DILETANTISMS MŪSU DAIĻAMATNIECĪBĀ

Laimonis Mieriņš

 

Laimonis Mieriņš dzimis 1929. g. Latvijā. Gleznotāja gaitas mākslinieks iesācis kā Alfrēda Kalniņa un Valdemāra Tones studijas audzēknis Anglijā. Turpinājis studijas un ieguvis formālo izglītību glezniecībā Leeds College of Art no 1960-64 un Goldsmiths’ College of Art, Londonā 1964-65. Darbi – West Riding Education Committee, Kendal Art Gallery. Ir mācībspēks Līdsas mākslas kolledžā.

Latviešu saime Rietumos pavadījusi jau divdesmit gadus. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai, atsaucoties uz pieredzi, varētu risināt problēmu – kas īsti ir trimda – garīga stagnācija vai augšana un veidošanās jaunā vidē, jaunos apstākļos.

Šinī sakarībā aplūkosim trimdā tik ļoti populāro lietisko mākslu – daiļamatniecību, kas Latvju Enciklopēdijas 422. lappusē definēta šādi: „Daiļamatniecība, praktiskam nolūkam darināto priekšmetu mākslinieciskais veidojums, kur pāri lietiskam noteicējs faktors ir priekšmeta formas un rotājuma aistētiskais atrisinājums.”

Varētu teikt, ka latviešu daiļamatniecības ārējā pazīme ir lietoto rakstu vai rotājumu ģeometriskais stils. Dzīvnieku vai augu atveidi latviešu ornamentā ir sveši. kas nekad organiski nav varējuši ieviesties. Mākslinieks Ernests Brastiņš divdesmito gadu sākumā savās grāmatās Latviešu ornamentika un Latvju rakstu kompozīcija norāda uz mūsu tautas lietiskās mākslas īpatnībām kā formas, tā ornamenta un krāsas lietošanā.

Ārkārtīgi straujš daiļamatniecības uzplaukums iesākās šā gadsimta sākumā un ar pastiprinātu kāpinājumu turpinājās cauri visam brīvvalsts posmam. Te sevišķi lieli nopelni atsevišķiem māksliniekiem, piemēram, Jūlijam Maderniekam, Ansim Cīrulim, Jēkabam Bīnem un daudziem citiem, kuŗu ierosmēm netrūka sekotāju. Bez neskaitāmiem kursiem dažādās daiļamatniecības nozarēs Rīgā un citur, brīvvalsts laikā pie Mākslas akadēmijas tika nodibinātas keramikas un lietiskās tēlniecības darbnīcas, kā arī dažas lietiskās mākslas vidusskolas (Liepājā).

Trimdas posmā Vācijā rosība daiļamatniecībā turpinājās un vai katrā nometnē pastāvēja kursi, kuŗiem interesentu toreizējā aktuālā „pārskološanās” drudža psīchōzē netrūka. Līdz ar to arvien vairāk iezīmējās redzamas pārmaiņas daiļamatniecības priekšmetu mākslinieciskajā (dažkārt arī amatnieciskajā) kvalitātē tādos apmēros, ka tagad ir pamats runāt par dziļu un ārkārtīgi bīstamu tautas mākslas deģenerāciju trimdā. Piemēram, daiļamatniecības skatēs Anglijā redzēti tādi darbu paraugi kā mālā veidoti etnogrāfisko metalla saktu atdarinājumi, pie sienām piestiprināmas mālā veidotas tautu meitu galvas, Latvijas sudraba monētu izstrādājumi tējkarotēs, ļoti nemākulīgs mazformāta Brīvības pieminekļa atveids. Šo sarakstu varētu turpināt. Pārsteidz, ka šādām vai līdzīgām lietām pircēju netrūkst. Grūti pateikt, cik šinī gadījumā liela „nemākslinieku invāzija” un viņu peļņas kāre iedzīvoties lētticīgo tautiešu nacionālā sentimenta jūtu dēļ. Bet viens ir skaidrs – sasniegtas banalitātes galējās robežas.

Daļa daiļamatnieku tagad ražoto priekšmetu ir mūsu etnogrāfiskās mākslas atdarinājumi ar ļoti nevienādu kvalitāti. Pret tiešu kopēšanu mācīšanās un latviskā elementa labākas izpratnes labad nav ko iebilst, bet ar māksliniecisku jaunradi tam gan nav nekāda sakara. No etnogrāfiskās mākslas laikmeta mūs šķiŗ pārāk plaša, nepārejama plaisa, tāpēc atdarināšanai, it sevišķi, ja tā kļūst par pašmērķi, trūkst dziļākas jēgas un attaisnojuma. Etnogrāfiskās mākslas atdarinājumi nekad nav salīdzināmi ar pašiem oriģināliem – tiem allaž pietrūkst vitalitātes un svaiguma, tāpēc tie arī nekad nepārliecina.

Ļoti interesanti, ka līdzīgi rezultāti vērojami citu tautu lietiskās mākslas darbu kollekcijās mūzejos, kas radušies citās kultūras vidēs un ar citādiem nosacījumiem. Piemēram, ir liela starpība starp tiem Āfrikas nēģeru darbiem, kas radīti pirms saskarsmes ar Rietumu civīlizāciju un pēc tam. Pēdējiem nav vairs pirmo ģenuīnās vitalitātes, nav kongruences ar veco, organisko vidi. Tāpat inku impērijas laikmeta mākslas darbi, piemēram, audumi – segas, neatbilst viņu pēcteču ražojumiem šodien. Pēdējie kļuvuši par sava veida suvenīru rūpniecības priekšmetiem, kas domāti tūristiem.

Atlikušā daiļamatnieku devuma daļa būtu jāapzīmē par jaundarbiem. Tajā vērojama, pirmkārt, tīri organiska nejūtība pret apstrādājamā materiāla īpašībām un, otrkārt, nevarēšana formas un ornamenta saliedēšanā vienā vienībā. Rezultāts tad nu bieži ir tas, ka, varbūt, ir gan pagatavots kāds lietisks priekšmets praktiskai vajadzībai, bet par pretenzijām uz mākslas darbu nevar būt runas. Un piedevām tam visam vēl līdzi spokojas pavisam nepiedodamas gaumes trūkums, kas neglābjami noved pie gluži neiespējamām banālitātēm. Paraugi nebūs tālu jāmeklē, par to liecina jau minētie Anglijas latviešu daiļamatnieku skatēs redzētie eksponāti vai arī foto attēli, kas publicēti presē no līdzīgām skatēm Amerikas kontinentā vai arī šo izstāžu illustrētie katalogi.

Daiļamatnieki pārcentušies vispārējā ornamenta lietošanā. Tas bieži tiek darīts tādos apmēros, ka rotājamais priekšmets gandrīz tiek iznīcināts. Tādi ir, piemēram, izraibinātie ādas izstrādājumi: naudas maki, kabatas portfeļi; ar ornamentu pārkrautās pūra lādītes un papīra griežamie naži, koka alus kausi un koka svečtuŗi, kur bez ornamenta vēl tiek palīgā ņemti metalla pakariņi u.t.t. Visas zīmes liecina, ka šis „baroks” patlaban lielā cieņā. Vērojamas arī tādas lietas, kā auduma raksts ar visu savu raksturu tiek tāds pats pārnests, piemēram, uz koka priekšmetu, nemaz nedomājot par to, ko no raksta prasa koka īpašības. Taču jāsaprot, ka tik bezjēdzīga mūsu rakstu lietošana daiļamatniecības priekšmetus latviskus nepadarīs. Tāda veida emblēmatikā latviskais neslēpjas. Te tiešām vajadzīga ļoti laba mūsu stila izjūta, lai sekmīgi pārvarētu vismaz formālās mākslas prasības.

Lai nerastos pārpratumi par ko šeit tiek runāts, apskatīsim dažus „klasiskus” mūsu daiļamatniecības paraugus.

1. attēlā redzamā pūra lādīte tā pārrotāta ar ornamentiem – gan metalla, gan koka, gan dzintara – ka tiem zudusi visa jēga. Lādīte burtiski „smok” no šīs nevajadzīgās liekās nastas kā ļaunas slimības apsēsta. Rezultāts tiešām neglābjami banāls, vēl jo vairāk tāpēc, ka centrālajiem „rotājumiem” trīs dimensiju raksturs. Ar to nav teikts, ka šādas lietas nedrīkstētu lietot – to var darīt, ja tikai daiļamatniekam pa spēkam apvienot objektu ar rotājumu vienā nedalāmā vienībā. Vienkārša ornamenta „uzkraušana” nav problēmas atrisināšana.

Arī 2. attēla krēslam ir ļoti lieli trūkumi. Atzveltnes vidējās daļas raksturs jau pats par sevi ir „rotājošs”. Bet autoram ar to vien nepietiek – jāizrotā vēl tā virspuse, tad abās pusēs esošie atzveltnes stienīši, kā arī abu priekškāju augšpuse. Visi šie dažādie virspušu rotājumi galīgi nesaderas ar krēsla polsterējuma audumu. Bez šiem liekiem rotājumiem krēsls būtu ļoti patīkams.

Runājot par nesaderību, labāku paraugu kā 3. attēla metalla svečturi būs grūti atrast. Pakariņiem pārbagātais trejdeksnis prasīt prasās pēc „nozāģēšanas”, jo galīgi sabojā visu kopainu. Vai autors patiesi būtu organiski nejūtīgs pret divām tik dažādām lietām kā graciozajām metalla vītnēm un trejdekšņa „trijstūri” (vai arī – jo „greznāks” priekšmets, jo var prasīt augstāku cenu)?

4. attēlā redzamie priekšmeti ļoti labi illustrē „diletantu baroku” mūsu daiļamatniecībā. Katra atsevišķa priekšmeta aistētiskās puses apskate šeit lieka, jo tādas tur gandrīz nemaz nav – tas aizstāts ar nacionāliem un „tautiskiem” simboliem vai vienkāršu sentimentu.

Stāvoklis nav arī daudz labāks keramikā. Jāpiezīmē, ka keramika ir gan vienkāršākā, bet arī visgrūtākā no visām mākslām. Vienkāršākā tāpēc, ka ir viselementārākā; visgrūtākā tāpēc, ka ir visabstraktākā. Keramikā formas un ornamenta nesaliedēšana vienā nedalāmā vienībā vienmēr beidzas ar fatālām sekām. Katrā ziņā ar ornamenta palīdzību vien keramika latviska nekļūs – „noslēpums” ir pašā formā. Nav arī vajadzīgs ar mālu darīt to, kas piemērots metalla technikai – to atdarināt nav nekādas jēgas un nozīmes. Vēlreiz jāuzsver, ka mīlestība pret lietojamā materiāla specifiskām īpašībām nav nekāds ekstravagants modes kliedziens lietiskās mākslās vai mākslās vispār, bet gan organiska jūtība pret to – pats daiļamatniecības elements.

Kā metalldarbos (rotas lietās), tā tekstilizstrādājumos visbiežāk atdarina etnogrāfiskās mākslas paraugus. Tais nedaudzajos tekstilizstrādājumos, kur meklēti jauni ceļi, stāvoklis nav tik ļauns – tomēr arī te varētu daudz ko vēlēties, piemēram, kompozīcijā. Ar tā saucamajiem divdimensiju darbiem varbūt vieglāk tikt galā tāpēc, ka te ir plāksne un līdz ar to it kā atkrīt ļoti grūtā formas risināšana telpā.

Šai sakarā ir interesanti uzzināt, kāds patlaban ir latviešu lietiskās mākslas stāvoklis dzimtenē. Zināmu ieskatu var sniegt dažādie mākslas izdevumi un attiecīgā periodika. Arī šī aina visai neiepriecina, un ir pamats runāt par mūsu lietiskās mākslas deģenerāciju vai vismaz krizi. Tai ir savi iemesli. Piemēram, grāmatā „Padomju lietišķā māksla” un līdzīgu izdevumu attēlos, it sevišķi darbos, kas darināti, kaŗam beidzoties, manāmi visi tie paši trūkumi, kas jau šeit tikuši aprādīti. Kā pilnīgs jaunums ir tendence, īpaši tekstilijās, lietot organisko ornamentu (visbiežāk stādi), kas latviešiem būtībā svešs, bet ļoti raksturīgs mūsu austrumu kaimiņiem krieviem.

Pēdējā laikā Mākslas akadēmijā Rīgā nodibinātas tekstiliju, stikla glezniecības, mēbeļu un rūpniecības ražojumu mākslinieciskā veidojuma nodaļas. Bez tam Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un citur darbojas lietiskās mākslas vidusskolas. Spriežot pēc minēto mācības iestāžu audzēkņu presē publicētiem diplomdarbu attēliem, vērojamas nebijušas tendences būt moderniem un tanī pašā laikā to apvienot ar latvisko elementu. Nevar noliegt, ka dažreiz tas arī vairāk vai mazāk izdodas. Tomēr visbiežāk šie meklējumi izpaužas vienkāršā rietumu lietiskās mākslas kopēšanā.

Mūsu daiļamatniekiem allaž trūkst ne tikai labas gaumes (ar amata prasmi vien nepietiek), bet par visu vairāk patiesas nopietnības dotā vai paša iecerētā uzdevuma veikšanā. Nevienam nav un nevar būt nopietni iebildumi, ja „nodarbošanās” ar daiļamatniecību ir tikai individa laika kavēklis. Bet nav vairs gluži tas pats, ja šī „diletanta baroka daiļamatniecība” pieņem atklātu izstāžu apjomus un tiek skaļi reklamēta, sveštautiešiem kā latviešu lietiskā māksla. Šādu un līdzīgu parādību apkaŗošana ir katra apzinīga tautas locekļa pienākums, ja mums vēl vispār rūp uzturēt mākslinieciski augstvērtīgu un tanī pašā laikā kā laikmetīgu, tā būtībā patiesi latvisku daiļamatniecību.

Ir taisnība, ka ar kļūdu aprādīšanu vien daiļamatnieki maz ko iegūs, jo tā nāk ar lielu novēlošanos. Būtu ļoti noderīga moderna rokas grāmata, bet tāda līdz šai dienai nav vēl redzēta. Daļēji minētos trūkumus varētu novērst ar vietējo mākslas skolu palīdzību, kur lietpratīgu instruktoru vadībā var apgūt lietderīgas elementāras zināšanas aistētikā. Bet nebūs daudz līdzēts, ja daiļamatnieks uz mākslas skolu dotos tikai, lai izmantotu darbnīcas savu privāto „pasūtinājumu” veikšanai. Stāvokli daudz negrozīs, ja tēlotāji mākslinieki piegādās metus vai idejas, jo tādā gadījumā varēs runāt tikai par sliktu vai labu amatnieku.

Vēl atzīmējams, ka zināma krize tautas mākslā – daiļamatniecībā vērojama arī citur – ne tikai pie latviešiem vien. Šai sakarā ļoti interesanta bija skandināvu lietiskās mākslas izstāde, kas pirms dažiem gadiem apceļoja visu Rietumeiropu. Varēja vērot, ka skandināvi sekmīgi pārvar daudz (mums vēl atrisināmu) problēmu un droši veido savu īpatnēju un vitālu daiļamatniecību. Pieminams arī pagājušā gada vasarā Amerikas Savienotajos Valstīs sasauktais pirmais starptautiskais daiļamatniecības kongress.

 

 

 

 

IEDRĪKSTĒTIES IR SKAISTI

...teikusi Dr. Zenta Mauriņa, bet iedrīkstētājos šobrīd nav daudz. Viņi tiek nesaudzīgi iznīcināti. Šis laiks nav individuālistiem, runā masa, pūlis. Mēs neciešam personības, viņos bieži saskatām „izlēcējus”.

Mazu vētru ūdensglāzē izraisīja Laimonis Mieriņš ar savu uzdrīkstēšanos, publicējot savus uzskatus rakstā „Vērojumi daiļamatniecības skatē” Anglijas latviešu dziesmusvētkos (Londonas Avīzē). Viņa vērtējums kopsavilkumā: „Lielākā izstādīto darbu daļa bija banāla. Latviešu daiļamatniecība trimdā nav mainījusies augšup, bet gan palikusi pie koka svečtuŗiem un māla podiem, rotātiem ar nelatviskiem ornamentiem”. Par šādu kritiku Anglijas latviešu daiļamatniecības kopa atbildēja ar „izslēgšanu no kopas”!

Dziesmusvētku laikā bija iespēja īsu brīdi satikt un parunāt ar šo patieso un dumpīgo jauno mākslinieku Laimoni Mieriņu. Viņš stāstīja:

Ar studijām Līdsas mākslas koledžā gribu nobeigt reiz iesākto formālo mākslas izglītību. Man daudz jāmācas, un Līdsa tam nolūkam piemērota vieta. Man bija apskaužamā iespēja mācīties pie prof. Tones, kas visiem trimdas māksliniekiem nav bijusi, bet mums tomēr ir iespēja iepazīt mūsu tautas garīgās vērtības bez starpniekiem. Domāju, ka laikā, kad Rietrumos pamazām sabrūk par mūžīgām turētās vērtības un jaunas nav atrastas, mūsu tautas gara mantas dīvainā kārtā dveš visrevolucionārākās idejas. Tās izklausās modernākas par visām filozofijas mērauklām un Dr. Billija Grēma sprediķiem! Mūsu tautasdziesmas ir mūžam jaunas un modernas. Esmu gan nobažījies par mūsu mūziku. No visām mūsu mākslām mūzika ir vājākā, kaut gan sevi saucam par dziedātāju tautu. Nevar noliegt, ka mūsu mūzika nebūtu latviska. Bet tur valda bezgala reakcionārs gars. Šeit, trimdā, ir gan ļoti spēcīgi komponisti, kā Jērums, Ķeniņš. Bet vai viņi spēs stāvokli radikāli grozīt?

Runājot par tēlotājām mākslām vispār, mēs pārdzīvojam revolūcijas laiku. Kas no tā izkristallizēsies, rādīs nākotne. Mūsu trimdas tēlotāji mākslinieki iedalāmi divi grupās. Viena daļa risina mākslinieciskās problēmas vairāk vai mazāk sekmīgi. Otra daļa nodarbojas ar „bilžu” taisīšanu sentimentālajiem tautiešiem, pašu mākslu aizbīdot otrā plaknē vai ignorējot pavisam.

Vai pretreakcija Tavam rakstam Londonas Avīzē nebija raksta dēļ par „domstarpībām starp jauno un veco paaudzi” un vai domā, ka tādas vispār eksistē?

Domstarpības starp paaudzēm tiešām eksistē. Tā ir dabiska parādība. Te gan jāievēro, ka mūsu vecā paaudze dzīvo nenormālos dzīves apstākļos, bieži viņi nav varējuši vai arī nav gribējuši vismaz ārēji pieņemt jaunos dzīves apstākļus. Tāpēc arī organizāciju, partiju un komiteju strīdi bieži ar personisku nokrāsu. Veciem allaž skats vērsts pagātnē, un savā domāšanā tie par 1922. vai 1934. gadu tālāk nav tikuši. Kāds tad brīnums, ka jaunajiem šī romantiskā sentimentalitāte nav pieņemama? Tomēr gadās, ka pie mums ir sastopami, kā teikt, „veci” jaunieši. Atcerēsimies pazīstamo bībeles izteicienu: „Lai miroņi aprok savus miroņus, dzīve pieder dzīvajiem”. Nedomāju, ka jaunā paaudze būtu pazaudējusi savu nacionālo seju. Tieši otrādi, tā ir apzinīgāka, daudz apzinīgāka par tiem, kas kādreiz studēja Krievijā vai citur laikā no 1880.-1914. gadam. Nezinu, vai mana „izslēgšana” pamatota ar paaudžu nesaprašanos. Zinu gan, ka latviešu daiļamatniecības stāvoklis Anglijā ir traģisks. Mākslas principu vietā valda kāre materiāli iedzīvoties, izmantot tautiešu nacionālās jūtas. Tādos apstākļos cilvēkam, kuŗam vēl mākslas pamatjēdzieni nav sajukuši, nav iespējams klusēt. Es uzbrukšu atkal! Bet ja stāvoklis uzlabosies, būšu pirmais, kas to atzīs. Es nemeklēju „casus belli” ar veco paaudzi, bet gan apkaŗoju situāciju, kādā nokļuvusi daiļamatniecība. Izdevīgā brīdī vēlētos izteikt domas par Jaunās Gaitas māksliniecisko pusi. Domāju, varētu vēlēties, lai latviešu žurnāls, vismaz ārējā mākslinieciskā apdarē atgādinātu ko latvisku. Līdz šim vienīgi nosaukums liecināja, ka tas ir latviešu žurnāls. Bet varbūt Jaunās Gaitas redakcija nemaz nevēlas, lai žurnāla vāks būtu latvisks un tanī pašā laikā arī moderns? Tādu metu uzzīmēt ir ļoti grūti. Mani nākotnes nodomi – mainīties augšup, un lai mūsu daiļamatniecības ceļš ietu tikai augšup!

Vilma Tenese