Jaunā Gaita nr. 5, 1956. g. rudenī

 

JAUNAS GRĀMATAS − JAUNI AUTORI

JAUNĀKO GRĀMATU APSKATS

1956. gada vasaras mēnešos latviešu grāmatu tirgus raksturojās ar tieksmi pārdot jau agrāk iznākušās grāmatas par pazeminātām cenām vasaras atvaļinājumiem. Grāmatu sludinājumus rotāja zīmējumi, kuŗos „draudzīgu”, bezrūpīgu balto vasarnieku pāri, ērti ietilpušu milzīgā, atvērtā grāmatā, kas karājas bambusa nūjā, nes ļoti smaidīgs moru pāris... Latviešu grāmatu, laikrakstu, žurnālu sludināšanas un pārdošanas paņēmieni nu tiešām kļuvuši „sociāli” pēc formas, taču pati prece vēl joprojām tīri nacionāla pēc satura.

Ir arī veikti dažu jaunu grāmatu izdevumi, un kā iezīmīgākais jaundarbs, bez šaubām, minams Zinaīdas Lazdas dzejoļu krājums „Saules koks”. Tajā lasītājs atradīs vēl „veco, labo” dzeju, un ar dzejnieces, spilgtas radītājas personības, vārdiem uz viņu runās mūsu laika (trimdas) balss, kas pat vispersonīgākos motīvos neatbalsos gaudenas sāpes, sēras, ciešanas. Dzejnieces pantos nav tagad tik raksturīgā brammanīgi tukšā skaļuma, nedz arī pārliekam iejūgšanās tieksmes formas sakās.

Tuvu pie 200 attēlu, karšu, tabulu illustrē prof. Fr. Baloža grāmatu „Senā Latvija”, kuŗā autors, autoritāte latviešu senvēstures jautājumos, apskata latviešu tautas kulturālo dzīvi no sendienām līdz Senlatvijas pakļaušanai vācu tautības iekarotājiem.

Ievērojamā latviešu filosofa prof. Dr. Paula Jurēviča jaunākā grāmata „Variācijas par moderno cilvēku” satur šādas mūsdienu lielajām gara dzīves problēmām veltītas esejas: Mūsu laikmeta iezīmes, Divējādas pasaules. Cilvēka cieņa, Modernais cilvēks, Paaudžu un pasaules uzskatu konflikti, Kristīgā kultūra, Kristīgā gara krīze, Modernais cilvēks un dievticība, Dzejas sabiedriskā sūtība, Literatūra un modernais cilvēks, Latviskais pasaules skatījums, Technika un reliģija, Heidegera eksistenciālā filosofija.

No iecerētiem Jāņa Poruka (šis autors kopā ar Blaumani un Raini, kā noskaidrots daudzajās jaunatnei veltītajās pārrunās, veido to latviešu autoru trijotni, kas noteikti jāzina, runājot par iepazīšanos ar latviešu literatūru) deviņiem kopoto rakstu sējumiem jau iznākuši divi. Izdevēji sludina, ka par pasūtinātāju skaitīs katru, kas iegādājas pirmos divus sējumus un iemaksā vismaz par vienu nākošo sējumu. Pasūtinātājiem sējuma maksa $3.57 (tirgus cena $4.50) un nauda sūtāma: Mrs. A. Ķīvītis, Hurdams Bridge, Box 163, Ottawa, Ont., Canada.

Šai vasaras mēnešu laikā iznācis arī Latviešu tautas dziesmu 10. sējums. Izdevējs − apgāds „Imanta” laidīs ziņu ar sludinājumiem un vēstulēm, ka līdzšinējais pasūtinātāju skaits un iemaksa sedz tikai apmēram 2/3 tiešo izdevumu. Tāpēc ikviens tiek aicināts talkā, pasūtinot vai meklējot jaunus pasūtinātājus, lai apgāds varētu veikt latviešu trimdas grāmatniecības lielāko pasākumu.

Edvīns Mednis publicējis vēsturisku romānu triloģijas „Rozes lido gaisos” pirmo daļu. Šo grāmatu recenzents Edmunds Zirnītis raksturo: „Tā vien šķiet, ka Edvīna Medņa jaunības dienu romāns − Rozes lido gaisos − būs pēdējais liela stila strēlnieku laikmeta acu liecinieka darbs.”

Izdota Konstantīna Raudives grāmata „Sapņi un īstenība” − meditācijas par Don Kichota tēmu. − Grāmatā iznācis arī Modra Zeberiņa romāns „Pūra pūķis un trīs sievas”, kuŗa sākumu turpinājumos ievietoja laikraksts „Amerikas Vēstnesis”. − Apgāds Vaidava izdevis Nikolaja Kalniņa jaunatnes grāmatu „Skolas bērni” un Kārļa Ieviņa stāstus „Klusie avoti”. − Jaunā iespiedumā iznācis Ādolfa Ersa noveļu, stāstu krājums „Kalnieši”, kur 13 sacerējumiem tematika rasta Latvijas brīvvalsts dzīvē no tās nodibināšanas līdz iznīcināšanai.

Publicēti šādi tulkojumi: A. Virlaida romāns „Kapi bez krustiem”, Remarka romāns „Triumfa arka”.

 

s.s.

 

 

GROTESKAS UN MŪZIKĀLAS VĪZIJAS

Andreja Pablo Mierkalna dzeju krājums „Trādirīdis”
(Elmāra Zieda apgāds Francijā, 1956. gadā).

Dzejnieka vistiešākā saite ar lasītāju ir uzticība. Ja lasītājs neuzticas dzejniekam, dzeja viņu nesilda un neiespaido. Andrejs Pablo Mierkalns ir savdabīgs dzejnieks, un tieši šīs savdabības dēļ viņam būs grūti atrast ceļu pie lasītājiem. Bet dzejnieks raksta to, ko dzird, redz, jūt, pārdzīvo un, iedziļinoties viņa dzejā, pamazām augs arī uzticība pret dzejnieka dvēseli.

Lasītājam ieteicams „Trādirīdi” sākt ar otru daļu, kas nosaukta „Groteskas, Mistērijas un Nolādētais”, jo, neraugoties uz virsrakstu, tajā atrodama dzeja, kas vistuvākā, vecajām tradīcijām, kā formā, tā saturā. Šeit sastopamie dzejoļi ietverti deviņās rindās, kas ir dzejniekam īpatnēja forma, kaut arī bieži tā izliekas tīri ārēja, rindām esot nenoteikta gaŗuma nenoteiktām atskaņām. Deviņriņžu saturs aforismiem līdzīga − katrs izsaka vienu noslēgtu domu, sajūtu vai pārdzīvojumu, ņemot palīgā pretstatus un īpatnējus salīdzinājumus. Asa novērošana un asa domāšana raksturo visus. Šeit, gan samērā viegli, iezīmējas Mierkalna groteskais tvērums. Vakaru un dienu dzejnieks salīdzina ar divi govīm, vienu ar ēnu ragiem, otru − saules mēli. Lietus lāsē, kas viņam iekrīt acī, dzejnieks jūt rudens asaras, bet savu prieku viņš rāda tikai puķēm uz lauka, kas visas vienmēr ir priecīgas. Sastopami satīriski-groteski elementi, piemēram, salīdzinot nepiekļāvīgu meiteni ar atplīsušu zoli. Reizēm tīkamas miniatūras tuvojas tautas dziesmu noskaņojumam, kaut vai rotaļīgajā „Dumpī” un „Meitenītē”. Deviņriņži nenoliedzami ir ja ne grāmatas vērtīgākā, tad vismaz prātam tuvākā daļa. Neraugoties uz formas vaļīgumu, dzejniekam doma vai novērojums jāveido, līdz tas iekļaujas ārējā apveidā. Lasītājs ar pateicību pieņem šo disciplinētību, jo viņš jūt, ka dzejnieks ir domājis par viņu, mēģinādams būt saprotams un precīzs.

Pirmo daļu, „Koncertu”, lasot, lasītājam sākumā iespaids, ka dzejnieks gan pūlējies atklāt savu pārdzīvojumu bagātību, bet nebūt nav domājis, ka šie pārdzīvojumi varbūt neatbilst lasītāja pārdzīvojumam. Rodas iespaids, ka dzejnieks gan runā, bet no tik liela attāluma, ka lasītājs redz tikai viņa kustības, mutes vārstīšanos un dzird pāris nesaprotamu vārdu. Tomēr, iedziļinoties dzejā, kas šķietami nesavaldīti steidzas no rindas uz rindu, katra sagādājot pārsteigumu, lasītājs atklās, ka dzejnieks nav rakstījis nedomādams. Vietām pārsteidzošie vārdu darinājumi un efekti liecina par rūpīgu nostrādājumu. Prozas „,simfonijā”, „Jaunības sapnis”, it sevišķi Andantē atrodami vairāki latviski vārdi, ko dzejnieks varbūt ieguvis tikai no valodas studijām. Skaņu elementi „apburtā jūŗa” arī nezin vai ir acumirklīgas intuīcijas radījumi. Konzervatīvs lasītājs tomēr nebūs apmierināts, jo dzeja pārsātināta groteskiem elementiem gan formā, gan saturā. Atskaņas reizēm patvarīgas, sagrozot vārda rakstību, citreiz tīši izteikti klišejiskas. „Apburtajā jūŗā”, kas ir „metafiziska kantilēna orķestrim, korim, balsij, teicējam un saucējiem”, teiksmainais stāstījums savijas ar starpsaucieniem, koŗa un orķestra, skaņu efektiem (no „bums” un „dzimdzirim-dzimdzim” līdz „ai jo haha” un „brāc”) mistiski ellišķīgā troksnī, kas atgādina Fausta jājienu uz elli Berliōza kompozīcijā. Citur atkal neparasti naturalistiski salīdzinājumi jaucas ar romantiskiem priekšstatiem. Dzejnieks, liekas, rotaļādamies sabeŗ kopā nesaderīgus elementus un tad, pa vienam ārā vilkdams, sastata kopā. Nav tomēr jāaizmirst, ka pirmajā daļā Mierkalns ir mēģinājis dzejai dot mūzikas formu un noskaņu, kāpēc arī doma un satura loģika stāv otrā vietā aiz muzikālajām sastāvdaļām. Apzinoties šo faktu un nemēģinot dzeju pielaikot esošajām normām, bet gan cenšoties iejusties pašā dzejā, lasītājam atklāsies arī tās jēga un tiesības pastāvēt. Ir grūti apgalvot, ka šis muzikālās dzejas mēģinājums jebkad ieņems ievērojamu vietu mūsu literātūrā. Drīzāk liekas, ka tas kļūs par samērā nelielas dzejas cienītāju grupas „privātīpašumu”. Literatūrai ir savas robežas; tās var pārkāpt, bet nekad nojaukt, jo vārdam bez skaņas ir arī jēdziens, un kamēr vien būs šis jēdziens, vārds nevarēs kļūt par tīru mūzikas elementu. Otrās daļas deviņriņžiem turpretī ir nepieciešamā, tīri literārā universālitāte, kas tos var padarīt par katra cilvēka īpašumu, ja viņš vien protas šo mantu saņemt.

Andreja Pablo Mierkalna dzejā ieskanas jaunas drošas skaņas, „Trādirīdis” ienes dažu labu problēmu mūsu literatūrā, ko nedrīkstētu atstāt nepētītu. Latviešu dzeju forma ir krietni sastingusi, bet rets no līdzšinējiem mēģinājumiem dot arī formai dzīvību ir sekmējies. Ar interesi jāseko Mierkalna attīstībai, cerot, ka no viņa nāks jaunas formas, jaunas satura idejas un dzejas teorijas.

Dzeja, nekad nav bijusi sevišķi iecienīta, bet „Tradirīdi” ir vērts izlasīt, otro daļu vispirms − pārdomājot, pirmo pēc tam − ļaujoties dzejas koncerta plūsmai. Dzejas lasītājam jādod kaut kas arī no sevis, lai viņš varētu izjust to, kas paslēpts aiz vārdiem.

 

Vns.