Jaunā Gaita Nr. 52, 1965. gadā

 

Tālivaldis Ķiķauka

Metamorfōze

Šodien bija tā diena, tā reize, tas brīdis, tā stunda un minūte, kad viņš sevi bija atradis pirmo reizi mūžā, un labirintos, kur tas bija maldījies kā Krētas salā paslēpies ciklops, kuŗa vienīgā, pat mazliet asiņainā acs bija paradusi redzēt ne vairāk kā labirinta pelēkās, applukušās kaļķu un akmeņu sienas, tas šodien kā par brīnumu bija atradis izeju: viņš bija ticis laukā, viņš bija atdzimis, izlīdis no kūniņas un kā sārts, mīlīgs kāpurs blenza uz zaļo zāli, kas kā mežs velvējās pāri viņa sīkajam augumam.

Roberts Kūlis bija mazs un niecīgs radījums, no kuŗa pat sienāži un citi insekti nebaidījās, jo viņš nebija par tiem lielāks – tikai intelliģentāks, un tādēļ ar tiem nedraudzējās, bet viens pats mēģināja atrast ceļu uz priekšu, un, pretēji citiem kāpuriem, nelīda uz priekšu kā padumjās skudras, kas, milzu nastu veldamas, bieži nonāca kārāku putnēnu rijīgajos knābjos.

Roberts Kūlis bija ļoti mazs un grēcīgs.

Tik mazs un necils būdams, viņš pats brīnījās, kā viņā bija sakopotas visneķītrākās iegribas un piedauzīgas domas, kuŗām neviens insekts nevarēja tuvoties un tās saprast. Viņš, piemēram, ļoti neglīti izteicās par sienāžu kāju ciskām un ļoti gleznaini, pat parupji, attēloja viņu neglītos lēcienus un izlēcienus. Skudras viņš galīgi izsmēja, un viņu kroplos, korsetēs iežņaugtos augumus pielīdzināja izvirtušām sievietēm, skaļi izķēmodams un groteski parādīdams skudru visnotaļ nopietnās izdarības.

Arī kāpurus viņš neieredzēja un viņu lēno tusnīšanos un vilkšanos atdarināja, tos pielīdzinādams taupīgiem cilvēkiem, kas, uz vēdera līzdami, liek centu pie centa, kamēr to nabas mirkst dubļu peļķēs, caur kuŗām gājuši citi ar dubļainiem apaviem.

Roberts Kūlis bija grēcīgs un nešpetns.

Gluži dabiski – viņam bija mazvērtības komplekss, un, lai to aizdzītu, viņš sevi iedomājās esam par gigantu, taču, vēja pūsmā pakrizdams un aso nātru sadzelts, viņš tām zvērēja atriebību, mazās dūres kratīdams, lai gan nātres klusībā par viņu smējās – arī tad, kad tas, getrās un frakā tērpies, ar monokli aci, vakaros apstaigāja slieku alas, kur šīs milzu čūskas, no savām padibenes alām izlīdušas, zaļajā zālē neglīti izrīkojās.

Reiz tam maija pievakarē kā milzīga amēba uzbruka līkkājaina, milzu žokļiem apveltīta maijvabole, kas vēlējās viņu aprīt dzīvu, bet viņš aizstāvējās ar visiem spēkiem, un viņa izmisīgie kliedzieni pievilināja kādu milzu būti, kas maijvaboli samina ar varenu stampu tā, ka nokraukšķēja vien.

Roberts Kūlis bija nešpetns un noguris.

Ar dabas izdzimumiem kaudamies un vienmēr no lielākajiem bēgdams, viņš jau vairākus gadus bija nodzīvojis šajā zāles labirintā, kad beidzot bija pienākusi šīdiena – tā diena, stunda un reize, kad viņš nokļuva brīvībā. Taisns, gluds un ciets klons vērās viņa priekšā kā izplatījums, un visas parallēlās līnijas saplūda vienā punktā, kaut kur tālumā izveidodamas tādu perspektīvu, kādu attēlo mācības grāmatas. Saredzēdams taisnu ceļu – īsāko starp divi punktiem – viņš sāka lēnām, bet uzmanīgi kāpt trešajā dimensijā un ar ikkatru soli priecājās par lielisko dziļuma sajūtu, ko nekad agrāk nebija zinājis, un tā viņam radīja savādu apmierinājumu – it kā pirmo reizi baudot rasu zālē, vai arī redzot erotiskās sienāžu ciskas.

Roberts Kūlis vairs nejutās noguris un gāja.

Tas nebija nekāds gājiens ar lopiem, gājiens parādē vai protesta gājiens, bet gan viņa dzīves gājiens – kaut arī lēns un nevienam nevajadzīgs, taču viņa situācijai tik ļoti piemērots un pat nepieciešams. Viņam reiz bija jātiek projām, jāpamet zaļais zāles mežs ar tajā mājojošiem nelāgiem zvēriem un trimdiniekiem no kādas citas pasaules. Viņš jutās kā svētceļnieks un, mazu stiebriņu nolauzis, sāka ar to mērot soļus kā ar spieķi, un viņš gāja turp, kur viņu sauca. Viņš gāja, lēnām garoja, un visas viņa iegribas un organiskās maņu sajutās pamazām plaka, bet to vietā iezagās kāda liela, laikmetīga sūtība, kas lēnām pildīja viņa sīko augumu, un, raugi, muskuļi pakāpeniski piebrieda un sāka kustēties zem viņa plānās ādas.

Roberts Kūlis gāja un auga lielāks.

Pirmo reizi mūžā viņš manīja, ka ir sācis augt – viņa kurpes tam drīz sāka spiest, un viņš tās aizlingoja pāri plecam; viņa cepure tam kļuva maza, un viņš to aizlaida pa vējam; viņa gaŗās, skrandainās bikses kļuva ciešas, ar troksni pašķīrās, un viņš tās aizmeta; viņa baltais linu krekls pārdalījās divi daļās, un viņš to aizsvieda.

Tā viņš gāja, kails, bet domīgs, un viņā sāka nobriest kāda lielāka doma. Jā, arī viņa sīkās domas auga lielākas, un viņš juta, ka galva kļūst smagāka un ka tajā sāk izkristallizēties kādas filozofiskas pārdomas, par kuŗām viņš brīnījās. Kur bija palicis viņa organiskais sksistences prieks? Taču domāt nebija laika, jo bija jāuzmanās kāju speŗot – viņa soļi tagad šķērsoja veselu zāļu mežu vienlaicīgi, viņš pat samina pāris skudru un uzkāpa dažiem kāpuriem.

Roberts Kūlis turpināja augt un iet.

Viņš nu jau bija sasniedzis divu metru augstumu, un pāris viņam līdzīgas butes to sveicināja, pasmējās, kaut ko nočukstēja, bet tad sabijās, jo ieraudzīja, ka viņa seja bija dziļa nodoma pilna un nepielaida ne mazākā grozījuma. Viņš turpināja ceļu, un viņa priekšā pie apvāršņa pacēlās milzu pilsēta, debesskrāpju un fabriku biezoknis, kas no sākuma viņu mazliet biedēja, bet tajā pašā laikā fascinēja. Arvien vairāk visapkārt parādījās viņam līdzīgas būtes – tās stāvēja baros, dziedāja, gāja parādēs, skatījās milzu futbola stadionos, un arvien neglītāk sāka par viņu izteikties – viņam pat uzbruka, gribēja to nomētāt, apcietināt; to gribēja piesist bruņoti policisti ar nežēlīgi cietām pipkām – bet viņš paātrināja gaitu un tikai gāja.

Roberts Kūlis turpināja iet un augt.

Tad, raugi, pāris cilvēki, viņu pamanījuši, jau bēga, un arī policists tam godbijīgi, padeva ceļu, un arī bērni, kas sākumā rādija ar pirkstu, to redzēdami, žigli aizlaidās; viņš nu jau bija četri metri gaŗš un turpināja plēšanos plašumā uz visām pusēm. Nu jau tas pārkāpa pāri zemākām mājām, pārlēca ielām, izbrida mazākas upes, kur ūdens tam sniedzās tikai līdz ceļiem. Iedams viņš no jauna sajuta savu misiju: viņam bija jānoposta šī lielā pilsēta, jo tajā dzīvoja tādi pat drēbēs tērpušies tārpi, skudras, kāpuri un sliekas, kas viņu bija agrāk tvarstījuši un durstījuši, kad viņš, mazs, sīks radījums, slēpās kā vajāts meža zvērs. Viņš nu jau bija desmit metru gaŗš un sāka kustēties lēnāk un uzmanīgi, jo dzirdēja, ka pilsētā ir izsludināta trauksme: sīkas sirēnas spiedza, bruņoto mašīnu kolonna tam tuvojās no austrumiem, dūmu mutulī ietinusies. Dažas ātras lidmašīnas viņam pārlidoja pār galvu – vienu no tām viņš ar spēju rāvienu notrieca zemē kā saļimušu spāri.

ROBERTS KŪLIS bija 50 metru gaŗš un turpināja augt.

No tālienes kāds neticami ātrs satiksmes līdzeklis nesās gar debesīm un viņu apšaudīja ar raķetēm, kuŗas tas saspieda pirkstos kā knišļus, lai arī āda mazliet apsvila. Viņš nebaidījās vairs ne no kā, nekas viņam nevarēja pāri nodarīt, viņš jutās pārāk drošs, lepns, gudrs un pats sev lielisks, un turpināja augšanu. Taču kaut kas nebija kārtībā. Visa šī augšana likās mazliet nenormāla, mākslīga – bez īsta iemesla. Viņš atcerējās ar prieku agrākos gadus, kad viņu – maziņu – neviens neievēroja un lika mierā: tagad visi viņu gribēja. Vispirms ievainot, tad droši vien nogalināt, aprakt un nolīdzināt līdz ar zemi, vai arī viņa atliekas sadedzināt un pelnus izkaisīt uz visām zemes pusēm. Viņš, pasaules briesmas, bija milzenis – gigants – no viņa bēga kā mācītāji, tā dzīvības apdrošinātāji un mašīnu braucēji, tie, viņu ieraudzīdami, metās grāvī un izdarīja pašnāvību. Viņu apšaudīja, bēra tam virsū radioaktīvitāti, kas tam kutināja nāsis, un mēģināja viņa ādu pārdurt ar torpēdām un raķetēm, mēģināja to aizdedzināt un nosvilināt. Taču viņš bija pārāk liels, spēcīgs un drošs – neviens tam netika klāt.

ROBERTS KŪLIS bija 100 metru gaŗš un turpināja augt. _

ROBERTS KŪLIS bija 1000 metru gaŗš un turpināja augt.

ROBERTS KŪLIS bija 20 kilometru gaŗš un turpināja augt.

ROBERTS KŪLIS bija 1000 kilometru gaŗš un turpināja augt.

ROBERTS KŪLIS BIJA bezgalīgi gaŗš un vēl auga.

ROBERTS KŪLIS turpināja augt, līdz pārplīsa.

roberts kūlis bija mazs un necils.

Viņš atkal bija kļuvis sīks, niecīgs radījums un pēkšņi nobijās, jo tam ceļu aizsprostoja zaļgani indīgs, gaŗkājains sienāzis: roberta kūļa stunda bija situsi – tā bija tā stunda, tā diena, tā reize. Viņš, roberts kūlis, pakrita un nepamodās arī tad, kad kāda spēcīga skudra to kā kritušu bruņinieku iestūma skudru pūznī, kur skudru valodā uz ielas stūŗa bija rakstīts:

UZ BIJUŠO KAŖAVĪRU ATPŪTAS VIETU.