1964. g. Nobela balva literātūrā tika piešķirta franču rakstniekam, filozofam un publicistam Žanam Polam Sartram. Viņš atteicās to pieņemt.
Žana Pola Sartra intereses ir ļoti plašas – viņš ir sarakstījis romānus, lugas, stāstus, akadēmiskus filozofiskus darbus, polītiskus uzsaukumus un žurnālistiskas apceres. Plašākai publikai viņš ir pazīstams kā modernā filozofiskā virziena – eksistenciālisma – galvenais pārstāvis. Eksistenciālisms, kuŗa sākumi meklējami 19. gadu simtenī dāņu filozofa Kjerkegora, pa daļai Nīčšes, un pa daļai arī Dostojevska darbos, šī gadu simteņa pirmajā pusē bija akadēmiska filozofijas teorija, par ko interesējās tikai šaura speciālistu grupa dažās vācu un franču universitātēs; pēc otra pasaules kaŗa tas kļuva starptautiski pazīstams (un deva sākumu „bītniku” kultam), jo Sartrs šīs filozofijas centrālās idejas uzskatāmi parādīja savos daiļliterātūras darbos. Esmu mēģinājusi apskatīt dažas raksturīgākās iezīmes Sartra eksistenciālistiskā pasaules uzskatā.
* * *
Eksistenciālisma idejas par cilvēka lomu pasaulē bieži vien aizgūtas no vecākiem pasaules uzskatiem, bet Sartrs un viņa domu biedri deva tām laikmetīgu iztulkojumu. Sartrs ir mācējis savos darbos spilgti raksturot modernā eiropieša vilšanās sajūtu. Cilvēks ir iemācījies savaldīt dabas spēkus, bet viņš nespēj tikt galā ar sevi pašu. Divi asiņaini un nežēlīgi pasaules kaŗi viena mūža laikā noliedz optimistisko uzskatu par progresīvu cilvēku dzīves uzlabošanos, ko sludināja 19. gadu simtenī. Modernais cilvēks nav ideoloģiski sagatavots mūsu laikmeta katastrofām, viņš ir apmulsis un vīlies lielā teorijas un paša pieredzes konflikta priekšā. 19. gadu simteņa populārākās teōrijas par cilvēku savstarpējām attiecībām un sabiedrisko sadzīvi bija romantiska optimisma pilnas. Negatīvās īpašības tika iztulkotas kā pārejošas parādības, un daudz nopietnu domātāju ticēja morāliskam progresam, kas jau tuvākā nākotnē uzlabos cilvēku dzīvi. Piemēram, anglosakšu liberāļi, Darvīna evolūcijas teorijas ietekmēti, saskatīja cilvēces glābiņu zināšanu pieaugšanā, zinātnes attīstībā, sociālās reformās. Marksa recepte labākai nākotnei paredzēja revolūciju, kas aizslaucīs veco, netaisno sabiedrisko iekārtu; tai sekos bezšķiru sabiedrība, kur visi vienlīdzībā un brālībā cels sociālistisko paradīzi.
Visu šo teoriju pamatā ir pieņēmums, ka cilvēks savā dziļākā būtībā ir labs, ka viņā ir pārsvarā īpašības, kas to dara patīkamu viņa kaimiņam – viņš ir draudzīgs, palīdzīgs, sirsnīgs, biedrisks. Ja sadzīvē viņš parāda gluži pretējas īpašības – ja viņš ir nežēlīgs, naidīgs u.t.t., tad tas izskaidrojams kā zināmu ārējo apstākļu sekas. Kad iznīcinās šos ārējos apstākļus – vai nu ekonomisku nevienlīdzību, nabadzību, vai izglītības trūkumu – tad nebūs vairs šķēršļu uz harmonisku nākotni, uz iespējami lielāko laimi lielākam ļaužu skaitam. Sartrs norāda, ka šāds pieņēmums nepareizs, viņš netic, ka iespējams ar ārējiem līdzekļiem uzlabot cilvēka dabu. Cilvēks nav sabiedrisks dzīvnieks, kā to mācīja Aristotelis, jo viņa spēcīgākie impulsi ir antisociāli. Nežēlība, ko cilvēks parādījis pret citiem cilvēkiem abos kaŗos, asiņainās revolūcijās un plaši izplatītā genocidā, pierāda, ka viss tas, kas cilvēku šķiŗ no viņa kaimiņa, ir stiprāks par to, kas viņus vieno. Sartrs ir uzņēmies labot cilvēka nepareizo priekšstatu pašam par sevi.
Spilgtākā Sartra pasaules uzskata iezīme ir viņa galējais individuālisms. Latviešiem ir sakāmvārds, ka cilvēks ir pats savas laimes kalējs – es esmu tas, ko es pats no sevis ar saviem darbiem izveidoju. Šeit jāuzsver, ka Sartrs neinteresējas par cilvēku kā bioloģisku organismu, ko pēti zinātnes. Ka bioloģisks organisms cilvēks ierodas šai pasaulē neatkarīgi no savas gribas, un kā savas sugas pārstāvim viņam jau viņa chrōmasōmās ir novilktas zināmas robežas, kuŗu apjomā viņš attīstīsies. Zinātnes pētī cilvēku no „ārpuses”, biologam vai sociologam cilvēks ir novērojams priekšmets, tāpat kā ķīmiķim kāda skābe vai atomfiziķim ūdeņraža atoms. Bet šādā veidā nav iespējams saprast un atrisināt cilvēka svarīgākās problēmas. Tās ir jāsāk risināt, tā sakot, no iekšpuses, un te ir lietojama ne zinātniskā, bet filozofiskā metode. Mums ir jāsāk sava aptauja nevis ar bezpersoniskiem jautājumiem, kā, piemēram, kas ir cilvēks, bet gan ar ļoti personiskiem jautājumiem – kas es esmu, ko es zinu, ko es varu? Tātad mums jālieto introspektīvā metode, izejot katram pašam no savas apziņas.
Pirmais fakts, ko es apzinos, ir atšķirība starp subjektu un objektu – starp mani un priekšmetiem manā apkārtnē. Tā kā man ir apziņa, tas ir, es spēju domāt, just, gribēt, es esmu aktīvs, kamēr priekšmets ir pasīvs. Es spēju radīt pārmaiņas ne tikai savā apkārtnē, bet arī sevī pašā. Tādēļ, es kā individs esmu ne tikai bioloģisks organisms, bet, daudz svarīgāk, es esmu persona, kas sevi veido ar savām domām, jūtām un, galvenais, savu brīvo gribu, kas izteicas darbībā.
Pēc Sartra domām svarīgākais faktors katram cilvēkam savas personības veidošanā ir viņa brīvība. Pie šī vārda jāpakavējas, jo tas apzīmē vienu no centrāliem jēdzieniem kā Sartra, tā arī pārējo eksistenciālistu domā. Vārdu „brīvs” vispirms lietoja polītiskā nozīmē, lai apzīmētu stāvokli, ka ārējie apstākļi, galvenokārt citu cilvēku iejaukšanās, nekavē individa darbību, šādu brīvības jēdzienu sastopam, piemēram, Aristoteļa filozofijā, kur brīvais cilvēks tiek nostatīts pretī vergam. Šajā nozīmē vārdu „brīvība” lieto arī vēl šodien, kad, piemēram, prasa brīvību apspiestām tautām, vai kad mēs runājam par runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Bet filozofijā jau priekš vairākiem gadu simteņiem parādījās vēl cits brīvības jēdziens – pretstatā ārējai jeb polītiskai brīvībai nostādīja iekšējo jeb morālisko brīvību. Sartru galvenokārt nodarbina šis iekšējās brīvības jēdziens. Ņemsim par piemēru situāciju, ko viņš tēlo savā lugā Cilvēki bez ēnām. Okupētā Francijā franču policijas iestādes, kas sadarbojas ar vāciešiem, ir saņēmušas gūstā grupu franču partizānu. Šīs grupas locekļus spīdzina, lai uzzinātu, kur palicis grupas vadonis, kam laimējies izvairīties no apcietināšanas. Cilvēks ir brīvs, kad viņam ir izvēle vismaz starp divām iespējām. Arēji šie partizāni nav brīvi – viņi nevar izvēlēties būt vai nebūt apcietinājumā, tikt vai netikt spīdzināti. Sartrs uzsveŗ, ka viņiem ir iekšējā jeb morāliskā brīvība, jo, kad viņi tiek spīdzināti, viņiem ir izvēle – runāt vai nerunāt. Ja viņi runā, tad viņi paši ir izvēlējusies momentu, kad viņi nevar vairs ilgāk paciest sāpes. Partizāns Sorbjē, ko spīdzina pirmo, atgriežoties pie pārējiem atzīstas – ja viņš būtu zinājis viņu vadoņa atrašanās vietu, viņš to savās lielajās sāpēs būtu pateicis. Starplaikā vadonis ir apcietināts un ievietots pie pārējiem, bet viņa īstā identitāte nav zināma, un ir cerības, ka viņu drīzumā atbrīvos. Sorbjē tiek vēlreiz spīdzināts, viņš saviem pratinātājiem apsolās runāt, tikai lūdz, lai viņam atļauj pieiet pie loga atvilkt elpu. Tā viņam rodas izdevība izdarīt pašnāvību, izlecot pa logu, un šādā veidā izvairīties no nodevības. Sartrs ir mēģinājis parādīt, ka pat šādā situācijā cilvēkam ir izvēle, un ja viņam ir izvēle, tad viņš ir brīvs.
Izvēles brīvība uzliek cilvēkam atbildību par viņa rīcību. Sartrs protestē pret psīcholoģisko un filozofisko uzskatu, kas atbrīvo indivīdu no šīs atbildības, nobīdot to gan uz ārējiem apstākļiem, gan uz iedzimtību, šis mechaniski deterministiskais pasaules uzskats uzsveŗ, ka cilvēks ir iedzimtības un apkārtnes apstākļu produkts. Mēs nevainojam, teiksim, klinšu bluķi, kas, lietus izkustināts, uzveļas uz ceļa un nosit gaŗāmgājēju, un gluži tāpat mēs arī nevarētu vainot slepkavu. Viņš jāizolē no sabiedrības, jo viņš ir bīstams, bet viņam nevar uzvelt atbildību par tā rīcību. Pēc Sartra domām šāds uzskats padara cilvēku par pasīvu lietu, par objektu; tas laupa viņam ne tikai cilvēcisko cieņu, bet arī viņa morālisko uzvaru. Ja, piemēram, partizāns Sorbjē ir tikai spēles lauks dažādiem iedzimtības un apkārtnes radītiem spēkiem, tad viņa rīcība – izvairīšanās no sava drauga nodošanas, izlecot pa logu – zaudē jebkādu ētisku vērtību un nozīmi. Pat vairāk, tad ētisko vērtību jēdziens zaudē savu nozīmi, jo tas nevar pastāvēt neatkarīgi no cilvēku izvēles un rīcības brīvības.
Par saviem darbiem cilvēks atbild pilnīgi viens pats. Sartrs atsakās pieņemt tradicionālos teoloģiskos un filozofiskos izskaidrojumus, kas uzsveŗ, ka cilvēks ir veidots pēc zināmas līdzības – vai nu Dieva, vai platoniskā ideāltipa, un ka līdz ar to jau ir nospraustas zināmas vadlīnijas, kuŗu robežās viņam jāvada sava dzīve. Tā kā nav ne Dieva, ne pārlaicīga cilvēka ideāltipa, tad nav arī mūžīgu, no vēsturiskiem apstākļiem neatkarīgu ētisko normu. Ir tikai atsevišķu sabiedrību speciālā vēsturiskā situācijā radīti likumi, kas nedarbojas visos iespējamos gadījumos. Sartrs illustrē šo domu savā romānā Nāve dvēselē, kas ir triloģijas Ceļi uz brīvību pēdējā daļa. Franču armija ir otram pasaules kaŗam nesagatavota, tā nespēj apturēt vācu uzbrukumu, krīt Parīze, un kaŗaspēka vienības nekārtībā atkāpjas. Neliela kaŗavīru grupa apmetas kādā ciemā aiz Parīzes, kur tai būs jāsagaida vācieši un jādodas gūstā. Virsnieki pāris vēl lietojamās automašīnās aizbēg uz neokupēto Francijas daļu, un kareivji paliek vieni paši. Te nu radusies situācija, kur tradicionālā organizācija pēkšņi pazūd – nav vairs ne pavēļu, ne pavēļu devēju. Katram kareivim jāizlemj pašam, kā viņš sagaidīs vācu okupantus. Dažs meklē pārtiku, lai apmierinātu izsalkumu, dažs ieslīgst apātijā, neliela grupa nolemj cīnīties un iet bojā, vācu pārspēka ielenkti. Sartrs grib rādīt, ka tad, kad sabrūk sabiedriskās grupas autoritāte, kuŗai individs ir padots – šinī gadījumā Francijas valsts un franču armijas vienības autoritāte – nav nekāda plašāka, vispārīgāka likuma, kas individu vadītu. Viņam ir jāpaļaujas pašam uz savu spriedumu un lēmumu.
Tālāk Sartrs uzsveŗ, ka tradicionālie ētiskie likumi ir pārāk vispārīgi un abstrakti, lai dotu nepārprotamus norādījumus katrā situācijā, tādējādi mazinot indivīda absolūto atbildību par viņa rīcību. Savā esejā Eksistenciālisms un humānisms viņš dod kādu piemēru no savas paša pieredzes.
Kad cilvēks apzinās savu patieso stāvokli – savu pilnīgo atbildību par savu rīcību, tad viņam uzmācas divas sajūtas: vientulības sajūta un baiļu jeb drausmu sajūta. Cilvēks jūtas vientuļš savā morāliskā izolācijā, ieslēgts savā individualitātē. Kāds Sartra kritiķis nosaucis eksistenciālismu par nakts filozofiju – cilvēks it kā pēkšņi atrod sevi taustāmies tumsā. Šis ironiski domātais salīdzinājums uzskatāmi illustrē Sartra drūmo cilvēka stāvokļa raksturojumu – tumsā bieži jūtamies vientuļi un apmulsuši, un tumsā mūs dažkārt arī pārņem bailes. Baiļu jeb drausmu izjūtai ir īpatnēja nozīme eksistenciālistu terminoloģijā. Parastā valodā mēs sakām, ka bailes mūsos izraisa vai nu kāda konkrēta situācija, vai kāds konkrēts priekšmets – mums ir bailes no kaŗa, no nāves, no sāpēm, no tumsas. Eksistenciālistu baiļu vai drausmu sajūtai nav konkrēta priekšmeta, kas to izraisa, tā ir savos apmēros plašāka un daudz dziļāka nedrošības, šausmu un pat izmisuma sajūta, kas cilvēku pārņem, kad viņš apzinās savu brīvību un līdz ar to savu pilnīgo atbildību par saviem darbiem. Šķiet, vienīgi tādā nozīmē varam saprast Sartra teicienu, ka „cilvēks ir brīvs, un šī brīvība ir drausmīga”.
Sartrs savos darbos uzsveŗ ne tik daudz domas, refleksijas, kā darbības lielo nozīmi. Kad Sartrs saka, ka cilvēks pats ar savu brīvo gribu veido savu „es”, savu personību, tad tas nozīmē, ka katrs cilvēks ir savu darbu summa. Kādu cilvēku vērtējot, mēs neņemam vērā iecerētas, bet nepiepildītas iespējas, bet gan tikai to, ko viņš ir paspējis padarīt. Cilvēks nav tas, kas viņš grib būt, bet gan tas, kas viņš ir spējis būt. Sartrs pats atzīst, ka viņa doktrīna šausmina cilvēkus, kam liekas, ka dzīve tiem nodarījusi pāri. Apstākļi ir bijuši viņiem nelabvēlīgi, un viņos, tā sakot, guļ nerealizēts potenciāls.
Malds dažam Sartra varonim ir tik nepieciešams aizsargs pret īstenību, ka tam zūdot, viņš iet bojā. Šādu situāciju Sartrs parāda savā pēdējā lugā Zaudētājs iegūst.
Kādas ir Sartra morāliski izolētā indivīda attiecības ar citiem cilvēkiem? Sartra atbilde ir pesimistiska – cilvēku savstarpējās attiecības raksturo konflikts, ne sadarbība un sabiedriska harmonija. Šis uzskats nav oriģināls, tas jau agrāk parādījies rietumu kultūras ideju vēsturē. Konflikta svarīgā nozīme sabiedriskā sadzīvē ir parasti izskaidrota ar cilvēku egoismu, ar viņu vēlēšanos katrā gadījumā apmierināt savas personiskās intereses. Katra indivīda vēlēšanās ir neierobežotas, bet mūsu eksistences līdzekļi ir ierobežoti, tādēļ izceļas cīņa, kuŗā parasti uzvar spēcīgākais. Sartrs dod šai tradicionālai teorijai jaunu iztulkojumu. Pēc viņa domām katrs individs izjūt visus pārējos cilvēkus kā draudu savai brīvībai. Te mums jāatgriežas pie Sartra subjekta-objekta analizēs. Sartrs lieto šādu piemēru: pieņemsim, ka es sēžu parkā un redzu kādu cilvēku ejam gaŗām. Pieņemsim, ka šis cilvēks lasa grāmatu. Viņš un viņa grāmata ir man tādi paši priekšmeti kā puķes un koki celiņa malā – viņi ir pasīvi, tātad objekti. Bet pieņemsim, Sartrs saka, ka šis svešinieks paceļ acis no grāmatas un paskatās uz mani. Šai brīdī es apzinos, ka viņš ir subjekts, ir persona, kas, tāpat kā es, ir spējīgs domāt, just un gribēt. Viņš ir apziņas centrs, kas noreducē mani par priekšmetu viņa pasaulē, tāpat kā es pirms brīža biju noreducējis viņu par priekšmetu savā pasaulē. Ar citiem vārdiem, mēs katrs mēģinām padarīt citus cilvēkus par pasīvām savas pasaules sastāvdaļām. Tā kā viņi mēģina darīt to pašu, tad mēs esam pastāvīgā konfliktā. Sartrs neparedz situāciju, kad divi cilvēki varētu dalīties viens otra brīvībā, to neapdraudot. Bet vai katrs individs ir tiešām vienmēr kā militārs nocietinājums, no kuŗa sargposteņi visu laiku ar aizdomām raugās pēc ienaidnieka? Sartrs savā galējā individuālismā ignorē kopības jeb solidaritātes sajūtu, kas cilvēkam palīdz zināmās situācijās sevi identificēt ar kādu plašāku vai šaurāku ļaužu grupu – ģimeni, tautu vai kādu citu grupu. Sartrs paredz tikai vienu gadījumu, kad šāda solidaritātes izjūta varētu parādīties, proti, kopīgās briesmās. Viņš pats to ir novērojis franču pretestības kustībā, bet viņš arī uzsveŗ, ka ienaidnieka klātiene tikai uz laiku, tā sakot, „aprok” iekšējās nesaskaņas un konfliktu, tā tos neiznīcina. Pievērsdams visu savu uzmanību atsevišķam izolētam indivīdam, Sartrs ignorē tradīciju un kopīgas kultūras nozīmi cilvēku dzīvē: solidaritātes izjūtu izraisa ne tikai ienaidnieka klātiene, bet arī piedalīšanās kopīgos pasākumos.
Sartra eksistenciālisms ir praktiska filozofija, tajā ir spēcīgs ideoloģiskais elements, proti, tā ne tikai izskaidro cilvēka stāvokli pasaulē, bet tā dod arī priekšrakstus, ko viņa situācijā vajadzētu darīt. Sartrs pats atzīst, ka viņš sevi uzskata galvenokārt par morālistu, un vairākkārt uzsveŗ, ka „aistētiska likuma pamatā ir morāliskais likums”.
Sartra morāliskais likums pamatojas viņa autentiskas dzīves ideālā. Cilvēks dzīvo autentisku dzīvi, kad viņš spēj apzināti uzņemties pilnīgu atbildību par saviem darbiem, kad viņš var panest vientulības un baiļu sajūtu, ko izraisa viņa „drausmīgā brīvība”, nemēģinādams bēgt kaut kāda veida pašapmānā. Daudzi cilvēki nespēj tā dzīvot, dažs izbēg no tās pašnāvībā, kā piemēram, Francis lugā Zaudētājs iegūst, dažs izolējas notās ar maldiem. Dažs, kā jau pieminētā romāna Nāve dvēselē varonis Matje, tuvojas šim ideālam tikai pēc ilgam pūlēm, īsu mirkli pirms savas nāves. Lai dzīvotu autentisku dzīvi, ir nepieciešama drosme un patstāvība, ir jājūtas nevis kā bērnam, kas dzīvo vecāku aizsardzībā un aizbildniecībā, bet kā bārenim, kas ir pēkšņi atradis sevi šai pasaulē vienu.
Pēc Sartra domām šim ētiskajam ideālam ir jābūt cilvēka rīcības mērauklai, bet te ir jāiebilst, ka tas ir nepilnīgs. Ņemsim tipisku „sartrisku” piemēru: kāds vācu Gestapo loceklis spīdzina franču pagrīdnieku. Pieņemsim, ka šis vācietis apzinās, ka, lai gan viņš ir saņēmis priekšniecības pavēli, viņam morāliski ir vienmēr izvēle tai paklausīt vai nepaklausīt, un viņš arī atzīst, ka tādēļ visa atbildība gulstas uz viņu pašu. Ja viņš apzināti uzņemas šo atbildību, tad viņš, pēc Sartra uzskatiem, dzīvo autentisku, cilvēkam cienīgu dzīvi. Ja spīdzinātais francūzis arī apzinās, ka visa morāliskā atbildība par to, vai viņš padosies ienaidniekam un izpaudīs savus noslēpumus, vai nē, ir viņa paša ziņā, tad arī viņš dzīvo autentisku dzīvi, šeit mums ir piemērs ar divām autentiskām dzīvēm, un pēc Sartra dotās mērauklas mums nav iespējams vērtēt, kuŗa labāka, kuŗa ļaunāka. Sartrs pats savos darbos nosoda spīdzināšanu jebkādos apstākļos. Spīdzināt ir vienmēr ļaunāk nekā tikt spīdzinātam. Viņa simpātijas pieder nospiestam, vajātam cilvēkam, bet viņš tās nevar izskaidrot sava eksistenciālisma ētiska ideāla ietvaros.
Sartra ētiskā ideāla nepilnība izskaidrojama ar viņa ekstrēmo individuālismu, kas ir savā būtībā antisociāls. No eksistenciālisma individuālistiskās pamattēzes nav iespējams atvasināt nekādu sabiedriskās taisnības priekšstatu. Var jau noliegt, kā Sartrs to dara, ka cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, tas ir, ka viņā ir instinkti, tieksmes, kas viņam liek labprātīgi meklēt citu cilvēku sabiedrību; var jau pieņemt, un Sartrs nav pirmais, kas to dara, ka sabiedrība ir tikai nepieciešams ļaunums. Bet šeit ir jāuzsver vārds „nepieciešams” – modernais cilvēks nevar būt Robinsons Krūzo, viņam ir jādzīvo arvien ciešākā saskarē ar citiem cilvēkiem. Lai dzīvi sabiedrībā padarītu kaut cik ciešamu, ir nepieciešami juridiski likumi, sabiedriskas normas un, galvenais, kaut kāds sabiedriskās taisnības princips, pēc kā vismaz mēģināt vadīties, kārtojot savstarpējās attiecības. Ja šāds princips nav „zvaigznēs rakstīts” – ja, kā Sartrs uzsver, nav iespējams ne ar prāta, ne intuīcijas, ne dievišķas iedvesmas palīdzību atrast kādu vispārīgu, pārcilvēcisku, mūžīgu taisnības likumu, tad šis apstāklis nevar iznīcināt vajadzību pēc jebkāda sabiedriskās taisnības principa. Šeit ir svarīgi piezīmēt, ka arī Sartrs pats nav varējis bez tāda iztikt, bet viņa polītiskie uzskati, kuŗus viņš iztirzā galvenokārt savas polemikas žurnālā Mūsu laikmets, nav atvasināmi no viņa eksistenciālisma pamattēzēm.
Sartra eksistenciālisms ir protests pret vienpusīgiem uzskatiem, un kaut gan tas, tāpat kā daudzas citas reakcijas, ir pats aizgājis kritizējamā galējībā, šis apstāklis nemazina paša protesta nozīmi. Rietumu kultūras polītisko un ētisko ideju vēsturē individuālisms un kollektīvisms ir bijuši nemitīgā sacensībā un ir vairākkārt nomainījuši viens otru. Mūsu laikmetā Sartra individuālisms ir vēlams pretstats kollektīvisma teorijām, kas prasa ne tikai individa pielāgošanos kādai sabiedriskai grupai, bet visu viņa interešu pakārtošanu šīs grupas interesēm. Individa mazā nozīme tiek uzsvērta gan nacionālsociālistiskā „Blut und Boden” filozofijā, gan arī komūnisma utopiskās paradīzes priekšstatā. Pat demokrātisma ideoloģijā, kas vismaz savā anglosakšu nozarojumā ir bijusi agresīvi individuālistiska, uzsvars vietām tiek likts uz sabiedrisko grupu, kā, piemēram, audzināšanas teorijā uzsvars pāriet no atsevišķā individa spēju un dotumu iespējami pilnīgākas attīstīšanas uz viņa sekmīgu iesaistīšanu vai integrēšanu viņa grupā. Mūsdienu technoloģiskie sasniegumi paver kollektīvizācijas tendencēm nepārskatāmas iespējas nākotnē, un tādēļ, salīdzināta ar nākotnes vīzijām, ko mums rāda Džordža Orvela 1984. gads un Oldesa Hakslija Jaunā varonīgā pasaule, Sartra vientulīgais purgātorijs vairs neliekas tik briesmīga vieta.
