VALDES DARBS, JEB NO ŅUJORKAS LĪDZ INDIANAPOLEI

Lieldienu sestdienas rītā divas mašīnas no ASV vidienes tuvojas Filadelfijai. Tur notiek šī ALJA’s darbības gada trešā valdes sēde. Ap pusdienas laiku parādās vēl trešā mašīna − no Ņujorkas puses. Arī tajā sēž vidienas ļaudis − galvenokārt „Jaunās gaitas” redaktori un līdzstrādnieki, kas ieradušies austrumos dienu agrāk, lai satiktu šīs puses jaunos rakstniekus un dzejniekus. Tie − Mudīte Austriņa, Andra Kadile, Gunars Saliņš; vēlāk ierodas arī Rita Liepa, kuŗa ar sirdi pieder jaunajiem. Rūpīgi izmeklēti vārdi šaudās pāri mazajai, īpatnēji iekārtotajai, mājīgajai Mudītes Austriņas istabiņai. „Pozitīvisms” un „negatīvisms” ir divi no visvairāk lietotajiem vārdiem. Notiek klusa, bet uzmanīga vērtēšana. Abas puses gan piekrīt, ka ejamais ceļš ir viens, bet attiecībā par „pozitīvo” un „negatīvo” plāksni tās nevar īsti vienoties. „Kāpēc jāvienojas?” vaicā Mudīte Austriņa. Un viņai taisnība − individuālisms taču ir elementārākā prasība garīgi vērtīgā cilvēkā. Tomēr, skan arī sirsnīgi vārdi, sevišķi šķiroties.

Sestdienas rītā „tālumnieki” apciemo „Laika” redakciju un redaktoru K. Rabacu. Pārrunas izraisa ALJA’s darbam plānotās vadlīnijas − ja jaunieši ir kā mežs, viņiem tās nav vajadzīgas; ja kā pilsēta, kā apgalvo paši jaunie, bez tām būs grūti iztikt. „Jaunās gaitas” redaktors A. Ruņģis izteic vēlēšanos iepazīties ar Periskopu, kuŗš pēdējā laikā izcilu uzmanību pievērsis jauniešiem un viņu darbībai. Rabaca kungs, noslēpumaini smaidīdams, diplomātiski izvairās no tiešas atbildes: „Periskopu neviens nevar satikt vai iepazīt. Viņš ir visur un redz un dzird visu. Viņu jums būs grūti sameklēt...”

Filadelfijā sastopas valde, revīzijas komisija, jaunatnes delegāts Apspiesto Tautu Apvienībā (ATA) Kr. Valters, Pretkomūnistiskās Informācijas Nozares (PIN) vadītājs O. Gobiņš, Statūtu komisijas loceklis V. Klīve un vairāki citi ALJA’š darbā ieinteresēti jaunieši.

Vidienes un austrumu vicepriekšsēži apciemojuši un snieguši ierosinājumus darbam savu apgabalu jaunatnes pulciņos.

Sākusi izveidoties pulciņu nodaļas materiālu krātuve.

1956. gadā jaunatnes nedēļai par motto valde no pieciem priekšlikumiem izvēlas A. Ruņģa: „Latviska ģimene − pēdējais priekšpostenis cīņā par latviešu valodas, tradīciju un kultūras saglabāšanu.”

PIN darbā ietilpst: korrespondentu tīkls, latviešu grāmatu apzināšana bibliotēkās, saraksts par angļu valodā iznākušām latviešu grāmatām, referentu apzināšana, informācijas biļetens, demonstrāciju rīkošana u.t.t. Kr. Valteram atsakoties no delegāta pienākumiem ATA, tos uzņemas O. Gobiņš.

Ar citu zemju latviešu jaunatnes organizācijām ALJA’i draudzīgas attieksmes.

Trīs mēnešus vēlāk, Jāņu sestdienā, valdes locekļi pulcējas Indianapolē, lai virzītu darbu uz priekšu. Dažs pesimistiskāks valdes loceklis baidās − „Nezinu gan vai šī mūsu sēde Indianapolē nepaies lielāko daļu Jāņu svētīšanā...” Tomēr tik ļauni nav; kaut arī sēde ir īsāka nekā parasti (tikai 6 1/2 stundas), tajā pārrunā daudz:

„Izvesta parakstu vākšanas akcija lai petīcijā prezidentam Eizenhauveram lūgtu protestēt pret masu deportācijām Latvijā un mēģināt tur panākt brīvas vēlēšanas.”

„Indianapolē notika pirmā vadītāju konference. Tajā bija pārstāvēta īndianapole, Filadelfija, Čikāga, Aurora un Hugo Atoms. Otrās dienas norise ir uzņemta skaņu lentā. Liekas, ka tā sauktais „panelis” izdevās tīri labi. Lielā aukstuma dēļ nevarēja notikt paredzētais ugunskurs, bija jānomierinājas ar Milvoku teātra „Trīnes grēkiem” un pēc tam īsu uzdejošanu.”

„Ideja par trimdas latviešu jaunatnes padomi ir vērtīga. Tuvāk par to pārrunās 5. gadskārtējā ALJA’s kongresā.”

„Bostonā notika jaunatnes salidojums. Ļoti laba programma, kaut varbūt mazliet par gaŗu. Bija ap 120 dalībnieku.”

„Pulciņiem izsūtīs A. Švābes „Latvijas jaunāko laiku vēstures” abonēšanas kartītes.”

Rietumos daudz darīts propagandas laukā. Radio raidījumi, grāmatu dāvināšana bibliotēkām. − San Francisko rosīgi gatavojas jaunatnes dienām 1. , 2. un 3. septembri.”

„Sākot ar šo gadu rosīgākais jaunatnes pulciņš ASV saņems bez žurnāla „Ceļa zīmes” un skaņu platēm arī ceļojošo balvu − latviešu, tautas dziesmu krājumu. Iegūta trīs reizes pēc kārtas, šī balva pāries pulciņa īpašumā.”

„Mums pietrūks laika kongresa darbībai,” baidās priekšsēdis, dzirdot paredzēto programmu, kas ir bagāta vērtīgiem priekšnesumiem un izklaidēšanās iespējām. „Kongresa darba kārtība vēl jāpapildina −”

Un tikai tad, kad šīs un citas lietas ir pārrunātas, valde piebiedrojas Indianapoles latviešu saimei kopīgā Jāņu svinēšanā.

 

ABĀM PAAUDZĒM EJAMS VIENS CELS...

Trīs gadus atpakaļ Niagarā notika pirmais plašākais sarīkojums kopējs Kanādas, un ASV latviešu jauniešiem. Tas izdevās, un laikam tādēļ šogad tajā pašā vietā 30. jūnijā un 1. jūlijā notika otrs, kopā ar gadskārtējām draudzības dienām.

„Jaunatnes dienās par izcilāko varētu uzskatīt jaunās un vecās paaudzes paneļa diskusiju,” domā ALJA’s priekšsēdis K. Sventeckis. „Ļoti vispusīgi tika apskatītas patreizējās dzīves problēmas. Diskusija pierādīja, ka abas paaudzes ar visciešāko gribu meklē kopēji ejamos ceļus. Atsevišķos jautājumos domstarpības pastāv tikai tik ilgi, kamēr tās savstarpēji pārrunā un izlīdzina. Diskusijas noslēdzās ar atzinumu, mēģināt nākotnē vienam otru labāk izprast un turpināt kopējos ceļus. − Klausītāju panelim bija ap 170, galvenokārt jaunieši.

„Jaunatnes dienas bija ļoti veiksmīgi organizētas. Labi pārdomāta koncerta priekšnesumu daļa un sevišķi izcilas balles, kas notika divās zālēs vienā laikā. Pie tāda pūtēju orķestra, kāds spēlēja apakšējā zālē, pat viskrasākajam deju ienīdējam papēži sāka kutēt...”

DRAUDZĪBAS VAKARU IDEJA IERADUSIES MILVOKOS.

„Jaunatnes dienas Milvoku latviešu jauniešu organizācijas un pulciņi rīko 7. un 8. jūlijā.” − Tik tālu ziņo avīze. Starp priekšnesumu izpildītāju vārdiem ieraugu Tomu Bezmēru. Steidzos izjautāt viņu par sīkāku jaunatnes dienu gaitu.

„Jaunatnes dienas esot neoficiāli iesāktas ar draudzības vakaru jau piektdien. Ir dzirdēts, ka arī jums tur piekritusi loma. Vai varat pastāstīt, kāds izvērtās šis vakars?”

„Šādu draudzības vakaru ideja ir ļoti skaista, un tad, kad to izpratīs pilnīgi visi vakara dalībnieki, tā kļūs vēl skaistāka. Šis vakars Milvokos liecināja, ka draudzības vakaru ideja ir ieradusies jau arī tur.”

„Vai tiesa, ka jaunatnes dienās it sevišķi bijuši pārstāvēti jaunieši zem divdesmit gadiem? Kā jūs izskaidrojat šo parādību, zinot, ka Latvija, kas dzīvo viņos, ir galvenokārt mūsu rakstnieku darbu un jauniešu vecāku stāstu radīta?”

„Tiesa, tur bija sevišķi daudz ļoti jaunu ļaužu. Izskaidrojumi šai parādībai var būt daudzi un dažādi. Es domāju, tā „Latvija”, kas dzīvo viņos ir jau tik liela, spilgta, ka tās pietiek, lai svešos ļaudīs atšķirtu savējos.”

„P. Anstrada referāts ‘Individuālisms un grupisms’ esot atkāpies no tradicionālās tautiskuma un latvietības sludināšanas, lielīšanas, bet izvēlējies universālu problēmu un iztirzājis to no tīri zinātniskā viedokļa. Vai jūs, Bezmēra kungs, domājat, ka šāda pieeja ir vēlama? Jāņem vērā, ka jaunatnes dienas varbūt ir vienīgie plašākie sarīkojumi, kuŗos referentiem iespēja satikt, izglītot un zināmā mērā ietekmēt lielāku vairumu latviešu jauniešu.”

„Jaunatnes salidojumu referentus izvēlas rīkotāji un viņi zina, ko un kāpēc to dara. Indivīda brīdināšana no „sevis atrašanas”, „sevis piepildīšanas”, meklējot vietu masā, par ko stāstīja referents, ir varbūt tikpat svarīga kā tautiskuma sajūtas zaudēšana.”

„Jauno autoru pēcpusdienā redzētas vairākas maz pazīstamas sejas − Laimona Streipa, Elfas Taigas, Maijas Rumpēteres un Toma Bezmēra. Autoru parādīšanās radusi ļoti dzīvu atbalsi publikā, pēc tam dedzīgas pārrunas un spriedumus. Sakiet, Bezmēra kungs, kāds jums savukārt palika iespaids no gados jaunās klausītāju saimes?”

„Ak Dievs, kaut vēl reiz piedzīvotu šādu klausītāju pulku! Es nebūt nedzinu velnu, bet viņi tomēr sirsnīgi palika savās vietās, kamēr beidzu.”

„Kāds būtu jūsu izskaidrojums faktam, ka jaunatnes dienu koncertā bija divreiz, bet ballē pat trīsreiz vairāk jauniešu nekā pārējā programmas daļā?”

„Redziet, latvieši ir dziedātāju tauta − tas būtu tas divreiz vairāk koncertā. Tas trīsreiz vairāk ballē nu balts uz melna liecina, ka latvieši ir izteikta dancotāju, jeb kā mājās teica, ‘šīberētāju’ tauta.”

„Vai drīkstu dzirdēt jūsu domas par jaunatnes dienu organizāciju un vispārējo programmu?”

„Es noņemu savu cepuri visu ‘trako’ priekšā, kas veic šādus darbus!”

„Paldies, Bezmēra kungs! Ceram ieraudzīt jūs arī nākamajās vidienes valstu jaunatnes dienās Grand Rapidos.”

„PAGRABS PILNS AR GUDRĪBU.... VAI MĀCĒJU IZNEST?”

„Daudz zinību tu dzīvē gūsi −

Tu zinātnēm un mākslām draugs;

Tak tomēr brīžiem vientuļš kļūsi,

Un atmiņas daudz prātā sauks −

Tā kādreiz varbūt pieminēsi

Tu kursus šos − kaut tālu ticis.

Un vārdus teiktos atkal spēsi

Tā īsti izprast, lietā licis.

Tev draugu sejas pazib domās,

Kaut gūti tie ir dienās pāris.

Un runas teic kā Krīvu lomās

Tur Valters, Valdis, Kaugars, Tālis.

Slēdz rokas cieši vēlā stundā,

Kad dzirkstis pretim zvaigznēm plēn.

Čukst lūpas lūgsnu klusā jundā

Par zemi to, kur bijām sen.”

Šie vārdi izteic kāda 7. ALJA’s vadītāju sagatavošanas kursu Kalamazū dalībnieka sajūtu kursus beidzot. Varbūt ar tiem labi varētu izteikt gandrīz katra kursanta domas.

Ir īpatnēji šie vadītāju kursi, kas nu jau otro gadu sauc kopā jauniešus, lai sniegtu tiem idejas un padomus jaunatnes darbā. Pamatā to programmas uzbūve ir nostabilizējusies, galvenos vilcienos nemainīga. Tomēr katriem jauniem kursiem ir sava īpatnēja seja, sava sevišķa gaisotne, kas neatkārtojas.

Austrumpiekrastes „jaunie vadītāji” šogad pulcējās Filadelfijā 14. un 15. jūlijā.

„Vislielākā piekrišana bija vadītājam Tālivaldim Dukātam, kuŗš bija mērojis vairāk nekā 1000 jūdzes no Omahas līdz Filadelfijai. Tiem, kas paši ir viņa dedzīgo runu dzirdējuši, nav daudz ko teikt. Tiem, kas nav, nemaz nevar pateikt. Var diezgan droši sacīt, ka Dukāts ir viena no lielākajām Amerikas latviešu personībām. − Daudziem patika arī ALJA’s priekšsēža K. Sventecka referāts.

„Bez 20 kursantiem, kuŗu caurmēra vecums bija 21 gads, abas dienas līdzi sēdēja kādi septiņi brīvklausītāji. − Diemžēl „tālumnieku” pulciņi nebija savus pārstāvjus atsūtījuši...”

„Literatūrā atklājas latviešu tautas īpatnējais gars.” Dzejnieks A. Kaugars Kalamazū kursos. Foto: Valdis Liepa

„Kursu žurnālītis ir jautrs, bet nu atpakaļ pie Gaitas un Skabargām.” Redaktori Nollendorfs un Ruņģis meklē jaunas idejas. Foto: Valdis Liepa.

Par vidienas valstu kursiem Kalamazū, kas notika nedēļu vēlāk, vislabāk var pastāstīt kursu laikā izdotais žurnālītis „Atbalsis” :

„Jaunatnes vadītājs nedrīkst būt kā gaisu zaudējusi auto riepa − „lietojot salīdzinājumu, pulciņu nodaļas vadītājs un kursu atbildīgais rīkotājs Valters Nollendorfs uzrunā kursantus.

„Domā − domā − domā! tas ir pamatnoteikums katram jaunatnes pulciņa dalībniekam. Katram ir savs uzdevums; visus vieno entuziasms un saliedēšanās kopībā −” dibinot kursu pulciņu, vicepriekšsēdis Valdis Muižnieks stāsta par jaunatnes pulciņu darbu.

„Latviešu tautas dziesmās guļ tautas dvēsele. Tās savdabīgās vērtības ir radušās gadu simtos un glabā sevī daudz dziļu domu.” Soli pa solim no tautas dziesmu bagātībām līdz pat tagadnes literātu darbiem dodas dzejnieks Artūrs Kaugars, sniegdams ierosinājumus jauniešu literārajam darbam.

„Mēs esam liela tauta, varena tauta, nevis kaut kāds puteklītis starp divām lielām varām.” Vadītājs T. Dukāts uzbur lielās un senās valsts − Latvijas − vēstures ainu.

Klusa ābeļdārza malā T. Dukāts stāsta ugunskura stāstu. Gara acīm jaunieši skata Daugavas krastu pie Rīgas, apsnigušas ielas un cilvēkus, kas pēc Latvijas brīvības atgūšanas atgriezušies mājās, bet kam īstas dzimtenes vairs nav nekur. Un saslēgtām rokām tie piemin jauniešus, kas tagad Latvijā vai izsūtīti Sibīrijas tundrās.

Kursiem beidzoties 37 jaunieši saņem beigšanas apliecības un žurnālīti, kas Aivara Ruņģa vadībā uzrakstīts, pārrakstīts un pavairots divās dienās. Pēdējās žurnāla lappusēs, kur redzami visu kursu dalībnieku paraksti, no Kolorado Springa atbraukušais Ansis Bērziņš vaicā: „Pagrabs pilns ar gudrību... vai mācēju iznest?” −− Vērojot jauno zēnu un meiteņu sejas apliecības saņemot, liekas, ka šaubu nav − tie neaiziet nekā neguvuši.

Šai pašā nedēļas nogalē Rietumu apgabala kursi notiek Losandželosā. Tajos kā lektors piedalās arī ALJA’s priekšsēdis K. Sventeckis.

„Kā izskatās rietumos?” agrā svētdienas rītā telefona stieple noraida jautājumu, „Šeit ir pavisam cita pasaule. Nenosakāmas „sugas” ziedoši koki ir ietērpuši ielas ar vislabāko dekoratora gaumi. Kas attiecas uz jauniešiem, tie ir pilni ar aktivitāti un darbošanās garu. Starp citu kursu iesākumā 8 no dalībniekiem bija ALJA’ā, tagad jau visi 14. Taču visumā te pārāk maz zin par Apvienību.”

„Kādā ziņā kursi atšķiras no Vidienes un Austrumu apgabalu kursiem?”

„Nav tik plaši. Nav arī kursu pulciņa. Gars apmēram tāds pats kā vidienē − sākot jau no pirmās lekcijas.”

„Kā reaģē atsevišķi jaunieši?”

„Pārsteigti, ka tik īsā laikā var iegūt tik daudz.”

Kalamazū kursos iemigušajiem bija sagatavots īpašs spilvens. Priekšzīmīgu gulēšanu rāda Čikāgas LJP priekšn. A.Osis, kursu pulciņa priekšniekam Ed. Sprūdem piepalīdzot un Grandrapidietei M. Roziņai sapņaini gaidot.