Par operas sākumu uzskata Perī 1595. gadā sarakstīto operu Dafne . Tās ir blēņas. Galīgas. Operas sākumi meklējami daudz agrāk, Senlatvijā. Ka tas tā, to gaiši rāda tautasdziesma

Dziedot dzimu, dziedot augu,

Dziedot mūžu nodzīvoju.

Dziedot nāvi ieraudzīju

Paradīzes dārziņā.

Tā kaut kas var notikt tikai un vienīgi o p e r ā. Katram zināms, ka tur viss notiek dziedot: dzied zobeniem cīnoties, bārdu dzenot, zirgiem jājot, bučojoties un tā tālāk. Dzied - bez apstāšanās - mazais Ansītis un vēl mazākā Grietiņa; bet Mimi mirst nost dziedot tā, ka zālē kroņlukturi līgojas un negribot uzmācas doma - nebļāvusi tik ļoti, nodzīvotu vēl kādu laiku. Tā nu tikko pieminētā daina piedēvējama kādai senlatviešu operdziedātājai, kas tautasdziesmu stingrajā pantmērā apraksta savu amatu.

 

. . . Dzied bārdu dzenot

 

 

Jebkuŗai - gan sliktai, gan labai operai - vispirms vajag naudas. Ja tās nav, nav operas. Lai arī arodbiedrību Senlatvijā nebija un pašizmaksa bija zema, kapitāla vajadzēja. Kapitāls nācis no ārzemēm:

Dziedat, meitas, dziedat, meitas,

Prieki nāca šai zemē:

Divi laivas zelta nāca,

Treša sīka sudrabiņa.

Operas direktors šai spontānajā priecas dziesmā nav pateicis, no kurienes kapitāls nācis. Tā kā Palestīna tos laikus bija neganti apspiesta un neeksportēja pat savus pilsoņus, tad uz šo jautājumu nekad nevarēsim atbildēt. Katrā ziņā ir jauki zināt, ka svešvalstis tos laikus mūsējos atbalstījušas ar naudu un nevis siļķēm vien.

Kur nauda likta? Varbūt dekorācijām, jo cilvēki, kas ir ar mieru vilkt linus no mārka ārā, ir pelnījuši algu. Mūzikas instrumenti nāca no meža un nevarēja būt dārgi. Bet dziedones un dziedoņi, tie - kā vēl arvien - bija dārgi. Kamēr opera jauna un maza, tikām arī algas mazas:

Dziedot vien izdziedāju

Savu darba nedēļiņu:

Izdziedāju maizes klaipu,

Savu sviesta bunduliņu.

Tādā diētā sōlistes un sōlisti ņēmās svarā, balsis uzlabojās un tā drīz vien:

Ik vakara dziedāt gāju

Avotiņa lejiņā;

Izdziedāju zelta kroni,

Div' sudraba gredzentiņus.

Avotiņa lejiņas opera acīm redzot maksājusi algas, kas Metropolitēna operu nobankrotētu divu nedēļu laikā!

Operām, kam ir nauda, vēl vajag pašu operu - libretu un mūzikas. Libretisti bijuši neganti aktīvi, tik aktīvi, ka komponistiem bijis tikai jāpagrābj:

Visas dziesmas izdziedātas,

Kur mēs citas dabūsim?

Iesim dziesmu kambarī,

Tur mēs citas dabūsim.

Bet, tāpat kā jaunākajos laikos, bijis posts ar ārzemju konkurenci; senlatvieši šo problēmu gan pratuši atrisināt, domājams ar vāli.

Dziedat, meitas, ko gaidāti,

Vai gaidāti rakstītāja?

Jūsu dziesmu rakstītājs

Sen aizgājis Vāczemē.

Gadījies arī uzrakstīt pa sliktai operai:

Dziedu dziesmu, kāda bija,

Nebij' dziesmu rakstītājs;

Bij' brālītis rakstītājs,

Tas nogāja kariņā.

Tā taisnojas sōlists, jo tam apkārt, ar ozolu milnām rokās, stāv drūmi virsaiši un atprasa ieejas maksu; un ej nu atšķiŗ, kuŗš kuŗu cūku nesis un kam pieder pelēkā zoss! Bet komponists pa to laiku aizlaidies uz ārzemnieku leģionu.. .

... tam apkārt ar ozolu milnām rokās drūmi stāv virsaiši un atprasa ieejas maksu

 

Kā jau pieminējām, operu skatuves bijušas brīvdabas. Tas atrisinājis telpu sagādes problēmu un reizē bijis labs vilku, lāču un polockiešu aizbaidīšanas līdzeklis.

Kas kaitēja man dziedāt

Apaļā kalniņā,

Visapkārt saule tek,

Sudrabiņu sijādama.

Teātŗu architektūra, acīm redzot, bijusi diametrāli pretēja grieķu stilam - skatuve bijusi podijs. Tas izskaidro, kāpēc senlatviešu tautas tērpiem bijuši gaŗi lindraki. Tāpat jāievēro, ka daina smalkjūtīgi aprāda, ka senlatvieši dziesmas rakstīšanas laikā vēl nebija izgudrojuši elektrību.

Operas bijušas ceļojošas.

Es dižena tautu meita,

Dziedādama vien staigāju;

Piedziedāju Kurzemīti,

Nu dziedāšu Vidzemē.

Kā sagatavotas operdziedones? Metodes bijušas apbrīnojami zinātniskas un eksaktas:

Es piedzimu māmiņai

Kad dziedāja lakstīgala;

Netrūkst dziesmu man dziedot,

Ne valodu runājot.

Redzams, ka arī medicīna Senlatvijā bijusi uz augstas pakāpes; vai arī lakstīgalu apmācīšana. Lietāti arī rupjāki paņēmieni:

Māte mani brēcināja,

Skaļu balsi gribēdama;

Jo es brēcu, jo aizsmaku,

Jo skaļāku nedabūju.

 

Māte mani brēcināja skaļu rīkli gribēdama

 

Nelaimīgā kārtā gadījušās parastās problēmas ar diletantiem, kas allaž uzrodas pēc kaŗa; un Senlatvijas dzīve jau gandrīz pastāvīgi bija "pēc kaŗa". Izņēmumi bija tie laiki, kad bija kaŗš.

Vai tādēļ nedziedāšu,

Kad man labi nevedās?

Tā nu dziedātājas augušas un ar laiku tikušas par tādām primadonnām, ka Marija Kallas pabrīnītos:

Es papriekšu dziedātāja,

Es vidū stāvētāja;

Ja papriekšu nedziedāšu,

Tad vidū nestāvēšu.

Šis gars vēl ir dzīvs latviešu jauktajos koŗos.

Bet kā jau operdziedoņiem visos laikos, arī senlatviešu sōlistiem - un sōlistēm - bijušas problēmas ar svaru. Iedomāsimies šādu skatu: tukša skatuve, dekorācija - bērzu birzs - (īsta). Aiz skatuves atskan dziedāšana; dziesma tuvojas, tuvojas, un - sōliste iznāk skatītāju priekšā. Tautasdziesmu atstāstīts skatītāju spriedums:

Tautiet's manu balsi dzird,

Neredz mani staigājam;

Kad ierauga staigājam,

Birst tam žēlas asariņas.

Tāpēc sōlistes importētas no citām zemēm, un ar vietējām laikam satikušas tīri labi:

Ai, rīklīte, man' rīklīte,

Kā no viena vaŗa kalta!

Es varēju sadziedāt

Ar Vāczemes meitiņām.

Šī daina ne vien piešķiŗ senlatviešu operai internacionālu raksturu, bet norāda, ka vāciešiem jau tais laikos trūcis tauku un speķa.

Bijis orķestris.

Pūšat, brāļi, vaŗa taures,

Zaļa vaŗa trimateles,

Pūšat tautu laukmalē,

Lai nāk tautas klausīties.

Par Latvijas austrumu robežu sargu modrību liecina tas, ka šai orķestrī nav bijis garmošku.

Dainas stāsta arī par pirmā dueta rašanos. Acīm redzot gadījušās kādas nelaimes ar kontraktu vai arī ansamblis nebijis mierā dziedāt. Tad kāds emōcionālāks (vai, īsteni latviski, j ū t i s k ā k s ), sōlists teicis otram tā:

Dziedāsim divi vien,

Ka mums citi nepalīdz;

Lai tie citi klausījās,

Ka mēs divi dziedājām.

Nez' vai Verdi (un Salna un Kļaviņš) tā īsti apzinājās, cik daudz pateicības tie parādā šim nezināmajam senlatviešu maestro?

Pēc izrādes, protams, uzdzīvots, un par to dažas jaunākas sōlistes mamma kritusi vai izmisumā.

Es to savu māmulīti

Ik vakara raudināju;

Dzirdēj' manu dziedāšanu,

Pārnākam nesagaida.

Cik žēl, ka tai operai nebija sava Marisa Vētras un jāpietiek ar vienu vien dziesmu par šīm visnotaļ tautiskajām un mākslinieciskajām izdarībām...

 

Pēc izrādes, protams, uzdzīvots...

 

Kur palika Senlatvijas opera? Gan jau tos pašus kaŗa ceļus izputēja.

Es kaŗāi aiziedams,

Sirdi slēdzu akmenē...

Bet par to ilgi, ilgi pēc tam jaunie latvieši atrada šo grezno māku, un gan jau atradīs atkal.