NACIONĀLĀS AUDZINĀŠANAS TEORĒTISKIE PAMATI

„Nekas nav tik praktisks kā laba teorija.”
Citāts no kāda citāta.

Terminoloģija.

Katras tautas normālos apstākļos kārtota izglītības un audzināšanas sistēma ietver sevī arī nacionālās audzināšanas komponentu. „Šajā sakarībā pakavēsimies dažās rindās pie šī termina precizēšanas. Ikdienas sarunās un populāra rakstura apcerējumos bieži terminu nacionālā audzināšana sajauc ar kādu citu, ko būtu lietderīgāk apzīmēt par − nacionālistisku audzināšanu.

Nacionāla  audzināšana ir dabīga parādība, un tā automātiski ietilpst visā audzināšanas procesā kā grūti atdalāma sastāvdaļa. Nacionālā audzināšana savijusies ar intellektuālo procesu, kuŗā jaunais indivīds skolā vai mājās iepazīstas ar savas zemes un tautas vēsturi, savas valsts ģeogrāfiju, ar savu nacionālo literatūru un mākslu, kā arī ar terminoloģiju un sasniegumiem visos zinātnes un dzīves novados. Sociālās audzināšanas laukā, lietojot šo terminu tā pareizajā nozīmē, indivīds piesavinās savas apkārtnes sociālās normas, kas no vienas puses ir lokālas (novada vai pilsētas normas), no otras puses nacionālas, ar pēdējo saprotot, ka šīs nacionālās uzvedības formas, vai pareizāk − to caurmērs, zināmās variāciju robežās  var  atšķirties no citu tautu vēsturiskā attīstībā vai ģeogrāfiskos apstākļos izveidojušāmies sadzīves formām. Vides − kas reizē ir lokāla un nacionāla − ietekme veido arī katra atsevišķa jaunā cilvēka personību un raksturu, tādā veidā it kā uzspiežot nacionālo zīmogu ne tikai kādai jaunai paaudzei kā grupai, bet arī katram atsevišķam šīs grupas loceklim.

Šāda veida nacionāla audzināšana noris katrā normālā vidē, citiem vārdiem − katras patstāvīgas valsts izveidotajā skolu un audzināšanas sistēmā nacionālais komponents ieiet automātiski un diendienā veido jaunā pilsoņa garīgo seju līdzīgu savas apkārtnes un savu priekšteču sejai. Kaut arī šīs audzināšanas process ir noteikts mācīšanās process, t. s. sociālās mācīšanās process, tā automātiskais, daudzu ārēju un no indivīda neatkarīgu faktoru ietekmētais raksturs tuvina mūs iespējai pat atmest terminu „audzināšana” un to aizstāt ar „attīstību”, kaut arī sociālā attīstība, indivīda izveidošanās pēc savas vides „sejas un līdzības” nav vai ir tikai samērā maz iedzimtības un fizioloģisko procesu ietekmēta un definējama kā mācīšanās process, kuŗā indivīds apgūst uzvedības formas, sociālās normas, kas viņu pielīdzina savai videi, savai tautai vai sociālajai grupai, un apzīmē kā atšķirīgu no citām tautām vai grupām.

Nacionālistiskā  audzināšana turpretī ir tendencioza, bieži vien mākslīgi ietekmēta etnocentriska audzināšana, kuŗas superlātīvais izpausmes veids pazīstams ar vārdu „šovinistiska audzināšana”. Ja nacionālās audzināšanas mērķis atbilst audzināšanas mērķiem vispār − izaudzināt fiziski un garīgi veselīgu jauno paaudzi, kas spējīga racionāli domāt, iniciatīvas bagāta, morāli un ētiski bruņota dzīves uzdevumiem, nacionālistiskās audzināšanas mērķis ir panākt kāpinātu un neobjektīvu etnocentrisku vienpusību. Nacionālā audzināšana vispār ir koncentrēta ap indivīdu, nacionālistiskās audzināšanas pamatdomā saskatām kollektīva „visuvarenību”, vienalga, vai šis kollektīvs ir kāda konkrēta sabiedriska vienība vai arī abstrakta, veiklas propagandas un neatlaidīgas ideoloģijas projecēta fata morgana. Vērojot šādā funkcionālā perspektīvā nacionālistisko audzināšanu, pēdējā nekādā ziņā neatšķiras no komunistiskās audzināšanas Padomju Savienībā, jo arī tur uzsver  savu  etnocentrismu, ar vienīgo starpību, ka atsevišķo Padomju Savienībā ietilpstošo tautu nācijas apziņa nonivelēta par lokālu, novadniecisku un sekundāru lietu, bet nācijas jēdziens aizstāts ar „Padomju Dzimtenes” vārdu (jau pati šā vārda rakstīšana ar lielo burtu ir tipiska etnocentrisma ideologiem!). Nacionālā audzināšana norisinās dabīgā veidā demokrātiskās zemēs, nacionālistiskā audzināšana − ar vienu vai otru segvārdu − zemēs, kam diktatūras raksturs. Šeit audzināšanas polītikas uzdevums nav izaudzināt cilvēku, bet gan − režīmam pakalpīgu masu.

Atgriežoties pie nacionālās audzināšanas, uzsvērsim, ka viena no svarīgākajām audzināšanas daļām ir tieši grupas piederības, tātad sociālā audzināšana, indivīda personīgo normu identifikācija ar savas apkārtnes un visas nācijas normām. Pie kam − nācijas normas var definēt kā funkciju, kas aptuveni vienlīdzīga lokālo normu caurmēram, reizinātam ar sociālos veidojumos, grupās, konstatēto grupas kā veseluma ietekmi, ko var simboliski attēlot sekojošā formulā, kur NN − nācijas normas, a₁ utt. lokālās normas, n lokālo normu skaits uti x − grupas īpatnības indeks: 

Protams, šī formula ir ļoti spekulatīva, bet zināmās robežās tā var uzskatāmi parādīt nacionālā rakstura izveidošanās norisi. Šāda veida norise ir dabīga, un turpmākajās diskusijās mēs pieturēsimies tikai pie šā jēdziena, atmetot etnocentriski vienpusīgo nacionālistisko audzināšanu kā mums nepiemērotu.

 

Mūsu dilemma.

Nacionālā audzināšana ir dabīga audzināšana. Bet apstākļi ir izveidojušies tā, ka mēs, latvieši emigrācijā, esam nostādīti smaga jautājuma priekšā, proti − vai no nacionālā viedokļa nenormālos (emigrācijas) apstākļos ir iespējams veikt normālu jaunās paaudzes nacionālās audzināšanas darbu?

Atgriezīsimies pie augstāk minētās formulas. Emigrācijā lokālās normas ir jauktas − tur ir vietējās latviešu kolonijas normas, bet tur ir arī − lielāko tiesu, ja arī ne vienmēr, daudz spēcīgākās − vietējās lokālās vides normas, vienalga, vai pēdējās būtu amerikāniskas, zviedriskas, vāciskas vai citādas. (Te jāpiezīmē, „latviešu koloniju lokālās normas” nebūt vairs nav identiskas savā nozīmībā ar kāda latviešu  novada  normām, piemēram minot visiem zināmo skābputras cienīšanu Kurzemē. Emigrācijā šās  Latvijas  lokālās normas jau pašas sajukušas kopā un, pietuvinādamas kaut kādam „caurmēram”, zaudējušas savu īpatnējo svaru.) Rodas jautājums, vai funkciju rezultāts būs tas pats NN, kas normālos apstākļos? Noteikti nē, jo jauktie lielumi var dot tikai jauktu NN, kas ir nule diskutēto lokālo lielumu funkcijas rezultāts. Savukārt − nezināmais lielums x, kas samērā homogenā vienas zemes tautā izveidojas par kaut kādu tautas vai nācijas indeku, (mēdz sacīt, ka melodija ir vairāk nekā tikai atsevišķo toņu summa, ko var attiecināt arī uz sociālo normu problēmu), emigrācijā ir vājināts tāpēc, ka emigrācijas kopība  nav  tik daudz faktisks kā abstrakts lielums: mēs esam izklīduši pa visiem pieciem kontinentiem, un latviešu emigrācija neeksistē kā faktiska kopība ar visām socioloģijā pazīstamām grupas funkciju pazīmēm. Vai, piemēram, Eiropas un Austrālijas grupu starpā pastāv kāda socioloģiska vienība, atskaitot atsevišķo personu intīmos vēstuļu kontaktus un dažas formālas saistības kādā plašākā organizācijā? Socioloģiskā skatījumā kādas grupas vienības pamatiezīme ir tiešais „plecu pie pleca” kontakts, bet tāds minēto grupu starpā neeksistē. Šim grupām ir kopēja nacionāla izejas baze, un to tagadnes kopība balstās atmiņā, ko mēs ikdienā saucam par tradīcijām un paražām. Tagadne katrai grupai ir citāda.

Tātad eksistē daudz mums nelabvēlīgu apstākļu, kas svarīgi tieši jaunās paaudzes jautājumā. Un kālab?

 

Identifikācijas process

Katra jauna individa attīstība seko zināmām attīstības likumībām. Bērns piedzimdams ir samērā „asociāls” radījums; tikai pamazām izveidojas viņa sakari ar ģimenes locekļiem un ar tuvāko apkārtni, kaimiņiem, skolas biedriem un tā tālāk. Slieksme aktīvi iekļauties savā sociālajā apkārtnē kļūst intensīva un pat ļoti spēcīga, uzsākot skolas gaitas pamatskolā, tātad apm. septiņu gadu vecumā. Pirmā šīs slieksmes izpausme ir vēlēšanās pielāgoties savai tuvākajai apkārtnei, pārējiem bērniem klasē, kaut vai apģērbā (ko sevišķi asi izjuta, bērni, kas sāka apmeklēt vietējās skolas tūdaļ pēc ierašanās patvēruma zemēs). Tas pats attiecas uz valodu un paražām. Šī pirmā slieksme, kas sākumā ir ārēja, kļūst spēcīgāka, tuvojoties pubertātes vecumam, kad jaunais indivīds izveido savu „personīgo filozofiju”. Šāda „filozofija” pa laikam tiecas atbilst apkārtnes normām un uzskatiem: šajā laikā izveidojas rakstura īpašības, piederības sajūta un sociālās normas, ko individs pārņem no savas vides, citiem vārdiem, viņš  identificējas  ar šīm normām. Identifikācijas process ir sociālās vides normu pārņemšana par savām personīgām normām ar zināmiem individuāliem modulējumiem. Tā kā arī valoda ir sava veida sociālās vides „norma”, arī valodas problēma ir pakļauta šai psīcholoģiskajai norisei.

Emigrācijas apstākļos vide ir jaukta, pie kam šoreiz vide  skolā  ir spēcīgāka, jo tā sastāv no jaunā individa paša paaudzes, viņa vecuma biedriem. Bet šī vide nav latviska un tāda nebūs, iekams mums nebūs latviešu skolu.

 

Adolescences grupa.

Posmu no pubertātes līdz pieaugušā stāvokļa iegūšanai apzīmēsim par adolescenci (no latīņu adolescentia − jaunekļa gadi, jaunatne); šo terminu tagad lieto mazāk precīzā, šur tur dzirdētā „padsmitu gadu” vietā, un problēmas, kas saistās ar šo periodu iezīmējas ar savu sociāli kulturālo raksturu, kāpēc sastopams arī apzīmējums − kultūrpubertāte. Fizioloģiskā skatījumā jaunais individs sasniedzis pieaugušā stāvokli jau 13 −15 gadu vecumā, bet piemērošanās dzīves, jo īpaši modernās civilizācijas un tajā izveidoto normu prasībām, ņem krietni ilgāku laika posmu, kuŗā jaunais individs vairāk vai mazāk noteikti izveido savu garīgo seju, kas reizē ir viņa paša īpatnējā „es” un viņa piederības grupas kulturālā un sociālā seja.

Runājot par latviešu emigrācijas jaunatni, tūdaļ jāsaka, ka atitūdes un noskaņojums, kā arī paražas šajā grupā ir lielā mērā atkarīgas no identifikācijas procesa rezultāta. Klāt nāk pamodusies spēja kritiski domāt, tieksme darboties un − darboties patstāvīgi. Talanti izveidojas. Cilvēks kļūst pilntiesīgs sabiedrības loceklis.

Neaizmirsdami iedzimtības nozīmi, pievērsīsimies šoreiz vides ietekmei, galvenokārt tālab, ka, domājot par latviešu emigrācijas jaunatnes nacionālo audzināšanu, vides ietekmēm daudzos gadījumos ir svarīgāka nozīme, un tā ir svešas vides ietekme, kas apdraud mūsu nākotni emigrācijā kā nacionāli atšķirīgai grupai. Klāt pievienotajā skicē četras horizontālas taisnes reprezentē četras vecuma grupas emigrācijā, kas savstarpēji atšķiras ar 5 gadu intervālu. Vertikālās taisnes savukārt sadala šīs vecuma grupas atsevišķos laika periodos, sākot ar 1935. g. un beidzot ar 1955.

A grupa, kas 1940. gadā bija 15 gadu veca, pārdzīvoja savu sociāli svarīgo identifikācijas procesa posmu Latvijas brīvvalstī, kas bija agrāra zeme ar savām īpatnam sadzīves normām un paražām, īpaši laukos; tāpat − šī grupa auga normālos nacionālās audzināšanas apstākļos (gan ar zināmu slieksmi uz etnocentrismu, bet tas nav mūsu šās reizes diskusiju temats).

D grupa turpretī tikai nule pārdzīvojusi, jā, vēl atrodas zināmā „tapšanas stāvoklī”. Šī grupa augusi emigrācijā, un viss lielais vairums − modernas industrializētas pilsētas vidē un apstākļos. − Salīdzinot šīs divas grupas, redzam, ka sociālās normas, kas kaut kādā veidā „iesēdušās kaulos” vecākajai grupai un atbilst Latvijas toreizējiem apstākļiem, neatbilst jaunākās grupas sociālajām normām, kas, pirmkārt, veidojušās citādos apstākļos no nacionālā viedokļa un citādos no sociālās vides un ikdienas dzīves viedokļa.

Šis konstatējums ir nozīmīgs fakts visos jautājumos, kam sakars ar nacionālo audzināšanu emigrācijā − neievērojot šo faktoru, ātri vien var gadīties, ka mēs runājam ar jaunatni valodā, ko tā nemaz nesaprot nevis verbāli, bet gan būtiski.

 

Sociālo atitūdu jautājums.

Atitūdes ir vairāk vai mazāk stabila uzskata, interešu un mērķu dispozīcija, kas ietekmē apkārtnes vai notikumu uztveri, percepciju, un ir arī vairāk vai mazāk nosacīta gatavība reaģēt uz kādu notikumu vai parādību kādā personai vai grupai īpatā veidā. Atitūdes ir kā sava veida „krāsu filtri”, kas ne tikai piešķir īpatnību no indivīda izejošai aktivitātei, bet pārkārto un „iekrāso” to sensorisko materiālu, kuŗu indivīds šajiem no objektīvās apkārtnes. Jautājums, kam šoreiz pieskarsimies, ir sociālās atitūdes divi dažādās latviešu tautas grupās, proti − politisko emigrantu grupā rietumos un latviešu tautā dzimtenē vai izsūtīto grupās − trimdiniekos Padomju Savienības iekšienē.

Ir saņemtas vēstules no Latvijas un arī no tautiešiem izsūtījumā. Šo vēstuļu rakstītāji ir arī latviešu jaunieši. Cik no šīm vēstulēm var spriest, latvieši kā dzimtenē, tā arī izsūtījumā saglabājuši skaidru un pareizu latviešu valodu (par viņu nostāju nacionālpolītiskos jautājumos, protams, mēs varam tikai minēt). Turpretī emigranti visās paaudzēs, bet jo īpaši jaunākajās, piesavinājušies lielu daudzumu apkārtējās vides valodas detaļas un paražas. Tā Zviedrijā maz gan vairs to, kas sacīs autobuss, bet gan vienkārši „buss”, daudz to, kas atvaļinājuma vai brīvdienu vietā sacīs „semester” un zviedriskais sveiciena vārds „hej” ieguvis visai plašu piekrišanu. Vai katrā ģimenē Ziemsvētkos vāra tipisko zviedru Ziemsvētku dziru − glogu. Kāpēc tā?

Amerikāņu sociologs Samners (W.G. Sumner) klasificē grupas no grupu locekļu redzes viedokļa t. s. iekšējā grupā (in-group) un ārējā grupā (out-group), jeb arī „mēs” grupā (we-group) un „citu” grupā (others-group). Šis divdalījums nozīmē, ka grupas locekļi savā iekšējā grupā jūtas starp citiem grupas locekļiem kā piederīgie, lielāko tiesu tiem ir vairāk vai mazāk izteikti tieši, intimi kontakti savā starpā; turpretī kā ārcilvēki tie jūtas iepretī iekšējai grupai nepiederīgiem individiem, pret kuriem sajūt vai nu zināmu vēsumu, vai pat naidu. Savā grupā indivīds gūst drošības sajūtu un dzīves jēgu, turpretī grupai nepiederošie nav „kauls no mūsu kaula”. Šādu grupu tipus ļoti labi raksturoja atsevišķās mazās latviešu kolonijas rietumos 1945. g. otrā pusē, kur latviešu „iekšējā grupa” sastapās ar apkārtējo „ārējo grupu”, vietējo sabiedrību.

Iekšējā grupā atsevišķo locekļu starpā izveidojas kaut kas, ko varētu apzīmēt par „mēs” apziņu. Kopēju briesmu, apspiešanas, vajāšanas, nonicināšanas, kopēju akciju un arī kopēju uzvaru gadījumā šī „mēs” apziņa tiek kāpināta, atsevišķā indivīda identificēšanās ar grupu kļūst fakts − grupas kopā turēšanās un spīts iegūst dažāda veida izpausmi. No šī sociālā fainomena redzam, ka latviešu grupiņas Krievijas izsūtījumā, jā − pat latviešu tauta savā zemē, ir tādas lielākas vai mazākas no ārpuses norobežotas iekšējās jeb „mēs” grupas, kas ienīst okupācijas tautu vai kliķi, vai − izsūtījumā − apkārtējo sociālo vidi. „Mēs” apziņa ir stipra un līdz ar to rod sev visāda veida izpausmes līdzekļus, kaut vai pasīvās pretestības veidā − zināt un prast labi latviešu valodu.

Pie šī sprieduma gan jāpiezīmē divi nozīmīgas lietas, ko nedrīkstam aizmirst. Pirmkārt − par latviešiem izsūtījumā mums trūkst pietiekami daudz materiālu, lai mēs kaut ko varētu vispārināt. Otrkārt − lai nu kā, bet Latvijas skolās joprojām māca latviešu valodu.

Rietumu emigrantu saujiņas turpretī šeit sastapušas vairāk vai mazāk labvēlīgu vidi, sabiedrību, pret ko tās vismaz nesajūt naidu − līdz ar to „mēs” apziņa ir vājāka, vājāka ir slieksme meklēt drošību un piederības sajūtu savā „mēs” grupā. Rezultātā pasīvās pretestības vietā radusies pasīvā pakļaušanās. Fakts, ko der pārdomāt, iekams nav par vēlu, un ne tikai pārdomāt , bet kaut ko konkrētu darīt.

Kas attiecas uz tautiešiem dzimtenē un turienes jauno paaudzi, tad atgriezīsimies pie sākumā minētās formulas, lai redzētu, ka, ja tā ir pareiza, un ja pareizs ir arī socioloģiskais grupu divdalījums, neskatoties uz visāda veida apspiešanām, latviešu tauta savā zemē paliks visilgāk latviska un būs vislatviskākā katrā laika posmā, lai kad arī rastos iespēja salīdzināt tagad atšķirto latviešu grupu „latviskuma graduentu”; protams ar nosacījumu, ka mūsu valsts okupanti nākotnē nepielieto līdz šim neīstenotus drastiskus pārkrievošanas soļus. Lokālās normas, lai kā arī tīri ārēji pārveidotas, savā serdē pat pēc visām pārvērtībām paliek lokāli nacionālas, visa tauta ir vairāk vienkopus, un tai nav jādzīvo tikai no atmiņās saglabātās un pa daļai uz inerces pamata uzturētās nacionālās izejas bāzes − latviešu tauta joprojām ir kopā, veido sociālo vidi un nodod kaut daļu savu sociālo normu no paaudzes uz paaudzi pilnīgi dabīgā veidā. Secinājumā arī mūsu formulas NN būs latviskākas dzimtenē nekā jebkur citur.

Un mēs?

Šī raksta nolūks nebija uzskaitīt emigrācijas nacionālās audzināšanas metodiskus universāllīdzekļus, bet gan norādīt uz teorētiskajiem pamatiem šim darbam, uz apstākļiem, kādos tas jāveic. Protams, visus apstākļus minēt nav iespējams, bet varbūt arī šie, varbūt nozīmīgākie, dos iespējas turpmākajās diskusijās pakavēties pie nacionālās audzināšanas darba lietišķās puses, ievērojot šā darba īsteno situāciju, kas jāpārzina, lai darbam varētu gaidīt sekmes.

Mēs redzam, ka mūsu situācija nav viegla. Bet tai ir viens nozīmīgs vilciens. Mēs esam brīvībā. Ir nenoliedzami, ka latviskumu, kas arī tas būtu, visilgāk un dzīvu saglabās mūsu tautas lielākā daļa dzimtenē. Bet tai tautas daļai, kas emigrācijā,
īpaši jaunajai paaudzei, paliek kāda ne mazāk svarīga loma, jā, varbūt pat vēsturiski nozīmīga loma, proti − šī jaunatne uzturēs dzīvu latviešu tautas sabiedrisko un kulturālo piederību rietumiem, ko mājinieki var tikai šauru iespēju robežās. Latviešu polītiskās emigrācijas jaunatnei ir dota vienreizēja un liela iespēja sekot visu dzīves nozaru attīstībai rietumu brīvajās zemēs, un viņa varēs šīs jaunās atziņas, pieredzi un pētījumus pārnest Latvijā atbrīvošanas dienā. Tajā dienā būs mazāk svarīgi, cik gramatiski pareizi runās savu tēvu valodu emigrācijas jaunā audze, bet gan − vai viņa atgriezīsies, lai atjaunotu savu valsti, un ar kādām zināšanām viņa atgriezīsies.

29/6 1956.                    Gunars A. Irbe.