Jaunā Gaita Nr. 52, 1965. gadā

 

 

Ulafs Jansons

LĪĶU PĒTERIS

Andreja Dzelzīša viņetes

Ērģeles iedūcās un bērinieki sāka vilkt: „Pie rokas ņem un vadi...” Tās bija zviedru bēres. Alberts Ploriņš dungoja līdzi latviski. Zviedru garīgās dziesmas viņš neprata, jo nebija baznīcā gājējs. Bet laba daļa jau bija līdzīgas latviešu dziesmām. Šo to vēl viņš atcerējās no tā, ko vecāmāte bija iemācījusi. Redz, kā tomēr noder!

Dziedāšanā liels atbalsts bija apbedīšanas biroja aģents. Viņa baritons skanēja droši un paļāvīgi. Ap to drusku trīcēdamas un drebēdamas, sakļāvās pārējās balsis.

Alberts Ploriņš jau labu brīdi ar manāmu interesi bija sekojis šī lielā, melni tērptā vīra izrīcībām nelielajā Stokholmas Meža kapu kapličā.

Pavadītāju nebija daudz. Bija jūlija sākums, pats īstais atvaļinājuma laiks. Pie tam tautsaimnieka un ģeogrāfijas studenta Bengta Nūrdgrēna nāve bija nākusi tik negaidīti. Bez Alberta tikai divi citi Bengta studiju biedri un daži no viņa darba vietas bija ieradušies bērēs. Tad vēl kāda jauna sieviete, kāds sirms kungs un vecie Nūrdgrēni no Vermlandes. Bengts bija vienīgais dēls. Beigts un nobungots. -Albertam bija grūti skatīties uz vientulīgo Nūrdgrēnu pāri. Viņš pievērsās apbedīšanas biroja aģentam.

- Kas par Līķu Pēteri! Cilvēks, kas tiešām prot savu arodu. Varbūt pat mīl to. Nekādā ziņā nebūs sliktāks par to balzamētāju Rīgā, kas pat galīgi piedzēries nekļūdīgi paveica savu darbu. Miroņu balbieris, Līķu Pēteris - tā to saukāja. Līķu Pēteris tomēr labāks vārds. Garīgāks, ne tik vulgārs. Pēterim debesu atslēgas, tas ielaiž. Līķu Pēteris palaiž ceļā. Tā tas rīmējas. Bengtu tagad palaiž, bet vai ielaidīs? Bengts neko vis neticēja Pēterim. Ticēja daudz kam citam: cilvēku brālībai, progresam, zinātnei, mīlestībai. Jā, jā. Būtu ticējis vairāk pats sev, savam darbam. Kā saka: tas darbs, Kungs Jēzu, viss ir Tavs, tas darbs, ko darām mēs.

Alberts izstiepa un tad cieši savilka pirkstus.

- Cieta zeme, ciets granīts, cieti ļaudis. Žēlābām nav vietas. Viens otru salauž un tad izsaka līdzjūtību vai piešķir to sociālo.

Mācītājs runāja.

- Ko viņš varēja pateikt? Ko viņš zināja par to zem vāka? Sverkers un Tūrbjerns, tie zināja labu daļu. Alberts varētu teikt. Viņš varētu vismaz aptuveni pateikt, kas salauza Bengtu Nūrdgrēnu. Viņš zina. Zina un zina. Ko līdz viņa zināšana, un kam tā tagad vajadzīga. Lai nu kā, mācītājs viņu interesēja vismazāk. Lai viņš runā: tā un tā, aijaijā un beigās - „no zemes tu esi ņemts...” Vienmēr tas pats, tikai cits līķis zārkā. Pavisam cita lieta ar Līķu Pēteri. Neapšaubāmi pati galvenā figūra mazajā un tā kā apjukušajā bērinieku bariņā. Viņš bija saņēmis pavadītājus, izdalījis dziesmu lapiņas, viņš palīdzēja noturēt meldiju, gādāja, lai bēru ceremonija un atvadas noritētu gludi un netraucēti. Visu to tas veica mierīgi un neuzbāzīgi, bet ar lielu noteiktību un tādu kā baigu neizbēgamību katrā kustībā. Neizbēgamais baltais cilvēks tumšās drānās... Tikai tā un ne citādi!

Alberts centās ieskatīties Līķu Pētera sejā. Mazliet stūŗaina, pilnīga un pabāla, kā jau kapličai piedienīga. Varbūt parupja, bet ar rāmu, mierīgu izteiksmi. Nekādas liekulības. Pirmklasīgs profesionālis. Spēlē augstākā līgā.

Kad viss risinājās kā nākas, Līķu Pēteri nemaz nemanīja. Viņš it kā izgaisa, pazuda kaut kur malā, saplūda ar kaut ko. Bet tikko radās kaut mazākā aizķeršanās vai kavēšanās, tas iznira priekšplānā - melns, noteikts un neizbēgams. Un viss acumirklī bija kārtībā.

Alberts murmināja: - Nozūd, izceļas no jauna...

Viņa kaimiņi sakustējās, un tas saknieba lūpas. Vēl daži vārdi, tad atkal dūca ērģeles, un šķirsts lēni grima pazemē. Krāsnī. Tad visi trīs studiju biedri gāja atvadīties no vecajiem Nūrdgrēniem.

- Maģistri, saki dažus vārdus no mums visiem, Sverkers piegrūda Albertam, un tas īsi pamāja. Kas jādara, jādara. Šoreiz gribējās pateikt ko īsti sirsnīgu. Kur ņemt tādus vārdus? Alberts apzinājās savu nevarību, un tas viņu kaitināja.

Abi vecie stāvēja taisni, nekustīgi un izskatījās bezgala pamesti un atstāti. Alberts saņēmās:

- Mēs esam Bengta studiju biedri un nācām atvadīties no sava labā drauga. Mēs patiesi jūtam jums līdzi. Bengts bija ļoti iemīļots mūsu vidū.

- Mūs iepriecina tas, ka Bengtam ir bijuši draugi. Mēs vienmēr baidījāmies, ka viņš te Stokholmā būs viens un pamests. Mēs tagad redzam, ka tas tā nav bijis, mierīgi un savaldīgi atbildēja tēvs.

Nomaļus stāvēja Līķu Pēteris un drusku piešķiebtu galvu, kā liels, melns, domīgs putns vēroja bēriniekus.

Tad viņi iznāca karstajā jūlija saulē. Sverkers ar Tūrbjernu ierunājās reizē;

- Iesim pasēdēt un iedzert bēru kafiju!

- Iesim.

Sirmais kungs, kas kapličā bija sēdējis netālu no Bengta draugiem, bija iznācis ar tiem reizē laukā. Viņš tagad viegli palocījās pret jaunajiem cilvēkiem:

- Ja kungi atļauj, es labprāt pasēdētu kādu bridi ar Bengta Nūrdgrēna studiju biedriem. Es biju viņa skolotājs ģimnāzijā, bet tagad pensionēts un dzīvoju Stokholmā. Es varētu šo to pastāstīt par jūsu draugu.

Viņi nosauca savus vārdus, sarokojās un devās uz tuvāko konditoreju.

 

*

Kad viņi bija tikuši līdz otrai kafijas tasei, skolotājs bija pabeidzis savu stāstu:

- Jūs redzat, jaunie zinātņu vīri, tādu es atceros Bengtu, savu labāko skolnieku: smalkjūtīgu, morāliski nevainojamu jaunekli. Viņš varēja tālu iet, daudz ko sasniegt.

-Viņš nākošgad būtu beidzis otru fakultāti pēc kārtas, piezīmēja Tūrbjerns un noglaudīja savu smailo bārdiņu. Paplāno matu un bārdas dēļ draugi to saukāja par Ļeņinu.

- Kā jūs izskaidrojat notikušo? Vai tiešām tā vecu vecā nelaimīgā mīlestība varēja satriekt tik apdāvinātu cilvēku, kam bija tik plašas intereses? Es redzēju bērēs kādu jaunu, glītu dāmu, kas ātri atstāja kapliču, tikko šķirsts bija nozudis skatam.

- Nē, nē, Bengta nāve nebija tik banāla, strauji iebilda Alberts. Brīdi klusējis, viņš turpināja:

- Bengts nepārtraukti vīlās savos ideālos, iecerēs un sapņos. Viņa studiju un darba gadi nesa tam vienu vilšanos pēc otras. Veselu sēriju. Sverkers zina sākumus, lai viņš runā.

Sverkers pievilka kājas un salieca savu gaŗo augumu kūkumā. Viņa seja bija tikpat laipna un maiga kā klusinātā balss:

- Tas sākās ar tautsaimniecību. Bengts cerēja tur rast atbildes uz jautājumiem, kā celt visu ļaužu labklājību. Viņš domāja, ka aktīvi varēs piedalīties tās celšanā. Beidzis studijas, tas izmēģinājās darbā vairākās firmās un organizācijās, bet vīlās. Viņš meklēja nesavtību, viņam bija savas idejas, bet sadūrās ar karjerismu, šaurām interesēm, pašapmierinātiem organizāciju bosiem. Piedodiet, tas skan drusku naivi un vispārināti. Bet Bengts bija pārāk jūtīgs, praktiski nepiedzīvojis. Viņam viss sāka likties tumšs vai vismaz pelēks.

Skolotājs pamāja ar galvu. Sverkers neveikli sagrozījās:

- Jūs nepārprotiet mani. Bengts nekļuva komūnists, bet viņš sāka meklēt kaut ko citu. Sāka lasīt un interesēties par austrumiem. Viņš piedalījās arī kādās tur ekskursijās uz Austrumberlīni, uz Rostoku. Atgriezās atkal vīlies. Bet tad viņa ārstēšanu jau pārņēma mūsu galvenais teorētiķis, - Sverkers pasmaidīja un norādīja uz Albertu. - Lai viņš runā tālāk.

- Bengts bija sācis studēt valsts zinības. Tur mēs visi sapazināmies, - Alberts aplaida skatu visapkārt. - Mēs sadraudzējāmies un bieži tikāmies. Mēs nekad nezobojāmies par Bengta meklējumiem un „svētceļojumiem” uz austrumiem. Viņš pats šo lietu pieminēja šad tad ar zināmu humoru. Tie bija jauki gadi. Bengts nolēma pamest savu tautsaimnieka darba lauku un kļūt par paidagogu un pētnieku. Mēs daudz ko diskutējām, kopā nosvinējām savus akadēmiskos pārbaudījumus. Nu, tā drusku buršikōzi.

- Bet taču bez pārmērībām? Jūs neviens neizskatāties pēc uzdzīvotājiem, bažīgi iejautājās sirmais kungs.

Pārējie trīs pasmīnēja. Alberts ievilka malku kafijas:

- O, nē! Tādām lietām mums nebija laika. Mēs daudz strādājām. Mani toreizējie apstākļi spieda mani sevišķi steigties. Es tāpēc nobeidzu studijas drusku ātrāk, kamēr mani draugi cīnījās ar ģeogrāfiju un ģeoloģiju. Sāku strādāt kādā slavenā internāta vidusskolā netālu no Stokholmas. Reiz man ievajadzējās drusku brīva laika, un Bengts atbrauca mani aizstāt kādu nedēļu un izvingrināt roku. Par nelaimi notika tā, ka...

-Es saprotu, vecais skolotājs, kā atvairīdams, pacēla roku. - Mēs zinām, kā skolnieki dažkārt izmanto smalkjūtīgu un nepiedzīvojušu aizstājēju.

- Tas pats atkārtojās manā skolā, sarunu pārņēma Sverkers. - Arī mani Bengts kādu laiku aizstāja. Kad atgriezos, viņš paziņoja, ka šim darbam nederot. Laikam nekur un nekam nederot. Es teicu, lai nerunā muļķības. Slavēju viņa vispusīgās zināšanas un centos to pārliecināt, ka viss būs labi.

- Bet nebija labi?

- Nelaime varbūt bija arī tā, ka mūsu pulciņš tagad bija izklīdināts. Alberts bija prom, es apkrāvies darbiem un tikko apsievojies, bet mūsu Ļeņins, tas ir Tūrbjerns, sāka darboties liberāļu partijā savā pilsētas daļā. Bengts kļuva vientulīgāks.

- Bet tā jaunā sieviete kapličā? Draugi saskatījās, un Alberts atbildēja:

- Bengts atrada savu lielo mīlestību, skaistu, jaunu šķirteni ar bērnu.

- Tas varbūt nebija sevišķi laimīgs atrisinājums?

- Nevar teikt, ka Bengts apmierinātos ar to, ko tam deva. Un viņa deva visu, ko vīrietis parasti vēlas. Cits būtu juties kā debesīs un dzīvojis cepuri kuldams. Bet ne Bengts.

- Varbūt trūka garīgas tuvības, intellektuālas domu izmaiņas?

Alberts Ploriņš pasmaidīja:

- Viņa negribēja precēties. Vienreiz tā bija laulībā vīlusies. Turpmāk viņa gribēja būt patstāvīga. Taču viņa turējās pie Bengta.

- Diezgan rets gadījums.

- Tā kādreiz gadās, bet Bengts nespēja to sagremot. Tam vajadzēja par varu precēties. Citādi tas nejutās pilnvērtīgs savā mīlestībā. Dažā ziņā viņš bija ļoti konservatīvs.

Kādu brīdi visi klusēja. Tad sirmais kungs iejautājās:

- Vēl kādas vilšanās?

- Varbūt bija, varbūt arī nē, vilcinādamies atteica Tūrbjerns. - Beigās nāca šī neredzēti karstā vasara. Jūs jau zināt, cik tukša kļūst Stokholma ap Jāņiem. Arī mēs neviens svētku laikā nebijām šeit. Bengtam nebija šai piekarsētajā, pamestajā pilsētā kur dēties. Tā mums šķiet. Tad viņš ierāva dažas glāzes konjaka un apmeta valgu ap drēbju pakaramo Aksela Brūvalda rūpniecības reklāmu birojā. Viņš joprojām strādāja par grāmatvedi... Tas notika pašā Jāņu vakarā. Es atgriezos Stokholmā nākošā dienā, un pirmais dabūju zināt. Vēlāk sadzinu rokā Albertu un Sverkeru. Tā mēs vismaz varējām Bengtu aizvadīt.

- Cik savādi samezglojas cilvēku ceļi! Es jums pateicos, mani jaunie draugi, par šo sarunu. Tādu skolnieku kā Bengtu Nūrdgrēnu tik ātri neaizmirst. Jūs saprotat... Un savādi, bērēs bija vēl viens no maniem bijušiem audzēkņiem. Kristers, tā taču to sauca.

- Kurš? Trīs jaunākie iejautājās reizē, it kā atviegloti, ka skumjā saruna beigusies.

- Apbedīšanas biroja aģents, Kristers Frēdmans.

Alberts Ploriņš atdzīvojās:

- Ārkārtīgi interesanta persona. Es nevarēju no tā acis novērst pa apbedīšanas laiku. Kas par profesionālu veiklību! Tikai drusku pabaigs, kaut kas no maitu putna.

- Ticiet man, tas ir ļoti savāds gadījums. Es biju visai pārsteigts, to kapličā ieraugot. Vai, kā lai saka: nebiju pārsteigts un tomēr izbrīnījies par viņa mierīgo, apsvērto un taktisko rīcību. Jā, tas ir ļoti īpatnējs attīstības ceļā.

- Drīkstu ieliet? Alberts pacēla kafijas kannu un izdalīja atlikumu. - Vai tas arī bija no apdāvinātajiem skolēniem?

- Gluži nespējīgs viņš nebija, bet šausmīgi grūti valdāms un audzināms. Mums par lielu atvieglojumu tas atstāja skolu pēc pirmās pakāpes vidusskolas beigšanas.

- To viņš tomēr nobeidza?

- Jā, ar lielām grūtībām un pēc visvisādām ķibelēm. Kristers bija ļoti brutāls puika. Meitenes un mazākie zēni no tā vienmēr cieta. Nepārtraukti tas lasīja visnejēdzīgāko lubu literatūru, kādu vien kioskos var sameklēt: par slepkavībām, spīdzināšanām un visādiem briesmu darbiem. Lasīja mācību laikā. Pretojās, kad ņēma nost. Lamājās rupjos vārdos. Viņš mīlēja draudēt citiem: „Es tevi sakapāšu smalkās druskās”, „es tev notecināšu tavas netīrās asinis”, „es tev izgāzīšu zarnas” un tamlīdzīgi. Kristera domas vienmēr saistījās ar šausmām un nāvi. Nāvi viņš pieminēja visādās variācijās un dažādā sakarībā. Kad reiz skolas direktors viņu klases priekšā izpļaukāja, tas vēlāk rūca: „čaļi, tā bija nāve. Nāve staigā pa gaiteni...”

Un tad viņa domraksti! Neteiksim, ka tie bija pavisam vāji, bet riebīgi bija tos lasīt. Dodiet kādu tematu dodams, viņš vienmēr atradīs iespēju paust savas perversās fantāzijas.

- Jūs atceraties kādu piemēru?

- Jā, atceros. Tādus murgus pat gribēdams nevar aizmirst. Bija tāds pavisam nevainīgs temats: „Pastaiga pilsētā”. Bet ko jūs domājat! Kristeram tur iznāca viena vienīga asiņaina orģija. Viņš iet un ierauga, ka divi piedzēruši tēviņi kaujas. Vienam ir atrauta auss un asinis aumaļām plūst aiz apkakles un pa bikšu stilbu uz dubļainās ietves. Otram ielauzts deguns un pāršķeltas lūpas. Tas krāc, spļauj asinis un izspļauj zobus un zobu drumstalas. Tad abi nogāžas uz ielas, sit, kož un sper. Sāk rīstīties un apvemj viens otru. Vēmekļi sajaucas ar asinīm un izplūst pa ietvi. Kāds suns pieskrien un sāk laizīt asiņainās gļotas. Kaušļi sten un gārdz. Tie vairs nejaudā sist un paliek guļot dubļos, vēmekļos un asinīs. Gaisā šausmīga smaka, un mans varonis iet tālāk. Krēslainā šķērsielā no atvērta loga skan griezīgi, izmisīgi sievietes kliedzieni, kas pāriet apslāpētā stenēšanā un elsās. Domrakstu nobeidz teikums: „Tas bija aizrautīgākais pārdzīvojums manā pastaigā.”

- Vai jūs nesūtījāt viņu pie ārsta? piesardzīgi iejautājās Sverkers.

- Sūtījām pie ārsta, pie skolas kuratora, ko visu nedarījām! Bet tieši slimīgus defektus izmeklēšanā neatklāja. Pārkairināta fantāzija, pubertātes grūtības. Mums ieteica paciesties... Tad Kristers uzrakstīja vēl vienu šedevru. Nelaimīgā kārtā bija gadījies temats: „Toreiz man bija bail”. Tas viņam kā zemeņu oga. Neatceros visu, bet notikums norisinājās mežā, kur iebēdzis briesmīgs slepkava. Puika ar kādu biedru klīst pa mežu un nonāk pie vecas, pamestas būdiņas. Viņš nojauš, ka slepkava ir tur paslēpies. Viņš lien un pielien klusu pie loga, pastiepjas uz pirkstgaliem un ieskatās būdā. „Un ko es ieraudzīju?” tas raksta, „Slepkava bija pārliecies pār kādu no saviem upuriem un ēda tā vēl silto līķi. Toreiz man tiesām bija bail.” Punkts un beigas.

- Tā ir cūcība! iesaucās Sverkers.

- Es slavēju to dienu, kad tiku vaļā no šī zeņķa.

- Bet, redziet, cik labdabīga attīstība, iebilda Alberts. - Kristers ir atradis dzīvē savu īsto vietu. Viņš dzīvo līķu sabiedrībā, nepārtrauktā saskarē ar nāvi, vaimanām, elsām un ciešanām un, acīm redzot, kļuvis par harmonisku cilvēku. Viņš arī neapšaubāmi veic derīgu darbu. Šīs bēres tas novadīja nevainojami. Un novadīs, jādomā, vēl daudzas.

- Jā, viņš ir piemērojies un atradis savu vietu mūsu labi organizētajā sabiedrībā. Bengts to nevarēja, vecais skolotājs negribīgi apstiprināja.

- Bengts nevarēja piemēroties. Pie-mē-ro-ties, kāds muļķīgs, nežēlīgs vārds, Sverkers purināja galvu.

Bēŗu kafija bija izdzerta, viņi cēlās un gāja. Rietumu pamale kāpa augšā liels mākonis. Tumšs, pabaigs un neizbēgams.

- Kā Līķu Pēteris, ņurdēja Alberts.