Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā

 

Irma Grebzde

CĪŅA

 

Sārti bija pakalni. Sārti un dzelteni. No koku lapām un skujām vēl tecēja rīta zaļganā krēsla. Tā izplūda zemē kā ūdens. Egils te bija viens. Varbūt kāds dzīvnieks elpoja krūmos un pazarēs. Lapsa vai Čipmanks. Cilvēku te nebija. Beidzot varēja elpot un domāt un sajust dzīvību sevī.

Egils pacēla roku un aplūkoja rētu. Tā bija pārvilkusies ar vieglu, sausu plēvi. Ja Džims būtu labāk mērķējis, viņš - Egils, tagad gulētu slimnīcā. Varbūt dzīvība būtu iztecējusi no viņa. Nazis bija aizslīdējis gaŗām lielajām dzīslām, skāris rokas mīkstumu un pāršķēlis to.

Vēl tagad Egils redzēja Agnejas acis. Lielas, izbailēs izplēstas.

Tik tālu tas bija nonācis ar viņiem. Līdz nazim. Egils reizē sajuta riebumu un prieku. Riebumu - naža dēļ. Prieku - savas dzīvības dēļ.

Viņš viegli pieskārās rokas dilbam. Tur, dzīslās, siltas tecēja viņa asinis, viņa dzīvība. Un tas bija brīnišķīgi. Agneja varbūt tagad smilkstēja, savā gultā iekritusi. Varbūt viņa ienīda Egilu. Varbūt Džimu.

Egils nu skaidri zināja, ka trejādā rotaļa beigusies. Viņš un Agneja. Agneja un Džims. Džims un viņš - . Jā, rotaļa beigusies.

Egils atmetās valgajā ezermalas zālē un sajuta, kā zemes mitrums spiežas cauri plānajam kreklam. Zemes sula. Tā veldzēja viņa miesu.

Neviena te nebija tik agrā rītā, mežos.

Ūdeņi kļuva dzidri. Gaisma tiem pārlija. Nāca saule.

Nekad Egils tā nebija to vērojis. Tik asi un īsti - kā tapa jaunā diena.

Mežs nopūtās, laikam cēlās vējš, un kalnos tīra uzkāpa saule. Viss no rīta bija tīrs - daba un cilvēks. Līdz ar dienas piebriešanu radās putekļi. Tie izauga no zemes vaiga. Pelēki kļuva - daba un cilvēks. Kā viņš un Dzims.

Egils aizvēra acis. Gaisma spiedās acīs. Viļņaini spoži loki peldēja gulētājam pāri. Viņš tos izjuta ar tīksmi. Kas bija Agneja? Kas Džims un kas viņš pats?

Māte mēdza sacīt - „zaļie jaunieši,” Nē , drīzāk oranži, liesmaini. Citādi jau tādas lietas nenotiktu!

Agneja bija kaimiņmājas meitene. Astoņpadsmit. Tieva, lokana, labākā dejotāja apkārtnē. Velna pilna!

Jā, velna pilna! Tagad Egils to atskārta.

Viņa bija vainīga, ka Džims pacēla nazi pret savu labāko draugu. Viņiem abiem bija kāre skūpstīt Agnejas muti. Egils pat domāja, ka meitenei jāvaicā, vai viņa būs tā sieva. Tāpat, droši vien, domāja Džims.

Draugi nekad par to nerunāja. Par visu ko, bet ne par Agneju.

Meitene dejoja ar Džimu un dejoja ar Egilu. Satikās ar abiem.

Māte Agneju sauca par „meiteni no būdām”. Tā jau patiesībā bija. Agnejas mātes mājeles, pelēkas un lietū noplukušas, tupēja tālo lauku galā. Viena ābele tur bija. Tā pati kropla un ar skābiem augļiem.

Egils Agnejas mājās ciemojās reti. Būdām nebija laba slava. Labāk sakot - Agnejas mātei nebija. Viņa nekopa savu zemi un ļaudis melsa, Tūvere pārtiekot no dzeršanas un priekiem. Bieži viņa brauca uz pilsētu gaŗām Egila mājas ceļa galam. Vecais Fords grabēja un čīkstēja grumbuļainajā ceļā. Agnejas māte vēl bija jauna. Viņa tērpās košās drānās. Kā puķes zieds tā mirdzēja vecajā, melnajā mašīnā. Un mati tai bija sarkani.

Vienreiz, kad Egils uz būdām aizgāja, Tūvere bija mājās. Smiedamās tā nolūkojās ciemiņā, rokas sānos iespraudusi. Egilam viņa atgādināja krūzi ar divi osām. Un šī krūze bija pielieta līdz malām ar smiekliem. „Tu pie Agnejas?” Tūvere smējās.

„Nezinu, kur meitene ir. Jaunam jauna galva - un savi ceļi.”

Bet Agneja stāvēja mātei aiz muguras, nicīgā vīpsnā savilktu muti. Tagad Egils redzēja, ka abas sievietes bija skaistas. Tikai jaunākā nebija pielieta līdz malām ar smiekliem. Varbūt tas viņai trūka, kad tā sacīja vienu otru asu vārdu.

„Nāc iekšā,” meitene aicināja ciemiņu. Egils pagāja Tūverei garām, un viņu pārņēma smags karstums. Tāds nekad nenāca no dienvidu saules. Bija tā, it kā viņš būtu pagājis gaŗām ceplim, pilnam kvēlojošu ogļu.

Istabā bija liela nekārtība. Galds noklāts skaņuplatēm, noplēstiem apvalkiem. Uz grīdas drānu gabali un visam pāri - putekļi.

„Te jau nekā neizskatās, un tev nevajadzēja nākt,” Agneja bija teikusi.

Bet viņa tikko bija nobeigusi vidusskolu, un Egils nāca to apsveikt. Svārku kabatā tam zilā, glītā kārbiņā gulēja sarkani auskari.

„Tad nu - apsveicu,” viņš sacīja un apsēdās uz apdilušā krēsla, kas bija novazāts ar suņa spalvām. „Kas nu tur ko apsveikt. Skolu izmocīju. Tas ir viss. Ziemu jāsāk pilsētā meklēt darbs.” Agneja viņu uzlūkoja tā, no plakstu apakšas. „Parit izlaiduma sarīkojums. Vai tu nāksi?”

Viņas acis bija ļoti zilas un mazliet slīpi pierē. Sejas āda tik gaiša kā saules nejutusi, un kakls tai bija neparasti gaŗš. Tas izskatījās ļoti skaisti, kad meitene pagrieza galvu uz vienu vai otru pusi.

„Vai tu mani ieaicini?” Egils vaicāja un zināja, ka Agneja nu iesmiesies mazu, aukstu smiekliņu.

Viņa gan aizbrauks Egilam līdzās tā mašīnā uz sarīkojumu, laipni pļāpās, bet kad atskanēs deju mūzika -. Nūjā, tad Agneju ielenks bars jaunekļu. Un viņa dejos ar vienu, otru, trešo ar iedomībā paceltu karalienes galvu, grozīs slaido, balto kaklu, un uz mutes tai būs vīpsna.

Tā tas bija bijis bieži.

Riebīgi! Nekad Džims nebūtu vakar pacēlis nazi, ja pasaulē nebūtu greizsirdības velna. Tas klīda starp cilvēkiem un iedūra katram sirdī. Arī Egilam.

Kā bija bijis pēdējā laikā ar viņiem trim? Džims slēpa Egilam, ka satiekas ar Agneju. Egils slēpa Džimam.

Ar Džimu Egilu saistīja skaista, ilga draudzība. No pašas pirmās dienas, kad viņi te ievācās tikko nopirktajā farmā. Toreiz Džimam bija deviņi gadi un acis gandrīz pazuda vasaras raibumiem pārklātajā sejā. Ar gadiem Egils šos raibumus vairs neredzēja. Džims izauga glītā puisī, bija gaŗāks nekā Egils, plecīgāks un ar varenu balsi. Jā, divpadsmit gados daudz kas mainās. Arī zēni.

Kādēļ Agneja neizšķīrās, pie kura palikt? Kādēļ mānīja viņus abus? Viņai patika sēt naidu. Naids ziedēja kā indīga puķe. Krāšņi.

Egils gan nekad nespētu pacelt pret draugu nazi, lai arī greizsirdības velns to dīdītu. Bet iesist Džimām viņš vēlējās bieži. Tik tālu tas bija. Egils ar Agneju vakar sastapās ieplakā. Tā bija norunāts. Visu dienu viņš smagi strādāja, tīrīdams šķūni. Tēvs teica – „Tavas domas nav pie darba, puika.”

Nebija arī! Ieplakā aiz bērziem sēdēja meitene un gaidīja. Gar balto kaklu tai Šūpojās sarkani auskari.

Kad viņš nāca pāri kalnam, Agneja piecēlās un noglāstīja savas krūtis, it kā tās viņai nedotu miera. Šovakar Egils tām pieskarsies. Jā, to viņš darīs. Nemiers smacēja. Pāri plūstošā jaunība.

Agneja smaidīja, un viņas pirksti rotaļājās ar auskariem.

Viņš piegāja tai tuvu un apreiba.

„Tu od pēc sviedriem -” sacīja meitene, kad tie apsēdās ieplakā nokaltušās puķēs.

„Piedod -” viņš pietvīka, „es steidzos, nebija laika nomazgāties.”

„Tu varēji gan to izdarīt un uzvilkt citu kreklu. Džims nekad -”

„Agnej -”, Egils izmisa - „Agnej -”.

„Jā –”, viņa izstiepa virslūpu kā dzeloni - „Džims vienmēr ir nomazgājies un pārģērbies, lai gan viņa farma nav tik lepna kā tava.”

„Agnej,” vārdi sūrstēja mutē. Roku muskuļi savilkās. Egils gribēja meiteni apskaut.

„Iesim -”, viņa cēlās pēkšņi, un pie svārku malas tai karājās sausu puķu ziedi.

Tad viņš Agneju sagrāba rokās kā labības kūli, kā zāļu klēpi. Aizturētās vēlēšanās lauzās uz āru. Iegrožotā jaunība. Tā elsāja un kliedza viņš. Lūpas taustīja balto kaklu, zobi vēlējās kost.

„Laid viņu vaļai” kāds kliedza tuvu līdzās. „Laid vaļa!”

Egils atrāvās. Atjēdzās. Džims stāvēja turpat ar svešu seju, neglītā vaibstā sašķiebtu. Ar atvērtu, mitru muti, kopā sakritušām uzacīm un pietūkušām dzīslām deniņos.

Agneja palēca nost un iekliedzās. Egils sajuta gaisā savādu smaržu. Naida puķe ziedēja!

Viņa dūres savilkās. To tur - otru - vajadzēja nogrūst gar zemi. Samīt! Bet viņš nepaspēja atliekties, kad pazibēja nazis. Paceldams roku, Egils sajuta īsu sāpi un redzēja Agnejas acis.

Kā divi dzīvnieku tēviņi viņi tur stāvēja, elsādami, galvas krūtīs iecirtuši. Kāda vabole ieskrēja Egila karstajā pierē, viņš atjēdzās. Pāri elkonim aizlocījās sarkana asiņu urdziņa. Viņam kļuva nelabi, un viņš skrēja prom - mežos.

Tā tas bija bijis.

Egils uzrausās sēdus un redzēja gaišos ūdeņus. Tik dzidri un skaisti tie bija rīta tīrajā varenībā. Tik klusi un dziļi kā draudzība.

Nebūtu Agnejas, nebūtu naida. Nekā lielāka pasaulē nebija par īstu draudzību. To viņš nedrīkstēja zaudēt. Ne to!

Stāvētājs iesvilpās, un putns tam atbildēja, zarā Šūpodamies.

Egils nu zināja, ko tam darīt. Citas izejas nebija. Naida puķei bija iznīkt ar visu sakni!

Viņš ātri pagriezās un iebrida mežā. Viss smaržoja - saknes, miza un zari. Viss bija tīrs!

Stundu gājis, Egils iznāca mežmalā un ieraudzīja gājiena mērķi - Tūveres būdas. Melnā Forda pagalmā nebija. Varbūt arī Agneja nebija mājās. Ja arī bija - nekas! Viņš to pamodinās. Neko ļaunu Egils meitenei nevēlēja. Tikai to - lai tā aiziet.

Viņš piegāja šķūnelim un atsita vaļā pussatrunējušās durvis. Tur bija kaudzīte sausas zāles. Sakaltuši ziedi un lapas.

Egils paķēra klēpi no tām, aiznesa pie mājas un nosvieda nesamo lievenēs. Tad viņš juta, ka kļūst ārkārtīgi mierīgs. Viņam slāpa tīra gaisa. Te viss bija piesmacis, putekļiem pārklāts.

Uzrāvis sērkociņu pret zābaka zoli, viņš pielika uguni sausajām zālēm. Izšāvās maza, dzeltena čūska, piebrieda sarkana, izplētās, kļuva par pūķi. Lievenes dega kā skali.

Egils ieliecās vaļējās būdas logā un kliedza.

„Agnej, nāc ārā! Tava māja deg! Agnej!”

Būda dega. Pa virtuves durvīm izskrēja divi. Puskaili, pārbiedēti. Agneja un Džims. Džims!

„Ārprātīgais!” kliedza Džims, un viņa brūnie, resnie stilbi drebēja. Agnejas krūtis bija kailas.

„Glāb, Džim, glāb, ko vari! Tas muļķis! Tas smirdīgais muļķis!” Viņa gaudoja kā suns, nokritusi uz taciņas.

Egils sāka smieties. Sadega putekļi! Džims nekustējās, lai kaut ko glābtu.

Uguns mežonīgi rūca, un viņi visi trīs tur stāvēja un nedarīja nekā.

Smiekli pēkšņi saplaka Egilam kaklā. Viņš juta, ka kļūst tumšāks un tumšāks, it kā kāds to būtu izsmēlis sausu.

Tur - uz taciņas sēdēja Mīlestība izpūrušiem matiem un kailām krūtīm. Gabaliņu tālāk stāvēja Draudzība, drebošiem stilbiem. Abas tik smieklīgi sīkas, nenozīmīgas.

Egils apmetās apkārt un gāja pret kalnu. Gaiss bija dzestrs un tīrs.