Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā

Kādēļ Jūs rakstāt? − Jautājums nebūt nav tāds, kuŗa priekšā rakstnieki un dzejnieki atrodas, kā to varētu domāt, katru dienu. Drīzāk tas ir neparasts jautājums. Bet ja nu esam nežēlīgi, nostājamies autoru priekšā un prasām nekavējoties atbildi uz šo jautājumu.

Ir daudz dzirdēts un lasīts, ka rakstnieka darba smagumu pietiekami nenovērtē (par atalgošanu nemaz nerunājot), ka publicēšanās iespējas ir ierobežotas un autoriem pašiem jāpiemaksā grāmatu izdodot, ka lasītāji rakstniekus „nesaprot”, ka kritika ir „netaisna”. Labi, viss tas tā ir, bet... Jā, kāpēc tad īstenībā rakstnieki raksta? Šo rakstu sēriju iesākam ar Gunša Zariņa domām. Manuskripts nonācis mūsu rokās vairāk vai mazāk nejaušības dēļ. Zariņa domas mums tomēr šķiet tik interesantas (un arī kontrovērsas), ka tieši tādēļ radās ideja iesākt šādu sarunu ar mūsu rakstniekiem.

Varbūt lieki aizrādīt, tomēr − pārpratumu novēršanai − atkārtojam, ka Gunša Zariņa teiktais nav automātiski arī redakcijas domas. Gluži otrādi, dažos jautājumos mums pat ir kardināli atšķirīgi viedokļi un uzskati. Tas tomēr mūs nekavē ar šo apceri sākt rakstu sēriju, jo vienīgi autors pats ir atbildīgs par teiktā konsekvencēm.

Redakcija

 

„Kādēļ jūs rakstāt?” Ar šo jautājumu rakstniekam jāsastopas visai bieži, un uz to atbildēt ir grūti, varbūt vēl grūtāk nekā uz jautājumu: Kādēļ jūs dzīvojat? Katrs mēģinājums atbildēt uz šo jautājumu var būt tikai mēģinājums un pilnīgi noteikti tikai daļēji pareizs. Rakstnieks un viņa darbs ir kaut kas stipri sarežģīts; ja Ezra Paunds ir teicis, ka tulkošana ir „jauna radīšana”, tad rakstīšana ir kaut kas vairāk, tā ir ticības apliecinājums sev un visai pasaulei. Katram, kas jautā rakstniekam, kādēļ viņš raksta, man gribētos atbildēt, ka viņam vajadzētu to zināt, jo jautātājs ir lasījis rakstnieka darbus, viņš ir sajutis vēlēšanos uzņemt un iztulkot šo darbu jēgu un pārvērst tos garīgā barībā.

Rakstnieki dalās trīs kategorijās. Pirmie sev un lasītājiem jautā, daudzkārt viņi nespēj dot tiešas atbildes, bet problēmas definīcija vien jau ir vērtība, kuŗai nevar paiet gaŗām. Otras kategorijas rakstnieki ir tie, kas raksta, lai izteiktu savus emocionālos pārdzīvojumus, laikmetīgos piedzīvojumus un ar savu stāstītāja talantu dotu lasītājam laika kavēkli. Šāda veida literatūrai trūkst problemātiska dziļuma, bet tā tomēr ir nozīmīga, ja vien nepārkāpj robežu un nekļūst par „angažētu” naudas dēļ. Trešās kategorijas rakstnieki ir techniķi, viņos jaunrades vēlēšanos nomācis „pieprasījums” un „tirgus”, tie ir atmetuši rakstnieka eksistences galveno uzdevumu − nenoliegt pašam sevi! Šie rakstnieki gan iemācījusies rakstīšanas techniku un literārā darba konstruktīvo pusi, tomēr lasītāji ar viņu darbiem tikai izšķiež laiku, jo tur nav nedz pārdzīvojuma, nedz piedzīvojuma, bet tikai technika un māka rakstīt lētu un nenozīmīgu pačalojumu. Šie cilvēki manās acīs nav rakstnieki!

Katrs pirmās un otras kategorijas rakstnieks ir sev jautājis − kādēļ man jāraksta, un tai pašā elpas vilcienā otrs, daudz svarīgāks jautājums − kādēļ es dzīvoju, kāds ir manas eksistences attaisnojums. Ir gandrīz neiespējami uz visiem šiem trim jautājumiem atbildēt, vismaz daudz grūtāk nekā sadalīt atomus! Rakstīšana ir šo jautājumu uzdošana, un kad kāds darbs ir nobeigts, rakstnieks sev jautā: „Kādēļ es šo darbu radīju? Vai man ir vairāk ko teikt nekā kuŗam katram citam?” Un tad rodas atbilde − Es rakstu, jo vēlos attaisnot savu esmi! Es rakstu, jo vēlos izkļūt no savas izolācijas un vienpatības un rast kontaktu ar citiem cilvēkiem. Lielāka tiesa rakstnieku nevar atrast ne emocionālu ne intellektuālu kontaktu ar sabiedrību, tie ir it kā skatītāji teātra zālē, viņi gan redz spēli uz skatuves,bet nevar spēlē piedalīties. Rakstīšana ir šāda emocionāla un intellektuāla kontakta meklēšana. Katra nopietnā literārā darbā rakstnieks ieliek daļu no sevis, tas ir kaut kas līdzīgs grēku sūdzei vai sevis apliecinājumam. Kaut arī nespēdams atbildēt uz jautājumiem, kuŗus pats uzdod, vai nevarēdams izskaidrot problēmas, rakstnieks parasti atklāj sevi kritiķu un lasītāju uzbrukumiem. Ir bieži gadījies, ka rakstnieks, tiesādams pats sevi, ir ticis pārprasts, un viņa darbs uzskatīts par uzbrukumu sabiedrībai vai citiem indivīdiem.

Ir iespējams, ka iepriekš rakstītais ir patiesība, bet ir arī iespējams,ka tas ir nepareizu apgalvojumu sakopojums. Viens gan ir skaidrs, neviens nekļūst rakstnieks tādēļ, ka viņš vēlas būt rakstnieks, bet gan tādēļ, ka literārā darbība ir viņa dzīves esence un jēga. Ir interesanti novērot, ka gandrīz visi rakstnieki savos literāros darbos savas problēmas izsaka labāk nekā runājot. Katrs cilvēks, sākot ar dzimšanu, ir radīts darbībai. − Atkarā no garīgās konstitūcijas, katrs indivīds izmeklē savas dzīves darbību; šāda darbība ir arī rakstīšana. Viena no lielākām problēmām, kas saistīta ar rakstnieka darbu, ir − vai sabiedrībai viņa darbs ir nepieciešams, vai, arī tas uzskatāms par tīri egoistisku pasākumu, kuŗā dažādi iekšēji strāvojumi nonāk krustcelēs un konfliktos, un šiem konfliktiem nav nekā kopēja ar sabiedrību − respektīvi lasītāju?

Mūsu gadsimtā, kad rakstnieks, radot pats savu pasauli, ir nonācis sterilā bezticības gaisotnē, kad viņš apzinās, ka viņa darbs tiek iztulkots un lasīts, bet ka viņš patiesībā ir vientuļnieks bez cerībām uz mūžīgu dzīvību un ka vienīgā mūžīgā dzīvība ir viņa darbs, viņš nonāk pie sarūgtinājuma pilnas nostājas pret „ārpasauli”. Šādu nostāju vislabāk izteicis Žans-Pols Sartrs savā La Nausee: „To bija parakstījis Ričards Severīns, un tās nosaukums bija ‘Kāda vecpuiša nāves gulta’. Līdz viduklim kails ķermenis, mazliet iezaļgans − kā jau mironim pienākas, ar seju uz leju, vecpuisis gulēja izstiepies nekārtīgā gultā. Izjauktas segas un palagi rādīja, cik sāpīgas un gaŗas ir bijušas viņa pēdējās mokas. Šis cilvēks bija dzīvojis tikai pats sev, un viņa sods − viņa vientuļā nāves gulta − bija bargs, kādam tam pienācās būt. Šī aina mani brīdināja atkāpties, kamēr laiks. Kā kaut ko nenozīmīgu es atcerējos: izņemot bāreņu nama Svēto Māti un dažus pāragri mirušus jaunekļus, par kuŗu nāvi sēroja piederīgie, šeit nebija neviena celibāta starp visiem simt piecdesmit augstdzimušo portretiem, kas karājās lielajā galerijā, kuŗā es nupat iegāju. Neviens no viņiem nebija nomiris, neatstādams bērnus un testamentu, neviens nebija nomiris, nesaņēmis svēto vakarēdienu. Labās attiecībās pret Dievu un pasauli tanī dienā, tāpat kā citās, šie vīri bija aizgājuši, pieprasot to mūžīgās dzīvības daļu, uz kuŗu viņi jutās tiesīgi; šiem vīriem bija tiesības uz visu: dzīvi, darbu, bagātību, paklausību, respektu, un tagad, beidzot, uz mūžīgu dzīvību”. Nekur citur savā romānā Sartrs tik spēcīgi neizsakās pret sociālo kārtību, nekur citur mēs nesastopamies ar šādu rūgtumu.

Katrs vārds vēršas pret augstdzimušiem un naudīgiem, kā arī pret klasisko gleznošanas veidu. Vecpuisis, citiem vārdiem, kaut kas līdzīgs eremītam, kļūst simpātisks ar savu vientuļo nāvi. Tas nenozīmē, ka Sartrs mēģinātu aizstāvēt un propagandēt celibātu un eremītismu − viņš šeit patiesībā runā par rakstnieku. Rakstnieks savā nāves gultā vienmēr būs viens, un viņa nāve būs ilga un grūta, bet ar savu darbu viņš atstās kaut ko līdzīgu Severīna gleznai, pret kuŗu skatītājs sajutīs, varbūt, riebumu, bet reizē godbijību un pievilcību.

Rakstnieks, lai kāds viņa ģimenes stāvoklis − precējies, šķīries, vai dzīvodams grēkā, vienmēr būs vienpatis. Rakstīšana ir pavēlniece, kas neatļauj klausīt nevienam citam. Tā prasa visa cilvēka sensitīvitāti un dzīvi.

Kādēļ es rakstu? Ja viss augšminētais ir patiesība, tad rakstīšana nav prieks, tā nav pat piepildījums, nav pat laimes sajūta − tā ir tikai pienākums. Pienākums pret ko? Un šeit sākas mana tēze, kas daudziem cilvēkiem būs nepieņemama − pat nīstama...

Pienākums pašam pret sevi!

Cilvēks ir egoists!

Rakstnieks nevar pieņemt muļķīgas sabiedriskas un sociālas normas, viņš nevar pieņemt reliģiskas dogmas, līdz ar to viņam zūd katra cerība uz „mūžīgo dzīvību”, bet katrs cilvēks, katrs indivīds, kas eksistē, savā zemapziņā tic − viņš dzīvos mūžīgi, dažs savos bērnos, dažs savā testamentā, kur lielas summas novēlētas labdarības iestādēm vai baznīcai. Rakstnieks tic, ka viņš dzīvos mūžīgi ar savu literāro darbu...

Bērni rodas gadījuma dēļ, dažkārt pat negribēti, bet pieņemti kā neizbēgama nelaime − literārs darbs rodas citādi. Rakstnieks sevī uzņem darba literāro un idejisko sēklu, viņš to nēsā sevī kā grūta sieva, līdz tam rodas forma, dzīvība un izskats − tad viņš ir nogatavojies dzemdībām. Lai kas piedzimtu − tas ir rakstnieka bērns, tādēļ viņam mīļš, tādēļ sevī nes tēva iezīmes un rakstura līdzību. Vēl vairāk tādēļ tas ir paša rakstnieka sevis atdarinājums, un šis atdarinājums nav dzimis kā bērni gadījuma vai negadījuma dēļ.

Kādēļ es rakstu? Reliģijas (es esmu izvērtējis visas) man piedāvā „mūžīgo dzīvību” kā kaut ko tādu, ko var nopirkt lētā veikalā uz nomaksu... Patiesībā tās saka − ja tu pietiekami ilgi locīsi ceļus, ja tu būsi „labs pilsonis”, ja tu darīsi labus darbus (vismaz darbus, kuŗus var uzskatīt par labiem), ja tu būsi apzinīgs ģimenes tēvs − tad pēc ilgas un gaŗlaicīgas dzīves tev atvērsies mūžības vārti. Savā zemapziņā arī rakstnieks ilgojas pēc ticības uz mūžīgu dzīvošanu, bet viņa garīgā konstitūcija, viņa dzīve, kuŗā rakstīšana ir galvenais faktors, viņam aizliedz veikt visus šos „pilsoniskos pienākumus”, un tieši tādēļ viņš sajūt nicināšanu pret sabiedrību un tās sociālo struktūru. Vēlēšanās pēc mūžīgās dzīvības tomēr pastāv − tādēļ rakstnieks raksta!

Es atceros savas rakstniecības darba sākumu. Es nezināju, kādēļ man bija jāraksta. Mani pirmie darbi bija notikumu un dzīves reālās puses tēlojumi, bet ar laiku auga vientulības sajūta. Starp mani un sabiedrību nolaidās siena − mēs varējām sarunāties, sasmaidīties un attēlot viens otru, bet mēs nevarējām sajust viens otra tuvumu − siena bija kaut kas līdzīgs simt tūkstoš kilometriem. Es vēlējos būt šīs sabiedrības vidū, bet fiziski un garīgi tas bija neiespējami, es redzēju tās „mūžīgās dzīvības” iepirkšanu, un es jautāju:

„Kas notiks ar mani?”

Atbildes nebija! Šajā brīdī es sāku rakstīt, atmetot visu reālo, jo tā bija pasaule aiz stikla sienas, es rakstīju pats sev, un es savos darbos attēloju daļu no sevis − šādā veidā es cerēju uz savu „mūžīgo dzīvību”. Es domāju − pēc simt gadiem, pēc tūkstoš gadiem cilvēki paņems manu grāmatu, izlasīs un teiks:

„Tas ir viņš!”

Ir iespējams, ka mana ģimene iznīks, bet mans literārais darbs, lai ko par to teiktu kritiķi un sabiedrība, paliks. Es nebūšu nopircis mūžīgo dzīvību, bet pats to paņēmis, būdams daļa no sevis...

Es rakstu, jo zemapziņā es vēlos dzīvot mūžīgi, bet es neticu sabiedrības uzskatiem par mūžīgo dzīvību. Kā Dievs es esmu radījis savu pasauli un tīri egoistiski radījis arī savas debesis un elli, kuŗas ir mūžīgā dzīvība! Dievs radīja pasauli − rakstnieks rada savu pasauli, kuŗā nāk no viņa paša, kuŗā nav nekā cita kā viņa paša un kuŗā ir cerība uz dzīvību.

Kādēļ es rakstu?

Es rakstu tādēļ, lai lasītāju ievestu savā, nevis Dieva pasaulē, lai parādītu, ka man pieder sevis radīta mūžīga dzīvība un ka nāve ir tikai pārejas stadija no vientuļas dzīves uz dzīvošanu savos darbos.

Citiem vārdiem − es rakstu tādēļ, ka es gribu dzīvot un elpot!

Es rakstu tādēļ, ka es esmu egoists!

 

Londonā,1964. gada septembrī.

 

„Ne jau mēs šo dziesmu sākuši” − šos Rīgas dzejnieka Imanta Auziņa vārdus citē Monika Zariņa, Jaunās Gaitas pārstāvja intervēta. Pagājušo vasaru viņa apmeklējusi Latviju, līdz paņemdama ari savus dēlus. Par šādiem apmeklējumiem − jo īpaši, ja to dara trimdas sabiedriskajā dzīvē aktīvas personas − domas dalās. Priekš nedaudz gadiem Monika ienāca mūsu literatūrā kā svaigām vārsmām bagāta dzejniece, gan sava talanta sākumā, bet ar neapšaubāmu tieksmi meklēt sev patstāvīgu ceļu dzejas purviem un akačiem bagātajā, bet saistošajā pasaulē. Sakarā ar nule pieminēto Rīgas apmeklējumu lūdzu Moniku dot vaļsirdīgu interviju žurnālam, kas, dzejnieces pašas vārdiem runājot, viņai bijis „pie sirds pieaudzis”. Būdama kādu laiku JG redaktore Monika veica redakcijas darbu, diemžēl, savas dzīves vietas nelabvēlīgos apstākļos un vispār ļoti neatsaucīgā sabiedrībā Eiropā.

Griezties pie Monikas Zariņas ar lūgumu dot interviju − un šīs intervijas publicēšanu − mani ierosināja, cita starpā, redaktora Jāņa Rudzīša vārdi laikraksta Latvija ievadrakstā 10.10.1964.: „Mēs esam pārāk jūtīgi, neiecietīgi, nervozi, aizdomīgi...” Šis trimdas gaisotnes skicējums, manuprāt, ir ļoti pareizs. Tas ir arī izprotams, ievērojot mūsu situāciju. Bet viss, kas tiek slēpts, nepadara gaisotni tīrāku. Tīrāku to turpretī var padarīt atklātība, arī tad, ja „es nepiekrītu nevienam tavam vārdam”. Pārrakstot Šo interviju, kas sniegta rakstveidā, man jāsaka, ka man būtu vēl daudz jautājumu − un arī iebildumi, ja tā būtu diskusija.

− Lai tā būtu. Šeit ir intervija ar Moniku Zariņu.

 

Ja pareizi saprotu, tavam apciemojumam bija pilnīgi privāts raksturs. Vai bija kāda sevišķa motivācija?

− Jā, manam apciemojumam bija pirmām kārtām pilnīgi privāts un sentimentāls raksturs. Bet bija arī kāda sevišķa motivācija: es vēlējos, lai mani dēli redz Latviju. Līdz šim viņiem Latvija bijis ļoti nereāls jēdziens. Dažkārt pat esmu dzirdējusi viņus izsakāmies, ka tādas Latvijas patiesībā nemaz neesot. Esmu viņiem lasījusi daudz latviešu tautas pasaku − tā arī Latvija viņiem likās kā pasaka. Pēdējā laikā, mācoties angļu skolā, viņi atteicās mājās latviski runāt. Tagad, pēc Latvijas apmeklējuma, viņi vairs nekaunās runāt latviski; viņi arī pilnīgi skaidri apzinās, ka Latvija eksistē zemes virsū. Viņi ir par maziem, lai izprastu politiskus jēdzienus. Vienam ir septiņi,otram − astoņi gadi. −

Viena no žurnālistu darba īpatnībām ir tā, ka − nonākot citā zemē − ātri jāreģistrē ārējie iespaidi, jālūko atrast sakarības, uztvert noskaņojums. Šie acumirkļa vērojumi, bez šaubām, ir par pamatu ne vienam vien vispārinājumam, kas beigās izrādās kļūdains. Ar rezervāciju šajā punktā, saki, Monika, kādi bija tavi pirmie vērojumi Rīgā. Piemēram, salīdzinājumā ar Londonu.

− Jautājums patiesi ir „bīstams”. Domādama par nule teikto, pirmajā nedēļā izvairījos veidot spriedumus, gāju un skatījos. Vēlāk daudz kas kļuva skaidrāks un saprotamāks, apzinoties apstākļus un situāciju. Jau no pirmās dienas kā ierēdņi, tā arī mani radi vēlējās radīt manī vislabākos uzskatus par saviem mērķiem, sasniegumiem un centieniem. Visi tur vēlas, lai mēs par viņiem domātu labi, jo viņiem radies iespaids, ka šeit mēs viņus tikai lamājam. Sirsnība bija liela. Pirmais, kas likās iezīmīgs, Rīgā nav šeit, rietumos, tik pierasto krāsaino reklāmu. Tādēļ arī pilsēta izlikās visai pelēka. Ielas likās platākas, jo nebija pārblīvētas automašīnām kā Londonā. Satiksme tomēr ir dzīva. Ievēroju drīz vien arī, ka Rīgas latviešu jaunākā un vidējā paaudze labi ģērbusies. To gan attiecinu galvenokārt uz sievietēm, jo vīriešu apģērbi ir diezgan negaumīgi, sevišķi apavi.

Pēdējos gados ar interesi esam sekojuši dažādām Latvijā novērojamām parādībām kultūras dzīvē, kur pirmā vietā liekama nojaušamā jaunākās paaudzes rakstnieku un mākslinieku slieksme meklēt jaunu formu un izteiksmi savam radošajam darbam. Dabiski, ka tāpēc jautājumi tūdaļ virzās uz šo tematu − vai izdevies satikt turienes kollēgas, vai bijis jāiet „oficiālā vizītē” un tā tālāk. Monika stāsta:

− Jā, man izdevās satikt rakstniekus un dzejniekus − Ojāru Vācieti, Annu Saksi, Imantu Auziņu. Satiku arī gleznotāju Laimdotu Mūrnieku. Aizgāju uz viņa darbu izstādi. − Ar Vācieti satikos Rakstnieku savienības nama, tādēļ arī mūsu saruna bija stipri formāla. Turpretī ar Saksi tikos viņas mājā Meža parkā, kur pavadīju divas stundas draudzīgās neformālās sarunās. Viņa pēdējos gados pilnīgi pievērsusies pasaku rakstīšanai un pastāstīja, ka šinī žanrā viņa vislabāk varot izteikties. − Ar Imantu Auziņu satikos „Padomju Jaunatnes” redakcijā, kur Auziņš ir literārais redaktors. Jāsaka, ka ari tur saruna bija tikai daļēji formāla. Sarunās atradām daudz kopēju noskaņu. Šķiroties viņš man iedeva savu pēdējo dzejoļu krājumu „Zilie griesti” ar ierakstu:

„Ne jau mēs šo dziesmu sākuši,
Ne jau mēs to pabeigt nākuši...”

No Laimdota Mūrnieka gleznu klāsta man vislabāk patika viņa sieviešu portreti (kaut arī tie šķita par daudz stilizēti). Izjūta bija šāda: arī šeit dzīvo 20. gadsimta sieviete − un sievietes laikam bijušas pirmās, kas pārkāpušas visas robežas un „aizkarus”, lai ietu laikam līdz. To Mūrnieks pareizi uztvēris savās gleznās.

Kādas problēmas nodarbina šos jaunos rakstniekus un māksliniekus? Tas ir − pirmkārt domāju tos jautājumus, kam sakars ar viņu radošo darbu, ar publicēšanās iespējām?”

− Mans iespaids bija, ka dzejniekiem nav nekādu sevišķu problēmu. Lasītāju pieprasījums pēc dzejoļu krājumiem ir liels. Iecienītāko, labāko dzejnieku krājumus izpērkot pāris istundu laikā pēc grāmatas parādīšanās veikalos. Pie tādiem pieskaitāmi, piemēram, Vācietis, Heislers, Plotnieks un daudzi citi. Tātad iespēja publicēties ir. Publicēšanās iespēja, protams, rodas arī sliktiem dzejniekiem − arī tādu nav mazums. Prozā ir lielāks trūkums. Vairāk par šo jautājumu nezinu spriest − neiznāca laika iedziļināties. −

Gribas zināt, ko īsti Rīgas kollēgas saka un kā izprot tādus terminus kā „aistētisms”, „formālisms”, kas it kā esot no ārzemēm ievazātas nezāles.

− Ojārs Vācietis izteicās, ka „formālisms” kā tāds nemaz nepastāvot, saka Monika. Un neesot arī vajadzīgs, jo iespējas izteikties esot visai plašas. Pašreizējais uzskats esot, ka prozā jāmēģina izskaust „naturālisms” un vairāk jāuzsver „idejiskums”. − Bet visi šie „naturālismi”, „aistētismi” un „formālismi” saprotami, izprotot apstākļus un iedziļinoties visās sadzīves problēmās.

„Vai tad sociālistiskais reālisms ir tik plaša metode − un kas tad tā īsti ir par literatūras metodi − kur „viss iet iekšā?”

− Ja esmu Ojāra Vācieša izteicienu par „formālismu” pareizi sapratusi, tad tas nozīmē, ka nekādu definējamu ierobežojumu nav un ka viss atkarīgs no rakstnieka paša − tātad „absolūts reālisms” arī netiek vairs atzīts kā pareizais rakstīšanas veids, jo, „plika realitāte” neesot māksla, bet pielīdzināma fotogrāfijai. Lai labāk izprastu šo jautājumu un Vācieša izteicienu, būtu ieteicams lasīt viņa dzejoļus − atbilde rodama tur. Neapšaubāmi Latvijā katrs rakstnieks patur prātā šādu priekšnoteikumu: „Pozitīva varoņa, mūsu laika biedra tēla radīšana ir mūsu literatūras galvenais uzdevums. Lai šo lielo uzdevumu veiktu, padomju rakstniekam jāpazīst sava jaunā padomju pasaule, jaunais padomju cilvēks, kas dzīvo un attīstās rakstnieka acu priekšā. Viņš ir jauns, viņa nebija, un viņš nevarēja būt agrāk, un viņam ir tādas īpašības, tāds saturs, kāda nekad nav bijis cilvēkam zemes virsū. Viņam nav precedenta un parauga pagātnes literatūrā”. − Varbūt tas ir tas literārais novirziens, kuŗā daudz ko var salikt iekšā... −

„Cik plaši Latvi jā pazīstama trimdas latviešu literatūra, šeit izdotās grāmatas un žurnāli?”

− Cik zinu, tad trimdā izdotās grāmatas, žurnāli un laikraksti pieejami Rakstnieku savienības biedriem un oficiālajām personām. Tautai ir ļoti maz kas zināms par trimdiniekiem, izņemot, to, ko viņi uzzina sarakstoties. Arī tad viņiem bieži jāsastopas ar greiziem uzskatiem, jo, liekas, ka trimdinieki lielāko tiesu apraksta tikai savu materiālo labklājību, nepieskaroties literatūrai un mākslai.

„Bet tie, kas pazīst − kā viņi novērtē lasīto, kuŗus autorus − piemēram − pazīst?”

−Tie, kas lasījuši trimdas izdevumus, atzīst Jauno Gaitu un Tiltu par labākajiem periodiskajiem izdevumiem. Pazīst arī rakstniekus Valdi Zepu, Gunāru Janovski, Andreju Irbi, Gunti Zariņu un vēl dažus citus. No dzejnieku saimes pazīst Gunāru Saliņu un Linardu Taunu. Vispārēja pārskata par trimdas literatūru nav nevienam, atskaitot personas, kas oficiāli ar to nodarbojas, piemēram, Kultūras sakaru biedrībai un Dzimtenes Balss redaktoram. Pašas iestādes mūsu grāmatas nepasūtina, bet saņem tās tikai no sūtījumiem, piemēram, adresētiem Dzimtenes Balss redakcijai... No kādas „oficiālas” personas dzirdēju labu atsauksmi ari par Ainas Zemdegas dzejoļu krājumu. Izteicās, ka Zemdega laikam esot viena no spējīgākām trimdas latviešu dzejniecēm. Sevišķi slavējama esot viņas dzejoļu „muzikalitāte”, vienkāršība. −

„Andrejs Upītis savā laikā deklarēja, ka trimdā eksistē tikai t.s. buržuazistiskās literatūras iznīkstošās pabiras, bez cerībām uz nākotni. Vai tev, Monika, varbūt radās iespaids, ka jaunākie autori nedalās ar viņu šājā uzskatā?”

− Ja šāds uzskats arī pastāvētu, tad netiku to dzirdējusi izteiktu, Varbūt to man neteica pieklājības dēļ. Pastāv uzskats, ka trimdas jaunākie rakstnieki ir tie labākie tādēļ, ka viņiem esot pašiem savi uzskati un domāšana, kas atšķiŗas no vecākās paaudzes nospraustiem „diktatoriskajiem” virzieniem... −

„Nu labi, tātad Rīgā tomēr atzīst, ka trimdā ir laba literatūra un labi autori. Bet pašlaik, kā zināms, arī „nepolītisku” literatūru neļauj Latvijā iesūtīt. To taču varētu darīt kaut vai kultūras apmaiņas ietvaros!”

− Pašreiz vēl nepastāv nekādas iespējas iesūtīt grāmatas privātpersonām, lai cik nevainīga satura tās būtu. Man tikai piedāvāja iespēju publicēt tur dzejoļu krājumu. Tādā veidā tas, protams, nonāktu tautā. Šis piedāvājums tika attiecināts uz visiem trimdas dzejniekiem un rakstniekiem, kuŗu darbos nebūtu pretpadomju propagandas. −

Sarunai turpinoties, Monika pastāsta, ka − ja valoda un kultūra ir nešķiŗami jēdzieni − tad visi latvieši Latvijā runājot labu un tīru latviešu valodu. Tātad šai ziņā kulturālā situācija esot vērtējama par labu. Monika neesot satikusi arī nevienu latvieti, kas nebūtu svinējis Jāņus. Oficiāli Jāņi netiek uzskatīti par valsts svētkiem, savu vērojumu skicē Monika, bet, tas nevienu neattur svinēt. Arī trimdā Jāņi nav ne valsts, ne baznīcas svētki − un tomēr mēs tos svinam...

Tālāk jautājums: „No oficiālajiem padomju datiem zināms, ka Rīgā, kas taču ir Latvijas republikas galvaspilsēta, ir tikai 44 proc. latviešu. Ko novēroji − kā tas ietekmējis Rīgas seju un kā Rīgas latvieši skatās uz šo nesamērīgo proporciju?”

− Man likās, ka Rīgā ir 50 proc. latviešu, bet laikam jau būs tikai 44 procenti. Visur Rīgā dzirdama krievu valoda, un visi uzraksti ir abās valodās. Latvieši tekoši pārvalda krievu valodu un izteicās, ka viņus krievu klātiene neuztraucot. Vienmēr uzsveŗ lielo „tautu brālību”, kas esot komūnisma mērķis. Man paskaidroja arī, ka no ekonomiskā viedokļa Latvija nespētu pastāvēt bez krievu palīdzības, ka Latvijā ir par maz latviešu, lai apstrādātu zemi un darbinātu rūpnīcas. Vainoja pēdējo kaŗu un tā upuŗus. Šai problēmai atrisinājuma acīm redzot nav. − Uz laukiem man nebija atļauts izbraukt. Netālu no Rīgas apmeklēju sovchozu Budeskalni. Šī saimniecība bija tiešām „nostādīta uz slīdošās lentes” − viss mechanizēts. Jāsaka, biju sagaidījusi daudz zemāku saimniecisko līmeni, bet saprotu arī, ka šī bija paraugsaimniecība. −

„Ka tikšanās ar Rīgu un Latviju tev bijis emocionāls pārdzīvojums, domāju, ir pati par sevi saprotama lieta. Turklāt, no pieredzes spriežot, tā tas ar visiem gados jaunākiem Latvijas apmeklētājiem. Bet kā tu, tā sakot − ar prātu šodien novērtē pieredzēto? Vai bija vērts braukt? Kādu atziņu guvi?”

− Kāds sakars gadiem ar emocijām! Emocionāli un ar prātu − varu apliecināt, ka man bija vērts braukt un ka šis apciemojums man deva daudz jaunu atziņu. Viena no tām − ka tur dzīvo spēcīga jauna latviešu paaudze ar augstvērtīgiem centieniem un mērķiem, kas nebūt nav tikai par materiālo labklājību vien. Pārējie vērtējumi un atziņas nav intervijā pasakāmi. −

„Vai tevi aicināja dot interviju raidījumiem latviešiem ārzemēs?”

− Nē. Es jau pašā sākumā deklarēju, ka man šie raidījumi liekas ļoti slikti. Man vispār nepatika Rīgas radiofona raidījumi. Nepatika teatrālā intonācija − pat ziņas „deklamē” − un lugu pārraides manai dzirdei nepieņemamas. Laikrakstam Padomju Jaunatne apsolīju dot īsu rakstiņu par saviem vērojumiem, bet šaubos, vai viņi iespiedīs... −

Beidzot interviju, bija jāpievēršas dažiem citiem jautājumiem.

„Kā tu, Monika, viegli vari iedomāties, kaut arī tavam braucienam uz Rīgu pilnīgi privāts raksturs, tas ir izraisījis dažādas spekulācijas par tā iemesliem. Ja atskaitām nost „privāto”, vai tu domā, ka trimdiniekiem iespējami kompromisi ar pašreizējo diktatūras režīmu Latvijā, varbūt tev šķiet, ka šādi kompromisi pat vēlami − un kāpēc? Tavi novērojumi varbūt devuši tev vienu vai otru atbildi, kuŗu būtu vērts zināt arī JG lasītājiem?”

− Neiespējami atbildēt. Nevēlos nevienam ieteikt darīt tā vai citādi. Tādu ieteicēju jau tā par daudz − abās pusēs. Katram pašam jāzina, lai paša sirdsapziņa viņu vada.

Beidzamais jautājums intervijā: Vai tu pašreizējos apstākļos un Rīgā vērotā ietekmē būtu ar mieru pārcelties uz dzīvi Rīgā un vai tu domā, ka tur tu varētu turpināt savu literāro darbību atbilstoši savai sirdsapziņai, talantam un interesēm literārajā laukā?

−Uz šo jautājumu arī nevaru atbildēt, jo apstākļi ir mainījušies kopš mana apciemojuma. Iepriekšējos apstākļos arī neticu, ka es varētu tur dzīvot „no dzejošanas vien”. Šī vispār ir spekulēšana, ne jautājuma atbildēšana. −

 

Gunars Irbe

17. 10. 1964.