Jaunā Gaita nr. 53, 1965

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

 

QUO VADIS?

 

 

Ielas gaŗas,

Ielas tumšas,

Ielām gala nav.

Pelēkām sienām

Simtiem durvju,

No vienas

Uz otru

Klauvēdams eju,

Gaidot un cerot,

Ka atvērs reiz vienas

Kāds

Kuŗā redzēšu savu seju.

 

 

 

 

 

 

 

 

VARIĀCIJAS PAR ESAMĪBAS APZIŅU

 

 

Aukstā naktī drēgnums salts

Smacējot dzīvību skarbi,

Pasauli klāja,

Kā cilvēces lielie dzīvnieka darbi,

Es sievietes auguma siltumā

Savu vienīgo dzīvību jūtu.

Tā ir mana esamība.

 

Vientuļā naktsēnu stundā,

Kad gudrību grāmatas

Nicības putekļi klāj,

Mana ķermeņa zūdības graustā,

Līdzi ar laiku,

Kuŗš pulksteņa pulsā irst,

Zudušu vasaru saule

Konjaka lāsē

Mīļi dedzinot mirst.

Aiziešanas deguma smeldzē

Ir mana esamība.

 

Lietus skalotā ielā

Vairos es steidzīgus stāvus.

Varētu būt tie tikpat labi

Pelēki nami, aklām bezdzirkstu acīm,

Vai kaili skumīgi koki.

Cilvēkam cilvēka svešums

Ir viņa esamība.

Nepazīto aiziešana,

Nīcības lietainās ielas.

Īsākais mirklis mans

Ir manas aizejošās vienreizības pilns.

Es esmu esamība.

 

 

 

 

X X X

 

 

Saplēsta spoguļa lauskās

Saskatu savādas sejas.

Vai es tas esmu,

Kas visās šais sejās

Līdzi nes

Gaistošu mūžības dvesmu?
No miklas tumsas es nāku,
Uz miklu tumsu es eju.
Vai redzēšu reiz
Tikai vienu seju;
Vai redzēšu reiz
Gaistošu gaismas staru?
Apstāties gribas,
Bet saule kā vienmēr
Uzlec un riet,
Uzlec un riet.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Andrejs Irbe

 

 

 

 

VĒSTULE

 

 

Mēs,

mēs dzīvojam mūsu pašapmierinātībā

nogāzēs

starp kurlajiem sevī ieraušanās akmeņiem,

kas viens uz otra kraudamies kļuvuši par mežainiem pauguriem.

 

Kaut tu zinātu, kā pārakmeņojas

mūsu puķes,

un kā atbalsis diedamas dej

zvārguļu paklājiem izklātās zālēs.

Mūsu spēks ir kaļķakmens spēks.

 

Dziļi dziļumos burbuļo avotu ūdens

un laužas uz ielejas pusi,

kur mūs reiz savienos

starp dzintariem

saulrietā.

 

 

 

 

VĪNĀ

 

 

Pa pilsētas ielām klīst kāds negudrais.

Zeltainos zīda matos,

kuŗos viņš maigojies ar saules stariem,

sapinies,

skats tam atpakaļ liecas,

Vino Tinto.

 

Vino Tinto,

uzklausi mani, uzklausi -

rietumpiekrastes kaijas manu mīļo vilina aizjūras balsīm,

un atpakaļ netek

vairs glāzē izdzertais malks.

 

Es atceros, kā es iejāju citās pilsētās

uz kaķa muguras -

it kā palmu zaros, namos no ciedru koka,

Vino Tinto,

un kā es mīlēju zem eukaliptiem,

kā –

 

Tu esi labs:

tu smaidi ar manu seju,

un ar tevi var runāt kā ar sevi

par sevi,

Vino Tinto!

 

Pa pilsētas ielām klīst kāds negudrais

ar spoguli rokās -

es baroju čūsku zem zaļā dīvāna,

uz kuŗa spēlējušies

saules stari ar zīdainiem matiem un manām rokām,

Vino Tinto,

it kā ievas

bija

saplaukušas -

vīnā.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Kārlis Ābele     

 

 

 

 

VARAVĪKSNA

 

 

Ilgi sapņoju, to reti zinādams,

par gadiem aizgājušiem, nepazītiem, neīstiem,

kas varavīksnas skaistiem pirkstiem tvēra, manu sirdi,

un vēra sirdij cauri varavīksnas blāvo krāsu lentes.

*

Varavīksnā daļa saules,

daļa lietus, miglas:

stariem lūztot sīkās ūdens lāsēs,

līkst varavīksnas septiņkrāsu loks.

*

Nedzer manas asinis,

varavīksna skaistā, vēsā;

nedzer manas asinis

tumšās, verdošās.

Vienā asins lāsē,

vienā, vienīgā,

zib simtiem starojoši sapņi,

bet sapņiem

nav sarkanas sirdis –

ir tikai ēnas daudzkrāsainas.

*

Neizdzer sausu manu sirdi, manu karsto, sarkano, asiņojošo sirdi;

Manus sapņus

tev, varavīksna, varu dāvināt par velti -

to man bez skaita.

 

 

 

 

SAULE   

 

Saule

spēj sagrauzt druskās spītīgas, šķautnainas klintis,

spēj izdzert ezeru aklās, stiklainās acis;

bet spēj daudz vairāk -

zin arī sildīt;

zin senas zintis;

kā sēklām ļaut piebriest, raisīties dīgļiem,

un koku zarainiem tīkliem

mezgloties pumpuros,

kuŗos attīties, veidoties

ziedu starainām dvēselēm.

*

Dvēsele mana,

kādēļ tu neesi kā zvaigzne, kā zieds?

 

 

 

 

 

ORCHIDEJAS    

 

 

Zirneklīgu ziedu zarainās virknes

vijīgi snaicījās lejup,

vīpsnāja vējā.

*

Orchideju

raibām, indīgām sejām

īpatnējs ļaunums:

kairinošs,

pretīgi pievilcīgs, mulsinošs;

kaislīgu krāsu lāsumi

žilbina, neļaujot novērsties, reibinot, reizē biedējot.

Ziedi jau vienmēr nav šķīsti, bez vainas;

nevaru līdzi just Heinem:

Du bist wie eine Blume...

*

Savādi, pakārtos podos dēstīti krūmi;

smalka, izvirtusi elegance

vīpsnāja vējā.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Jauno autoru lappuse

 

 

 

 

Ieva Metēja

 

 

 

LĪDZDOMAS

 

 

Kā spožas pogas

metu savas domas

kopējā katlā

pārkausēt –

citām piekausēt.

 

Pēc redzu –

vai maldugunis

vai jāņtārpiņi?

Atspīd tās atkal

kur kuŗā.

 

 

 

 

 

 

PASTAIGA    

 

 

Reiz pazinu kādu kaŗavīru,

Kas nepareizā kaŗā

Bij kaŗojis

Nepareizā pusē.

 

Kad kļuva viņš vecāks

Un rāmāks,

Viņš pierada ikrītus

Izjāt pa trešā stāva logu:

 

No lauvām viņā nebaidoties,

Jo līdz ko tās uzrāpjoties

Bulvāra koku galotnēs,

Viņš esot gaŗām

Pat mājām uz gaiļa kājām.

 

 

To vērā liekot,

Ari es labprāt

Tagad ķircinu lauvas

Pāri galotnēm vējodama,

 

Ne vairs palieku

Nepareizai dzīvei

Nepareizā pusē.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Jānis Svilāns

 

 

 

VIENTULIS     

... Gan platas,

gan šauras kā Parīzes bistro,

katra savādu seju

dejo krāsainu iedzimto deju

Pitt ielas kafejnīcas.

 

Te vienā,

te otrā es sēžu bez jēgu,

tukšojot vienaldzību,

kūpinot cigāru bezgaršīgu

dūmos īgnumu tinot.

 

Rit stundas,

rit domas bez domāšanas;

viss mainās zem laika spiedes,

ved pagātnē rūsošas tramvaja sliedes,

ko neviens nelieto vairs.

 

... Lai paliek,

lai aplaimo draugi jūs progress,

man ilgo pagātnes veļu,

lūk, iešu pa mirušo tramvaju ceļu

laika nedraugus meklēt.

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Aija Kanberga

 

 

 

 

SIMBOLISKA IZĢĒRBŠANĀS MEŽĀ

 

 

Mana sakta

un tavas brilles

starp brūnām skujām

nomestas - -

 

Saulē

mūsu acis spīd zaļi,

bet mēs nekūstam.

 

Mana sirds

un tava sirds

starp brūnām skujām

nomestas - -

 

Mīlas

saldskābā, siltā

svaigas maizes smarža.

 

Mana sakta

un tavas brilles

starp brūnām skujām

nomestas - -

 

 

 

 

Jaunā Gaita