Jaunā Gaita Nr. 52, 1965. gadā

 

 

Erna Lēmane

ČETRDESMIT SEPTĪTĀ JŪDZE

Andreja Dzelzīša viņetes

Eimu, eimu, eimu galu meklēt...

Senos vecos laikos ne tikai cilvēks, bet pa reizei arī lops un meža zvērēns, ja tam bija ļoti, ļoti sasāpējusi sirds, gāja galu meklēt. Eimu, eimu, eimu - bet gals nebija viegli atrodams. Ja arī palaimējās satikt vilku vai lāci, bieži gadījās, ka tos var piešmaukt. Un tā - pārgāja bēda - cilvēks, lops vai zvērēns dzīvoja tālāk.

Šodien ir lepnāki laiki. Neviens vairs nemeklē galu, kājām ejot. Šodien brauc. Bet brauc tikai cilvēks vien. Vai lopam un zvēram vairs bēdu nav? Laikam nav! Kaut bieži lielceļa drūzmā iekuļas stulba aita, kāds spītīgs teļš vai gudra piļu māte, zinot, ka ratu rinda nostās, ved savu bērnu baru pāri ceļam uz dīķi, taču tie neviens nemeklē savu galu. Un ja tu redzi ceļa klonam piespiestu putnu vai zaķa ādu ar nejauki izšķetinātām zarnām, tad zini, Šis te gals nav viņa paša, bet laikmeta steigas piespriests.

Briesmīgā steiga! - ne tā ir piešmaucama, ne pielūdzama. Balts uguns stars kā viesulis nāk virsū un apžilbina naksnīgu aci, kas tikai tumsā savu ceļu redz. Un zaķēns saliek priekšķepas tieši pretī baltajam staram - apžēlo! Bet tur viņš paliek, nepaspējis ne pātaru noskaitīt, nedz grēku izsūdzēt, kā šonakt, kamēr sieva auklē mazuļus, viņš dodas pārlaukā pie kaimiņu sievām.

Tādu traku skrējēju ir pilni ceļi! Skat, skat, kā tas aiznesas, kā galu meklēdams! Godīgam braucējam šķiežot ceļa oļus ratu logā! Maniaki tādi! Hei, pie tam vēl sieviešu cilvēks! Pajucis matu cekuls noplandījās pakausī!

Hm, sieviešu cilvēks! - kādreiz senos laikos tāds radījums bija: mierīgs, apaļš izmeties krūtīs un gurnos ar skoteli priekšā, matu pīni ap galvu un pavārnīcu rokā, ar rīksti aiz jostas un bērnu baru aiz muguras. Bija.

 

Šodien tādu vairs nav. Sieviešu cilvēks! - nodzinies, izkāmējis, nedz skoteles, nedz matu! Iejozies vīriešu biksēs, skrej pa pasauli kā nelabais. Ai, nabaga vīriem grūta, grūta dzīve! Ne viņi zina, kā smaržo kārtīga putra, nedz viņiem sievas mīlestības, nedz bērnu bijāšanas. Un kas tādam velnam par bērniem var būt? - mežoņu bars!

Sieviešu cilvēks aizdrāzās ar zaļu apdauzītu preču ratu. Kur viņš tā dzenas? Kam klāt, tam gaŗām - tik bīstami, bīstami tuvu. Krietnas dāmas savos ratos sēdēdamas iekliedzas un aizklāj ar rokām acis. Rūdīti braucēji pat samet stūri uz ceļmalu, izgrūzdami lāstu, norausdami sviedrus. Ir ar ko svīst, ja tāds uzrodas ceļā. Lūk, melnā limuzīna durvju rokturis skrien savam vāģim pa priekšu, labu gabalu līdzi zaļajam, tad nokrīt bruģa malā. Policiju, policiju! Kur tas ārprātīgais triecas?

Ārprātīgais zina, kur triecas - galu meklēt! - Gaŗām un pāri visiem prātīgajiem - uz jūrmalas pusi. Tur stāvi klinšu ceļi un dziļas, klusas aizas. Un aiz tām ir miers. Gals nejēdzīgai dzīvei un bēdai, un miers!

Maza kāja iesit gāzes pedāli grīdā, viegli drebēdamas rokas sarauj stūres ratu, un zaļais braucamais skrien gaŗām mašīnu rindai, kuŗu braucēji taurē un pūš. Pūt vai nepūt tam, kas brauc galu meklēt, ir vienalga. Tas izlokās priekšā lielajam piena vāģim, kur kādu gabalu ceļš ir brīvs, un tad uz nebēdu bēda dzen zaļos ratus.

Kas sieviešu cilvēkam par bēdu var būt? - Liela bēda. Tik liela un smaga, ka to ne pateikt, ne izrunāt. Nav arī jāteic nekas. Gals pienāks, un tam, kam tas jāzina, to zinās. Varbūt tad viņa spītība salūzīs. Mežonis, ne bērns! Varbūt tad viņš raudās? Mežonim vajadzēja raudāt, lai apliecinātu, ka izaudzis par kārtīgu cilvēku. Un mežonim vajadzēja būt kārtīgam cilvēkam, tik daudz gadus viņš labi kopts un mīlēts, un lutināts. Viņam vajadzēja raudāt. Raudāt un nožēlot un teikt kādu labu, skaistu vārdu... Bet - mežonis - viņa lūpas sacirtās cietas un baltas, viņa rokas meta somā savas mantas - mātes pirktas un gādātas mantas - lai atstātu viņas māju un aizietu pasaulē. Mežonis! Tādi viņi visi - mežoņi! Bez sirds, bez jūtu. „Just ir vecmodīgi” - tā viņš teica. „Nožēlot? - nekad” - tā arī viņš teica. „Mēs -mūsu paaudze nekad neraud - nekad” - tā arī.

Mīlēts, kopts un lutināts... Un nu pēkšņi tava lizda paliek tukša! Kāda jēga bija dzīvot? Kāda jēga būtu vēl kavēties? Cik labi, ka radot pasauli, ir radīti arī klinšu kalni un gravas. Cik labi, ka cilvēkam pieder tāds vecs, apdauzīts preču rats. Cik ātri un viegli tas nes! Tas tevi iznesīs no spītīgās pasaules, aiz kuŗas varbūt sāksies jauna dzīve... Varbūt arī ne... Vai nav vienalga!

Ko jūs taurējat, velni, un baraties?! Ja jūs zinātu, kur es braucu, jūs klusētu un noņemtu savas cepures! Jūs to darīsit, jā, kad citas rokas mani stūrēs uz sētu, kuŗā novieto tos, kas vairs nekustas. Man jūsu sveicieni nebūs vajadzīgi. Paši sev savas cepures jūs celsit, sevi sveicināsit, ka esat vēl dzīvi!

Krietnu jūdzi brīvs ceļš, tad atkal vecs kadiljaks lēni kratās pa asfalta vidu, it kā septiņus mūžus būtu nodzīvojis, kā dzīvību un tempu no kauliem izdzīvojis! Kusties, muļķi, vai brauc malā un apstājies! Triekties tādam sānos? - varbūt aiztaupītos ceļš līdz jūrmalas klintīm? - O, tur iekšā viņu daudz, un droši vien visi grib vēl dzīvot! Vecīši, jums pakaļējai riepai izgājis gaiss! Pumpējiet, ja gribat vēl dzīvot! Sievieša cilvēks uzpūš brīdinājuma tauri un gaŗām skriedams vēl uzkliedz: „Tukša riepai” Braucēji it kā pamostas. „Hei, hei, blondī!” - viņi atkliedz pretī. „Hei, bambino!” - izbāž melnas, sprogainas galvas pa kadiljaka logiem: „Hei, stop, bambino!” Kādam virs galvas pārstiepjas roka ar pudeli, kas tūdaļ atrod galu pašā ceļa vidū. Mirkli klibais kadiljaks it kā notur, tad, rūkdams un mētādamies kā laiva viļņos, seko zaļajam pēdās. - Viņi nositīsies, viņi nositīsies, nelieši! Zaļo ratu gaita kļūst mērenāka, bet tādus palaist priekšā arī nav nekāda jēga. Nudien, ne steigties, ne stāt! Pat savu pēdējo gaitu tu nevari aizbraukt kā cilvēkam pieklājas, kas tādus te uzsūtījis? Tu veries spogulī un rīkojies tā, kā apreibusi aizmugure tev diktē. Ak, šausmas ! - spogulis rāda sarkanas gumijas skrandu, ko nejauki mētā kadiljaka pakaļējais ritenis. Stājieties! Stājieties! Trīs ceļa jūdzes tā aizveļ skaitītājs, un sieviešu cilvēks beidzot pasmaida: slavēta lai debess un policija, kas zem tās operē. Vienreiz jūs esat laikā un vietā! Lai jums labi klājas!

50, 60, 70, zilā adata slīd apaļu loku 80, 90... Šķiet, kāja izspiedīs grīdai cauri, ceļš pārkritīs tev pār galvu un iedzīs tevi dziļi, dziļi tumšajā zemē ar visu tavu bēdu. 95! Vairāk tāds nabaga preču rats nespēj nest. Sākas jau pakalni, mežs un aizmūža vēsums...

Nekas tavu galu vairs nekavēs. Neviena, kam gaŗām skriet, īsts pēdējās gaitas ceļš - kluss, rāms. Tu vari braukt lēnām, vari vēl pārdomāt... var arī nedomāt - tik brauc un brauc, un brauc... Un tomēr - apstājies. Ceļa līkumā sastājusi mašīnu rinda. Spokaina - neviena braucēja, tik mašīnas vien. Dažai pat durvis neaizvērtas. Varētu uzpūst, redz, kas te notiek, varētu mēģināt aizspraukties gaŗām - tomēr - arī preču rats gaida. Ko gaida? - Nezina ko. Pēc brīža zaļais vairs nav pēdējais, riteņiem kaucot, aiz viņa nostājas balts sporta vāģis. Izlec jauna, koši tērpta dāma un, šifona šallei ap seju plandot, pienāk pie zaļā un vaicā: „Kāpēc visi te stāv? Kas noticis?”

„Nezinu. Varbūt atpūšas.”

„Atpūtai neizskatās īstā vieta. Iesim palūkot. Lūdzu, nāciet līdz.”

Sievieša cilvēks klusi viņai seko. Aiz līkuma, kur ceļš virzās pāri tiltiņa laipām, zemē gul cilvēks un zirgs, un viņiem cieši blakus stāv vāģis ar sarkana krusta zīmi uz sāniem.

„Netaisi jokus, kāp ratos! Pats nekad nevar zināt, ievainots vai ne!” - ļaužu glābējs pūlas pierunāt ar asinīm notrieptu zēnu.

„Man nekas nekait, brauciet prom!”

„Kas par to maksās, ka tukšā braukājam apkārt?”

„Es jūs te nesaucu! Bet es samaksāšu, cik vien gribat, ja jūs manu Pāvulu aizvedīsit līdz ārstam!”

„Šie te nav lopu rati, mīļo zēn!”

„Nu tad - ko tad jūs te stāvat?” - zēns noraisa savu kaklautu un slauka zirga, asiņaino purnu.

„Jā, laikam nav gan ko stāvēt!” - trīs durvis aizcērtas, glābēji klusi salīgojas un aizbrauc.

„Žēl, nevaram tev nekā palīdzēt!” - ir pārējie braucēji nomurmina un aizklīst, tik nošņurcis vīrs aplaiza kantainu galdnieka zīmuli un gatavojas ko rakstīt uz avīzes malas. „Saki savu adresi, zēn! Es zaudējumu necietīšu, man mājā sieva un seši bērni. Salabot purnu maksās diezgan lielu naudu. Būs tev mācība, ko dzenies ar tādu stulbu lopu uz ceļa, kas pat autiņiem skrien virsū!”

„Cik lielu naudu?” - pārjautā košā dāma.

„Nu, savi...”

Lielu dimantu pirkstā zibinot, viņa sniedz vīram sarkanu naudas zīmi: „Pietiks?”

„O jā, kundzīt!” - un neattapies paldies pateikt, vīrs atstāj aiz sevis sadegušas eļļas dūmus.

„Viņi aizbrauca! Visi!” - zēns veŗas divos sieviešu cilvēkos - „Visi!” un viņa sejā jaucas asaras ar zirga asinīm - „Visi!”

„Mežonis raud!”

„Kur te ir kāds lopu ārsts? Tālu?” - skumjo klusumu pārtrauc jaunā dāma.

„Neko tālu jau nav, bet ko tas līdz... viņš nevar paiet... Mana vaina. Māte teica - jauns kustonis, vēl nelaidies uz ceļa... es neklausīju... neklausīju.”

„Mežonis nožēlo!”

„Kad pārej mājā, lūdz mātei piedošanu, teic kādu labu vārdu...” - sieviešu cilvēks pamāca.

„Es jau teikšu - simt labus vārdus, bet ko viņa teiks - mežonis, huligāns!... Nabaga Pāvul, cik mums grūta stunda!” - zēns piespiež seju zirga kaklam un raud, un raud.

„Neraudi, mežoni! Man te ir tāds preču rats, vai domā, ka mēs pa trim viņu dabūtu augšā?”

„Kā tad ne? - Trīs stipri cilvēki - vienu mazu zirgu! Pāris laipu tik vajag dabūt!”

Un tur tās guļ - dīkas un rāmas - tiltiņa margās.

Trīs cilvēki vienu mazu zirgu ir ievēluši ratos. Viņi ir priecīgi. Pat košā dāma, kas nu izskatās pēc nerātna miesniekzeļļa, smaida un atvadās un labu vēl.

„Paldies jums, brauciet vien droši, rīt es atskriešu tilta margas pienaglot!” zēns ielec zaļajos ratos blakus sievieša cilvēkam un nu mudina to: „Steigsimies, steigsimies, Pāvuls ir briesmīgi slims, tik daudz asiņu pazaudējis. Tagad - taisni uz augšu, tad gar ūdens torni pa kreisi un...”

„Kad nu viņš tur aizmugurē ievelts, nekas cits mums neatliek kā braukt, bet zini, man bija cits ceļš zem kājām, liels un svarīgs ceļš, un nu tava Pāvula dēļ...”

„Brauksim. To ceļu jūs panāksit citreiz!”

„Citreiz! Vēl tikai pāris jūdžu līdz ceļa galam trūka. Četrdesmit septītā jūdze! Lūk, skaitītājs rāda četrdesmit septīto jūdzi!”

„Sept... nu ja, tagad es zinu, kāpēc nelaime notika! Septiņi man ir nelaimes skaitlis! Un šodien ir septītais jūlijs. Lūdzu, brauksim, kundze!”

„Septītais jūlijs? Ak debess, kā cilvēks aizmirst pats sevi! Viņš tikai redz un jūt savu sāpi un bēdu! Zini, laika skaitītājs šodien uzveļ man mana mūža četrdesmit septīto jūdzi! Un pie tās vēl nebija vajadzīgs apstāties! Nē, nebija!”

„Jums dzimšanas diena? Daudz, daudz laimes, kundze! Visu mūžu jūs pieminēšu!”

„Paldies! Jā, steigsimies. Es gribu tikt mājā, varbūt vēl kāds man uzdāvās kādu labu, skaistu vārdu!”