Tu raksti, ka Tu nevari izturēties pret dzīvi vienaldzīgi un ka Tavu 53 gadu vecums šai ziņā nekā nemaina, un ka tāpēc Tu esi arī polītiku studējis tikpat daudz kā mākslu un ka ne vienā, ne otrā nevar panākt to, ko vajadzētu. Tu saki, ka Veikals ir pārņēmis visu un tas Tev riebjas neizsakāmi. Tu saki: „Tā vairs nav brīvība. Šeit aizliedza studentu žurnālu, kas iedrošinājās kritizēt kokakolu. Jaunatnes audzināšanu ir pārņēmuši dižveikalu departamenti. Televīzija un radio ir tikai veikala zarnas. Arī mākslas lietas, gleznošanu nosaka Amerikas galeriju žīdi. Džonsons ir tikai blēdīgs bodnieks, ne ASV līderis. Protams, Eiropa pirms kaŗa nebija labāka, bet vai tāpēc tā ir jāpieņem. Mantrauši ir visi, letiņi tikai centīgāki, zvērīgāki. Mežā ieskriet nevar, bet mietpilsoņi nav jātaupa. Priecājos, ka vismaz Andrejs Eglītis savos sprediķos tos reizēm pātago. Kultūrpolītika mums ir vienmēr bijusi grāvī, bet kā to šķirot no vispārējās polītikas? Neprotu rakstīt pozitīvi. Protu rakstīt tikai tā, kā rakstu. Es esmu par strupu un koncentrētu. Es vispār artiķeli nerakstu, es to līmēju.”
Ak Herbert! Tu vēl šodien gribi pasauli labot, izkliegt visu to, pie kā mēs savā skudru ikdienā esam pieraduši. Tu gribi sagraut omulību un pašslavēšanu. Tu gribi atgriezties pasaulē pirms industriālās revolūcijas un tādā vidē pats izdot savu žurnālu: žurnāls Tev ir jāizdod tāpēc, ka Tu vēlies būt nepārtrauktā sakarā ar cilvēkiem, īstiem cilvēkiem, kas runā taisnību un tuvojas mākslai ar pietāti. Bet arī šeit Tu nevarēji nociesties un uzliki savu, nevienam nepazīstamo masku ar laika degli savā beidzamā izstādē Sidnejā vēl tikai šogad, par kuŗu pat Tavs kollēga Uldis Āboliņš bija satricināts un neatrada īstos vārdus. Tu pat cerēji, ka Tavs favorīts O’Henrijs piedalītos Tavā žurnālā, ja vien viņš būtu vesels un izdevēju nenomākts. Tu saki, ka mūsu intellektuāļi par agri nobriest un kļūst naudas prātīgi, un tad viņiem praktiski joki liekas pārāk nesolīdi. Tu jokojies par kamerām: tādas esot cietumos, fotogrāfiem, bijušas prezidentam Ulmanim, un Tu piemini, ka Tavam skolotājam, mūsu mākslas celmlauzim, Romānam Sutam arī esot bijusi luga „IN CAMERA”, kas bijusi paredzēta uzgaidāmās telpās pie Pēteŗa.
Tikpat efektīvi Tu uztvēri, ka mēs lamājoties lietojam mīļu priekšmetu apzīmējumus briesmīgā nozīmē un labo cilvēku draugu suni lietojam kā rupjību (nepiederīgie suņi, diversantu suņi, pagānu suņi). Kāpēc cilvēks nav lamu vārds? Kur radies teiciens „par to jau suņi smietos”? Un Tu piemetini, ka par šo smietos pat vista, kam nav lūpas.
Arī mūsu visu nevaļu un steigu Tu nekad nevarēji saprast un biji ievērojis, ka visas jaunizgudrotās mašīnas un „gadžeti” parādās tirgū ar uzrakstu „time saving”. Tu to sauci par konspirāciju, par boļševiku triku mūs nomākt nelaikā un ieteici vēl izgudrot mašīnu, kas taupa laiku un nedara neko citu.
Ir jābrīnās (tas ir Tavs izteiciens), kā Tu visu vari paveikt, it sevišķi Tavu nenogurstošo griešanu un līmēšanu. Tu visus savus materiālus ievieto spirālkladēs, kādu Tev ir kāds ducis. Dažas par glezniecību, mākslu, citas par abstrakto mākslu, par paradoksiem aukstajā kaŗā, par mūsu muļķībām presē, par Austrālijas brīnumiem, un mēs zinām, ka visas šās klades ir neizsmeļamas. Jau kopš 1955. gada Tu esi pasācis visus savus materiālus ielīmēt kladēs, un sakies, ka esmot (Tavs izteiciens) lasījis, ka arī Anatols Transs savus romānus sastiķējis kopā ar līmes podu un šķērēm. Tu jau savā laikā Jaunākās Ziņās reiz esot kopā salicis lappusi foto pielikumā, visu kopā salīmējot ar klīsteri.
Tavs sapnis vienmēr bija kļūt par „mākslas direktoru-režisoru-redaktoru” savā paša žurnālā. Tu izlīkumoji Illustrētajā Vārdā Vācijā un žēl, ka Tava Žurnāla „Mitras” iespiešanas atļauja palika kāda UNRRA-s ierēdņa kabatā. Tāpat trīsdesmitos gados Latvijā Tev nelaimējās ar zīmētās filmas eksperimentu un beigās, kā režisors Mūrs Anšlava Eglīša lugā, viens pats Tu sāki rakstīt, zīmēt, iespiest un izsūtīt pats savu žurnālu, reizi nedēļā, vienā eksemplārā – vienmēr labā mākslinieciskā apdarē, aplīmētu ar izgriezumiem no avīzēm, žurnāliem, pasvītrājot sevišķas vietas un tā pakāpeniski Tu sarakstīji trimdas pēdējo desmit gadu humora vēsturi, rodot, ar Taviem vārdiem, neizsmeļamu JĒLVIELAS krātuvi. Tavai vērīgajai acij nepagāja secen neviens kļūmīgs, nedrošs, diletantisks pasākums kultūras un mākslas lietās. Tu lieliski izsmējies par „mākslas pačalošanu”.
Tu lielies, ka Tev neesot atmiņas un ka tāpēc Tu darba vietā uz maza dēlīša momentā atzīmējot iesāktā vēstulē šo un to, un ka otrs papīra gabals Tev esot atmiņas vietā. Tu lasot vienu grāmatu dienā, un grāmatas beigās uzskrullējot indeku, piemēram, ma-56, da-78, 90, ta 53, 120. Citreiz Tu izvilkumus dali subjektos, bet aktīvas sarakstes laikā šad un tad piezīmē kaut ko savā „ar nākamo pastu” ailē.
Jā, Herbert, Tu esi enciklopēdists, labi organizēts un noformēts: fakti ir trumpji Tavās rokās. Tu ieteici (smīnot) atjaunot latviešu anarchistu Melno Karogu, kas esot iznācis 21 numurā starp 1911. un 1914. gadu.
Tu piekrīti absurdistu sauklim, ka dzīve ir traģisks farss, tādu Tu to saredzēji Bēnelonga pēcnācējos, pats būdams iesācējs Ķengurzemē, smiedamies par vārdu „rēgainība” un reiz man pārmeti, ka es kādā recenzijā „esmot” (atkal Tavs izteiciens) runājis par „intellektuāli, paradoksāli, metaforiski, literāri, gotiski, izspēlēti, skaudri, konfluenti, transparenti māksliniecisko”, to darīdams kā runcis ap karstu bļodu.
Tu reiz jautāji: saki, kas ir cilvēku pauros? Kāpēc tie spēj augt un darboties tikai vienā virzienā, rietumu vai austrumu? Ieskaitot Sartru, mūsējos, Hamsunu, Vili Lāci, Bertrandu Rasselu? Tu domāji, ka vaina ir emocijās, bet skaidri nepateici. Tāpat nekad īsti netiku skaidrībā, kas ir domu sēkla un kāpēc mūsu sirdis nav puķu podi.
Ilgu laiku mums bija problēma par pienācīgas smieklu zīmes izgatavošanu. Abi sapratāmies šai punktā (!), ja mums ir punkti, domu zīmes, izsaukuma zīmes, vajadzētu arī smieklu zīmes, līdzīgi ka to lietā televīzijas komēdijās vietās, kur jāsmejas, iedarbinot smieklu un aplausu mašīnu. Tādu tad beigās izdomājām; vienkāršu pusloku–pusmēnesi ar zobu staklēm, kas atgādina smejošu muti. Līdz tipogrāfijai gan šo zīmi pat Jaunās Gaitas (bez)humora numurā nepaspējām novest.
Pašam smīnētājam esot, Tev vienmēr likās, ka arī citi smīn. Tu man minēji, ka kaprači smīn, Tevi redzot ejam uz darbu, un ka par Tevi smīnot arī bārdāmas, krogus turētāji. Bet Tu nepalaidies: Tu biji gatavs tos kā pāvests aizsūtīt uz Matuhari, lai sagūsta. Arī par sevi Tu vari pasmieties, piemēram, stāstot par savām kristībām: „Nejauši mani kristīja Rīgā, Ģertrūdes, nē, Jāņa b. draudzē. Mācītājs bija iemetis un omulīgs: kristībzīmē ierakstīja „Silinsch”. Tēvs (4 ziemas pagastskolā) saka: kaut kas neštimmē mūsu uzvārdos, cienīgtēv! Šis: Vecīt! Kad šis paaugsies, būs Sils, maziņš – Siliņš”. Tēvs bija manas dabas – atmetis ar roku, bet kad puikam vajadzēja pasi, nevarēju iestāstīt, ka mani vecāki ir „Sili”, bet es „Siliņš”. Šie netic baznīcu jokiem: tomēr ierakstīja abus – Silinš-Sils. Vēlāk gāju uz Garīgo lietu pārvaldi un ar pūlēm nodabūju to pirmo nost (Nezinu kāpēc. Cerēdams mantojuma? Zirgs vien tēvam bija). Vācu okupācijas laikā nozaudēju pasi – bija jāiet pēc kristībzīmes: viss sākās no gala”.
Tu vēl varētu savā neatdarināmā stilā piemetināt, ka beidzot „stīvie banditi atkāpjas un dod vaļu jefiņiem”.
Būdams enciklopēdists, Tu vienmēr domāji nodaļās: viena tāda Tev bija „Gas Cook Book”, otra – parasti skaitījās Tava „Prātīgi trako degunākodēju biedrības archīvi”. Bet kam kodīsi, to jau tikai zilās divīzijas spāņi Rīgā drīkstēja?
Lielākais joks ir tas, ka man vienmēr ir šķitis, ka Tevi pazīstu jau gadiem. Atceros, ka Vācijas nometņu laikā parādījās Ed. Virzas Straumēni, brošētā iespiedumā ar Tavām illustrācijām – vienu katram gada laikam, un es nobrīnījos vien par tik moderniem, mūsu illustrētā grāmatā neparastiem mākoņiem. Tavas illustrācijas Knuta Lesiņa novēlām, arī Vācijas laikos, man likās īpatnējas ar melno laukumu sabalansējumu. kas nekad neapēda līniju.
Tu reiz man minēji, ka, būdams nemierā par Romāna Sutas, Tava iecienītā meistara, aprakstu Latvju Enciklopēdijā, Tu esot atsacījies nosūtīt biogrāfiskus datus par sevi, un tā šodien tur šai ziņā ir tukšums.
Tik aktīvi darbojoties pēdējos gados, Tev tomēr iznāca laiks sakārtot „Mūsu tēlotājas mākslas darbinieku īsbiografijas”, kur Tu savāci datus par 715 māksliniekiem – darbiniekiem. Tavi raksti Jaunajā Gaitā, Ceļazīmēs un Rūgtajā Apīnī ir vienmēr bijuši ļoti intriģējoši, tie ir bijuši eksplozīvi, pilni augstsprieguma. Arī tie, kas Tev ir oponējuši, ir allaž apbrīnojuši Tavu erudīciju mākslas vēsturē un Tavas spējas argumentus sarindot tajā īpatnējā secībā, ko Tu tik labi proti. Tu esi gribējis atgriezt mūs kādā labākā laikmetā, kur mākslinieku darbus patiesi novērtē, kur pastāv māksliniecisko ideju logats, kur pazūd chaotiskie, mērkaķīgie modernistu bužinājumi, kuŗiem piekabina pārgudrību pseudoizskaidrojumu, kā tas ir šodien, ja palasām lielos mākslas žurnālus. Tādas muļķības kā Švittera atklāšanu par „pop” mākslas priekšteci, Tev rada pliekanu dūšu, jo, atceroties Tava paša kollāžas R. Sutas studijā trīsdesmito gadu sākumā, Tu vari tikai piebilst, ka mēs visi slimojam ar zināma veida aizmāršību, un šeit Tavs labākais arguments ir salīdzinājums ar Kremļa varas nostiprināšanos: „Cik reižu nav teorētiski apgāzts marksisms un staļinisms un pierādīts tā bankrots? Kādā avīžu rakstā bija pastāstīts, ka no Padomijas pārbraukušo francūžu stāstiem par turienes nožēlojamo īstenību neviens neticējis, un pēc dažiem mēnešiem paši stāstītāji tam vairs neticējusi.”
Tev ir pārlieku kremtis, ka pastāv šāda ģeķīga izlikšanās, kur viena frāze nomaina otru un top tā ielieta mūsu smadzenēs, ka mēs aizmirstam, kā garšo putra, jo mēs pārāk bieži laizām saldējumu.
Austrumos ar rīksti un rietumos ar cukura graudiņiem mūsu kustonīgais tiek iežmiegts savādos grožos, un gudreļi sāk apgalvot, ka modernā abstraktā māksla esot latviska tāpēc, ka tur darīšana ar mūsu abstraktiem rakstiem. Bet, ar Taviem vārdiem runājot, vai tad kāds līdz šim ir varējis saprast tapetes? Psīchoanalizes caurdurtie radījumi zemākos gara apcirkņos lietā „mākslu”, lai atbrīvotos no kunga jēlumiem, bet labākā gadījumā nodarbojas ar „aistētikas” definīcijām, kādu ir vismaz miljons. Ja jau Latvijā grāmatu izdevēji uz grāmatu vākiem gribēja redzēt konfekšu papīra saldumu (Tavs raksts Ceļa Zīmēs, 38.nr.), tad jāatzīst, ka šāda nobraukšana no mākslas galotnēm pastāv vēl šobaltdien, un māksliniekiem ir jāēdina publika ar salmiņu: lai uzsūc abstraktisma „rēgainību”, lai pamaļas pa „dinamisma” un „refleksu” mākslas kūtīm, un lai „pafilozofē” par melnu kaķi uz melna fona. Tu vēl te piemetinātu, ar Junga vārdiem, ka „jau labu laiku Eiropas garīgais līdzsvars ir sašķobījies”.
Ak, Herbert! Tu esi gribējis atgriezt mūs pie kāda tikai Tev zināma klasicisma, pie respektējamām mērauklām, pie patiesības un it dīvainā veidā, Tu esi to gribējis panākt ar savu „praktisko joku” palīdzību, ar satiras aso zobenu, ar jocīguma atrašanu, ar paradoksu sapulcināšanu, nostādot lietas ar kājām gaisā, lai redzētu, vai izturēs kritiku.
Nevarēdams atrast atrisinājumu mākslas chaotiskajam stāvoklim mūsdienās, Tu savā beidzamā izstādē Sidnejā, savās illustrācijās biji humānismu novedis līdz neērtai optiski pārlauztai situācijai, kur lakoniskā skopumā Tu atsedzi traģikomisko šāsdienas cilvēku vakardienā. Ar saviem „zēna” motīviem Tu atmiņās aizstaigāji līdz kādām gaišākām, skaidrākām dienām, kur viss zīmējās pareizā gaismā, samērīgs, sakarīgs un tīrs, bet savā kautrumā, kas slēpās zem Tavas līniju spēles, Tu tomēr ieņēmi antimodernisma pōzi un, to padarīdams jocīgu (tādā nozīmē, kā Tu sauc jocīgumu), Tu atkal kommentēji modernismu, parādīdams, ka Tu pazīsti visus modernisma ieročus, bet ka tajā pašā laikā Tev nepietrūkst laba zīmējuma, kas aizslīdējis situācijai mazliet gaŗām.
Tu biji sarūgtināts par savas izstādes rezultātiem: lielajā presē viens par Tevi teica, ka Tu esot „kautrs un nekonsekvents”, otrs atzina, ka Tev „viegla, līkumota līnija, bet ka Tavi zīmējumi esot bezmērķtiecīgi kā asins tvertne, no kuŗas barojas komerciālā māksla”.
Tu no laika gala esi bijis pārāk sarežģīts, jo labi pārzinādams modernismu toreiz, kad tas vēl bija moderns, Tu neesi šīs mācības aizmirsis tagad, kad aizmirstais modernisms atdzimst katru dienu žurnālos kā kāda jauna neatklāta pasaule. Tu esi viens no tiem, kas neaizmirsa: Tavās kladēs tas bija ievests attiecīgās ailēs, atzīmēts, iekārtots gatavs polemikai, ja vien kāds par to interesējās.
Savos jautrajos brīžos Tu parakstījies ar H. Urzas vārdu, un Tavus trakos ziņojumus Tu publicēji vairākos trimdas izdevumos, nesaudzīgi izmētādams precīzas petardes savu oponentu apkaŗošanai un to darīdams Tu ticēji, ka mēs visi protam smieties. Tu biji aizmirsis un to tikai vēlāk atskārti, ka mēs esam kļuvuši pārāk nopietni, pārāk iecietīgi, pieklājīgi un ka trimdas preses cenzūra ir tikai par matu labāka kā Latvijā. Tu labi pateici, ka rakstnieks Voldemārs Kārkliņš nomira nepiedzīvojis popularitāti, ko dod grāmatas aizliegums. Viņš, Tu teici, vienmēr esot sūkstījies, ka izdevēji, kritiķi un publika mums esot nesagatavota īstam seksa romānam, ko viņš varētu dot, bet raustījās. Varbūt palika manuskriptā.
Kā ar drošiem paletes naža iedzēlumiem Tu pasāki rakstīt savu ciklu „Dēli un tēvi”, kur, iztirzājot mūsu glezniecības paīso vēsturi, Tu šķendējies par mūsdienu „karnevālstilu”, par tirdziņiem, par dzejiskuma un aistētikas trūkumu, ko aizstāj „kūkošana” pie televīzijas kastes, kur ik piecas minūtes kāds mēģina pārdot zobu pastu vai mākslīgos mēslus, kaut gan Tu piemetināji, ka plaisa starp mākslinieku un tautu ir pastāvējusi vienmēr, un ka „mākslas zinātnieki” nodara lielu ļaunumu ar savām pseudozinātnēm, kur tie ieķeras savās sastatnēs un cēli šūpojas gaisā: Tu biji labākās domās par literātiem, kas paši mācījušies gleznot. Kopā ar Niklāvu Strunki Tu saprati Voldemāra Matveja pārlieku lielo nozīmi latviešu mākslā, šī celmlauža degšanu, cīņu ar klišejām un stērķelētām krūtīm, kas dižojas mūzeja kabinetos aiz bieziem rakstāmgaldiem.
Tavi raksti par modernismu apkaŗoja liekulīgo, veiklu otas paskraidīšanu pa audekla virsmu, acu apmānīšanu un tāpat reālismu, „dzīvus cilvēkus” uz audekla ar cīsiņu pirkstiem un kārpām uz deguna. Tu aprādīji kā viena, tā otra virziena slazdus, kuŗos naudas pelnīšanas dēļ iekrīt nabaga mākslinieki, sevi izmainīdami sīknaudā un pasākdami serijveidīgi ražot pastkaršu gubas paši gar savu nabu ķiķinoties. Jā, Herbert, valoda Tev bija skarba, nepielaidīga, Tu vēlējies, lai māksla būtu tīra, izfiltrēta no visas liekās bagāžas, kas tik izdevīga, lai iekaŗotu publikas prasības. Tu nebaidījies no formālisma, kas vēl aizvien mūsu mākslā glūn kā kāds neatlaidīgs sesks: Tu paziņoji, ka tēlnieka Zaļkalna mākslas pamatos ir māksla, bet ka to neviens neuzdrošinās pateikt.
Māksla Tavās acīs stāvēja pāri steigai, nevaļai, grabažu iegādei un „dzīves standarta pacelšanai”, lielākā prostitūcija Tev likās mākslas izmantošana profītam, abstraktās mākslas plūdu apzeltīšana lielajā presē un mērkaķīgā ķēmošanās ar vēmekļiem uz audekla. Tu vienmēr pastāvēji pie sava un ar drošu griezienu apārstēji daudzos augoņus modernajā mākslā.
Ja kāds Tevi dēvē par „nesaprastu meklētāju ar īpatu stilu”, tad tāds ir Tev pagājis gaŗām Tevi nesapratis, Tavās domās neiedziļinājies, jo nekādu mistiku Tu nekad neesi sludinājis un nekādā māņticībā Tu neesi ielaidies. Tā, Herbert, ir tikai tāda tukša pļāpāšana, kas nāk ar aptaukotu pašmīlību: tie, kas Tev ir pietuvojušies Tavus rakstus un domas pētīdami, saredz Tavu tiešo, aso un nekļūdīgi dziļo dūrienu – tas bieži ir sāpīgi, bet citādi tas nebija iespējams.
Pēdējā laikā Tavas illustrētās vēstules-avīzes – „vienīgā brīvās domas izpausme” – pienāk retāk un retāk, Tu nejūties pārāk labi, bet tam pāri pacelies, kad vien vari. Laikam būs tāds garāks klusums, kādu laiku pasta kastītē nemanīs Tavas gaisa pasta vēstules, ātrumā sastiķētas, bagātas ar Taviem necenzētiem spriedumiem par apkārt notiekošo, par ārgalībām mūzejos, par ballēm galerijās un par „mūsu galotņu locīšanos trimdas vējā”.
Esi drošs, Tava „jēlviela”, līdz malām piestūķētās klades ar Taviem pētījumiem nenodzeltēs, Tavs cikls nebeigsies, jo taisnība ir Tavā pusē.
Cik žēl, ka Tu esi tur, otrā pusē, taču Tavs skatiens ir vienmēr virzījies kaut kur tālāk, gaŗām apkārtnei, kas Tevi šauta un ar kuŗu Tu cīnījies. Man ir aizdomas, ka Tu esi atgriezies aiz melno plankumu labirintiem, kur pasteļkrāsās atmirdz Tavu vāro līniju spēle. Uz mums te, Kanadā, atskatoties Tu varbūt redzi baltu papīra lapu. Tā ir vēl nepublicēta Jaunās Gaitas numura lapa, neaprakstīta, neapzīmēta –Tā ir Tev rezervēta.
ANNO DOMINI 1965
