Jaunā Gaita nr. 5, 1956. g. rudenī

 

Prof. Dr. K. Kundziņš

RELĀTIVITĀTES PRINCIPS UN ĒTISKĀS NORMAS

 

Ne bez pamata dzird apgalvojumu, ka no visiem lielajiem cilvēces domātājiem, par kuŗiem stāsta filozofijas vēsture, „vismodernākais” esot vecais Herakleits (V. g. s. priekš Kristus) ar savu pamatformulu „panta rhei” − viss plūst, viss atrodas pastāvīgā pārmaiņā. Pēc viņa mācības dzīvē un dabā vērojamās pretešķības, pretpoli ar nepieciešamību izraisa varenu spēku strāvojumu, kas dzemdē aizvien jaunas dzīvības formas („Kaŗš ir visu lietu tēvs”).

Mūžīgi augšup un lejup viļņo lielais dzīvības okeāns, itnekas nestāv uz vietas: kas vakar bija, vairs nebūs rīt, „nevienam nav dots divreiz iekāpt tai paša straumē.”

Vērojumi par mūžīgo maiņu, kam pakļautas dabas parādības un viss universs, noveduši moderno dabaspētnieku pie visu parādību relativitātes atzīšanas. Relatīvi ir nevien jēdzieni „gaišs” un „tumšs”, „silts” un „auksts”, „liels” un „mazs”, bet arī katras kustības ātrums, ieskaitot pašu „mūžīga” laika plūsmu. Kas gan pateiks, vai, piemēram, simts gadi ir visai ievērojams laika posms, vai tikai nenozīmīgs mirklis biljoniem gaŗajā kosma vēsturē? Nekas vairs nav absolūts. Ar vislielāko ātrumu lidojošā lode, no citas kustības sistēmas raugoties, varbūt stāv uz vietas, un tikpat mainīgi lielumi ir masa un svars, jo arī viņu mēri ir dažādi, atkarībā no to kustības ātruma vai situācijas citu ķermeņu vidū.

Revolūcija, ko šī atziņa par visas redzamās un mērojamās pasaules parādību relātivitāti radījusi dabas zinātnē, ir neizmērojama. Bet atjautīgais cilvēka prāts to pratis izmantot, ka tā kļuvusi „noderīga” viņa dzīvei, par techniskā „progresa” veicinātāju.

Pavisam citāda, turpretim, ir bijusi viņas ietekme uz cilvēku un tautu sadzīvi un šīs sadzīves morālām normām.

Jau grieķu sofists Protagors relātivitātes jēdzienu sāka attiecināt arī uz gara dzīves parādībām, apgalvodams, ka „cilvēks ir visu lietu mērs”, citiem vārdiem, arī garīgie vērtējumi: skaists un neglīts, labs un ļauns, tikums un noziegums ir paša cilvēka darinātas normas, kas, grozoties cilvēka situācijai un viņa spraustajiem mērķiem, var arī mainīties. Tomēr tautas apziņa, kas sevī vairāk vai mazāk skaidri glabāja no tēviem mantotās tikumiskās normas, instinktīvi pretojās mēģinājumam atņemt tām viņu absolūti saistošo raksturu, piemēram attaisnot Oidipu viņa traģiskajā noziegumā, kad tas, varonīgi cīnīdamies divkaujā, nezinādams, kas ir viņa pretinieks, nogalina pats savu tēvu. Tautas vecie ticējumi saturēja sevī pārāk fundamentālas ētiskas patiesības, un tautas sirdsapziņa − vismaz pagaidām − atteicās tās kā lieku balastu vienkārši „mest pār bortu” vai nobīdīt pie malas. Un lielie grieķu traģēdiju rakstnieki Aischils un Sofokls, kuŗus šai ziņā var pielīdzināt lielajiem Bībeles praviešiem, kļuva par tautas sirdsapziņas „balsi”, neatļaujot nodzēst robežu starp atļauto („fas”) un neatļauto („nefas”), rādot, cik visdziļākā nozīmē traģiska var kļūt cilvēka sadursme ar mūžīgo, kaut arī nekur nerakstīto laba un ļauna likumu. Salīdzināsim jaunākajos laikos dzejnieka Šillera teicienu, ka vislielākais ļaunums nav vis zaudēt dzīvību, bet gan − kļūt noziedzīgam („Das Leben ist der Güter höchstes nicht, der Übel grösstes aber ist die Schuld”).

Jaunākajos laikos tas bija sevišķi Imanuēls Kants, kas, redzot, ka relativitātes princips grib uzkundzēties arī ētikas sfairā, izprata, ka tāda viņa izplešanās pāri robežai apdraud visvērtīgāko, kas cilvēkam dots, pašu cilvēka cieņu un vērtības apziņu (Menschenwürde, Dignity of Man). Viņam empīrisko parādību plūstošā straumē izdevās atsegt cilvēka būtības dziļumos viņa ētiskās apzinās nemainīgo pamatu − „kategorisko imperatīvu”, nelokāmo pienākuma apziņu jeb sirdsapziņas likumu, kas nekad neko ļaunu neattaisno pat tad, kad ar to šķietami sasniedzam kas labs vai dzīvei derīgs, un kas neatļauj nevienu cilvēku, kas vēl nav zaudējis cilvēka kvalitāti, degradēt par vienkāršu līdzekli savu mērķu sasniegšanai. Sekodams šim „imperatīvam”, cilvēks atbrīvojas no relativitātes gūsta un kļūst par augstākas, absolūtu vērtību pasaules dalībnieku.

Varēja cerēt, ka ar to relātivisma draudi ētisko normu pasaulē būs novērsti. Bet velti! Gan Šillers, Hebbels, Ibsens, Tolstojs un citi lieli gari vēl staigāja lielā Karalauču filozofa pēdās, bet jau sāka pacelt savu galvu daži „jaunas pasaules” cēlēji, turpinādami visu līdz šim par svētām atzīto normu dragāšanu. Tāds „dragātājs” individuālās ētikas novadā bija Frīdrichs Nīcše ar savu aicinājumu satriekt gabalos vecos (bauslības) galdiņus, lai atbrīvotu ceļu „pārcilvēkam”, kam tiesība nostāties „viņpus laba un ļauna”, Sabiedriskā morāles plāksnē tādu pašu lomu uzņēmās Kārlis Markss, proklamēdams „šķiras” ētikas principu, proti, ka tas, kas vienai šķirai šķiet esam noziegums (piemēram otram atņemt viņa īpašumu vai graut autoritātes), šīs šķiras pretiniecei, šinī gadījumā revolucionāram proletariātam, kļūst par tikumu. No šejienes, protams, bija vēl tikai viens solis līdz devīzei, ka spraustais (politiskais) mērķis attaisno ikvienu līdzekli, pat visbriesmīgāko − miljonu „vecās, kapitālistiskās pasaules” pārstāvju iznīcināšanu. Jo pēc šīs mācības komūnistiskās morāles princips jau ir visai vienkāršs: viss, kas veicina komūnisma uzvaru ir labs, viss, kas to aizkavē − ļauns. Nebija ilgi jāgaida, kad pati dzīve ļoti uzskatāmā kārtā parādīja pie kā ši ētisko normu relātivizēšana noved.

Nepietika ar lielo domātāju, ētisko principu aizstāvju teorētiski tik pārliecinošām atziņām − bija jānāk Ļeņinam, Staļinam un čekai, lai atvērtu acis dzīves pamatu zaudējušam „modernajam” cilvēkam, un liktu viņam nojaust, ka modernajā dzīvē un mentalitātē kaut kas „nav īsti kārtībā”, ka pamati ir bīstami saļodzījušies un ka jāmeklē ceļš, kā tikt ārā no dragātā kuģa un nostāties uz cietzemes drošā granita.

Ir skaidrs, ka šo nesadragājamo pamatu viņš var vienīgi atrast, vēršot visu savas dzīves orientāciju atkal − filozofiski runājot − uz Absolūto, reliģiskā valodā to pašu izsakot − uz Dievu. No tā, vai modernais cilvēks pratīs atrast šo ceļu, atkarājas cilvēces nākotne.