēs dejojām saķērušies, kaut ap mums nebija neviena cita, un meldijas, kas kaut kur cēlās, karājās gaisā, kas bija kļuvis caurspīdīgs, kā tas ir ziemeļu naktīs, kad debesu saule, aiziedama aiz robainajām mežu galotnēm, atdod savu spīdumu lietām, lai tās to paglabātu, līdz viņa nāks atpakaļ, tur viņpusē sasveicinājusies ar rītu un vakaru.

Kalmju klēpi palikusi pagalvī, mēs raudzījāmies debesīs, kuŗās šūpojās sērīga nātra.

Un pēkšņi mēs jutām briesmīgu klusumu ap sevi. Gaisā gulēja tveice, un nakts tauriņi laidelējās pa ūdens virsu. Tad kāds teica:

„Neatnāca!...”

 

Meldijas, kas bija skanējušas ap mums, bija aizskrējušas un dzīru dziesmas rijā apklusušas, kā apklust aizlaiki, kad tos nemodina mūsu ziņkārīgās iedomas. Bija tikai nakts − gaiša, klusa un mierīga nakts, un kaut kur lejāk bez skaņu šūpojās ezers, ievilcies granīta šķautnēs, pa kuŗām kāpelēja neredzami, ķērpaini troļļi. Niedrās šūpojās krēsla, un birzs, aiz mums izaugusi liela pret gaismaino debesi, bija tukša, un visi rotaļnieki bija prom − tā nebijusi, kā patiesi nebija.

Tas, ko mēs gaidījām, nebija atnācis, viss bijis māņi un iedomas.

„Kāpēc?” vaicāja viens no mums, kas bija visvairāk gaidījis.

Kaut kur tālu aurēja pirmais rīta vilciens.

Kas pieder pagājušam laikam, tas nenāk atpakaļ. Kas pieder vienai malai, tas citā nav tas pats. Negaidi brīnumu vietā, kur brīnumu nav, negaidi sērmūkšļu vārtu un siera riteņa, kur sieru nesien un vārtus neceļ. Tikai viens te ir tāpat − paskaties pats!

Tā bija gaisma zālē, madaru veldrē, jāņzāļu mēmi dzeltenajās galvās un tur, kur pīpenes noliekušās gaidīja saules uzlekšanu. Vienīgi gaisma, zaļa gaisma, kas liek ciņiem un ceriem spīdēt, kas ielaižas ar putna vieglumu smilgu līgošanā, kad brien tām cauri, un kas ļauj tām spulgot, it kā būtu piesūkušās tālu sauļu pilnas.

Bet tai nebija balss, tā mēmi aicināja − nāc atpakaļ!