Jaunā Gaita nr. 5, 1956. g. rudenī

ĢIMENE - GARĪGĀ DZIMTENE

Kad pagājušā gada vasarā Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienība pirmo reizi izsludināja oktobŗa pirmo nedēļu par Jaunatnes nedēļu, viens no bieži dzirdētiem komentāriem bija: „Jaunieši visu laiku rīkoja dienas, bet tagad, redz, būs vesela nedēļa!” Jā, veselas septiņas dienas no 365 dienam gadā tika izsludinātas par laika sprīdi, kuŗā jaunatne aicināta aktīvāk nekā citos laikos rādīt, ko tā veikusi un grib veikt. Veselas septiņas dienas gadā tā saucamā „vecākā paaudze” tika aicināta vērot ar sevišķu uzmanību savas jaunās paaudzes darbību, prasības un uzskatus. Šādu pašu aicinājumu jaunatne un „vecākā paaudze” saņem arī šogad. Arī šogad ALJA’s valde izraudzījusi oktobŗa pirmo nedēļu par Jaunatnes nedēļu − laiku, kuŗā darboties, vērot un domāt par tām problēmām, par kuŗām mēs tik bieži tikai runājam.

„Latviskā ģimene − pēdējais postenis cīņā par latviešu valodas, kultūras un tradīciju saglabāšanu.” Šāds ir šī gada jaunatnes nedēļas vadmotīvs. Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka šis temats ir pārāk nodeldēts lai to būtu vērts izvēlēties par vadmotīvu jaunatnes nedēļai. Katrs taču zina, ka ģimene ir svarīga latviskuma saglabāšanā. To mēs esam lasījuši daudzos rakstos un dzirdējuši neskaitāmās runās. Jā, ir tiesa, ka mēs šo tematu esam nodeldējuši − nodeldējuši runājot par to, par ko būtu vairāk jādomā un kur būtu vairāk jārīkojas. Bet kāds tad galu galā ir visu šo runu un rakstu rezultāts?

Palasīsim aprakstu, kas iespiests kāda jaunatnes pulciņa biļetenā: „Vēla pēcpusdiena. Izsalkušais, nogurušais tēvs un darbos (mājā un ārpus mājas) līdz kaklam iegrimusī māte − abi piesēdušies pie galda. Klusums. Ar pārtraukumiem runā tikai tēvs. „Vai tu nāksi ēst vai nē, pagāns tāds! Nāc taču beidzot ēst, ēdiens atdzisīs! Nu ēd taču! Sēdi kārtīgi un ēd! Ja tu neēdīsi, tu netiksi pagalmā! Nu, atkal tu nekā neesi ēdis!” Pēc šīs tīrā latviešu tautas valodā izvestās uzrunas tēvs (labākā gadījumā) aiziet „nosnaust kādu brīdi”, vai (jocīgākā gadījumā) uz kādas latviešu biedrības valdes sēdi. Pie vakariņu galda sarunas protams atkal grozās tikai ap „ēd un ēd”, pēc kam bez pīkstēšanas jāiet gultā, ja mājās nav televīzijas, kur bērnam palikt, lai būtu miers. − Kādu latviešu valodu var iemācīties bērns, ja šī aina un sarunas ar maz grozījumiem atkārtojas no dienas dienā, no nedēļas nedēļā? Tad nemaz nav jābrīnās, ja bērns sāk stulbi skatīties acīs, tiklīdz jūs latviski nerunājat vairs par ēšanu, bet par kaut ko citu.” − Šis apraksts, protams, pārspīlē tipiskās latviešu ģimenes atmosfēru, bet tajā ir kāds ļoti patiess, kaut arī nepatīkams elements − bieži vien latviešu ģimenes atšķiras no amerikāņu ģimenēm tikai ar to, ka vecāki lieto latviešu valodu. Labi, kas tad kaiš amerikāņu ģimenēm? Nekas daudz, ja neņem vērā faktu, ka mazgadīgo noziedznieku, šķirtu laulību, garīgi slimo un pašnāvnieku skaits Savienotās Valstīs pastāvīgi aug. Tas gan tiek izskaidrots kā skolu trūkuma, sabrukušo pilsētas daļu − „slum” iespaids, un kaŗa sekas, bet šad un tad kāds sociologs vai psichologs uzdrošinās teikt, ka šo parādību galvenais iemesls varētu būt pati sabiedrības pamatvienība − ģimene. Ja mēs pieņemam pirmo teoriju, tad mums arī jāpieņem, ka lielākajai daļai latviešu jaunatnes patlaban vajadzētu atrasties vai nu policijas vai psichiatru aizgādībā, jo skolas un dzīves apstākļi Vācijā, kur auga šī jaunatne, bija patiesi neapskaužami, par kaŗa iespaidiem nemaz nerunājot. Ja mēs pieņemam otro teoriju − ģimenes iespaidu un lomu cilvēka personības veidošanā − tad mēs būsim atraduši nevien izskaidrojumu faktam, ka lielais vairums jauniešu ir veseli, pilnvērtīgi cilvēki un latvieši, bet arī padomu kā rīkoties, lai šo jauniešu jaunākie brāļi un māsas izaugtu par tādiem pat cilvēkiem un latviešiem.

Kopš Vācijas nometņu atstāšanas mēs esam daudz sprieduši par latviešu skolu un sarīkojumu nozīmi bērnu un jauniešu audzināšanas darbā. Neapšaubāmi, abiem ir sava nozīme un vieta jauniešu dzīvē. Nelaime tikai tā, ka ne skolas, ne sarīkojumi nespēj bērnus vai jauniešus saturēt latviešu sabiedrībā. Mēs sagaidām, ka latviešu sestdienas skolā bērns iemācīsies lasīt un saprast latviešu literatūru, bet bieži vien mums nav vaļas vai patikas bērnam izstāstīt un paskaidrot par ko īsti vienā vai otrā literatūras darbā ir runa. Mēs sagaidām, ka jaunieši ar sajūsmu ies uz atceres aktiem un citiem sarīkojumiem, bet aizmirstam, ka tādas frāzes kā „māte Latvija”, „mūsu svētais pienākums” un „baltās bērzu birzes” šiem jauniešiem ir un paliek tikai klišejiskas frāzes. Mēs ceram savu „jauno paaudzi” piesaistīt latviešu kopībai, bet mēs tai nerādām to ideālu vērtību, uz kuŗiem šī kopība balstās.

Latviešu papildskolās bērns var paplašināt tikai tās zināšanas kuŗām pamats likts ģimenes vidū. Un tikai ģimene var dot bērnam piederības un drošības sajūtu − sajūtu, kuŗa vēlāk izveidojas par lojalitāti plašākai grupai − tautai. Tāpat arī ģimene, ar sabiedrības formalitāšu nesaistītām attiecībām un vienkāršu valodu, var jaunietim dot to ideju pamatojumu un jēgu, kuŗas tam citkārt izliekas nesaprotamas un tukšas. Ģimenes uzdevums ir gādāt lai bērns un jaunietis sajustu, ka ģimene ir viņa garīgā dzimtene − vieta, kur viņš iederas kā līdzīgs starp līdzīgiem. Šo intīmo sajūtu nevar dot skolas, sarīkojumi vai sabiedriskas organizācijas. To iespēj tikai ģimene, un tādēļ arī ģimene ir vienīgais valodas, kultūras un tradīciju pārnesējs no paaudzes uz paaudzi.

Būtu nepareizi visu iepriekš sacīto attiecināt tikai uz „vecāko paaudzi” un teikt, ka jaunatnes uzdevums ir pasīvi gaidīt un saņemt kas tai tiek dots. Galu galā, tie jaunieši kuŗi patlaban darbojas jaunatnes organizācijās, savu bērnību un agro jaunību ir pavadījuši latviskā vidē, kā Latvijā, tā Vācijā. Atbildība par to lai latviešu valoda un kultūra neizbeigtos ar šo pašu paaudzi ir tātad jānes kā jaunatnei tā „vecākajai paaudzei”. Šīs domas popularizēšanai ir veltīta šī gada Jaunatnes nedēļa. Nav mazums veidu kā to veikt. Latviešu folklora ir bagāta ieteikumiem, pamācībām un piemēriem. Tautas dziesmās un pasakās mēs atradīsim simtiem tematu pārrunām, referātiem un priekšnesumiem. Kā jauniešu, tā vecāku ļaužu vidū ir cilvēki, kuŗi daudz domājuši par šiem tematiem un kuŗi jāpamudina šai reizē sniegt citiem savus atzinumus un pieredzes. Bet pats galvenais, ko mēs katrs šai laikā varam veikt, ir domāt par to, ko mēs savā ģimenē varam darīt, lai tā patiesi kļūtu par latviskas ģimenes vārda cienīgu.

Izvēloties šī gada Jaunatnes nedēļas vadmotīvu, Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības valde nav cerējusi „gāzt kalnus”. Tā ir tikai cerējusi katram latvietim, jaunam vai vecam, atgādināt, ka jautājums par latvisku ģimeni nav nodrāzta formalitāte, bet gan dzīvības un nāves jautājums mūsu tautai.

 

J. P.