Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā
Pārdomas par Posta puķi
Astrīde Ivaska
Margarita Kovaļevska
Liekas nenoliedzami, ka apmēram līdz 1960. gadam trimdas prōza nebija devusi daudz jauna mūsu literātūras attīstībā un ka to pilnīgi apēnoja dzejas straujais uzplaukums. Ar Saliņa, Tauna un Stumbra dzejas krājumu iznākšanu, kas visi radušies piecdesmito gadu otrā pusē, mūsu dzeja iesākusi jaunu gaitu, kas to pietuvina gan labākajam, kas sasniegts Latvijas neatkarības laikos, gan mūsdienu strāvojumiem pasaules literātūrā. Tomēr arī prōzai pienāca laiks, un šai gadu desmitā tā savukārt nobīdījusi sāņus dzeju. Sākot ar Gunša Zariņa romānu Apsūdzēts un Ilzes Šķipsnas stāstiem Vēja stabules, trimdas prōza devusi mums vienu pārsteigumu pēc otra, par ko mums pēc 20 gadiem svešumā jābūt ļoti pateicīgiem. Gribētos ticēt brīnumam: ka mēs varētu piedzīvot vēl otru tādu gadu kā 1962., jo tas trimdas prōzas rakstniecībā bijis īstais biruma gads. Ja arī grūti apklusināt vai atspēkot bažīgās balsis, kas jautā, vai mums pēc pāris gadiem vēl varētu rasties jauna rakstnieku paaudze, tad tomēr par trim trimdas rakstniekiem, kas debitēja 1962. gadā, nav ne bažu, ne šaubu. Andreja Irbes stāstu krājums Mums nav svētvakaŗu ir liels solis uz priekšu mūsu īsprōzas tuvināšanā Rietumeiropas labākajiem veikumiem. Bez Irbes 1962. gadā debitēja vēl divas gan tēlotājā, gan vārdu mākslā apdāvinātas mākslinieces: grafiķe Erna Ķikure ar stāstu krājumu Mūsu kaimiņš un gleznotāja Margarita Kovaļevska ar romānu Posta puķe. Atskatoties uz 1962. gadu, tātad jāsaka, ka taisnība Vitautam Kalvem: "Nav arī nekādu šaubu, ka 1962. gadā mūsu trimdas rakstniecība sasniegusi visaugstāko līmeni visā trimdas laikā. (...) 1962. gads tādēļ ieies mūsu trimdas rakstniecības vēsturē kā lielā pagrieziena gads." (Latvija, 1963. g. 2. nov.).
Bet vai piepildījies Kalves pareģojums Posta puķes recenzijā Laikā, ka tā ir viena no grāmatām, kas "kļūst 'klasiska' ar iznākšanas brīdi" un ka tā netik vien "piedzīvos daudzus latviešu izdevumus", bet "parādīsies arī citās valodās, kļūdama par mūsu vēsts nesēju pasaules literātūrai"? Jāšaubās, vai pat Grāmatu Drauga apgāds uzņemtos izdot šo grezno grāmatu otrā izdevumā, ja pieprasījums pēc tās nebūtu milzīgs. Un ja tas nav radies divu gadu laikā, tad uzmācas šaubas, vai pašreizējie Mazputniņa lasītāji (vai nelasītāji) reiz tā sajūsmināsies par Posta puķi, ka panāks otra izdevuma izdošanu. Angliski līdz šim tulkota viena nodaļa (torņa vīzija), kas drīzumā būs pieejama lasītājiem šīszemes literātūras žurnālā The Literary Review.
Pievērsīsimies Posta puķei, lai mēģinātu noskaidrot, kas šinī tiešām vienreizējā darbā glauda pret spalvu pat visprātīgākos lasītājus. Kovaļevskas romānam var pieiet dažādi: 1) kā mākslas darbam vispār; 2) kā mākslas darbam Eiropas rakstniecības mērogā; 3) kā latviskam mākslas darbam; 4) kā latviskam trimdas mākslas darbam; 5) kā sievietes un tēlojošas mākslinieces radītam mākslas darbam. Apskatīsim to vispirms un īpaši kā latvisku mākslas darbu, apvienojot 3. un 4. iespēju, t. i. jautājot, kā tas iederas latviskajās prōzas tradicijās.
Jau no pašas pirmās lappuses manāma viena no Kovaļevskas pamatīpašībām: pilnīgs sentimentālitātes trūkums. Tātad pilnīgs godīgums - nekas netiek nedz apjūsmots, nedz skaistināts. Ar to vēl nav teikts, ka
Astrīde Ivaska
Posta puķē trūktu dzejas - tās tur ir pārpilnām, bet tā ir dzeja, kas iemīt gluži vienkāršās un parastās ikdienas lietās, pat neglītās lietās. Ne par velti Posta puķe tikusi salīdzināta ar pasaku: arī pasakās skaistums un labums iemīt ikdienišķībā: nevis lepnajās mātes meitās, bet pelnrušķītē, nevis gudrajos brāļos, bet cūkganā muļķīti. Ņemsim kaut vai tikai daļu no Zābu istabas apraksta, kā to noskatījusi gleznotājas nesaudzīgā acs: "Čuguna krāsniņai visapkārt kā pundurīši un sēnes tupēja dažādu nokrāsu māla krūzes, spaiņi, koka ķipīši un grozi un kāda iesarkana kanna, kas saucās lepnā vārdā - muižas kafijas kanna. Putnu mamma to allaž lika spodrināt. Jau tuvāk dārza durvīm, kā kuŗa nomestas, rindojās koka zolu kurpes, kas dubļu un kūts mēslu apkaltušas, izskatījās lielas un smagas, varbūt viņas reiz bija piederējušas kādam milzim. Žagaru pabirās pret sienu slējās slotas, kas baidīja grīdas netīrumus, bet citādi nekaitīgas atpūtās, aizmirstas un nevajadzīgas. Vecu laiku pulkstenis, visvisādas ņerbainas lupatas pušķoja sienu naglas, un pudeles, pudelītes un kārbiņas greznoja logu palodas, skapju augšas. Augstā un baltā podiņu krāsns, dvīņu māsa bērnu istabas krāsnij, gandrīz mugurām saaugušas kopā, bija apklāta ar driskainiem vamžiem, jakām un lakatiem, it kā tie tur sildītos. Bet krāsni nekūra nekad, pat vissaltākās dienās nē." (19. - 20. lpp.).
Romāns tēlo Zemgali, Jaunsvirlauku un Sesavu, ar lauku mājām Zābām un Zemgales "galvaspilsētu" Jelgavu. Nāk tūlīt prātā cits klasisks latviešu literātūras darbs, kas tēlo Zemgales sētu gadu laiku mijās - Virzas Straumēni. Bet tūlīt arī kļūst skaidrs, ka Zābas ir pretstats Straumēniem, pat Straumēnu parōdija. Ja Straumēnos viss tek vecā, pareiza ritumā, tad Zābās viss iet ačgārni un ne uz labu - lietus pūdē kartupeļus, ražu nevar novākt, sivēns nosprāgst, peles un žurkas grauž pakšus. Laikmetīgi runājot, gandrīz vai liekas, ka lasām kāda okupētās Latvijas kolchoza aprakstu. Ar vārdu sakot, Zābas ir nolaistas mājas, un Līzbete Putns ir nedomā tās savest kārtībā, viņa ar Zābu nolaistību spītē citiem saimniekiem: Zābas "tup bagātajai Zemgalei pašā vidū kā sapūdēta ābola serde, kā naida perēklis un nešķīstuma pilns, biedīgs stāsts godīgu māšu meitām un sievām" (36.lp.). Arī pati Putnu Līzbete ir pretstats mūsu klasiskajā literātūrā ierastajam baltajam vecas lauku sieviņas tēlam, piemēram, Kukažiņai. Līzbete un Kukažiņa, tas taču tīrais apsmiekls! Cik pēdējā ir pacietīga, piemīlīga, šķīstu sirdi, tik Līzbete neiecietīga, lepna, nešpetna. Viņas tēls nešpetnumā pārspēj gandrīz vai visu līdz šim latviešu rakstniecībā radīto, ieskaitot Brigaderes mātes meitu Paiju. Līzbete nav arī vienīgi no ceļa noslīdējusi, izlaidīga sieviete kā Jaunsudrabiņa Aija. Līzbete nav vāja, viņa ir ļoti stipra, viņu nevar lauzt. Viņas nešpetnumam ir savs iemesls - tāda viņa ir aiz stipruma un lepnuma, aiz atriebības pret dzīvi. Viņa prasa un sagaida no dzīves savu daļu, un ja viņai to liedz, viņa paņem pati. Vecuma dienās pat viņa Dieva priekšā nenolaiž acis, kā tornī stāvot: "Ne viņa lišķe, ne svētule, nekā viņa nelūdz, nekā neprasa, viņa tikai grib atrast pati savu patiesību" (112.lp.). Līdz ar šiem vārdiem Līzbete Putns ievirzās mūsu rakstniecības patiesības meklētāju saimē, kur viņas sencis ir Poruka Pērļu zvejnieks. Ievērosim to, ka parasti patiesības meklētāji ir vīrieši, kā ari to, ka parasti tie tiek tēloti kā cēli, iemīlami cilvēki. Putnu Līzbete turpretī ir veca, neganta, nemīlama sieva. Arī šeit, tāpat kā ar nolaistajām lauku mājām Zābām, Kovaļevska ir iedrošinājusies apgriezt otrādi mūsu klasiskās tradicijas, un par šo drosmi viņai pienākas atzinība. Jo kaut arī Līzbete nav iemīlama, tomēr mēs nevaram liegt viņai apbrīnu, jo viņa nesamierinās ar to gatavu nopirkto patiesību, ar ko pietiek Zeķiene un Guste. Ir Zeķiene, ir Guste šai ziņā ir Līzbetes pretspēlētājas, pretstati, kas izceļ Līzbetes nīgrumu, cinismu, viņas apsēstību ar patiesības meklēšanu. Arī Griguļa kundze ir pretstats Līzbetei. Katra no šīm trim sievietēm atrod sava veida patiesību: Zeķiene ir tuva Kukažiņai, balta, mīlestības pārpilna , drebelīga dvēselīte, kas vēlas visur radīt mieru un labsajūtu, saticību, dievbijību. Gandrīz vai katru vārdu viņa lietā pamazināmajā formā, tas tā piederas viņas mīlīgajai dabai. Sekojošais citāts pilnīgi izteic Zeķienes dabu: "Nu labi, labi, - gan jau. Tā, nu nomazgājiet rociņas, izskalojiet austiņas un eita pie Mārītes palasīties labos vārdos" (47. lp.). Zeķienes Dievs ir tautasdziesmu baltais dieviņš. Griguļa kundzes ticība citāda, darbīga; viņa mīl ieturēt ticības ārējās izdarības, pazīmes, mīl mācīt bērniem ticības morāli. Viņa netaujā pati, bet viņa zina daudz, tic ar prātu. Viņas Dievs ir Manceļa sprediķu grāmatas bargais Kungs. Viskonvencionālākā no šīm trim sievietēm ir Augustīne Beņģere, un ar viņu Līzbete saduras visskarbāk, pie kam cietēja ir Augustīne. Viņa sauc Līzbeti par "ledus sirdi" (93. lp.), viņa lūdzas: "Bet tu, Līzbete , nebradā tik nežēlīgi manā jūsmu dārzā... !" (80. lp. ), bet velti. Kad Guste jūtas sāpīgi aizkārta un viņa sāk raudāt, Līzbete vienīgi uzsauc: "Auguste, neslapinies!" (94. lp. ), un ar to lieta nobeigta. Jo Līzbetei nekas, nekas, nekas nav svēts vai saudzējams. Šādā veidā, piemēram, viņa novērtē Griguļa kundzi: "Nelaiķa Griguļa sieva itin ciešama sieviete. Nerunā pretim, kārtīga. Strādā par vēdera tiesu, nav jāmaksā. Hi - tāda pa pilsētnieču modei, izrādās gandrīz kā muižas kundze. Uz galda allaž jāstāv ūdenī iemērktām beigtām puķēm. Kas ir cilvēks bez pamata zem kājām, kas noplūkta puķe bez saknes? Pēc katras maltītes spodrina nažus, traukus skalo divos ūdeņos. Tā pat muižās nebija jādara. Lūdzu, paldies. Un bērni - mīlulīši, mani vienīgie. Pliekani. Un baznīca, un svētās dziesmas. Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Kur ir tā stiprā pils - rādiet to man! Es pati sev pils un patvērums!" (41. lp. ). Varbūt tomēr kaut kas Līzbetei ir svēts vai mazākais dārgs - tā ir zeme, mājas. Visu mūžu viņa ilgojas atpakaļ uz Putnu mājām, tās viņai nedod miera. Protams, arī viņas aizvainotais lepnums nedod miera. Gauru Jukāns, viņas jaunības dienu mīļākais, izvilinājis viņu kā baltu aitu no kūts drošības, un vīrs izdzinis viņu pasaulē, bet Līzbete līdz mūža beigām nebeidz gudrot, kā tikt atpakaļ Putnos par saimnieci. Jo: "Kas ir cilvēks bez pamata zem kājām, kas noplūkta puķe bez saknes?" Viss cits, kas ļaudīm svēts, Līzbetei riebīgs un apsmejams: "Blēņas! Kas tas ir - sirds uz sirdi? Kustīgi gaļas gabali, tādi zem ribām arī sunim un kaķim!" (70. lp.). Gustei viņa saka: "'Tu esi sākusi baznīcās ložņāt. Agrāk tev nekad nebija laika. Ko tu tur meklē?'"( ... ) "'Jā, eju gan, kad kādu laulā vai izvada no kapličas. Visu var smalki apskatīt.'" - "'Kumēdiņi - cilvēki cilvēkiem rāda teāteri. Tas viss'" (89. lp.). Kad abas runā par nāvi un pēcnāves dzīvi, Guste saka: "'Nu nomirsim, tikai nomirsim. Dvēseles ceļos debesīs.'" - "'Un tu patiesi tam tici? Tici eņģeļu paskata dvēselēm? Tici tāpat kā meža zosīm un viņu tālām gaisa ceļa zemēm?'" - "'Es nezinu, laikam gan, Līzbete. Es tālu uz priekšu nekad nedomāju. Es nedomāju no tās reizes, kad krāju naudu Prīda augstām skolām, bet sakrāju tikai dakteriem.'" - "'Bet kur, kā tu domā, tagad ir Prīdis?'" - "'Debesīs,' ātri un noteikti atbildēja Guste. 'Labi, ka iemācās ticēt. Man grūta galva - es neprotu. Bet patiesību es tomēr izdibināšu.'" - "'Neizdibināsi, Līzbete. Pat mācītājs kancelē vienu svētdienu atzinās, ka nav izdibinājis. Viņš teica - mēs netiksim ātrāk pie skaidrības un patiesības, kamēr Dievs mūs nevedīs caur Mūžības vārtiem. Tad pacelsies priekškars, viņa teica, un atvērsies skats uz visu. Prīdim nu gan viss ir skaidrs un zināms.'" - "'Tik, cik man ir jāzina, es izdibināšu tepat virs zemes. Rītā tu vedīsi mani uz baznīcu.'" - "'Rītu ir pirmdiena, sajukusī Līzbete. Darba diena.'" - "'Es gribu kāpt baznīcas tornī, vienalga, kuŗā tornī - katoļu vai luteru. Gribu zināt, kā tas ir - stāvēt visam pāri un bez izsalkuma glūnēt lejā dzīves putras grāpī.'" ( ... ) "'Šitāda izdoma - kāpt baznīcas tornī!' Guste jau smējās: 'Reibināsi acis, pētīsi Jelgavu?'" - "'Pati sevi pētīšu.'" Un ko izpētī Līzbete torni, ieskatīdamās dzīves un nāves noslēpumainajos mutuļos? Tas ietveŗams vienā vienīgā vārdā: "Jāsteidzas." Un kad Guste viņai jautā: "'Nu, ko tu tur augšā izpētīji?'", Līzbete atbild: "'Tik vien ir kur tverties - tepat virs zemes. Pasaule ir pulksteņa raibā ciparnīca. Gadi, stundas - dienas, sekundes - jāsteidzas dzīvot un būt'" (122. lp.).
Līzbetes kāre dzīvot tikpat liela kā viņas patiesības alkas. Un tā Līzbete, piktā, nešpetnā Līzbete, skaidrāk nekā gaišā Zeķiene, nekā ticīgā Griguļa kundzīte, nekā jūsmīgā Beņģeriene māca mūs mīlēt dzīvi, nebūt pret to vienaldzīgiem. Līzbete māca mūs atskārst, ka gadi līdzinās stundām, dienas - sekundēm, ka jāsteidzas dzīvot un būt. Vēl tornī būdama, Līzbete "Pēkšņi sajuta krūtīs dīvainu prieka guldzienu. Līzbete dzīvo! Bet cik tur daudz trūka, un viņa varēja būt tā, ap ko drūzmējas ziņkārīgo bars. Droši vien tur stāvēja arī Guste un pušķoja savu dienu. Un nupat, vēl netālā stundā Līzbete staigāja pa šo slīpo ietvi, nejuzdama aiz baznīcas vārtiem uzglūnam nāvi. Viņa iedomāja arī savu naudu bankā, mājā, skārda kārbā, noslēptu peles alā, un šeit tornī, dziļā svārku kabatā - un ar divkāršu kārību grābt saujām visu, ko dzīve vēl sniedz, skatiem ieskrēja atpakaļ kustīgajā tirgus ņirbulī. Kāds zirgs, augstu izslējis galvu, atņirgtiem zobiem izzviedza savu zirga prieku, kaklā karājās pilna auzu kule. Līzbete arī iesmējās - asi un spītīgi, kā iedurdama savu esmi tieši dzīvajai pasaulei vidū" (120. lp.).
Līzbete Putns ierindojas latviešu rakstniecības tipu virknē kā liela spītniece un patstāvīga patiesības meklētāja. Kaut patiesība, kuŗu viņa atrod, ir viņai vien derīga, tomēr katra atrasta patiesība palīdz arī citiem dzīvot. Tā ar savu neatlaidību un aso skatu, kas urbjas cauri dzīves māņu slāņiem, Līzbete Putns no negātīva tēla kļūst par pozitīvu.
Laikam gan visi, kas lasījuši Posta puķi, pievienosies, ka lasītāju sevišķi iepriecina valodas svaigums, nenodrāztība un īpatība. Kovaļevska nesaka neko tā, kā esam paraduši izteikties, pie tam tomēr izvairīdamās no samākslotas valodas. Aprakstot Zeķienes bībeli, viņa lietā šādu pārsteidzīgu salīdzinājumu: "Te laikam Zeķienei bija iebiris arī pa asaru pilei, vietu vietām vīdēja samtainas pelējuma puķes" (47. lp.). Bieži viņa iztiek bez salīdzināmā saikļa "kā, tā kā", pēc imagistu parauga padarot metaforu patstāvīgu: nevis vīdēja pelējums kā samtainas puķes, bet "vīdēja samtainas pelējuma puķes". Citi piemēri: "Putnu mammas (...) soļos ieklaudzējās āmuru sitieni" (25. lp.); "Atzveltnes krēslā šūpojās Putnu mamma. Šūpojās un šūpojās, viņas vaigs mācās aizvien tumšāks, acīs spīdēja tukšu pudeļu stikli" (25. lp.). Pie tam mums nav ilgi jāmeklē šādas izdevušās metaforas, abas atrodas vienā lappusē. Sekojošie piemēri rāda, ka Kovaļevska bieži pilnīgi atmet metaforu, padarot to par šķietamu faktisku konstatējumu: "Putnu mamma atviegloti nopūtās un sirds nemiera suns aizdrāza pāri krustceļam, tieši uz Putnu mājām" (162. lp.); "Kadiķienes rīklē ķērca vārnas, kladzināja vistas" (28. lp.); "... prāta uzvandīts skudru pūznis" (42. lp.); "Veselu diennakti skaistā Līzbete, zobus griezdama, vārtīja svešu mežu sūnās savas sirds mokas ..." (34. lp.). Kovaļevska ir meistars gan abstraktu jēdzienu konkrētizēšanā, gan konkrētu jēdzienu abstraktā lietošanā, piemēram , abstraktie vārdi līp mutē un plīst: "Marija atkal pacēla balsi, bet vārdi lipa mutē un plīsa kā papīrs" (50. lp.). Un citādi: "Viņa pārcilāja Kadiķienes izkliegtos vārdus, apgrozīja tos un atbīdīja pa vienam tālākos prāta plauktos" (30. lp.). Bet Kovaļevska var arī ņemt gluži parastu vārdu un panākt īpatu izteiksmi, lietājot to mazliet citādi kā parasts: "Viņi pietvīka un steigā, pusaizpogātām drēbēm, viens aiz otra iegrūstījās Putnu mammas valstībā" (19. lp.); "... Zeķiene jau lika pavarda pelnos degošu skalu, un drīz vien viņas drebelīgajai balss stīgai līdzi katlā pļurkstēja arī putra" (24. lp.); "Putnu mamma apskrēja ar acīm zēnus" (26.lp.); "Ap Putnu mammas muti jau spokojās smaids" (26. lp.); "Divi lāgi, debesīs ierāpojot mākonim, Leksis stiepa uz strautmalu Sprici..." (136. lp.); "Šī tik traka diena, vakars jau Dievam azotē. mēs vēl ceļam vidū" (140. lp.). (A.I. retinājumi). Interesanti arī vērot, kā Kovaļevska saīsina domu virknes, lietājot divdabju vietā kādeņa ģenitīvu: "Cik daudz izrīkotas sudraba mirdzuma dzīres (...)" (35. lp.); "Reiz, senā aprīļa saules pagātnē (...)" (35.lp.). Viens un tas pats vārds Kovaļevskai var pieņemt drīz vienu, drīz otru nokrāsu. Tā viņa sevišķi iemīļojusi vārdu "locīt", "ielocīt" un lietā to ļoti dažādās nozīmēs: vispirms parastajā., "... bet vienā jaukā dienā ielokās līdzīgs tārpam un lūdzas (...)" (37. lp.); "Jau labu laiku domām vidū locījās kaķa ņaudi" (42. lp.). Tad citādā, neparastā nozīmē: "Līzbetes mutē ielocījās dziesmas" (33. lp.). "Rīt pat likšu Zeķienei tevi ielocīt cimdu adīklī" (21. lp.), šeit iemācīšanas nozīmē. Kaut šāds stila paņēmiens norāda uz autores patstāvīgo pieeju valodai, tomēr valodai tiek darīts pāri, ja to pārāk piemēro individa vajadzībām, par neskaidrībām nemaz nerunājot.
Individuāla pieeja valodai ir vietā atsevišķo personu mutē vairāk nekā aprakstos. Kovaļevskas talants, manuprāt, visspilgtāk parādās sarunās. Tās dzirkstin dzirkst atjautībās un krāsainos teicienos. Un tās nekad neizplūst par pašas autores domu plostiem. Gluži pretēji, bieži tās ir aprautas, eliptiskas, kā, piemēram, Putnu mammas uzbrēciens bērniem, kas pilina pienu no krūzītēm: "'Nepiliniet uz galda! Mākoņiem rada?'" (33. lp.); vai citā reizē: "'Kaujas, dīc un tikai skatās pulkstenī ēdamo reizi. Jāiegādā sile'" (24. lp.). Arī negribēts humors bieži pavīd sarunās: "'Tāds stiprs priekšauts, jau divi gadi valkāju. Ar zilām svītrām, nieka deguma caurums kreisajā stūrī' " (25. lp.). " 'Puikas, varat iet gulēt . Marija palasīs man priekšā avīzi. Kaut to pašu - aizpagājušās sestdienas'" (38. lp.). Humors ievīts arī stāstījumā: "Atradās (zem gultas) šis tas cits, kaut vai pērnā gadā kauto zosu spārni un itin labi, vēl kājās aujami zābaki, bet priekšauta nebija" (26. lp.); "Jā, viņa gulēja saldu rozīņu miegu, smaidīja mute, smaidīja glāzē zobi"; "... Grinberģa jaunkundzei, kas pārtika no Svētā Gara un atmiņām" (123. lp.).
Dažreiz saruna kļūst par monologu, jo dzirdam vienu runātāju vien: "'Tā, tā - nu mājās gan. Silti un labi. Irma, Irmele, esam izsalkuši kā vieni vilki. Ū - Irme! Vai esi ko pataupījusi vakariņām? Jā? Laba meita tu man, laba. Kur Jānis? Cel augšā - lai nojūdz zirgu. Cik tad rāda pulkstenis? Skaties, jau pilna desmitā vakara stunda. Zēni, velcieties nost arī zābakus. Istabas tīras, izberztas, zeķēs ātrāk atsils pēdas. Tā. Še, izstiep manu kažoku aizdurvē, pakar. Bet kas tad tur tā smilkstas? Kurlā Žene? Kā tad, ak tu manu raibu dienu, ko tad muļķīte šeit tik vēlā stundā! Mani gaidīji? Ū - Irme, Irmele - vai Žene sen jau te dīcina? Vai pabaŗoji? Nabadzīte. Irme, gaismas vajadzētu. Iededz lampu'" (146.- 147. lp.).
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma: kā Posta puķe iedeŗas latviskajās rakstniecības tradicijās, jāsecina, ka tanī satek vienkopus vairākas straumes: tā ir gan lauku dzīves romāns, gan sabiedrības kritika (Benģerienes seklā dzīves uztvere, Griguļa kundzes svētulība), gan atmiņu romāns, gan bērnības atmiņu romāns. Pēc Margaritas Kovaļevskas biografijas spriežot, varam pieņemt, ka romānā iestrādāti autobiografiski elementi. Man piesūtītajos biografiskajos datos autore raksta: "Margarita Kovaļevska ir dzimusi Liepājā, 1910. gada decembrī. Pirmā pasaules kaŗa laiku pavadījusi kā bēgle Krievijas dienvidos. Viņas tēvu, kas pēckaŗa gados bija Latvijas jaunās valsts konsuls Krievijā, tur apcietināja un nomocīja boļševiki."
Tātad Posta puķe pieskaitāma pie tās grāmatu virknes, kas uzbuŗ atmiņās stāstītāja bērnību, kā Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, Austriņa Puiškāns, Brigaderes Dievs, daba, darbs. Bet, kā tas gluži dabiski būtu sagaidāms, rakstniecības technika starplaikā - 50 gados - attīstījusies, un Kovaļevskas atmiņu tēlojums netiešāks, nav vairs pirmajā personā, pati rakstniece nav arī vairs galvenā persona, kaut mazā Marija ir posta puķe, kas plauks no Līzbetes dzīves un kaŗa laiku posta: "Līzbete nopūtās - piedzimt no jauna, kaut uz vienas kājas nolēkāt vēl daža dzīvotnegribētāja cilvēka mūžu. Bet Līzbetei nebūs ne divi, ne trīs mūži. Lāpi to pašu, kā māki. Putnu mamma pavērās Marijā. Tā tur čaukstināja gultas salmus un brīžam ieklepojās. 'Nāves lejā puķi dēstīsim...' Kas vakar dziedāja šos vārdus? Kas teica - 'Liktens debesīs kaļ laimes pakavu?' Putnu mamma pasmaidīja. Viņa pacēla galvu. Meitene gulēja, ar plati ieplestām acīm, kā kaut ko gaidīdama. Marija būs tā puķe! Jā. (...) Līzbete apkops Mariju, gan tikai Mariju un nevienu citu, no iekšienes. Piesies viņu savam garam kā dzīvu, sulu pilnu stīgu, kā stiebru, kas uzplauks ziedā" (187. lp.).
Kad apskatām trimdas rakstniecības ražu, tad Posta puķe liekas viens no lielākajiem veikumiem tieši sava dzīvīgā latviskuma dēļ. Ir dabiski, ka sagaidām no jaunās paaudzes svešu kultūras ietekmju veidotus darbus, kas pavērtu jaunus ceļus. Labākais šāda veida prōzas veikums ir Ilzes Šķipsnas un Andreja Irbes stāsti. Bet kas gan būtu varējis sagaidīt trimdā darbu, kuŗu kā tīri latvisko tradiciju turpinātāju varētu stādīt līdzās kaut vai Mērnieku laikiem un Straumēniem? Posta puķes uzplaukšana ir neizbrīnojams brīnums. Kritiķis V. Kalve nebūt nav pārāk izšķērdīgs ar uzslavu, kad viņš savā recenzijā to nosauc par "mērauklu un paraugu, kādus uzceļ tikai pa gadu desmitiem reizi."
Margarita Kovaļevska ir reta parādība mākslas pasaulē - dubulttalants. Sākot ar Leonardo da Vinči un Mikelandželo (varbūt arī jau agrāk), dubulttalantu ir radies diezgan daudz. Mūsdienās lai minam vien Oskaru Kokošku. Arī mūsu rakstniecībā Jaunsudrabiņš un Anšlavs Eglītis nebūs vienīgie. Tomēr sieviešu dubulttalantu ir ievērojami mazāk, kaut gan mums trimdā ir Erna Ķikure. Uz jautājumu, vai Kovaļevskas romāns ir sievišķīgs, jāatbild, ka tas ir gan sievišķīgs, gan vīrišķīgs, bet ka sievietes redzes viedoklis un pasaules uzskats tanī tomēr stiprāks par vīrišķo. Galvenā persona, Putnu mamma, ir sieviete, tāpat arī gandrīz visas pārējās personas, izņemot Kadiķi un dažus mazsvarīgus tēlus. Un visi notēlotie vīrieši ir vāji, vai nu kropli un nīkuļi kā Kristaps, vai apdzertas nelaimes kā Kadiķis. Vienīgi jaunais Gaurs un Līzbetes dēls Juris ir stipri un veselīgi, bet tie pazūd no Līzbetes dzīves. Viņas pretspēlētājs Amadeus Zirgaģīmis nav diezgan skaidri izzīmēts un būtu apskatāms otrā daļā, Gauru gaiļos. Jāsaka, ka Posta puķes pasaule ir pasakas gaisotnē tīta bērnu un sieviešu pasaule, kur vīriešiem tikai maza daļa. Valda arī sievietiskais elements - ūdens. Bet varbūt pēckara gados tāda bija pasaule, jo kaŗš bija apkāvis vīriešus un sievietēm pienācās uzdevums uzplaucēt jaunas dzīvības puķi no postažām.
Apskatot Posta puķi pret mūsdienu Eiropas rakstniecības fonu, rodas trīs salīdzinājuma iespējas: darba filozofiskā ievirze, dzejiska izteiksme un zemnieciskais dzīvīgums. Posta puķē izcelta individa (Līzbetes) vientulība, ieslēgtība sevī, nespēja saprast citus, nedz arī būt saprastai, bet arī garīga patstāvība, neatkarība no augstākas varas, paļāvība, ka ar pašas spēkiem atradīs patiesību. "'Tik, cik man ir jāzina, es izdibināšu tepat virs zemes' " (95. lp.), vai arī "'Tik vien ir kur tverties - tepat virs zemes (...) jāsteidzas dzīvot un būt'" (122. lp.). Garīgajā stājā Līzbete saradojusies ar daudziem mūsdienu eksistenciālisma ievirzes romānu varoņiem. Līzbete meklē atbildi pati sevī: "'Pati sevi pētīšu (baznīcas tornī, 95. lp.), nevis tukšajās debesīs,'" un to arī atrod - sev vien "asi un spītīgi, kā iedurdama savu esmi tieši dzīvajai pasaulei vidū" (120. lp.).
Posta puķes prōza ir dzejiskākā, kas trimdas rakstniecībā radusies, pie tam neatkāpjoties no reālistiskās pamatievirzes, tātad gluži kas jauns. Pat pasaules literātūrā grūti atrast tai līdziniekus, kaut varētu minēt Pasternaka Ārstu Živāgo. Pasternakam pārmeta pārāk brīvu apiešanos ar īstenību, pakļaujot to pasakainu sagadīšanos ietekmei. Viscaur ieturētā dzejiskā izteiksme tiešām atgādina Kovaļevskas stilu. Manuprāt, Kovaļevska Posta puķē sasniegusi tādus vārdu mākslas kalngalus, pēc kādiem viņa nemaz nav centusies tēlotājā mākslā. Pēdējā viņa vēlējusies parādīt pasakas tīkamo, iejūsminošo vaigu, bet Posta puķē atklājas pasakās sastopamās pirmatnējās briesmas un šausmas. Atcerēsimies vien mūsu tautas pasakas, kur tā vien čum un mudž no mošķiem, raganām un lietuvēniem, vai arī brāļu Grimmu vācu tautas pasakas. Iespējams, ka Posta puķe sagādājusi nepatīkamu pārsteigumu Kovaļevskas gleznu un illustrāciju cienītājiem sava grodā reālisma un vietumis pat naturālisma dēļ. Šāda gara lasītāji liekas piemirsuši, ka lauku dubļus neizbrida zīda kurpītēs un zeķītēs. Margarita Kovaļevska jāslavē par savas izteiksmes nesaudzīgo tiešumu, kas viņai liedz skaistināt īstenību.
Tā ka Posta puķe ir arī zemnieku dzīves romāns, tad varētu to salīdzināt ar diviem tiešām ģeniāliem mūsdienu zemnieku dzīves tēlotājiem, šveicieti Šarlu-Ferdinandu Ramisu (Charles-Ferdinand Ramuz, 1878. -1947.) un francūzi Žanu Žiono (Jean Giono, dz. 1895.), kuŗi arī spējuši pacelt zemnieku dzīves tēlojumu uz mākslinieciski augsta līmeņa. Galvenais ir tas, vai mākslinieks spējis radīt pats savu stilu un valodas izteiksmi. Kovaļevskai tas ir izdevies.
Grieķa Kazancaka (Nikos Kasantzakis, 1882. - 1957) romānos atradīsim Kovaļevskai līdzīgu dzīvīgumu, bet tanīs traucē pārāk uzsvērtā filozofiskā pamatnostāja. No pagājušā gadsimta rakstniekiem minēsim otru šveicieti, Jeremiju Gothelfu (Jeremias Gotthelf, 1797. - 1854.), kas savos zemnieku dzīves stāstos sasniedzis maģisku reālismu, kā arī somu Aleksi Kivi (Aleksis Kivi), 1834. -1872.), kuŗa Septiņi brāļi kļuvuši par klasisku somu literātūras darbu.
Par Posta puķi ne tikvien mēs, bet arī latvieši dzimtenē un visas nākamās audzes esam Margaritai Kovaļevskai daudz pateicības parādā. Bet mēs esam vienīgie, kas var šo pateicību izteikt dzīvajam cilvēkam. Vai tad tiešām mēs kā tauta, kaut arī tauta trimdā, varam parādīt saviem rakstniekiem atzinību un pateicību tikai tad, kad tie vai nu saslimuši (kā Ilona Leimane), kļuvuši veci un nevarīgi (kā Pēteris Ērmanis, vai šķīrušies no mums uz mūžu (kā Linards Tauns)?
