Jaunā Gaita nr. 5, 1956. g. rudenī

 

Toms Bezmērs

IEVADRAKSTS

 

Kad es vēl mitu Vācijā, mans vecais draugs Jānis Zilberlings šad tad pacēla, kā saka, sava garīgā pūra vāku un, kaut ari tikai pa mazu spraudziņu, ļāva ieskatīties rakstu kalpu valstības gudrībās.

„Nu jā! Jā, jā!” vienreiz viņš teica, kad biju atzinies, cik neveiksmīgi bijuši visi mani mēģinājumi uzrakstīt kaut vienu tādu ievadrakstu, ko arī publicētu. „Kā tu jau zini, un to nevar nezināt,” Jānis runāja, „ievadraksti ir mans visražīgākais un visvairāk ienesējs darba lauks. Pagrūtāk tikai ar virsrakstiem. Tā es dažreiz nokaujos ar kādu virsrakstu vai visu vakaru: mainu vārdus krusti šķērsi, bet vienmēr jau kāds vai nu tā nosaucis savu rakstu, vai... Tad es vienkārši ķēros pie latiņu valodas. Lūk! ex nihilo nihil − no nekā nekas neiznāk, quos ego! − es jums rādīšu! Cita lieta bija! Vai neizklausās, ka šāds virsraksts skaldīt skalda? Un tad, kad es esmu iejūdzis, tad − aidā! Zini, te man arī palīdz paša pārbaudīta metode, pilnīgi nekaitīga! Bet lai tas paliek starp mums! No veciem ievadrakstiem ik pa teikumam ārā! Labas domas taču jāapaugļo. Tā − ik pa teikumam, ik pa teikumam, un kad iesākts, ne apstāties, ne beigas vairs paredzēt.”

Tā man ne nu gluži mācīja, bet skaidroja vecs draugs.

Kad pēdējā „Skabargu” redakcijas sēdē, kas lēma par iznākšanu no pagrīdes atklātībā, man pateica, ieteica un pieteica rakstīt ievadrakstu, es tūliņ kļuvu kā mēnessērdzīgs. Es gan nestaigāju pa jumta šķorēm, bet ap vecu latviešu laikrakstu un žurnālu plauktiem, rakstīju ārā uz mazām lapiņām teikumus, vārdus, pat veselus paragrāfus. Bet vienu es biju piemirsis! Kad man bija ļoti liela kaudzīte domu par pusaudžu noziegumiem, padomu došanu bērniem, mūsu sūtību, pēdējo kreklu, tiltu celšanu, emigrācijas misiju, ideju inflāciju, pilsoņa apziņu, senču lēmumu, politisko audzināšanu, ēšanu no Eiropas gara − cik jaudā, dzīvo spēku, bakalauru Vitaudo līdz kaklam ūdenī, skanīgo aklumu, autoritātes mijkrēsli un visbeidzot − jaunatni un audzināšanu, es atcerējos, ka neesmu izgudrojis, kā mācīts, savam ievadrakstam virsrakstu.

Nu ķēros pie latīņu valodas un − gandrīz dabūju kā pa pieri.

Quos vult perdere Jupiter, dementant prius. Tos, ko Jupiters grib pazudināt, viņš padara trakus vispirms.

Tagad pār mani kā Dāmokla zobens karājas jautājums:

m ē s   v a i   k ā d i   c i t i ?

 

 

ŠITĀ ZĒNI DZĪVODAMI Šitā zēni dzīvodami Neziņā aiziesim. Šitā savus zābaciņus No kājām nodzersim! Divas dienas, trešo nakti Šai vienā vietiņā. Šai vienā vietiņā, Šai mazā krodziņā. Sarkans alus, balta kanna, Daiļa pati ne sejiņa. Izdzeŗ alu, sasit kannu, Nobučoju nesējiņu.       KAD ES BIJU JAUNS PUISĪTIS   Kad es biju jauns puisītis, Es mācēju ģēģerēt. Suni laidu mežiņā, Pats stāvēju maliņā. Suns iztrieca vecu meitu, Salāpītu kažociņu. Še, sunīti, zaķa kāja. Triec to meitu atpakaļ! Stīvi stāv sunim aste Pret zilām debesīm. Tā stāv meitas dvēselīte Pret jauniem puisēniem.   Pēc Reiņa Birzgaļa „Latvju dainu” ilustrācijām.

Dzintars Freimanis Cūka Gausi ļutušu ausi, tīksmā slinkumā rukšot, Proti no lēkta līdz rietam garšīgu sili tu tukšot. Ai, kāds brīnišķīgs laiskums staro tev platajā gurnā, Snaudā puspievērtās acīs, miltiem notrieptā purnā! Pauž tava mierīgā elpa: sasniegts it viss, kas bija kārots; Pasaule, dzīve, tu pati − saskaņā pilnā viss pārots. Cūka, tu pilnības simbols! Niecīgs es esmu pret tevi! Zinu: nekad un nemūžam nebūšu mierā ar sevi, Kaut vai iekāptu pašos pasaules valdnieku krēslos. Apskaužu tevi, ai cūka, tavā pilnībā − mēslos!

.

 

 

„Un tagad atpakaļ uz džungļiem, kur tai pašā laikā...” To jau es nojautu! Man žurnālā apsolītais kaktiņš „No vēža perspektīvas” bija tikai nejauks triks, lai mani uz brīdi apmulsinātu un par visu varu iemācītu šķielēt. „Un tagad...” Bet par to negribas runāt. Paskataities pasi uz šo humora nodaļu! īstie džungļi agrākā klasiskā cēluma vietā! Ja nebūtu pašaizliedzīgā Acurauga I, kas gādātu par īsti klasiskiem smiekliem, ļaudīm iznāktu tikai atskabargošanās, kas nekādus smieklus nevar izsaukt. Es piederu Aristoteļa skolai, kas saka, ka smiekls nedrīkst būt sāpīgs ar skabargu iekšā. Citi gan vico tikai vaļā, ņemdami Plato − to pašu, kas izgudroja „plato” mīlestību − par paraugu. Viņam vienalga, vai smieklā skabarga vai nē.

Bet nu atpakaļ pie piemiegtām acīm, jo vēža perspektīva neder pat Periskopam. Piemiedzot acis, pasaule sapņo par maigām lietām... Lai nu citi, ko tie citi, es gribu iztikt bez asumiem. „Kas guļ, tas negrēko,” tā teica senie latvieši Baltiņas-Bērziņas „Latviešu gramatikā”. „Svētīgi tie miegainie, jo tie drīz iesnaudīsies,” tā teica Zaratustra.

Jūlijā, kā visiem nu zināms no pastaigas Lalitas Lāces pēdās, bija ALJAs kursi jaunatnes vadītāju apgarošanai. Un kāda apgarošana reizēm notika! Kalamazū kursos, piemēram, jaunieši esot apgaroti apgarotiem salīdzinājumiem. Pats „Jaunās Gaitas” Atbildīgais, šoreiz savā Pulciņvāķa lomā, esot salīdzinājis jaunatnes vadītājus ar autoriepām, ar kuŗām esot redzējis nodarbojamies jauno rakstnieku Ēriku Krūmkalnu uz kāda ceļa Indianapoles apkārtnē Jāņu naktī. Viena bijusi tukša un tāpēc nederīga, otra − pilna un tāpēc ar pilnu uzpūtību varējusi izpildīt savu pienākumu. Vidienes valstu vicepriekšsēdis Valdis Muižnieks tūdaļ cēlies runāt un savkārt salīdzinājis jauniešus ar izpletņiem, kas darbojas tikai tad, ja tie atvērti. Jaunatnes vadītājam jābūt atvērtam, lai kursu gudrības viņam neļautu iekrist saltā un slapjā sniega kupenā kā kādam parašūtistam, kuŗa izpletnis bijis aizmidzis somā. Par laimi pats parašūtists nav aizmidzis uz mūžu, kā tas viegli varētu gadīties jaunatnes vadītājiem, iekrītot nemazgātu trauku un nesakrautu krēslu gubā. Vienalga, Pulciņvāķis nav apmierinājies un jau pie nākošās izdevības attīstījis savu domu tālāk, zīmēdams arī uz tāfeles. Riepas ir vadītāji, pulciņš pats auto, benzīns − pulcina gars, motors − darbība, bet eļļa − palīglīdzeklis... Esot aizmirsis tikai izpūšamo cauruli. Tas jāpiedod, jo ne visi ir mechaniķi un ne vienmēr atmaksājas jaunatnes vadītāju kursos pieaicināt mechaniķi, lai izskaidrotu sarežģītus salīdzinājumus.

Kursu laikmetā trakas lietas notikušas arī ar ALJAs padomnieku Tālivaldi Dukātu. Uz Filadelfijas kursiem viņš ieradies ar vienu lidmašīnu, bet viņa papīri ar otru − pāris minūtes pirms runāšanas. Bet tas vēl nekas, jo vēsturnieks Dukāts var runāt par jebkuru tematu tik ilgi, cik viņam atļauj, bez iepriekšējas sagatavošanās. Trakākais nācis, kad viesis taisījies doties mājup. Kad viņš savu izvadītāju, austrumvalstu vicepriekšsēža Kārkla un iekšlietu „ministra” Kļimanska pavadībā ieradies lidostā, izrādījies, ka vieta nav rezervēta, bet lidmašīna jau gatava izlidot. Izvadītāji sajūsmā gribējuši noīrēt privātu lidmašīnu, bet beigās pieteikuši savu viesi par diplomātisku kurjeru, kam visā steigā jātiek uz valsts vidieni. Padomnieka Dukāta augums nav liels, bet viņš valkā iespaidīgas acenes, labi ģērbjas, nēsā svarīga izskata ādas koferīti un runā „grāmatniecisko” angļu valodu ar nepārprotamu diplomāta akcentu. Tā visi trīs augstu ierēdņu pavadībā pieskrien pie lidmašīnas pēdējā brīdī... „Misters Dakits” ar lielu rūpību tiek sargāts visu ceļu līdz mājām. Diplomātiskā misija izpildīta! Bet pats „slepenais kurjers” tā iedzīvojas lomā, ka nākamās piektdienas vakarā, nespēdams laikā noķert ātrvilcienu, kas viņu aizvestu uz Kalamazū kursiem, piezvana uz staciju un oficiālā tonī lūdz vilcienam pagaidīt. Vilciens gaida, kamēr ierēdņu un nesēju svītas pavadībā ierodas kurjers. Gluži kā kādreiz dīpīšu laikos Vācijā! Kalamazū kursi notiek bez traucējumiem − diplomātiskā misija vēlreiz izpildīta. Saki nu vēl, ka latvieši maza tauta! Raiņa Indulis priecātos redzēt šo lielo uzņēmību.

No austrumu lielpilsētām prērijās atklīdušas baumas, ka daži vecāki jaunieši „ar idejām” tur gatavojoties dibināt jaunu apvienību, kuŗas nosaukums būšot APJPA jeb Austrumu Piekrastes Jaunatnes Pikniku Apvienība. Pirmais mērķis esot tikt vaļā no „bērniem”, kas nodarot daudz posta sekmīgai darbībai. Viens no iniciatoriem, piemēram, izteicies, ka „bērni” Ņujorkas jaunatnes dienas rīkojuši dienām un nedēļām, kamēr viņš beigās pielicis savu roku uz paris stundām, un viss bijis kārtībā: kā daždien kaujas laukā, kad „ādas kakli” un „suņu sejas” tikuši ar cīnu galā, ierodas ģenerālis un piekaŗ sev ordeni par panākumiem. Otrs šīs APJPA mērķis − nerīkot vis jaunatnes dienas, nometnes vai sporta svētkus, bet gan grandiozus „superpiknikus”. Pikniki varot konkurēt ar visiem minētajiem sarīkojumiem un esot vieglāk noorganizējami, jo atkrītot plāni, runas, nodarbības, tiesneši un diskusijas. Katra meitene ierodoties ar groziņu un vieglu prātu, katrs zēns ar ēstgribu un ķerstītgribu. Diskusijas, nodarbības un spēles veidojoties pašas no sevis; panākumi garantēti kā daždien vājas kvalitātes precēm. − Jā, būšot arī kongresi, jo tā − modes lieta. Tikai kongresa delegātus vis neizraudzīšot pulciņš, kā notiekot atpakaļpalikušajās organizācijās, bet gan APJPA vadītāji. Pirmkārt, viņi zinot labāk, kas apvienībai derīgs, otrkārt − kongresi noritēšot daudz lielākā vienprātībā. Teiksim, 99,97% vienprātībā, kas atstātu laiku divām kongresa ballēm un četriem piknikiem. Ir skaidrs, ka APJPA ir lielākais drauds visām mūsu cikām politiskajām partijām, jo sevišķi tādēļ, ka arī tās savus piknikus rīko austrumu piekrastē. Nu ar interesi jāgaida, kad radīsies „bērni”, kas šo apvienību nodibina. Bet − ak vai! − gandrīz piemirsu, ka „bērni” to nevar paveikt iespējami īsā laikā un bez tam no apvienības izskaitīti jau pirms iestāšanās. Kamēr ģenerāļi sakustēsies, būs ziema klāt, kad pikniki glabājas ledus skapjos. Tā tad − līdz nākošajai vasarai! Bet vai ģenerāļiem tad nebūs atvaļinājuma laiks?

Nejauši manās rokās nonācis veco „Rakstu” 7. numurs, kuŗā stāstīts par ALJAs dibināšanas kongresu. Tajā rakstīts, ka debatēs par jautājumu, kas ir jaunietis, pēdējais „Rakstu” redaktors par jaunieti nosaucis katru, „kas nav precējies”. Man bailēs jānodreb − kur gan tagad vairs jaunatne jaunatnes apvienībā? Kāpēc Periskops uztraucas par 35 gadus veciem jauniešiem Eiropā, bet nepamana visus precējušos „nejauniešus” ALJAs rindās? Kas zin’, vai ALJA vispār vairs darbojas pēc statūtiem, ja ļauj tās valdē būt cilvēkiem ar ģimeni? „Jaunās Gaitas” Atbildīgais lepns kā redaktors par savu jauniegūto dēlu: brēcot jau latviski. Rietumu apgabala vicepriekšsēdis Gunārs Āboliņš vicina ALJAs biedres-veicinātājas karti Nr. 176, ko ieguvis savai tikko piedzimušajai meitai, un lielās, ka viņa esot pati jaunākā ALJAs rindās. Valdes loceklis Peniķ Jānis Milvokos smīn − jaunākā vai jaunākais ieradīšoties visā drīzumā. Bet ārlietu „ministra” Ruņģa miers nav satricināms: „Nieki! Jums pa
trijiem tik pat, cik man vienam!” Es tikai saku, ALJA iespēlējas pati no sevis „veču” rokās. Un tāpat ir ar „Jauno Gaitu”. Nepietiek, ka jau trīs redaktori precējušies − nupat ceturtais, Vigo Burģis, nobijies, ka nepaliek iepakaļis laika garam, saderinājies un briesmīgi sācis sūdzēties par nevaļu. Ja es pats nebūtu apguvis − khm, khm − otru pusi, es nudien pārietu pie „Rakstiem”, kas nu jau divus gadus jauneklīgi gatavojas turpināt iznākšanu. Mūsu Atbildīgais daudz vairs nespēj: saņēmu
vēstuli, kuŗā viņš citē savu dēlēnu: „Hīīī ēēē ###, ? & mmm !” Tas, tulkojumā no latviešu valodas, nozīmē: „Ko nu, vecīt, tu muļķojies!”

Antons A. Acuraugs I

 

 

..

Saruna ar trimdas „Niksonu”

1956. gada 9. maijā Periskops publicēja zinu, ka „Indianapoles tautieši ir ļoti pašapzinīga tauta. Pēc tam, kad ALJAs priekšnieku K. Sventecki ievēlēja par ALAs priekšsēža vietnieku, viņi tūdaļ teica: „Tas ir mūsu Niksons.” Sventeckim no vaiga patiesi ir zināma līdzība ar viceprezidentu Niksonu un tagad zināma līdzība viņiem būs arī amatos...”

Bet Periskops, droši vien, vēl nemaz nebija paspējis uzrakstīt šo ziņu, kad mūsu redakcija, kaut tai nebūt nepiesūtīja informāciju, ko saņēma vadošā spārna laikraksti, jau bija nodomājusi publicēt sarunu ar latviešu trimdas „Niksonu”.

Mūsu līdzstrādnieks, kas arī, kā tagad modē, bija izlidojis no redakcijas, sastapās ar gandrīz nepārvaramiem šķēršļiem, iekams varēja nokļūt pie „Niksona”. Tikai pateicoties ilga avīžnieka stājai, smalkjūtības un taktiskuma savaldīšanai, viņam, izdevās iekļūt „Niksona” darba istabā tai mirklī, kad tā ģīmetni dāvināšanai augstākām iestādēm pēc „Senču galvas” parauga gleznoja Bierants Pāvelkops, bet pašu laikrakstiem ģīmetnes zīmējumus darināja Skārdene, UK un Pekstiņš. Mūsu līdzstrādnieks sasniedza „Niksonu” vienā vienīgā lēcienā, saudzīgi izkampa tam no rokām klausuli, zibenīgi pārtraukdams globālu tālsarunu, nometa priekšā jau iepriekš pēc „Skrīningu laikmeta” parauga sagatavotu jautājumu-atbilžu lapu un, izrāvis no kabatas pistoli, pagrieza to pret sevi, iesaukdamies: „Atbildiet pilnīgi visus jautājumus, citādi es kļūšu pirmais līķis globālā mērogā!”

 

„Niksons”, aukstasinīgi pārvaldīdams situāciju, piekrītoši atbildēja ar globālo: „Okei!”.

Jautājums: Ko jūs uzskatāt par trimdas saulainām pusēm?

Atbilde: Visās tās puses, kas neatrodas ēnā.

J. : Kā jūs skatāties uz latviešu trimdas problēmām?

A. : Ar vaļējām acīm.

J. : Vai ALJA joprojām aug un nīkuļo, kā apgalvoja Skugo Hrastinš?

A. : Nīkuļo Skugo Hrastiņa „Tilts”, bet ALJA aug straujāk, nekā Skugo tai spētu sekot.

J. : Kāda loma jums piekrīt globālā apvienībā?

A. : Mana paša loma.

J. : Vai latviešiem būs savi globāli bruņotie spēki?

A. : To paziņos, ja tie būs.

J. : Kas komandēs latviešu bruņotos spēkus?

A. : Kā katru militāru vienību, arī latviešu bruņotos spēkus, ja tādi būs, komandēs komandieris.

J. : Kādas polītiskas partijas jūs atzīstat?

A. : Tādas, kas pastāv un darbojas.

J.: Vai var būt partijas bez politikas?

A. : Protams! Piemēram, dzimšanas un vārda dienu „partijas”.

J. : Kāda un cik liela ir politisko partiju ietekme bērnu audzināšanā?

A. : Polītisko partiju ietekme bērnu audzināšanā var būt liela, ar nepārredzamām sekām. Tā kā veci politiķi bez audzināšanas bieži vien kļūst līdzīgi bērniem, bērnus par polītiķiem var audzināt tikai tad, ja droši zina, ka tie ar mieru mācīties visu mūžu.

J. : Kāda ir tautkopības ietekme uz polītiku?

A. : Man nezināma.

J. : Vai sports ir nicināms?

A. : „Sports” bija lēts un labs papiross, tādēļ nav nicināms, bet atjaunojams.

J. : Vai Periskops kļūs par globālu feļetonistu?

A. : Tas atkarāsies no viņa paša.

J. : Vai Periskops nīst vecus jauniešus un jaunus večus?

A. : Ļoti iespējams, jo viņš nepieder ne vieniem, ne otriem.

J. : Vai nebūtu vēlams izolēt vecus jauniešus un jaunus večus, lai netraucētu trimdas nostabilizēšanos?

A. : Visprecīzāko atbildi šai jautājumā var dot šo abu cilvēku grupu apzinātājs un nosaukumu autors, kas, ja nemaldos, ir Periskops. (Redakcija nemaldās − tas ir Periskops!)

J. : Kādi ir jūsu jājamie zirdziņi?

A. : Tie ir labi kopti. (Redakcijas piezīme: te noticis vairs nelabojams pārpratums, jo ar jājamiem zirdziņiem nebija domāti dzīvnieki).

J. : Kādas priekšrocības jūs pierakstāt izdevībai būt par sievieti?

A. : Daudzas! Lielākā − tā vienmēr, ja grib, var spēlēt vīrišķību, bet ja neveicas, atsaukties, ka ir tikai sieviete,

J.: Vai un kādā veidā (ar naudas balvu, šķīvi, gleznu, diplomu, tautisku prievīti?) drīkstam izteikt jums pateicību par šo sarunu!

A. : (Atbildes nav! Redakcija.)

Redakcija pieņem, ka pēdējais jautājums palicis neatbildēts „Niksona” paviršas neuzmanības dēļ. Taču pilnīgi pietika šī niecīgā iztrūkuma, lai atskanētu liktenīgais šāviens un mūsu, latviskās tradīcijās dziļi ieaugušais, līdzstrādnieks kļūtu pirmais līķis globālā mērogā, miris pats uz savu roku. Šai sakarībā tuvākā nākotnē nav paredzama nekāda trimdas nostabilizēšanās. Redakcija lūgs Periskopu vai citu dzejas dziļāku izpratēju rakstīt mūsu bijušam līdzstrādniekam (1931.-1956.) veltījumu in memoriam, kam mūziku komponēs vai aizlienēs no „Lai atskan dziesmas”.

Un tad tiks dziedāts!

T. B.

... viņi tūdaļ teica: „Tas ir mūsu Niksons!"

lūgs Periskopu...

 

 

Kad es biju mazs puika, vecā māte mani mācīja: − to skabargu citu acī, to tu redzi, bet to baļķi savā aci, to tu neredzi! − Es liku vecās mātes mācību aiz auss, pirms sāku meklēt skabargas citu acīs. Jānis Pekstiņš mani „noķēra” tai brīdī, kad biju izvilcis baļķi no savas acs. Jūsu Toms Bezmērs       Antons A. Acuraugs I Kodīgs sapnis Es vēlētos, kaut mana sieva Būtu tik tieva Kā niedra, Kā niedra Būtu tik klusa Un apkoptu māju žigla kā blusa!   Bet jāatzīst, ka mana sieva Nava tik tieva Kā niedra, Kā niedra Nava tik klusa, Kaut bieži man iekož kā blusa.

 T   N   M

Bez jebkādas sazināšanās ar pārējiem trimdas novirzieniem, „Skabargu” redakcija pieņem, ka viņas virziens ir pareizs un tāpēc izsludina sacensību „Trimdas nopelnu medaļas” metam.

Noteikumi:

Trimdas nopelnu medaļu nedrīkst saukt par krustu, tad neviens to neņems pretī, jo kuŗš gan labprāt uzņemsies nest jaunu krustu.

Medaļu kā pats pirmais saņems godalgotā meta autors. Šis noteikums garantē, ka medaļa būs ļoti izskatīga.

Zīmējumu nedrīkst veikt ar zīmuli, jālieto vismaz tinte vai tuša.

Trimdas nopelnu medaļas (TNM) izdalīs īpaša padome, ko ievēlēs tad, kad trimda būs nostabilizējusies un pēdējās globālās organizācijas dibināšana paveikta.

Sacensības zīmējums iesūtāms ne vēlāk par 31. oktobri uz „Jaunās Gaitas” atbildīgā redaktora adresi. Sacensības darbus publicēs „Skabargās”.

Uz priekšu, piramīdas noraugās uz mums!

 

 

 

 

Kuniberts Smagais

Ārpolitika

Korespondenti ziņo no Ķīnas, ka Mao-Tse-Tungs prāto, ko iesākt ar 4000 lietotiem miera baložiem, kuŗus Maskavas tētiņi viņam žēlīgi atvēlējuši. Putnu lielā skaita dēļ valdības ēku apkārtne kļuvusi visai bīstama, jo tie, zemu lidojot, dažādos veidos apdraud gaŗāmgājējus. Pagalmā Čou-En-Laja piemineklis arī atrodas bēdīgā stāvoklī.

Tā kā Ķīnā valda pārtikas trūkums, tauta gan pamanījās uzlasīt baložu nomestos olīvu zarus, bet pūles bija veltas, jo krievi pirms sūtīšanas jau bija paguvuši noēst visas olīvas. Tāpēc pēdējā laikā uzmanība pievērsta pašiem baložiem. Ķīniešiem likums nepieļauj ēst baložus, bet par to olām neko nesaka. Vienīgā vaina ir, ka ķīnieši atteicās olas ēst citādi, kā tikai sapuvušas. Izmēģinājumi šai virzienā tomēr bijuši nesekmīgi, un pūdētāji pa lielākai daļai sapuvušu olu vietā dabūjuši mazus balodīšus.

Padomnieki ieteikuši Mao-Tse-Tungam apgādāt baložus ar jauniem olīvu zariem un sūtīt tos uz Apvienotajām Nācijām, kur viņš jau ilgi klaudzinājis pie durvīm.

Pēdējās ziņas vēstī, ka nodomu īstenoja, bet labi darbojošās amerikāņu radara ierīces jau laikus uztvēra tuvojošos miera baložu eskadriļu. Patriotiskie Centrālparka baloži, būdami labi izmācīti vairākās mēģinājumu trauksmēs, nekavējoties izlidoja pretī miera baložiem un pēc sīvas gaisa kaujas virs Atlantijas okeāna piespieda tos atgriezties Ķīnā ar smagiem zaudējumiem. Pateicoties šim notikumam, Apvienotās Nācijās vēl ir tik pat daudz nemiera ap Mao, kā agrāk.

Oficiāli protesti un vēsi aizrādījumi no Kremļa puses liecina, ka pēdējā laikā turienes iemītnieki ir visai sašutuši par dažiem jaunumiem varen plašajās debesīs. Kā tādi tiek minēti saskaldītu atomu gabali, kas birstot lielā vairumā no Klusā okeāna puses. Tiek citēti vietējo zinātnieku atradumi, kuŗi iegūti izsmeļošos laboratorijas eksperimentos, par šādu gabalu vispārīgu kaitīgumu. − Mūsu ziņu avoti turpretī vēstī, ka pētījumos par kaitīgumu svarīgs faktors bijis notikums ar premjeru Buļgāņinu, kurš dabūjis varžaci kājā, jo uzkāpis atoma gabalam, pa tumsu tupeles meklējot.

*

Maskavas lidlaukā nesen nolaidās vairākas lidmašīnas ar fotografiem, kuŗus (izmantojot pašreizējo krievu viesmīlību) bija sūtījušas dažas lielas Anglijas firmas. Fotografu starpā izcēlās mazs apjukums, un tika pārmainīti asi skatieni, jo bija atklājies, ka visiem viens un tas pats nolūks: katrs par vari vēlējās dabūt audienci pie paša Kruščeva.

Izrādījās, ka katra fotografa uzdevums bija iegūt neapšaubāmus un uzskatāmus pierādījumus, kā Slavenība patērē viņa Anglijas firmas ražojumu. Acīgi muitnieki jau sen bija ievērojuši, ka stikli, kas grabēja fotogrāfu somās, bija krietni prāvāki nekā zibspuldzes; somās bija visi vajadzīgie pierādījumi, lai varētu parādīt godājamo Slavenību ērtā stāvoklī ar apmierinātu smaidu, baudot glāzi Anglijas ražojuma.

Būdams labā omā, Slavenība ari vienam no fotografiem iztapa. No iztapšanas Slavenības gara stāvoklis uzlabojās vēl vairāk, un arī otram fotogrāfam tika izpalīdzēts. Jau pilnīgi bez kavēšanās pēc otra atlaišanas tūlīt ielaida trešo ar saviem piederumiem, īsā laikā visi bija izpildījuši savu uzdevumu un posās mājup. Slavenība turpretim joprojām ieturēja ērtu stāvokli, apmierinātu ģīmi un turpināja iesākto nodarbību tāpat bez fotogrāfiem, ieteikdams dzīvāku tirdzniecību ar veco, labo Angliju.

Par nožēlošanu MVD vēlāk konfiscēja visus fotoaparātus ar filmām, un rietumu Žurnālos, droši vien, glāzes atkal kā pa vecam bildēs tukšos sirmāki kino aktieŗi.

 

„Parādīt godājamo Slavenību...” Kuniberts Smagais

„... ērtā stāvoklī ar apmierinātu smaidu baudot."

Ļoti nopietns vērotājs: „Un vēl vienmēr... tukšu bumbu... caurā grozā!..”

 

Iekšpolītika

Antons A. Acuraugs I Mīkla Deviņi bārdaini stājas Trīspadsmit rindās vistiņas spēlēt; Deviņi bārdaiņi rājas − − Nenāca ļaudis vistiņas spēlēt; Deviņi bārdaini stājas Paši ar sevi vistiņas spēlēt.

 

 

 

 

 

PAŠU MĀJĀS   „Būs atkal kāds ziedojumu vācējs? Iekšā!” „Vai drīkstētu lūgt nelielu ziedojumu aprūpējamiem tautiešiem?” „Vai-i-i-i Dievī-ī-ī-ī! Šoreiz gan neiznāks! Mēs, redziet, sūtam paciņas uz Latviju, liela muita...” „Nu gan sarunāji nez’ ko! Kuŗš tad te sūta paciņas?” „Ar galviņu, dārgais, ar galviņu vaj’g strādāt!”

Redakcijai! Vai Jūs lasāt „Pēterburgas Avīzes”? Kuŗa trimdas avīze ir cienīga stāties šī izdevuma vietā? Dem. R. Stend. , Atlantijas okeānā.

Redakcijas atbilde: Mēs nelasām „Pēterburgas Avīzes”, kaut arī lasām par tām. Mēs lasām visas trimdas avīzes, bet neredzam, ka kaut viena no tām varētu stāties „Pēterburgas Avīžu” vietā. Vispirms jau neviena no tām neiznāk Pēterburgā, otrkārt, neviena no tām vēl nav bijusi spiesta izbeigt darbību, treškārt, nav Tautas Atmodas, bet gan Tautas Gulētiešanas Laikmets.

God. redakcija! Jūs gan sludināt, ka jaunajā paaudzē valdot možs, labs latviešu gars. Bet ko lai es daru, ja mani bērni nerunā ar mani latviski? Kāds tēvs, ASV.

Red. padoms: Tad runājiet Jūs ar viņiem latviski, un pasteidzieties, kamēr vēl nav par vēlu, jo latviešu valodu, diemžēl, cilvēks neiemanto iedzimtības ceļā.

God. red. Lasīju 25. jūlija „Laikā” atpūtas farmas „Pie dzidrā avota” sludinājumu ļoti vājā latviešu valodā. Sludinājumā bija teikts, ka „Nav poisen īve” un iegūstami kaut kādi nesaprotami „bedmitten”. Ir taču jālieto pareiza latviešu valoda! Jaunietis Amerikā.

Red. atbilde: Arī mēs izlasījām šo sludinājumu un ļoti nopriecājāmies, ka farmā pašdarbība atļauta tikai bērniem. − Ar latviešu valodas kropļošanu nav tik traki! Vajag pieņemt, ka sludinājumā minētie vārdi ir angļu valodas ietekmē radušies jaunvārdi. „Nav poisen īve” − varētu būt „nav indīgs vakars” (ievērojot, ka amerikāni mēdz saīsināt „evening” uz „eve”); „bedmitten” − gultas dūraini, ko uzvilkt bērniem rokās, ja nakti gultā salst.

Godājamā red. Lasīju, ka „Draudzības dienās” Niagarā notikušas „paneļveidīgas” pārrunas starp jaunās un vecās paaudzes pārstāvjiem. Tur kāds (jaunietis? Ref.) K. Sventeckis teicis, ja jauno paaudzi veco pasākumos grib pieaicināt tikai krēslu sakārtošanai un trauku nomazgāšanai pēc sarīkojuma, tad jaunatne tādu vien sabiedrisko darbu nevēlas. Varu apliecināt, ka šis runātājs nepavisam nav informēts par latviešu sabiedrisko rosību un jaunatnes aktīvo līdzdalību tajā. Zinu, ka mūsu latviešu kolonijas sarīkojumos jauno paaudzi pieaicina talkā ne tikai krēslu sakārtošanai un trauku nomazgāšanai, bet arī pie ieejas nozīmīšu piespraušanas svārku atlokiem, koncertklavieŗu vāka atvēršanas un aizvēršanas (kā nu kuŗo reiz tas nepieciešams), ziedu pasniegšanas māksliniekiem un pie rindā stāvēšanas − karodziņu vicināšanas, ja ierodas kāds liels darbinieks. Kas ir šis vāji informētais tautietis? A. P. Ozols, Detroitā.

Red. atbilde: Vai Jums tiešām rūp zināt, kas ir šis vīrs? Ko tas dos? Pēc 70, ilgākais 100 gadiem vijis būs miris šā vai tā.

Lūdzu, kas tas ir − Periskops? Me-lis, Franču ārzemnieku leģionā, Marokā.

Red. atbilde: Periskops ar mazo sākuma burtu nozīmē novērojamo ierīci zemūdens laivās, bet periskopiski stikli ir izliekti vai ieliekti aceņu stikli, ar kuriem var redzēt visapkārt, galvu nemaz negrozot (pēc J. Vidiņa „Svešvārdu grāmatas”). Sakarā ar Jūsu vēstuli viens mūsu līdzstrādnieks izlidoja no redakcijas, lai iegūtu arī zemūdens laivas attēlu, ko ievietosim nākamā numurā. − Periskops ar lielo sākuma burtu tad varētu būt persona, kas valkā periskopiskus stiklus un, atkarībā no to veida, kļūst tuvredzīgs, tālredzīgs vai neredzīgs.

Redakcija! Vai Jūs varat atbildēt, kas ir piektais bauslis? Vai tas Jums tiešām neko neatgādina? Vecāko pad. loc. ASV.

Red. atbilde: „Piektais bauslis” ir Aidas Niedras nupat publicētā romāna nosaukums un atgādina šo grāmatu izlasīt.

Redakcija, varbūt Jums būtu zināms, vai trimdā iznākusi kāda pavāru grāmata, kas satur receptes. Trimdas apstākļiem nostabilizējoties, sāku ļoti sajust šādas grāmatas nepieciešamību. Andr. O. Vācijā.

Red. atbilde: Mīļais cilvēk, vai nu tiešām Jūs būtu gulējis uz acīm, ēdis tikai pīrāgus un sautētus kāpostus ar desiņām!? Tad nu iegaumējiet, ka mums ir jau vairākas šādas grāmatas! Piemēram, mūsu redakcijas kreisais spārns cep pie Zeberiņas „Modernā pavarda”, kurpretim labā novirziena ļaudis vairāk kavējas pie Krones „Ikdienas svētku galda”.

G. redakcija! Lasot „Amerikas Nestvēsi”, man vienmēr no sirds jāpriecājas, ka visa avīze sastāv no jokiem un cik labi tie izdodas, ja rodas brīvi, nepiespiesti, bez iepriekšēja nodoma. Kā nopelns tas ir? Olģ., Bostonā, ASV.

Red. atbilde: To mēs, lūk, arī nezinām, tāpēc ka šai redakcijai joki nebūt nerodas brīvi, nepiespiesti un bez iepriekšēja nodoma.

 

 

 

 

Kas tas ir?