Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā
Indra Gubiņa
LEDUS SIRDS
Krasts palika aizvien tālāks, krūmi saplūda ar sniegu, ko vējš nesa pa gaisu vai kas mierīgi gulēja uz zemes. Krasts, vasaras zaļuma mīlētais, rudens krāsu greznotais krasts nu kļuva tālāks un blāvāks ar katru soli. Ezers, kas vēl nesen ņirbināja viļņus, tajos šūpodams mākoņus, sauli un debesis, tagad bija kā atvērta, milzīga plauksta, kas tiecas ņemt.
Vējš, ezera klajuma brīvē apjucis, pūta no vienas puses, sagriezās, kā krastu meklēdams , pūta no otras, tad savirpuļoja sīkās, sala skaldītās pārslas nelielā vērpetē un dzina pār dzelmi, kuŗa slēpās dziļi aiz ledus vāka. Kaut kur krastā sniega virpulis pazuda, savienojās ar zemi, tāpat kā pamale, un radās īpati pelēcīgs krēslains tālums. Jā, tālums, kas bija pienācis pavisam tuvu, kas bija un nebija reizē. Bet pilnīga kļuva vientulība, ieslēgta vakara un sniega gaismā, tā bija tik pilnīga, ka varētu pat kliegt, jo vējš skaņas neaiznestu līdz laužu ausīm, bet satītu kopā ar sniegu vērpetē, nonestu pretējā krasta krūmājos. Kur gan bija pretējais krasts, un pretējs kam?
Pie šīm domām Margrietas soļi apstājās. Viņa skatījās uz vienu, skatījās uz otru pusi. Kur ir pretējais krasts? Un tad viņa smējās ilgi un sirsnīgi, smējās skaļi, pa brīžiem klausīdamās, kur smiekli paliek. Ezeram nevar pretējā krasta būt, tāpat kā lokam nav malas, nav ne sākuma, ne beigu. Ir tikai kāda dabas radīta līnija, kas veido vienu krastu ap ezeru, vienu vienīgu krastu, pa kuŗu var iet, un iet, un iet un nekad neatrast pretējo krastu. Viss savā būtībā ir relātīvs, viss, kustēšanās un stāvēšana, mīlestība, naids, nabadzība un bagātība, arī sniegs un vientulība - jā, arī tie ir relātīvi jēdzieni, jo būtībā sniega nav, tāpat kā pilnīgas vientulības nav. Paņem sniegu saujā, pēc brīža tikai miklums palicis, sāc savā vientulībā domāt un arī tās vairs nav: sarodas gribēti un negribēti tēli, mīlēti un ienīsti. Ienīsti? Nē, Margrieta neienīda nevienu, viņa tikai spēja nicināt, piemēram, savas meitas vīru... Viņa neienīda, bet jaunie jau to nesaprata, viņi teica: māte mūs ienīst.
Margrieta ar papēdi pasita ledu. Ciets. Tomēr robs šajā cietumā palika. Ciets - kā tava sirds, Margrieta, ciets un auksts!
Viņa atkal skaļi smējās, griezās vējam līdzi, ar acīm pavadīdama sniega vērpetes, ko tas nesa uz krastu, un kur baltums saplūda ar baltumu, kur bija zeme, kas šajā mirklī tomēr nebija zeme.
Kāda muļķība teikt: tava sirds ir cieta kā ledus. Vai ledus tas cietākais? Akmens, tērauds, pat koks cietāks, un ledus savā būtībā nemaz nav, tas ir tikai tāds pārejošs stāvoklis kādai citai vielai - ūdenim. Bet par ūdens sirdi nekad nerunā. Tava ledus sirds, Margriet, strauji sitas! - Ha, ha! - Kur nokrita viņas smiekli, tepat, krastmalas krūmos, vai cauri ledus vākam dzelmē? Arī tavas acis pielīdzina ledum, ne ūdenim, arī par tavām acīm saka: kā no ledus.
Margrietas smiekli aizķērās kaklā, plaksti pievērās un pleci saliecās uz priekšu. Tad viņa atmeta galvu, skatījās uz augšu, sev apkārt - visur pelēks baltums, visur tālums, un visur tuvums - sauc kādā vārdā gribi, ej cik tālu gribi, ar roku nekad neaizsniegsi, ar soļiem nekad neizbēgsi. Margrieta sarāva lakatu vairāk uz priekšu, saturēja kažoku ap ceļiem un atsēdās uz cietā, aukstā ledus.
Ezera plašumā - baltajā delnā, kas tiecās ņemt, nu bija sīks, melns punkts. Novilkusi cimdu, Margrieta uzlika roku uz ledus. Auksts. Bet ne mūžīgi, ne vienmēr, tikai līdz saules atnākšanas brīdim, līdz pavasarim, līdz vasarai, un tad šis pats ledus sevī nesīs zaļu lapu un krāsainu ziedu atspulgu, ņirbēs un vizēs, vienā vienīgā pilienā turēdams visas varavīksnes krāsas. Tas pats ledus, uz kā viņa tagad sēž.
Un vai tāpat nebija ar viņas sirdi, ar viņas acīm? - Tu mūs ienīsti - tā teica meita ar savu vīru, - tu viņus ienīsti - tā atkārtoja Margrietas dēls, - viņa viņus ienīst - čukstēja apkārtnes ļaudis un vīpsnāja neticībā, kad Margrieta saslējās: es neienīstu neviena, es tikai nicinu savas meitas vīru un nožēloju savu meitu.
Vējš spēcīgi iegūla Margrietas kažokā, paraudams līdzi sniegu, un uz ezera palika tumšs laukums, kā acs tas raudzījās pretim, kā viņas pašas acs. Margrieta paliecās šai acij tuvāk, meklēdama zem stinguma dzīvību. Balti gaisa burbulīši stingi un mēmi vērās pretim, pazuzdami paši savā un dzelmes dziļumā. Tur vajadzēja būt dzīvībai, zālēm, zivīm, bet skats nespēja tik tālu izurbties, nespēja redzēt. Varbūt tā viņas acīs citi nespēja saskatīt dzīvību, nespēja ielūkoties pietiekoši dziļi tai ledus sirdī.
Vai tas bija vējš, vai Margrietas bijušie gadi, kas šajā mirklī pāri ezera klajumam atnesa vārdus, sen, sen nedzirdētus vārdus: Margriet, tev gan ir laba sirds!
Margrieta pierāva ceļus klāt, ievilka galvu kažoka apkaklē, uzspieda pieri uz ceļiem un skaidri redzēja savu labo sirdi - to bijušo.
Bailes, sāpes un neziņa jaucās kopā ar kapu dziesmām, vīstošām puķēm un bērinieku asarām, jaucās un izveidojās par atziņu: man jāaudzina māsas bērni. Margrietas māsa pazuda kapā, pazuda kopā ar viru, kopējā nelaimē kopēju nāvi satikuši. Divi mazi bērni, tik mazi, ka lieli izauguši vairs savas sāpes un skumjas neatcerējās, palika - tie kļuva Margrietas bērni. Viņa tos audzināja, kopa, mīļoja, deva sava vīra vārdu un mantu. - Margriet, tev gan laba sirds - ļaudis, viņas soļus un rokas vērodami, sprieda, kad viņa, nebūdama māte, tomēr tā bija.
Vai tas laiks jau tik sen pagājis? Vai vasara bija sen? Bet lūk, vējš dzenā sniegu, ezers gluds un plats kā plauksta, un nekas, gluži nekas neatspulgo saulaino dienu gaismu. Sen, nesen? Viss ir relātīvs jēdziens, viss - arī labums un ļaunums, arī mīla un naids.
Un kā bija tālāk? Reiz vīrs sāka sarunu: Margriet, viņš teica, mums vajag pašiem savu bērnu. - Nē, divi pietiek. - Tā Margrieta teica, lai aiz vārdiem paslēptu savas ilgas.
- Mēs esam bagāti, mums nav jāraizējas par iztiku, mēs varam izaudzināt veselu pulku bērnu! - Tā vīrs runāja, un Margrieta juta, cik vāja viņa ir sevī. Vai citi arī to zināja, vai redzēja, ka Margrietai bail no mīlestības, no savas un no sava vēl neesoša bērna mīlestības? Viņa zināja, ka nekad, nekad nespēs māsas bērnus mīlēt tāpat kā savējo. Vai kāds maz spēja savu, vienalga, kas šis savs bija, neiemīlēt vairāk par cita?
- Es nespēšu, es nespēšu! - Margrieta juta, bet nedrīkstēja to nevienam teikt.
- Tu taču mīli savas māsas bērnus? - tā viņu tincināja, un Margrieta atsaucās: Mīlu, mīlu! - bet tajā pašā mirkli mīlestība kļuva sāpes un vēlēšanās, kaut šo bērnu nebūtu. Bāreņiem nedrīkst pāri darīt, bāreņi jāmīl! Margrieta mīlēja, sevī ļaudama izaugt jaunai atziņai: man nedrīkst būt pašai sava bērna. Bet vīrs - vīrs gribēja, vīrs taujāja, vīrs nespēja saprast: aiz mīlestības Margrieta nedrīkst mīlēt. Vai toreiz viņas sirds sāka kļūt par ledu, kad abu bāreņu smiekli it kā pieņēma kapa zvanu skaņu, kas aizzvanīja Margrietas ilgas? Man nedrīkst būt sava bērna! Man jāmīl, jo bāreņiem nedrīkst pāri darīt.
Margrieta atmeta galvu pret debesīm, kas vēl aizvien sevī glabāja tuvumu un tālumu, gaismu un tumsu: - Dievs! - Margrieta skaļi teica, - Tu gan zini, es neesmu viņiem pāri darījusi, viņiem nē! - Balss, sajaukusies ar vēja dziedāšanu, noplaka tepat uz ezera gludās, plašās virsas, uz šīs atplēstās plaukstas, kuŗā viņa pati kā melns punkts nu sēdēja. Sniegs lidinājās vējam līdz, aizklāja atslaucīto ledus aci, kas stingi bija raudzījusies viņai pretim.
Māsas bērni auga, viņu bagātība auga, bet viņas sirds - jā, tā laikam sasala. - Tev, Margriet, gan labi, ļaudis runāja, - pašai bērnu nav , ir māsas bērni. Ko iesāktu vecuma dienās viena, kur radīsi prieku? Tev labi, Margriet, tev netrūkst naudas, tev netrūkst nekā! - Labi? Margrieta brīnījās. Labuma saucēji, vai jūs maz zināt, kā sāp doma par savu bērnu, kas nedrīkst dzīvot bāŗa bērnu dēļ, vai zināt, kādas ir bailes bāŗa bērniem nodarīt pāri? Vai zināt, ka es mīlu par daudz, arī viņus abus, jo nebūdama māte, es tomēr māte esmu. Gadu pēc gada bāŗa bērni auga, Margrietas manta auga, tikai sirdi - jā, sirdī kaut kas dila.
Meita izauga daiļa, bet no piemīlīgā skuķēna pārvērtās spītīgā jaunavā. Kā muļķa tauriņš, kas, nakts mierā dzīvodams, pamana sīku liesmu un metas tai virsū, tā skaistā meita pārticībā, tikumā un kartībā audzināta, metās nabadzības, bezrūpības un nekārtības ugunī. Metās visā nepazītajā. - Apdegsi, apdegsi, - Margrieta sauca, - paliec ierastā dzīvē, paliec pie manis. - Bet pusmūža slaists daiļajai meitai sauca no otras puses: nāc pie manis. Met prom vecos tikumus, aizmirsti bagātās mājas bagāto kārtību, nāc, dzīvosim no dienas dienā, no mīlestības mīlestībā. Nāc pie manis! - Tā viņš sauca no otras puses, kā sīka liesmiņa naktī, un Margrietas audzinātā meita metās šai liesmai pretim.
- Apdegsi, apdegsi! -
Vai kāds klausījās viņas saucienā? Neviens. Pat tagad nē, kad tas izmisis iekrita sniegā. Margrieta cēlās. Viņa sevī juta meitas neprātīgo degšanu un savas sirds salšanu. - Ja man būtu pašai sava meita! - Pie šīm domām Margrietas sirds un acis kusa, un likās - viss ledus no šīm karstajām ilgām spētu pārvērsties virmojošā vasaras dienas pielijušā ezerā. Viņa pati neļāva, pati lika savām vasarām pārvērsties ziemās! Nu aizvēra sava nama durvis slaistam, nicinātam cilvēkam, kas dzīvoja no smiekliem un jaunu, muļķa meiteņu mīlestības.
- Nāc atpakaļ pie manis, - Margrieta sauca meitu. - Tev manas durvis būs vienmēr vaļā. - Un viņam? - izaudzinātā meita spītīgi prasīja. - Tādam dīkdienim, kas vieglprātīgi dzīvo no dienas dienā, no mīlestības mīlestībā, kas kā sīka liesma naktī apžilbina tauriņu - nē, tādam manas durvis ir slēgtas. -
Un meita aizgāja ar pusmūža vīru, un ļaudis teica: Margriet, tev ledus sirds. Tev mantas kā ūdens ezerā, dod, lai jaunie dzīvo. Bet Margrieta aizvēra savas nama durvis.
Lieliem soļiem viņa gāja pa ezeru. Viņas sirds cieta? Kā var kļūt ciets, kas nav tāds? Margrieta apstājās, sita ar papēdi ledu, lūk, kā var kļūt ciets! Viss var sasalt, itin viss.
Viņa skatījās pār ezeru uz krastu, kas vairs nebija redzams. Vakara pelēkums sabiezējis, dienas baltā krēslainība kļuvusi smagāka. Bet Margrieta negāja mājup, viņa atkal satina kājas kažokā un apsēdās uz ledus. Vientulība bija laba. Cik ilgi? Sāc tik domāt, sarodas gribēti un negribēti tēli, mīlēti un ienīsti. Nē, nē, Margrieta neienīda, tikai nicināja to posta uguni ar savu jauno vienas dienas dzīvošanu, kas aizvilināja meitu, kā viņa nicināja to! Un dēls, vai tas bija labāks? Tas tāpat metās ugunī. Pusaudzis, bet mācībām liekas par lielu un neklausās, kad saka: bez gudrības nekur netiksi. - Man grūta galva! - Un neiet vairs skolā. Vai Margrieta var ņemt zēnu, kas augumā viņai pāri galvai, pie rokas un vest uz skolu? Protams, Margrieta var. Bet citiem labāki padomi radušies: nemoci zēnu, ja nav galva skolas gudrībām, sūti amatā. Bet zēnam tik vajag dzirdēt vārdu - darbs, bēg prom, slaistās gar ezera malu, vakarā nāk paēst un izgulēties. Man darbs nepatīk! Kam man jāstrādā, vai mums kā trūkst?
Nē, netrūkst. Tā citiem liekas, bet Margrieta redz gan, ka trūkst. Būtu pašas bērns, paņemtu rīksti, bet bāŗa bērnu nedrīkst sist. Un bāŗa bērns satiekas ar māsas vīru, kas jaunajā sirdī iemet visu jauniešu dievināto, bieži pārprasto neatkarības un brīvības sēklu. Prom, prom no pamātes! Pēkšņi Margrieta kļuvusi pamāte, pēkšņi atrodas visādi sīkumi, ko viņai nevajadzējis darīt. Prom, prom! Tā jaunie spurdz savā neziņā, savā dzīvošanas priekā. Margrieta neliedz zēnam maizi, patvērumu, bet nedod naudu, viņa redz, kur tā paliek - pie slaista, krogā. Jaunie radi sadzeŗ. Un dēls nāk vakaros un sauc: pamāt, uz tavu veselību! Pamāt, uz tavu bagātību!
Margrieta dziļi ievilka elpu, tik dziļi, ka iesāpējās. Skats taustījās uz to pusi, kur vajadzēja būt krastam. Kuŗam? Ezeram taču tikai viens krasts, pa kuŗu var iet, un iet, un iet, tāpat kā pa dzīvi lokā vien, nekad nezinot, kur ir sākums, kur pienāks beigas. Beigu jau nav, ir tikai brīdis, kad šajā iešanā kāds apstājas. Tā kā viņas vīrs pagājušā vasarā. Gāja pa dzīvi možs, vēl cerēja dēlu mācīt, vēl cerēja meitu labākā dzīvē redzēt, pēkšņi - viņa vairs nebija. Un ja nu viņa, Margrieta, tā tagad vienā dienā apstājas, kas notiks ar viņas bagāto namu? Būtu pašai bērns, atstātu visu tam. Pasaule gan tad brēktu: bareņiem dara pāri. Vai nebrēc tagad: tu, pamāte, tu viņus neieredzēji, tāpēc tādi izauga. Tāpēc meita ar slaistu kā padauza dzīvo, tāpēc dēls nemācās, bet meklē sev krogus draugus.
Nē, nē! Margrieta čukstēja sev, kā es viņus esmu mīlējusi!
Nu domas piestāja pie cita zēna, gaišmataina, spēcīga zēna, kas te vasarā strādāja un vienmēr dziedāja. Viņa rokas cilāja dienā āmuru, vakarā grāmatas, mute un acis smaidīja visiem. - Vai jums kas jāpalīdz? - viņš apjautājās Margrietai, kad tā kādreiz apstājās un vēroja svešo jaunekli darbā. Jā, Margrietai vajadzēja palīga. Mājā vienmēr radās kāds darbs, ko gaišmatainais zēns veica dziedādams. Tad Margrieta ar viņu runājās, un jo vairāk iepazina, jo skaidrāk sevī pajauta: tāds būtu bijis mans dēls! Vasara gāja uz rudens pusi. Margrieta zināja, gaišmatainais zēns aizbrauks, ap viņu būs tukšums.
- Paliec pie manis, - viņa teica jauneklim, - es tevi izskološu, tev nebūs vasarā jāstrādā no agra rīta līdz vakaram. Un tev paliks viss, kas ir mans - māja, dārzs, nauda, es tevi pat saukšu par savu dēlu un došu tev savu vārdu. Es redzu, ka tu proti jau tagad strādāt, vadīt un valdīt. Man tādu dēlu vajadzētu. Paliec, es būšu tev māte. -
Gaišmatainais zēns smaidīja Margrietai pretim ar muti un acīm:
- Man ir pašam māte. Man ir brāļi un māsas, - viņš lēni teica.
- Bet tev nav naudas! Paliec, tu redzi, kas man ir. Tas viss būs tavs! Margrieta rādīja uz savu namu.
- Tu redzi, kas man ir? zēns izstiepa savas darbā norūdītās rokas un smējās, kā var smieties tikai jaunībā.
- Tu labi domā, Margrieta, gribēdama mani ņemt par savu dēlu, bet es nevaru pie tevis palikt. Man viss ir pašam, viss, lai es spētu dzīvot! -
Viņš aizgāja. Aizgāja viņa dziesmas un smaidi, aizgāja Margrietas pēkšņās cerības. Viņa palika viena, pavisam viena ar savām sāpēm, ar bagāto namu, ko nezināja, kam atstāt.
Vējš dzina sniegu pār ezera klajumu, kas kā milzīga balta plauksta sevī turēja sīku, melnu punktu - Margrietu. Pamazām diena izdzisa, pamazām vēja straujais skrējiens kļuva rāmāks, pamazām aiz Margrietas muguras krājās kupena.
