JG51 Pāvils Vasariņš. Piezīmes par Veltas Tomas Dziļumā jāpārtop

PIEZĪMES

PAR VELTAS TOMAS DZIĻUMĀ JĀPĀRTOP

Sagaidot pazīstamas dzejnieces piekto dzejoļu krājumu, vairums lasītāju un arī daži kritiķi to gribot negribot vērtē ar zināmu gatavu spriedumu, mēģina iespiest to Prokrusta gultā. Kas neiederas parastajos samēros, pazīstamajās toņkārtās, ir nelabs, aizgūts, svešs un atmetams. Iepriekšējā grāmata vēl bija viengabalaina, ieturēta jaunajā toņkārtā, un tomēr atskanēja ne viena vien balss, ka Tomai būtu jāpaliek Sēļzemes sestdienas kolorītā; viņas jaunā dzeja, kaut citādi ļoti ekspresīva un vienlaicīgi intellektuāla un jūtām pilna, nebija viegli citējama, deklamējama, nebija parastā nozīmē populāra.

Parallēlas stila un satura maiņas viegli atrodamas arī cittautu literātūrā, un, Tomas grāmatu šķirstot, varam samanīt zināmu radniecību kā formas, tā satura ziņā ar moderno vācu liriku. Beidzamo gadu amerikāņu dzeja liekas piesātināta ar pornogrāfiju un psīcholoģiskiem izvirdumiem; pēckaŗa vācu dzeja mums tuvāka, dzīves jēgas meklējumi saprotamāki.

Vācu dzejnieks V. Bauers, pats emigrants Kanadā, raksta:

Singen in alten Massen
und tun, als gaebe es immer noch Harfen –
woher nehmen die Leute den Mut?
Ja, vielleicht fluestern –
oder mit Worten von der Schaerfe des Pflugs
den Acker aufzureissen dieser verrottenen Zeit...

Dziļumā jāpārtop ir krājums bez viengabalainības pretenzijām. Nesamākslota vienveidība, kā kādā sonetu virknē, bet visas mūsu dzīves – pagātnes un tagadnes daudzšķautņainā dažādība raksturo šo grāmatu. Kā gan citādi tas būtu iespējams. Atrodam gan arī Veltas Tomas tradicionālo Sēļzemes dzeju. Bet kā vecie sēļzemnieki šodien nebrauc kokasu ratos, tā arī šāsdienas dzīvais dzejnieks nevar palikt viena dzīves posma idiomā. Sēļzemes sestdienai seko Bītniks uz akmens pie Koledža ielas – un tas literātūrā liekas tikpat nenovēršams progress kā glezniecībā pāreja no reālisma vai impresionisma uz bezpriekšmetīgo stilu, kollāžu un beidzamā stadijā t.s. „pop-art”. Var gan jautāt, vai šāds progress vienmēr ir pozitīva parādība. Jau pieminētais Bītniks un viena otra cita žurnālistiska reportāža par trimdas polītiskajiem iestādījumiem piederas drīzāk pop-art kategorijai – humoreskai, skabargām periodikā. Šī veida vārdu spēle rodas ikkatra dzīve, vērotāja cilvēka reaģēšanā pret vidi un tikai retā gadījumā nokļūst uz papīra. (Patētiska dzeja bez mazākās humora sajūtas, galu galā var paslīdēt gaŗām kā ausīm, tā dvēselei).

Zīmīgāks par humoreskām un veikli fābulētiem šāszemes dzīves novērojumiem ir visas grāmatas vadmotīvs. Jānis Grīns Vācijas Latvijā raksta: „Dzejnieci mulsinājušas kādas dziļdomības un vismodernākās dzejas ieskaņas, nevajadzīgi sadrupinātas, brīvā ritmā īsi pilinātas vārsmas”.

Nevērtējot V. Tomas veiksmi šo „jauno ieskaņu” satura un formas iedzīvināšanā, gribētos aplūkot dažus apstākļus šīs dzejas attīstībā. Jau Blaumanis rakstīja – „Nāk katram reize, kad zem prāta soļiem...” Vai brīnums, ka šāsdienas latviešu dzejnieks šajā vērtību pārvērtēšanas laikā mēģina taustīties pēc kaut kādiem pamatiem, kaut kādas dziļumā paslēptas klints, uz kuŗas balstīt un atjaunot ticību arī tad, kad bauslības galdiņi posta un šaubu vētrās ieplīsuši un reizēm pilnīgi sadauzīti. Šīs ilgas pēc dziļuma un īstuma, pēc visu lietu kodola ir tikpat vecas kā visa cilvēce. Modernajā dzejā zīmīgas kā šīs ilgas, tā mēģinājumi atrast sakarību starp mums un visumu. Pauls Selāns (Celan), žīdu bēglis no Bukovinas, raksta:

Das Wort von zur Tiefe gehen
das wir gelesen haben,
Die Jahre, die Worte seither –
Wir sind es noch immer.

Weisst du, der Raum ist unendlich
weisst du, du brauchst nicht zu fliegen
weisst du, was sich in dein Auge schrieb
verlieft uns in Tiefe.

Zināma parallēle Tomas dzejā –

Dvēseles no lietām
iznāk pretim
caur acu gaismu,
caur labām rokām,
caur bērna sirdi,
un mocekļa, drosmi –
izturēt,
lai paliktu pats. (117)

Mēģinājumi atrast patieso attieksmi lietu un cilvēka starpā, patieso visu līniju krustošanās punktu pasaulē un mūžībā un mūsu relatīvo vietu visuma schēmā jau daudzus gadus ir izteikušies tādas dzejas formās, kuŗas grūti iekļaut loģiskā, trafaretā vārdu secība. Jau vācu agrīnie ekspresionisti pirms I pasaules kaŗa centās panākt ne tik daudz skaidru uztverto iespaidu attēlošanu, bet patiesu aizredzes pārdzīvojuma ietveršanu vārdos. Tīri gleznieciskie imaginisti pievērsās spilgtu, virspusīgu iespaidu reģistrēšanai, vērojot apkārtni kā no ātrvilciena loga. Tādus atrodam arī jauno latviešu dzejnieku vidū. Ekspresionisti turpretī mēģina padziļināt šo ainu perspektīvu, saredzēt lietu būtisko, ne burtisko sakarību. Tomēr viņu labākā dzeja nav domas un gleznas parallēlisms, bet saliedēta kopība, kuŗā ekspresīvais elements stiprāks par tēlojošo. Šāds dzejolis, piem., ir Sarkanā egle (95). Šim virzienam tuvu stāv V. Tomas dzeja, kaut šad un tad viņas „atziņa dienai” piekabināta retoriskas prātulas veidā (25, 114) un atgādina pārak gribētu dziļdomību.

Ekspresionistu dzeja pielīdzināma īsrakstam; vissvarīgākais ir ātri un tieši izteikt izjūtu mezglus. Saīsinot normālo iespaidu secību un parādot tos tikpat kā vienlaicīgi, dzejnieks mēģina izglābt dzejoļa būtisko kodolu no laika chaotiskā plūduma. Ekspresionisti neskatās – viņi redz, neapraksta, bet pārdzīvo. Viņi neattēlo, bet rada. Šai sakarā vieglāk pieņemt tādu dzejoli kā Svešos savs (44), kur dziļa doma ietverta pretstatos sakārtotā vārdu secībā.

Jau pirms 50 gadiem daži vācu dzejnieki lietoja nesakarīgu vārdu virknes, atvasinātas no apkārtnes, bet nesavienotas gleznās. Pieminētie priekšmeti parasti nav atrodami vienā laikā un vienā vietā.

Augusts Štrams, 1914. gadā, raksta

Schwermut.

Schreiten Streben
  Leben sehnt Schauern Stehen
    Blicke suchen Sterben waechst
      das Kommen
        schreit!
          Tief stummen wir.

Zināmu parallēli glezniecībā tai pašā laika rada Pikaso un Braks ar savu kollāžas techniku. Tāda kollāža, liekas, ir arī Tomas dzejoļa Gliemežvāks otrs pants:

Platām acīm
skatos tempļa
rožainās sienās:
slienas spraišļi,
atēnā cauri spīdot
pērļainā blāzmā
no katedrāles
jumta smailēm. (9)

Velti šeit meklēt tempļa vai katedrāles architektonisko loģiku. Bez absolūtas mērauklas, protams, varam tikai izjust un intuitīvi reaģēt uz vienu vārdu virkni un to saukt par dzeju, bet paraustīt plecus neziņā par citu, varbūt līdzīgu vārdu virkni, kas vienkārši neskan un neizraisa nekādas rezonācijas. Pārdomu dzejoļi šad tad cieš dzejas elementu trūkuma dēļ. Agrāk vismaz stingra forma deva kailajiem jēdzieniem zināmu dzejisku segumu. Atmetot to, paliek tikai doma un viens otrs neparasts salīdzinājums vai epitets, un ir viegli pieiet tuvu nedzejas aizai:

Esmu,
kur kritu –
dzejiskā prozā. (85)

Dzejiskai prōzai, kuŗai, manuprāt, nevajadzēja krājumā atrasties, pieder dzejoļi Sods, Nepilnība, Ņujorka un dzejoļa Šķiroties trešā panta pēdējais teikums, kuŗā vērojama pārliecīga kalpošana atskaņu žņaugiem. Šādu misēkļu grāmatā ir maz, salīdzinot ar to lielo dzejoļu skaitu, kas kaldināti nevainojamā formā un iedvesmā – kā klasiskajā, tā modernajā.

Pēc II pasaules kaŗa dzejnieki nav ieslēgusies ziloņkaula tornī. Ir manāmas zināmas konkrētas vērtības, kuŗu trūka agrāko laiku imaginistiem. Vārdu gleznas, ritmi, sintakse – vienkāršoti līdz pēdējam, netieši izsaka šāsdienas pienākumus un saistības. H. M. Encenbergers to definē tā:

...aber du bist nicht fern und frueh
oder spaet. Du bist hier.

Vienaldzīgos bītnikus parasti uzskata par jaunās mākslas praviešiem; tas tomēr neatbilst patiesībai. Eksistenciālistu ciltstēvs Sartrs sludina „engagement” kā dzīves vadmotīvu. Tam sekojot, jaunais amerikāņu dzejnieks Ferlingetti deklarē: „Tikai miroņi ir nesaistīti... Radošā mākslinieka nesaistība (non-commitment) nozīmē garīgu pašnāvību!”

Šāda totāla saistība ar savu tematiku ir zīmīga arī lielajiem latviešu dzejniekiem. Andreja Eglīša dzeja un dzīve ir labs piemērs. Arī Veltas Tomas dzejiskais pārdzīvojums ietveŗ dažādas problēmas, ikkatru kāpinot līdz zināmai galējībai. Kā patriotiskie, tā mīlestības dzejoļi pirms divdesmit gadiem Latviešu sievā un tagad raksturo šo totālo atdošanos pārdzīvojumam. Dzejolis Viss ir labs piemērs. Cituviet, mīlestība nav tikai jūsma, –

Vai tu esi mīlējis?
Kā lai zini –
ja neesi miris
no savas mīlestības

Mīlestība divkāršo šīs dzīves svaru, palīdz redzēt lielo sakarību starp cilvēku un visumu. Mīlestības pārdzīvojums tieši un intensīvi izteikts dzejolī Nokturne. Citur pavīd nenovēršamie pretstati, izirstot illūzijai... „mūžības guvums tik mirklis laimes un sāpju” (86). Attēlotā jūtu skala sniedzas no vietumis patiesi nedzejiskas prozas (85. lp.) līdz tik oriģināli vārām rindām:

Zieda klusumu plūcot
satikāmies
nojautu tālumā – (74)

Tomēr pārdomu dzeja atspulgo šāsdienas cilvēka emocijas un intellektu – pārdzīvojumus, kas būtībā nav atraisāmi no vēstures un vides saitēm un iespaidiem. Nesaraujamas ir saites ar dzimteni, un tās palaikam atrod loģisku izteiksmi visvienkāršākajās rindās:

Varoņi klusē
ciņos un ceros –
dzimtenes pusē
krītu un tveŗos. (16)

Tikpat neaizmirstams kā vācu, tā latviešu dzejā ir tautas traģēdijas uzliktais pienākums – R. Hagelstange:

An den Wassern Babylons
Haben wir nicht gesessen
Aber keines Klagetons
Schwingung sei uns vergessen.

Un Toma:

Kā vergu brāļi,
māsas, dziedam brīvē!
Par viņu ciešanām
ar mūsu balsīm! (41)

Akurāters, lielpilsētas akmeņos un namu sienās ieslēgts, sapņoja par puķēm. Arī Tomas aizredzē „rotaļājas ar vēsmu jauns, līgans bērzs” un

...uzplaukst kā senās ārēs ziedi:
Zilie zvani un ugunspuķes violeti sārtas
sniedzas līdz Jāņa vārtiem – (42)

Organiski ieaug dzejā arī tautasdziesmas leksika un gars (Bēres, Kapu dārzā. Lietū). Tikpat nozīmīga ir gaišā optimisma filozofija, nerimstošais dzīvības loks un mūžīgā saule, dzīves atzīšana, nevērojot grūtības. Ne bezcerība vai splīnīga bezdomu vienaldzība, bet spēka un ticības apdvesti vārdi:

Mūsu nebūs, gars dzīvos tālāk–––
... Jauni, citi, viedumā sīksti
uzcels un vadīs tēvzemi mūsu. (58)

Krājuma filozofiskais vadmotīvs pagrūti ietveŗams vienkāršā formulā. Blakus pieminētajiem mīlestības un patriotiskajiem dzejoļiem ir pārdomas par nāvi un dzīvību, mūžīgās maiņas ritmu. Individuālās dzīves rezignāciju atvieglina kristietībai radniecīga atziņa:

Jo vairāk atņemts tev taps,
jo bagātāka tu kļūsi – (26)

Pretstatu saskaņu pasaulē meklējot, dzejniece izjūt ne bezcerību, bet pirmpasaules spēka vilni, kas „galu un sākumu maina”, un kā kosmiskā atklāsmē liek sajust visuma harmoniju. Kā personīgs credo liekas dzejolis Māksla:

... visas cilvēku rokas
vienās rokās
top dzīvības atpestīšana
laicībā – māksla.
Es piederu savam Radītājām. (118)

Piektajā dzejoļu grāmatā, salīdzinot ar pirmo, radusies daža laba atbilde biklajam jaunas dzejnieces minējumam. Citi, neatbildami jautājumi risināti dziļākā perspektīvā nekā jaunības un viszinātājas gados, kad vēl sveša zaudējuma un atteikšanās rezignācija. Filozofiskās pārdomas par cilvēka esmes pamatiem, kā arī pastiprinātā dzimtenes un svešuma izjūta atšķiŗ V.Tomu no latviešu visjaunākās imaginistu paaudzes, kaut daža laba dzejas forma liecina par zināmu radniecību ar to. Tuvākie līdzinieki V.Tomas dzejai atrodami vācu lirikā ap pirmo un otru pasaules karu.

Dr. P. Vasariņš