Edgars Dunsdorfs
ES STĀSTU
It was perfectly true. The portrait had altered.
Oscar Wilde, THE PICTURE OF DORIAN GRAY
Labs lektors zina, kad lekcijā ir vieta jokam. Parasti joks der tad, kad auditorija sāk pagurt, piemēram, kad pagājusi pusstunda. Savu četrpadsmito kultūras dienu lekciju Pērtā, pretēji visiem retorikas noteikumiem, iesāku ar joku. Lekciju sākot, pieminēju Gogoļa „Portretu” – klausītājos atsaucības nebija. Pēc tam pieminēju Oskaru Vaildu. Tikai dažiem tas kaut ko nozīmēja. Tad izlietoju rezervi – izstāstīju savus paša piedzīvojumus, kā Melburnas fotogrāfs man jautāja: „Kungs, vai Jūs jau kādreiz esat fotografējušies?” Šis patiesā notikuma atstāstījums nodibināja saskari, ko literātūras tēlu pieminēšana nespēja. Un saskares ar klausītājiem man vajadzēja, jo portrets, ko taisījos gleznot sanākušajam klausītāju pulciņam bija dzīvs, bija daļa no mums pašiem.
* * *
Savu lekciju illustrēju ar attēliem. Tas bija garlaicīgi. Vēl garlaicīgāka tomēr būtu bijusi skaitļu valoda, kas manās diagrammās bija iemiesota. Labs lektors cenšas garlaicību noslēpt, visgarlaicīgāko tematu ietērpjot interesantā čaulā. No šī viedokļa joka stāstīšana pašā sākumā bija liela kļūda, bet vēl lielāka bija tā, ka man vairāk joku nebija padomā. Ka mana auditorija tomēr noklausījās lekciju līdz beigām, bija viņu, nevis mans nopelns. Kāda dāma pat izteica nožēlu, ka vairāk klausītāju nav ieradušies. „Kundze, šovakar ir Vecgada vakars, un visi gatavojas kultūras dienu noslēguma un Jaungada sagaidīšanas ballei”, es viņai atgādināju.
* * *
Mans pirmais attēls bija 1954. un 1961. gada stāvokļa salīdzinājums. Abos šais gados Austrālijā notika tautas skaitīšana. Latvijā dzimušo latviešu skaitu varēja viegli noteikt pēc abām šīm tautas skaitīšanām. Trimdā Vācijā dzimušo latviešu skaitu arī viegli varēja dabūt pēc mūsu trimdas iestāžu reģistrētā trimdinieku vecuma. Tā kā zinām, cik latviešu šeit pavisam ieceļojuši, tad starpība bija ārpus Latvijas (visvairāk Krievijā) dzimušie. Manus klausītājus stāsts par datu aplēsuma veidu maz interesēja un, kā jau minēju, man nebija joka padomā, lai iegūtu viņu uzmanību. Daži sāka pat paklusām žāvāties.
Vairāk intereses modināja fakts, ka latviešu skaits Austrālijā laikā starp abām skaitīšanām palicis nemainīgs: dzimstība tikai ar nelielu pārsvaru kompensējusi mirstību. Tikai, ja pieskaitām jaukto laulību bērnus, par savu kollektīvo portretu varam teikt, ka tas nenoveco. Konstatējot, kā apstākļi pašreiz ievirzījušies, jānokaŗ galva un jāsaka – mūsu kollektīvais portrets noveco. Šis fakts klausītājiem nepatika.
* * *
Otrs attēls rādīja latviešu dzīvesvietas Austrālijā. Šai zemē mēs vairs neesam laucinieki: mēs dzīvojam pilsētās. Turklāt mēs dzīvojam lielpilsētās, izklaidus, tālu viens no otra. Atrast sabiedrisku saskari savā starpā mums ir grūti, jo pārvaramie attālumi pārāk lieli. Kur tos izdodas pārvarēt ar latvisko gribas spēku, tur mūsu sabiedriskā dzīve ir rosīgāka – citur tā mirst. Lai rastu priekšstatu par attālumiem, atcerēsimies, ka Latvijas lielums aptuveni atbilst Tasmānijas lielumam mūsu kartogrammā.
Attēlā parādīti tikai Latvijā dzimušie. Lai dabūtu kopējo latviešu skaitu, diagrammā atzīmētie jāpavairo par 30%, bet, skaitot klāt arī puslatviešus (cik prōzisks vārds!), to skaits jāpavairo par 50%.
Attēlā man bija vēl parādīts, kāda daļa no latviešiem atsevišķos centros 1961. gadā bija Latvijas pavalstnieki. Kāds, kas lietas labi zina, vēlāk pārrunās teica, ka neesot nekādas nozīmes saraibināt diagrammu: latvieši ir lojāli Austrālijas pilsoni, vienalga, vai tie ir pieņēmuši pavalstniecību vai ne. Latvieši mīl latvisko kultūru neatkarīgi no savas pavalstniecības. Atceroties tūkstošus, kas ik gadus pulcējas kultūras dienās, jāliecina – portrets nav mainījies. Klausītāji par šiem vārdiem bija iepriecināti.
* * *
Un tomēr kaut kas mainās. Mana nākošā „bilde” rādīja šo kaut ko. Pirmajā attēlā bija pieminēti puslatvieši. Trešajā attēlā bija rādītas latviskās laulības salīdzinājumā ar jauktām laulībām. „Pār visu zemi mīla valda, visiem likumiem tā pāri iet” – nāk prātā šie Brechmanes-Štengeles dziedātie vārdi populārajā (man pašam vispopulārākā, biežāk dzirdētajā) operā. Tas, ka laulību skaits starp Latvijā dzimušajiem kā latviskās, tā jauktajās laulībās samazinās, ir pati par sevi saprotama lieta. Latvijā dzimušie vairs trimdā klāt nenāk, viņu skaits tikai samazinās. To, ka jauktajās laulībās vairāk dodas vīrieši, arī var saprast – attaisnojumu rādīs kāds turpmākais attēls. Bet kādēļ vispār censties attaisnot – pār visu zemi mīla valda, visiem likumiem tā pāri iet... Mīlestības varas pieminēšana ļoti patika jaunās paaudzes pārstāvjiem manā auditorijā.
|
|
* * *
Ceturtais attēls spēji pamodināja manu klausītāju vecāko paaudzi, kad viņi aptvēra, ko tas rāda. Jaunie turpretim jutās mazliet neērti. Attēlā salīdzināju latvisko laulību skaitu gadu no gada ar tajās dzimušo bērnu skaitu un pēc tam savukārt salīdzināju jauktās laulības ar tajās dzimušo bērnu skaitu. Pavisam lielos un neprecīzos vilcienos izsakoties, uz katrām jauktajām laulībām dzimstība ir trīskārt lielāka nekā uz katrām latviskām laulībām. Te, lūk, atklājas noslēpums, kā mūsu kollektīvais portrets noveco. Sekojošās debatēs mēs velti meklējām izskaidrojumu, kādēļ tas tā ir. Runāja daudzi, tikai jaunatne klusēja, kaut gan tās vārdam būtu bijis svars.
|
|
* * *
Austrālijas latviešu vecums 1954. gadā
Piektais attēls rādīja Austrālijā dzīvojošo latviešu vecuma uzbūvi – personu skaitu horizontālā virzienā un vecumu vertikālā virzienā attēlotu parastajā vecuma piramidā. Kaŗa seku dēļ vīriešu puse parasti ir mazāka, bet mūsu gadījumā otrā pasaules kaŗa rezultātā radies vīriešu pārsvars. Lūk, tādēļ teicu, ka došanos jauktajās laulībās mūsu vīriešiem trimdā nevar pārmest. Grieķu un itāliešu ieceļotāji sev sievas var atvest no dzimtenes. Mēs to nevaram, kaut arī gribētu. Jaunie vīrieši klausītāju pulkā pašapzinīgi pacēla galvas.
Austrālijas latviešu vecums 1954. gadā |
Vecuma piramida rāda vēl kaut ko citu. Gluži tas pats robs, kas redzams 1935. gada Latvijas tautas skaitīšanā, parādās arī šoreiz: maz ir reprezentēti no 1915. līdz 1919. gadam dzimušie. Šī pirmā pasaules kaŗa upuru un mazāk dzimušo tiešās sekas ir mazie skaitļi 1930.-1939. gadā dzimušajos, un šis samazinājums savukārt atspoguļojas trešajā paaudzē, kas dzimst mūsu dienās. Visa vecuma piramida ir ar sašaurinātu bazi – mūsu kollektīvais portrets noveco.
* * *
Vai ir izeja? Vai esam lemti bojā ejai? Vai latviešu sabiedriskie nami, ko ceļam lielākos centros, pēc kādiem gadiem vairs nekalpos latviešu kultūrai? Vai grāmatas un žurnāli, ko publicējam, pārvērtīsies par nevērtīgu makulatūru (ieskaitot žurnālu, kuŗā iespiests šis raksts)? Atbilde ir: nav izejas, un tā notiks, ja... ja vien mūsos neatmodīsies vitālie spēki, kas latvisko laulību bērnu skaitu pacels vismaz tai līmenī, kādā tagad ir bērnu skaits jauktajās laulībās.
* * *
Kas mūs šai ziņā patlaban kavē? Kas mums ir stājies bērnu vietā? Mēģināju atbildēt uz šo jautājumu ar savu pēdējo attēlu. Šis attēls radīja sašutumu. Tajā bija priekšplānā uzzīmēts televīzijas aparāts, aiz tā auto, tālākā fonā māja un vēl tālāk pudeļu mežs ar raibām etiķetēm. Mani klausītāji nesaprata, ka tie ir tikai simboli. Viņi domāja, ka vēršos pret materiālo labklājību. Pa daļai tā jau bija. Es vērsos pret materiālo labklājību, kas draud iznīcināt mūsu dvēseli. Vērsos pret to, ka bērnu vietā mūsu ģimenēs stājas nedzīvi turības atribūti. Es nevērsos pret šiem turības atribūtiem, bet tas palika nesaprasts.
* * *
Debatēs maniem klausītājiem bija kas ko teikt. Ikvienu lektoru tas iepriecina. Mani jo
sevišķi iepriecināja, ka man bija arī rezerves, ar ko atspēkot dažus iebildumus. Man pārmeta, ka esmu atstājis pilnīgi novārtā portreta garīgos vaibstus: varētu teikt, ka es esot tēlojis tikai portretējamā objekta miesu, bet ignorējis viņa dvēseli. Šeit man bija atbilde. Aizrādīju, ka savam tēlojumam izraudzījos tikai tos apstākļus, ko var mērīt. Runājot par garīgo dzīvi, varētu mērīt mūsu biedrošanās intensitāti. Mūsu draudzes apvieno pusi no visiem latviešiem, bet mūsu biedrības apmēram piekto daļu (ja mēģina ikvienu, kas ir biedrībās, skaitīt tikai vienu reizi). Mani klausītāji bija sašutuši, ka tas esot pārāk maz. Mierināju viņus, ka potenciāli šeit slēpjas liela
nākotne – nekas mūs nekavē rosināt darbību tā, lai organizācijās apvienotos lielāks skaits tautiešu: mēs dzīvojam brīvā demokrātiskā zemē! Mūsu rosību neviens neapspiež! Viss mūsu pašu ziņā!
* * *
Cienījamie lasītāji! Par laimi, nav parasts, ka lektors atstāsta ne vien lekcijas saturu, bet arī savas impresijas tās laikā, kā tas bija šai rakstā. Citādi jau nevienam nebūtu nozīmes pašam apmeklēt lekcijas. Lasot aprakstu, katrs varētu saņemt divkāršu guvumu – pašu lekciju un lektora pārdomas par viņa auditoriju. Tikai viena nelaime; ja neviens neierastos, lektoram nebūtu kam stāstīt, un tad arī nebūtu nedz pašas lekcijas, nedz runātāja pārdomas par to.
Oļģerts Rozītis
Bija milzīgi karsta diena. Sēdēju Pertas draudzes nama zālē un gaidīju profesora Dr. Edgara Dunsdorfa referāta sākumu – tā bija skolotāju konference. Pārlaidu skatu auditorijai – melburnietis te, laikam, biju es viens, citi visi bija no citām pilsētām. Galvā iešāvās doma; nez’ ko tie citi gaida, ko no runātāja paredz, es te sēžu lielā nepacietībā, bet vai tie citi arī?
Atziņa: liela tiesa retorikas efekta ir panākta, pašam runātājam vēl muti neatveŗot. Runātāja reputācija ir liels faktors retorikas mākslā.
Pēc skolotāju konferences Pertas kultūras dienu laikā, pēc tam, kad Dunsdorfa saceltie putekļi bija jau pa daļai izklīduši, jautāju kādai sanāksmes dalībniecei, kādai citpilsētniecei, kam Dunsdorfa reputācija, liekas, nozīmēja mazāk nekā man, kā patika konference? Atbilde: „Žēl, ka nebija iespējams vairāk dzirdēt par citām skolām, par to, kā kollēgām tur klājas, kādas viņu atziņas un novērojumi, mēs tik reti satiekamies, debess gabalus cits no cita dzīvodami, žēl.” Taisnība. Tā laikam bija kļūda Dunsdorfa referātā par tematu: „P.P.P.” ietilpināt skolotāju konferences traukā. Varbūt tas bija viens iemesls tam, ka pēc referāta bija samanāms īgnums – auditorija bija iekšēji noskaņota kaut kam citam nekā tam, ko viņa saņēma.
Atziņa: (vai tik tā ir īstā?) viens no laba retorika principiem nemaldināt klausītājus, nedot tiem kaut ko, ko tie negaida. Varbūt? Bet varbūt īstā atziņa, kas no Pertas pieredzes gūstama, ir tāda: specifiskas sanāksmes prasa šai specifikācijai piederīgus tematus, varbūt ir nepareizi zirgu audzētāju sanāksmē runāt par labākajām metodēm zemeņu ražas palielināšanu. Taču varbūt arī tā nav īstā atziņa, varbūt zināmos apstākļos ir ļoti pareizi auditorijai dot mazu „šoku”, nesniegt tai ko tā gaida sniegt kaut ko citu, nokaitināt. Tāds trieciens atmodina no garīga iemiguma un liek domāt par lektora iekustinātajām problēmām vēl ilgi pēc lekcijas beigām.
Varbūt jāšķiro runātāji, vismaz polītiskie runātāji jāatdala no akadēmiskiem. Politiska runātāja nolūks varētu būt panākt, lai visi vai vismaz iespējami daudzi klausītāji ir vienis pratis ar viņu, jo polītiķis cer, ka šie klausītāji, ja ne nākamnedēļ, tad pēc desmit gadiem balsos par viņu. Akadēmiska runātāja mērķis turpretim varētu tāds arī nebūt, tas varētu vispirms un galvenokārt vēlēties, lai iespējami daudzi viņa klausītāji atrota piedurknes, atpogā kreklus un metas darbā, patiesību meklējot. Un ja akadēmiskais runātājs ir latviešu patriots, kas sāpīgi sajūt savas tautas postu, ja viņš ir redzīgs un dzirdīgs domātājs un vērotājs, kas samana, ka itin visur gabaliņš pēc gabaliņa no tautas kopuma nodrūp un atirst, tad var sagaidīt, ka viņš vēlas savus klausītājus saņemt un sapurināt, iekliegt tiem ausī, kā Kronvalds kādreiz kliedza; „Mosties, celies, strādā, latvi!” Mostieties, dariet taču kaut ko, tautas brāļi, dariet, – ja ne vairāk, tad domājiet, neesiet jēru bars!
* * *
Un tā es sēdēju Pertas draudzes nama zālē un gaidīju Dunsdorfa referāta iesākumu, nepacietīgi gaidīju, jo es vienmēr nepacietīgi gaidu Dunsdorfa runāšanu: manuprāt, viņš ir viens no labākajiem mūsu runātājiem. Nez’ vai citi arī gaidīja nepacietībā? Viņi varbūt nezina, ka no Dunsdorfa vienmēr jāsagaida dzirksteļu šķīšana. Un ja dzirkstele uzkrīt uz kailas miesas, tā vieta brītiņu sūrst. Un kam plāna āda, tam pat čulga uzmetas! Bet ja kādam neveselīgs asiņu sastāvs, tad tādam tā vieta vēl ilgi pūžņo.
* * *
Kad referāts par tematu: „P.P.P.” bija beidzies, mēs zinājām, ka šie trīs burti šoreiz nenozīmē: „pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies”, ko tie, kā referents pats teica, varētu arī nozīmēt, bet ka šoreiz tie aizstāj vārdus: „pret pārtautošanās polītiku”.
Un tomēr, kaut kur pusapziņas dziļumos virmuļoja jautājums, vai šiem burtiem nevarētu būt arī citāds izskaidrojums? Vai, piemēram, tie nevarētu nozīmēt: „pielīšana, pārvēršanās, pazušana!”
* * *
Kad referāts bija beidzies, es arī uz laiku pievienojos masu psīchōzes straumītei un sevī pukojos, ka referents šoreiz mūs pievīlis – viņš noskaitīja virkni „recepšu”, kādus divus dučus ierosinājumu, – to mēs varētum darīt, un vēl to, lai latviskuma iznīkšanas process kļūtu lēnāks. Mēs, tie, kas bijām zālē, jutāmies drusku aizskārti, tādi kā apvainoti, – kas šis tāds gan ir!
Tā bija skolotāju sanāksme, tātad vairums mēs bijām skolotāji; tie, kas paši nebija aktīvi skolotāji, bet tomēr bija ieradušies konferencē, bija sabiedriski darbinieki, mācītāji, draudžu un biedrību vadītāji u.t.t. Un viņš mūs mācīs!
* * *
Mēs klausījāmies ne tikai ar ausīm vien, bet ar visu savu jūtu pasauli. Mēs jau iepriekš zinājām, kādi secinājumi no visa tā izriet. Sekojot lektora diagrammu izskaidrojumiem, mūsu prāti jau auļoja tālāk un mēs visādi nopūlējāmies panākt citādus secinājumus nekā tos, kuŗus Dunsdorfs pirms divi dienām mums bija devis un kuŗi mums tā nepatika. Tomēr mēs jau neko labāku neizdomājām arī!
* * *
Noklausījos abus profesora Dunsdorfa referātus Pertā, un man palika viens atzinums – atzinums, kas vēl tagad kaut kur apziņas dzīlēs gruzd.
To, man šķiet, referents gribēja panākt. Viņš gribēja būt sērkociņš – pagales esam mēs.
Sākumā es teicu, ka Edgars Dunsdorfs ir viens no mūsmāju labākajiem runātājiem. Jā, tā man liekas.
Kas ir labs runātājs?
Tas, kas sasniedz to, ko ar savu auditoriju nolēmis sasniegt.
Edgars Dunsdorfs
Kad biju uzrakstījis Jaunajai Gaitai savas izjūtas, referējot par tematu „Austrālijas latviešu kollektīvais portrets”, man ienāca prātā ieteikt redakcijai sameklēt kādu, kas referātu dzirdējis, un lūgt viņu aprakstīt savas izjūtas klausoties. Izrādās, ka redakcija bija sameklējusi Oļģertu Rozīti. Viņš ne vien uzrakstīja lūgtās impresijas, bet atsūtīja man savu manuskriptu pirms iespiešanas.
Manuskriptu lasot, es sarku un bālēju. Sarku tādēļ, ka esmu nosaukts par labu runātāju (saprotams, katram patīk, ka to slavē, bet reizē ir arī neērti). Bālēju tādēļ, ka, lasot manuskriptu, domāju, ka tas nav par tematu..., iekams nebiju izlasījis gandrīz līdz beigām un tikai tad aptvēru, ka manuskripts ir gan par tematu!
Oļģerts Rozītis sāk ar manu pirmo Kultūras dienu referātu, par ko Jaunās Gaitas lasītājiem neko nebiju minējis (tas publicēts Archīva piektajā sējumā) un tikai vēlāk piemin manu Kultūras dienu otru referātu, ar ko iepazīstināju JG lasītājus. Tiesa, mans pirmais referāts bija secinājumi, bet otrs analize. Ja šī apgrieztā referātu kārtība sagādāja „šoku” klausītājiem, tad Rozīša apgriezto referātu klausītāju sajūtu apraksts sagādāja savukārt „šoku” man. Ja šādu „šoku” sagādāšana ir viena no laba runātāja pazīmēm, tad var arī teikt ka tā ir laba rakstnieka pazīme – šai gadījumā labs rakstnieks būtu Rozītis (sarksim abi!).
Pēdējā piebilde – izlasījušam Rozīša „Es klausos”, man radās jautājums: kā viņš varēja iepriekš zināt, ka mana pirmā referāta temats būs „P.P.P.”? Kultūras dienas programmas grāmatiņā tas nebija minēts, jo tās redaktoriem šāds virsraksts bija licies tik šaubīgs, ka viņi nolēma to neievietot. Tātad – kā Rozītis varēja zināt nezināmo? Vai viņš zina arī citas nezināmas lietas?
