Jaunā Gaita Nr. 52, 1965. gadā
Sniedzam divu dalībnieku pārdomas
Kultūras darbinieku kongress
Dažu ideālistu ieceres rezultātā Čikagā š.g. 9. un 10. janvārī notika latviešu kultūras darbinieku kongress, pirmais trimdas vēsturē. Bez mūsu vadošo organizāciju un pat bez preses atbalsta (skat. skeptisko ievadraksta citātu JG 51. n-rā) ap 200 zinātnieku, skolotāju, rakstnieku, sabiedrisko darbinieku un latviskas dzīves kopēju sprieda un klausījās. Lielais dalībnieku skaits lieku reizi pierādīja, ka vajadzība pēc brīvas domu izmaiņas ir liela, pat pilnīgi nepieciešama, lai mēs varētu jēdzīgi vērtēt un veidot trimdas dzīves vadlīnijas, ne tikai saskaņā ar tradicionāli sastingušajām formām, bet reālā, šāsdienas prasībām piemērotā skatījumā. Šāda sanāksme nebija ietilpināma nevienas organizācijas darba kārtībā tās pārlieku aizņemtas ar nepieciešamajām skanīgajām vispārēja satura runām, amatpersonu vēlēšanām un debatēm par administratīviem sīkumiem.
Referentu vairums bija aktīvie, ne pensionētie profesori un doktori, pārstāvot visas paaudzes, ar Latvijas Universitātes slavenību prof. Dr. T. Celmu iesākot un jaunajiem valodniekiem prof. Dr. V. Zepu un prof. Dr. J. Leli nobeidzot. Pretēji vienam otram vēlētu vai nozīmētu pārstāvju kongresam, šoreiz runāja mūsu labākie lietpratēji, ne diletanti ar labu gribu un sliktām zināšanām. Priekšlasījumos dzirdējām kā veco profesoru dotos sistemātiskos pārskatus un pamatjēdzienu definīcijas, tā jauneklīgo profesoru vietumis kritiskos novērojumus par latviešu trimdas kultūru.
Kongresā pieņemtajās rezolūcijās daudz vērtīgu ieteikumu; šo rindiņu ietvaros varam pieminēt tikai dažus. Kā trimdas mērķis tika formulēta ne tikai sevis saglabāšana, bet cīņa ar visiem līdzekļiem par latviešu tautas etnisko eksistenci, brīvību un demokratiskām pašnoteikšanās tiesībām. Vairākkārt pieminēja Baltijas Savienoto Valstu ideju, iesākot to veidošanu ar trimdas baltiešu organizāciju ciešāku sadarbību, it sevišķi ar kopēju informācijas izdevumu.
Etniskai eksistencei nepieciešami sakari ar dzimteni mēs nedrīkstam noslēgties no tautas kultūras kopuma, kas, kaut zem komūnistu sloga, ir un paliek mūsu tautas īstenais pamats. Lai mēs brīvajā pasaulē runātu visas latviešu tautas vārdā, mums ir jābūt daudz labāk informētiem nekā līdz šim. Līdzšinējai garīgajai izolācijai un visa vērošanai no pagātnes viedokļa jābeidzas, protams, bez polītiskiem kompromisiem.
Tā zināšanai tika pieņemts šāds ieteikums: Rosināms un propagandējams, lai izdotu, drukātu un lasītu arī to latviešu autoru darbus, kas dzīvo Latvijā, ja šajos darbos nav komūnistu partijas, tās režīma vai ideju propagandas. Jāpiezīmē, ka to ir darījusi Jaunā Gaita, mēģinot pilnīgas izolācijas vietā radīt kaut kādu tiltu starp viņiem un mums. Kā zināms gandarījums, pretēji dažu oficiālo trimdas organizāciju negatīvajai nostājai pret jebkāda veida kritiku vai jauninājumiem, atzīmējama kongresā pieņemta rezolūcija, kas piemin Jaunās Gaitas augsto nozīmi latviešu kultūras uzturēšanā un attīstībā.
Tai pašā laikā kongress noteikti noraidīja komūnistu valdību Latvijā, atzīstot, ka tā ir vislielākais drauds latviešu tautas un latviešu kultūras pastāvēšanai. Kongress ieteica ne sadarbošanos ar turienes režīmu un kultūras izmaiņu Dzimtenes Balss uztverē, bet gan jaunu ceļu meklēšanu sakariem ar tautu bez komūnistu starpniecības. Madrides radio raidījumi uzskatāmi par vienu no iespējamiem veidiem tādā nozīme. Par to atbalstu ar dedzīgu entuziasmu iestājās radio kuģa organizatoru grupa. Gaŗajā lietišķo ieteikumu virknē minama arī rezolūcija par 2x2 nometņu un nedēļas nogaļu kursiem, atzīstot to nozīmi jaunatnes latviskošanā. Dr. V. Muižnieka priekšlasījums par tiem rādīja vēl vienu jaunu pieeju mūžvecai trimdas problēmai jauno paaudzi nevar saturēt kopā ar runām un pamācībām, bet vairāk panākams iesaistot to aktīvās nodarbībās.
Kultūras kongress aplūkoja trimdas problēmas no visiem viedokļiem, bez šaubām daudz pamatīgāk un kritiskāk nekā gadskārtējie organizāciju kongresi. Bez runām un frāzēm nevar notikt neviens kongress, arī Čikagā netrūka mēģinājumu, kā definēt nedefinējamo kultūras jēdzienu, kā izveidot tādu trimdas polītikas platformu, kas patiktu visiem un neapvainotu nevienu. Netrūka arī vienas otras kuriozitātes. Bet kongresa dziļākā jēga izpaudās gluži spontānā, neorganizētā klausītāju atsaucībā gandrīz katram referenta vārdam par tiešajiem sakariem ar dzīvo latviešu tautu, par pastiprinātu, modernizētu cīņu pret tās apspiedējiem un par praktiskajiem, tiešajiem trimdas uzdevumiem.
Dr. Pāvils Vasariņš
Septiņpadsmitgadīgas domas par kongresu
Čikagā š.g. 9. un 10. janvāri notika pirmais kultūras darbinieku kongress. Kongresa otras dienas priekšpusdienā turpat 200 kongresa dalībnieku sadalījās 7 grupās: prof. A. Grotāna vadībā apm. 20 dalībnieku pārrunāja jautājumu par skolu polītiku trimdā. Čikagas Kr. Barona latviešu skolas pārzinis prof. A. Grotāns nolasīja pārskatu par latviešu skolas darbu Amerikā un ziņoja, ka gan skolotāju konferencē Čikagā 1964.g. rudenī, gan sanāksmēs un debatēs atsevišķās pilsētās radusies vispārēja atziņa, ka latviešu skolas darbs trimdā padziļināms.
Jau vairākkārt izskanējusi doma par to, kā visu latviešu sabiedrību ietekmē vairākas mazas sadalītas skolas. Grupa atzina, kur vien iespējams, sevišķi lielākos latviešu centros, ieteicama centrāla skola, kas apvienotu visus latviešu jauniešus. Šai centrālajā skolā pastāvētu bērnu dārzs, 8 g. pamatskola un 4 g. ģimnazija, kuŗā jauniešiem dotu plašāku un pilnīgāku ieskatu par Latviju, tās tautu un kultūru. Tās darbs būtu stingri zinātniski pamatots. Apspriedē arī tika izteikta doma, ka pēc 2x2 nometnes un nedēļu nogaļu kursu principiem būtu vēlams iekārtot plašāku ģimnazijas darbu vasarā. Tika iztirzāts arī īpašs kurss Tauta un kultūra. Tas ietilpst Čikagas Kr. Barona skolas ģimnazijas programmā un apskata latviešu kultūru attiecībā pret vispārējo pasaules kultūras stāvokli. Prof. A. Grotāns sekmīgu skolas darbu raksturoja kā tādu, ...kas nodrošina jauno cilvēku palikšanu latviešu vidē.
Ņemot vērā trimdas apstākļus un vajadzību paturēt jauniešus latviešu vidē, diskusiju dalībnieki atzina par ieteicamu ārpus tiešās skolas programmas, ja vien iespējams, noorganizēt arī sporta nodarbības. Lai turpmāk sekmētu un uzlabotu latviešu skolas darbu trimdā, dalībnieki atbalstīja prof. A. Grotāna ieteikumu, ka nepieciešams sagatavot noteiktu skolas mācības programmu vismaz 5 gadus uz priekšu. Pārrunāja arī par mācības grāmatu trūkumu ģimnazijas vajadzībām.
Pārskatā par latviešu skolas darbu Kanadā LNAK kultūras un izglītības nozares vadītājs J. Mežaks atzina nepieciešamību noturēt jauniešus latviešu audzinātāju rokās vismaz tik ilgi, kamēr jauniešos pašos rodas piederības sajūta līdz jaunieši saprot un tic tai domai, kuŗa izteikta arī 1965. g. 2 x 2 nometnes vēlmē Mana vieta manā vidē. Apsveicot ideju nodibināt un uzturēt patstāvīgu 5 dienu pamatskolu un ģimnaziju ar pilnu programmu, J. Mežaks paskaidroja, ka idejas īstenošana Kanadā, diemžēl, nav iespējama sakarā ar valsts noteikumiem. Kaut gan ĀSV šāds šķērslis nepastāv un patstāvīga latviešu skola būtu ļoti vēlama lielākajos latviešu centros Ņujorkā, Klīvlendā, Čikagā u.c., idejas īstenošana pašreizējos apstākļos nav izdarāma galvenokārt skolotāju un līdzekļu trūkuma dēļ.
Jauno skolotāju sagatavošanas jautājums tomēr vēl palicis neatrisināts. Skolās, kuŗās sagatavo skolotājus asistentu jeb palīgskolotāju veidā, rezultāti tomēr neapmierina, jo ceļš lēns un tādu jauniešu, kuŗi ziedotu pāris gadus kursam, samērā maz. Toronto latviešu skolā izveidota īpaša paidagoģiskā klase jauno skolotāju sagatavošanai, bet arī šāds veids pilnīgi neatbilst vajadzībām. 2x2 nometnē 1964.g. vasarā, kuŗā skolotāju puduris bija vismazākais ar mazāk nekā 10 dalībniekiem, arī norāda, ka latviešu skola jaunos skolotājus nespēj piesaistīt. Ja neradīsies jauni mācības spēki, kas gribētu ziedot savu laiku un zināšanas latviskai audzināšanai, nebūs nozīmes turpmāk runāt par latvietības saglabāšanu jaunatnē. Noklausoties visas šīs pārrunas un atzinumus jautājumā par skolu polītiku trimdā, nāca prātā neskaitāmi notikumi ASV dzīvē notikumi, kuŗu realitāte runā pretī visam šīs sekcijas apspriedē pārspriestajam. Piemēram, kādā ASV latviešu centrā tie vecāki, kas grib, lai bērni iegūst zināšanas kā latviešu valodā, vēsturē, ģeogrāfijā, tā arī ticības mācībā, spiesti sūtīt savus bērnus skolā sestdienās un svētdienās. Neskatoties uz ierobežoto laiku, ģimnazijas klasē lielāks stundu laiks veltīts vispārējai ģeogrāfijai, derīgiem izrakteņiem un ķīmijai nekā latviešu ģeogrāfijai, valodai un literātūrai. Liekas, daudzkārt tiek aizmirsts, ka bērns pavada 5 dienas nedēļā vietējā skolā un ka viņam ir jau savs vispārēju zināšanu krājums. Ievērojot īso laiku, ko skolēns pavada latviešu skolā, šķiet nevajadzīgi atkārtot vielu, kuŗa jau mācīta vietējās skolās. Latviešu skolas mācības programma būtu jāsaskaņo ar šejienes skolas programmu, rādot Latviju perspektīvā salīdzinot to ar Ameriku vai Kanadu un neaizmirstot arī mūsu brāļu tautas. Ja jau atliek laika ķīmijai un derīgiem izrakteņiem, tad varētu sākt mācīt arī matemātiku un fiziku. Tāpat pārsteidz arī tas, kas notiek pamatskolas klasēs kādā no vislielākajām latviešu skolām bērniem kaltin iekaļ latvisko rakstu nosaukumus, vēstures datumus un pat neskaitāmus upju pieteku vārdus, iekams skolēniem dota kāda vispārēja jēga par pašu Latvijas zemi, tās tautu un kultūru.
Diskutējot par skolotāju un līdzekļu trūkumu, nāca prātā pirmā 2 x 2 nometne. Tur bija vairāki vadītāji un lektori, kas jauniešus tiešām spēja ieinteresēt. Cik patīkami būtu, ja latviešu vecāki būtu ar mieru maksāt vairāk par savu bērnu latvisko izglītību un algot šos spējīgos vadītājus kā ceļojošus skolu inspektorus skolotājus un jauno skolotāju sagatavotājus. Tā būtu vesela revolūcija.
Kāds absolvents skolas aktā atvadoties teica: Lai latvietība netiktu aizmirsta, tanī ir jāieaug, tās vērtības jāpārdzīvo un jāizjūt. Bet skola visu nespēj ne ar pāris stundām nedēļā, ne arī ar ideālismu vien var bērnu uzaudzināt par krietnu latvieti; talkā jānāk vispirms vecākiem, tad sabiedrībai. Trimdas apstākļi nav salīdzināmi ar apstākļiem mūsu zemē: šeit jaunā paaudze un tās audzināšanas problēmas nav salīdzināmas ar stāvokli, kāds pastāvēja brīvajā Latvijā. Iepazīstoties ar šīs zemes kultūru, tradīcijām un dzīves izpratni un saprotot, no kā atkarīgs latviešu tautas liktenis, nāk prātā skolotāja H. Kreicera vārdi: ... nesastingt rutīnā, bet atkal un atkal nopietni apsvērt, KO un KĀ mācīt.
Trimdas latv. ģimn. absolvente Zaiga Rītiņa