Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā
 |
Vizma Belševica dzimusi Rīgā, 1931. gada 30. maijā. Viņa ir strādnieka meita. Pēc poligrāfijas arodskolas beigšanas strādājusi laikraksta Pionieris redakcijā, 1961. gadā beigusi Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. 1955. gadā iznācis Belševicas pirmais dzejoļu krājums Visu ziemu šogad pavasars. Tajā un arī nākamajā, Zemes siltums, subjektīvās lirikas stīgas ieskanas īsti un neviltoti, pilnas jūtu aktīvitātes. Belševica piedalījusies arī filmas Pieviltie scenārija sacerēšanā; arī šai gadījumā kritika atzina dzejnieces darbu par ne visai izdevušos un padomju īstenībai neatbilstošu. 1963. gada ziemā ievērojām Rīgas literārajā mēnešrakstā Karogs kādas jaunas dzejnieces Vizmas Belševicas dzejoļu ciklu, kam dzejniece devusi zīmīgo virsrakstu Siržu seifi. Belševicas dzeja liecināja par svaigu talantu, neparastu tematiku un kādas iekšējas gaismas izgaismotu, skaudri dzīvē izjustu pārdzīvojumu, kas, it kā uz vētras sabangotas jūŗas viļņa pacēlies, atklāja siržu seifos slēptu un kristallizējušos nepieciešamību runāt, atklāt pasaulei savu esmi. Tikai dažas nedēļas vēlāk Chruščova un Iljičova runu ietekmē t.s. oficiālā kritika Rīgā apzīmēja šo Belševicas dzeju par nedzeju un ironiski jautāja, vai Belševica domājusi pamest padomju zemi! Pēc asās kritikas dzejniece ilgāku laiku pazuda no pieejamās latviešu padomju periodikas slejām. 1964. gada Karoga septembŗa numurā publicēts Belševicas antimilitāristiskas un antiamerikāniskas poēmas fragments. Tajā ir kāda zīmīga rinda: Visi dievi savus Prometejus kaļ pie klints... Pēc Siržu seifiem jautājam kā piekala Vizmu Belševicu pie klints? Piekalta vai nepiekalta ar saviem 1963. gada dzejoļiem Belševica sevi dokumentējusi par ievērojamu talantu, kuŗa attīstību un plaukšanu gaidām jaunos pavasaros.
SIRŽU SEIFI
Ļaudis, ļaudis, Jūsu sirdis seifi, Kuru atslēgas un šifri nozaudēti. Tikai pirksti, Nagiem norautiem, Asinīs un kailiem nervu galiem, Var tos atvērt... Piedodiet, ka kliedzu! Sāp man taustīt siržu slēgtas durvis. Mīlas trauslo maigumu kas slēpj.
|
| PRELŪDIJA |
Ko pilsēta nojauš? Ko pilsēta uztraucas? Nekas jau nav noticis. Nekam jau nav jānotiek. Iet divi pa ielu. Viegla delna silst elkonī. Mulst soļi uz asfalta, meklējot saskaņu. Iet divi pa ielu, un vārdi bez nozīmes Met vairīgas cilpas ap ikdienas sīkumiem. Bet pilsēta klausās. Bet pilsēta uztraucas. Pār korēm uz pirkstgaliem paceļas antenas. Pleš tumstošās acis ik durvis, ir pavārte, Uz bulvāra kastaņi svinīgi brīdina: Viens vienīgs ir pienākums ziedos nest Balta skaistuma pavasari. Tu nespēsi plaukstošās pazares plest, Ja blakus būs cita zari. Zem tilta ņirb upe, un uguņu atspulgas Kā dzeltenas sievietes virpuļo dejā. Zib atsegtas krūtis un kājas pār ūdeņiem, Melnas skropstas pland bronzas sejās; Liec dzelmei, liec naktij degt pavērtās lūpās, Tu pilsētas nemiera vienīgā Ieva! Liec noreibt, liec nogrimt savā aizžņaugtā elpā! Bet kur man likt maigumu, neprāta sievas?
Pār nomales sētu zaļu auglīšu pogaļās Sirmās ābeles tulznainā, mezglotā roka Aiz pleca ņem mani, čukst lapotne gādīgi; Tu piesargies, bērns, viss sākas ar sīkumu, Ar kamenes spārnu, ar putekšņu tvīkumu, Un nelaime tam, kas nespēkā sagumis Zem briestošu ābolu smeldzīgā smaguma. Bet izturēt nozīmē visu atdot, Un vientuļas ziemas, no gada uz gadu. Ko ābele nojauš? Ko ābele uztraucas? Nekas jau nav noticis, Nekam jau nav jānotiek. Vien klusums starp mums vēršas dziļāks un tvanīgāks, Un soļu pulss atsitas asfaltā skanīgā. Skats glābiņu meklē, bet pāri jau pusnaktij, Sen aizvērti logi un durvis aiz atslēgām, Sīku, aplauztu pīlādzi ceļā mēs satiekam. Es apstājos klausīties norās vai brīdinās? Bet pīlādze klusē, un zeltainā pustumsā Ik zieds it kā seja, kas nobālot gaidās Pret laimi un ciešanām ļāvīgi pacelta. Zem koka, kas saudzību neprasa sev, Es plecus un lūpas atdevu tev.
|
| AR CEĻMALAS LAPU... |
Ardievu, mana planēta dzimtā, mans tālais Mars, Kur smiltis ir smiltis, kur vējš ir vējš Un kanāli taisni. Piedod, mana planēta bargā, mans kailais Mars, Ka mīla ir mīla, ka sirds ir sirds, Un tai neklausīt nevar.
Zeme... Viņas saucienu zaļo kas dzirdējis reiz, Pēc ievziediem rūgtiem, pēc plaukstošiem bērziem Tam smaržot sāk Visums. Un tad viņas lapotā klēpī kā zvaigzne tas krīt, Lai noslāptu mānīgi dzidrajā gaisā Un mākoņu blīvēs.
Ardievu! Sūrās deguma brūcēs vēl asiņo sirds, Kas lika man mesties caur tālumiem melniem Viņas rasainos laukos. Es mirstu. Uz ilgotās Zemes var dzīvot vien tas, Pie līkloču upēm, pie atvariem slēptiem Un miglām kas audzis.
Ļaudis, bija nelūgtās mīla tik klaja kā Marss, Kur smiltis ir smiltis, kur vējš ir vējš Un kanāli taisni. Zeme... Ko viņai gan pārmest, ja vainīga es. Ka nespēju saprast, ka nespēju pierast Pie mijīgām straumēm?
Un tomēr mana planēta dzimtā, tā nebūsi tu, Ko ieplestās acis un sakostās lūpas Vēl izdziestot meklēs. Viņa, mana vienīga mīla, plakstus aizspiedīs man Ar ceļmalas lapu un sāļajām skropstām. Zeme...
|
| * * * |
Glāb mani, jūra, es slīkstu! Slīkstu atmiņās, veltīgās gaidās, un pat cerības salmu man te krastā nemet neviens. Sasmēlies mutē bijušu skūpstu sīvums, bijušu glāstu paisums pāri galvai man kāpj. Jūra, es eju pie tevis, lai vaigi, ja kādreiz kļūst sāļi, no tava putainā viļņa degošā valgumā sūrst, ja vaids, tad no vēja dūres, kas negaidot pakrūtē cērtas, ja smeldze, tad tāpēc, ka saulei, rietā iztekot, grūti mirt. Glāb mani, jūra, tu viena lielāka esi par mīlu, plašāka esi par ilgām un vienkāršāka
kā glāsts. es slīkstu! Man jāmetas tālumos tavos, lai atkal par cietu zemi kļūst atmiņu saēstais krasts.
|
| ANTIŅŠ |
Caur sarmas saltumu, caur stikla kalna mirgu
Ar piķa zābakiem kāds kāps no ledus aizas.
Lai savu acu debesis tu aizver,
Es esmu Antiņš. Arī to man pārciest. Un savām sāpēm paldies teikšu rīt, Ka melniem ceļiem neesmu es nācis, Lai melnām rokām tevi ņemtu, Saulcerīt.
|
| Aina Zemdega |
* * *
Taisnas ielas, taisni nami, taisnu zaru koki gaŗās rindās sludina taisnību.
Pa sasalušu bruģi es, ticīgā, eju, meklēdama akmens spraugās dīgušus vārdus.
Bet neizaug zem stieplēm un taisnu zaru kokiem ne puķes, ne ogas, ne elpa.
* * *
Dažreiz atšķiŗas tukša lapa. Tad sēžu un švīkoju zilas švīkas, velku svītras vien otrai pāri reizēm kā atstātu putna lizdu, reizēm kā lūzušus starus, reizēm kā simtiem ceļu, simtiem tukšu tikšanos, un nevienai nav sejas.
Un citu reizi liksies zilas spāres šeit apglabātas.
* * *
No katras krustā sišanas atpesta nāve, bet augšā celšanās ir varēšana dzīvot no jauna zinot veseŗa atsišanos pret naglu, zinot asins pilēšanu zālē, zinot - būs vēl daudz Lielo Piekto un Lieldienu rītu. Mūžīgā dzīvošana ir virs zemes.
Pastarā diena
Nolūzt apvāršņa mala, nobrūk ezera krasti un aprok ūdeņus. Pārrautu ceļu gali karājas māju logos, kas elpas vēl silti pieplok ielām un nogrimst ar tām,
vienu vienīgu kastani atstājot baiļu briedumā.
Tad krīt arī tas pāršķeltām sienām, uzsviež adatas smailei.
|
|
Kārīgā dvēsele
Manai dvēselei kārojas maizes Labas un stipras, smaržīgas maizes, kur iecirst salkušos dzīvības sapņus. Kur iecirst sapņus kā vilcēna zobus, pelēkas raizes kad ticību apmāc.
Draudzībai dodiet siltu rudzu klaipu no maluma groda bez pelavām! Rupju rudzu klaipu ar garozu stingru, īsteno sātu lai dziļi jūt sirds.
Mīlestībai - maluma smalka no skanīgiem kviešiem ar medainu smaržu, kur visas vasaras dziedošie vēji gaŗām šalkdami savijas glāstā. Kur visas vasaras kamenes smagās pāri dūkdamas atstāj pa dziesmai.
Priekam lai paliek un bezbēdas dienai plācenis miežu un kliņģeru virkne. Lai tos kā smieklus pametu gaisā - dvēsele, kārīgā, nu tev būs gana!
-Nē. nebūs gana mūždienu skrēja mīlestības un draudzīga vārda: Dvēsele salkdama dziļāk un kairāk, Ilgojas atdot vairāk un vairāk.
Peldētājs
Viņš bija no tiem, kas peldēja droši, dziļi un tālu. Dažreiz pusdienas tveicē, citreiz - agri no rīta, vai arī - pret mēnesi bālu. Bet vienmēr viņa rokas vēzās dziļi, droši un tāli.
Tad, kādu dienu, ostas smiltīs atrada apgrauztu sirdi un zābaku pāri. Sanāca visi kopā: kārtībnieks, ārsts, un Pestīšanas Armijas seržants. Pavisam skaidrs bija likuma pants: kāds noslīcis neatļautā vietā. - Ko darīt šai lietā?
Viņš bija peldējis droši, dziļi un tāli, un nebij ne mājis, ne saucis, kad taisījies grimt. Tai vietā - pret debesīm skatīt stājis, lai varētu rimt un grimt. Viņš bija no tiem, kas peldēja droši, dziļi, un tāli, un aizmirsa pamāt pret krastu. Nu krusta vietā varbūt kāds grimis kuģis uz krūtīm tam noliks savu vētrās salauzto mastu.
|
|
Lielais labums
Rudenī Lielais Labums zāļājā veidoja dobi, Košajiem gurniem un liegajai mugurai zemi glaudot. Pēc tumsas, aukstuma, miega saukšu, gavilēšu, Audz un augļojies dārzs mana mīļākā kalna radītā ielejā. Augs tur ķirši, rozes, kartupeļi, visāda laba labība juku jukām, silta, priecīga lietiņa skubināta. Arī kāda nezāle gadīsies, bet par to nebēdāt. Dos tā sīvumu dārzam un kaitinās miesu. Es būšu labs dārznieks, pastalām kājās un melnu zemi aiz nagiem. Zemei allaž jāpaliek rokās, vienalga vai kādā veidā. Zeme manī lai Lielo Labumu patur Valda kā glāstoši groži, auklē kā tēva klēpis, mīl kā labību saule.
Centrālparkā
Zilā un zaļā ūdenī vītoli atspoguļojas. Kanālī gulbji un pīles slīd - kuģīši mazi. Krastā cilvēki sāpīgiem vaibstiem. Putniem kanāls jūŗas, pasaule visa. Ēku jumti un torņi saulē duŗ asus pirkstus, Stāvus tie mākoņus tvarsta. Saule, veikla sieva, izslīd tērauda pirkstiem, Apmetas koku galos, šūpojas zaros. Ūdenī gulbji atmirdz. Baltā, spārnotā kumeļā klusā dienvidū sēsties, Iegrimt tam spalvās, dudināt maigu, priecīgu dziesmu. Saules mīlēts lai lido, mani debesīs aiznes.
Zemgales vasara, 1944
Astrīdei un Ivaram
Mājas. Kur vecmāmiņa priecīgi gāja uz kapu svētkiem un kaimiņu godiem, Diviem spieķiem rokās un atpūtās krustcelēs. Resna bija. Vakaros dzēra kumelīšu tēju un lasīja pūrlādē glabātus romānus, bērniem nepiemērotus.
Mājas. Kur silts piens no govju tesmeņiem apslacīja meiteņu rokas. Govju astes sita tām vaigus. Astes piesiet negribēja, žēloja govis, mušu, dunduru ēstās. Pasmējās īsi un slauca vien tālāk. Pusaudzes, vasaras izpalīdzes, daudz viņas nerunāja.
Mājas. Kur melns mazs zirgs savā vaļā no lauka pārnesa mani stallī, pērkona baidīts. Staļļa durvīs apjuku, sasitu galvu un nokritu zemē. Pērkons debesīs netrokšņoja. Bija drīz jābēg uz Rīgu un tālāk.
|
|
Vai jādzejo ar atskaņām
Kad rokā turu es spalvu, Tad daudz par to nelauzu galvu:
Tik bezgala vecas ir rīmes, maz jaunu, Bet tomēr, kad noķeru atskaņu caunu,
Tad ir it kā līksmojot iemetis šņabi, Tik silti tad kļūst man ap sirdi un labi.
It kā būtu es apēdis veselu aunu. Vai cirkū reiz redzējis jocīgu klaunu.
Ak, dažreiz tās pielido veselos pūļos, Tad sienu es pantos tās itin kā kūļos.
Bet lieliskās domu un ideju galaksijas? Nav slikti, ja arī tur pa atskaņai bija
Kā komēta, dažreiz kā stāvzvaigzne arī, Tā pateikto atminēt labāk tad vari.
Ak, praktiski izskatās tas viss bez gala Nav dzejnieka pasaulei rodama mala:
Tik bieži tam nākas bez atskaņām dainot, Tur, kur neviens novelists nekāpj, tīk klaiņot.
Jo šarma un dinamisma netrūkst arī brīvajam pantam Tikpat tas būs moderns, cik klasisks tad - Dante.
Mans pirmais skolmeistars un vectēvs Bebŗu Antons Man mācīja, ka Šveices pagasts - kantons.
Ka nāves smaka īstenībā - karbols, Un tā, ko filmās redz, tā saucas Grēta Garbo.
Tā es Jums Šeit rādu, cik atskaņas skaistas, Kā dārgakmens zvaigznes, vai - zelta, tās laistās.
Bet brīvos pantus ne pārvērst, ne saukt par prozu: Tajos, skaidrs, reibst dzejnieks pats, citiem sauc: Prozit!
|
