Gundars Pļavkalns
DZEJNIEKA KORNĒLIJA LAIME UN GALS
Megapolē reiz dzīvoja dzejnieks, vārdā Kornēlijs Gārša. Tas gan bija viņa pseudonims. Īstais vārds bija Jēkabs Dievkociņš. Dzejniekam šķita, ka viņa īstais uzvārds pārāk cieši saistīts ar priekšstatu par vientiesību, tādēļ viņš pieņēma iespaidīgo pseudonimu. Gārša ir arī daudz varenāka, noslēpumaināka par kaut kādu tur dievkociņu. "Kornēlijs" dzejnieka iztēlē asociējās ar romiešu vēsturi, netiešā veidā arī ar Petronija "Satirikonu", Apulēja "Zelta ēzeli" un dažiem Ezras Paunda tulkojumā lasītiem Propertija mīlas dzejoļiem. Lai gan dzejnieka vecāki un radi bija dedzīgi baptisti, dzejnieks bija kļuvis par atkritēju un pagānu, nekad negāja baznīcā, dzejās cildināja Apollōnu, Dionisu, Diānu, Veneru, jūsmīgi pieminēja bakchantes un faunus. Viņam tuvāka un saprotamāka likās Grieķu un romiešu senatne nekā viduslaiki, inkvizīcija, kalvinisms, puritānisms vai radu ticība. Tādēļ arī izvēlējās vārdu, kam, tā sakot, bija romiešu deguns, dedzīgas melnas acis un olīvīga ādaskrāsa.
Paša Dievkociņa paskatā gan maz varēja saskatīt no romieša. Tiesa, viņš bija īss, paplatiem pleciem. Bet mati bija pavisam gaiši un taisni, āda sārtbalti baltiska, acis koši zilas, deguns pamazs un taisns. Dzejnieka attālos senčos netrūka arī melnmataino, bet viņa izskata dēļ šis fakts liktos neticams. Dievkociņš dzejoja:
"Kā romnieks es mīlu sēdēt
Pār dzīrkausiem, elkonī zvēlies,
Liet dzērienu rīklē, pār kuru jau sen
Manu kalpu asmens ir cēlies."
Par šo Dievkociņa "romniecību" - kas it skaidri spoguļojās viņa citādi grūti saprotamajos ražojumos - tie paziņas, kas kaut cik lasīja pantus, mēdza zoboties. Viņi nezināja, ka Neronam bijušas zilganas acis un Oktāviānam iedzelteni mati kopā ar nelielu augumu. Viņi šai "romiešu trakumā" vienkārši redzēja apliecinājumu tam, ka Dievkociņš (ko labāk sāksim konsekventi saukt par Gāršu) ir galīgs fantasts vai pat drusku jucis - vārdu sakot, īsts dievkociņš.
Kornēlijs Gārša nebija populārs - ne kā dzejnieks, ne kā personība.
Viņa dzejā rēgojās ērmīgs, nesaprotams sirreālisms un asociālas slieksmes - bija vairāki dzejoļi ar virsrakstu " Ārpusnieks". Pa lielākai daļai trūka metra, sonetu, oktāvu, četrrindu, distichu, decimu, atskaņu; bija gan asonances atskaņu vietā.
Trūka patriotisku fražu. Ja kāds dzejolis bija saprotamāks un tradicionālā formā, tad tur palaikam paudās mizantrōpija:
"Tā dzīvošu pie tiem, no kuŗiem labprāt bēgtu:
Man nav kurp bēgt, jo visur būs tas pats,
Būs dažviet ļaunāk vēl - kā ilgā, baigā sapnī;
Šos dzīlēs svešos visur sastaps skats."
Pāris reizes Gārša uzrakstīja satiriskus dzejoļus par Kalpaka ballēm, salīdzināja trimdas tautiešus ar pelikāniem. Visumā dominēja individuālā lirika. Daža vārsma likās netikumīga:
"Deja beidzas, un akordeons
Atelpojot diskrēti klusē.
Nozūd pustumsā Ivete, Žans
Krodziņa privātā pusē."
Kādā freudiski pagāniskā gabalā Gārša apgalvoja, ka "viss ir erōtika", pacēla savas inamoratas brunčus un apjūsmoja viņas kāju maigumu un statujisko daiļumu, teikdams, ka ejot uz sievieti kā uz Jerusalēmi. Nebija gan sevišķi skaidrs, kas šai brīvpanta peršā notiek tālāk, bet radās smagas aizdomas. Bargais kritiķis Tālivaldis Ezis šo dzejoli apzīmēja par "veneriskās dzejas" izcili pretīgu piemēru. Nopietnas jaunkundzes protestēja lasītāju vēstulēs, uztraucās par zemisku tīksmināšanos un pauda atziņu, ka Gārša un citi ķēves dēli nav vērtīgi cilvēki. Mācītāji Kornēliju pieminēja sprediķos. Kāds literāri ievirzīts medicīnas dakteris viņu notiesāja ideālistīgā, puķainā ievadrakstā. Slavena dižromānu autore, kādreizējā agronome un lauksaimniece, izteicās, ka par erōtiku drīkstot rakstīt tikai franči: latviešiem sanākot tāda kā savalkāta pakulu veļa. Ļoti šmucīgi. Un tā joprojām. Skandals izvērtās it prāvs. Citreiz Gārša grasījās (pantveidā?) palūgt kādu dāmu, lai pa vaļas brīžiem dzemdē tam radus, un apgalvoja: "Mīļā, tu būsi mans zirgs!" Skandals un pārmetumi ķēves dēliem atkal - sevišķi vecīgu romantiķu aprindās. "Kādēļ nodzisusi sudrabotā gaisma, kur palikusi mēness meitiņa? Bez tam, sieviešu kārtas zirgs apzīmējams par ķēvi."
Kā personība Kornēlijs Gārša bija neizglītots, kašķīgs un uz žūpību ievirzīts. Reizēm pat nestrādāja godīgu darbu, bet - izrīkodamies apmēram kā Bernards Šovs - aizņēmās no brāļa (kas bija liels dzejas cienītājs), rakstīja un dzīvoja pa bibliotēkām. Bija sanācis tā, ka Kornēlijs dzimtenē paguva nobeigt tikai vienu vakara vidusskolas klasi, jo vairākus gadus naudas trūkuma un dažu citu iemeslu dēļ bija jānostrādā provincē pavisam vienkārši darbi. Trimdā Kornēlijs sev likās par vecu, lai mācītos latviešu gimnazijā, bez tam bija sācis cītīgi dzejot un pamatīgi dzert (īpaši nelaimīgas mīlestības dēļ; tai bija sekas gan vienā, t.i. dzejošanas, gan otrā ziņā... ). Sabiedrībai bija skaidrs, ka Kornēlijs nav intelliģents. Taču, nepalikdams pie savām liestēm, cilvēciņš sacerēja kašķīgas vēstules laikrakstiem un žurnāliem, lietoja gudrus vārdus, it kā būtu augstskolu redzējis, runāja pretī intelliģentiem cilvēkiem, sludināja ērmīgus, aplamus uzskatus. Bieži no viņa nāca alkohola smārds. Spēcīgi dzērieni nelāgi ietekmēja manieres, kas bija visai neaptēstas pat skaidrā prātā. Reiz bija dzērumā lamājies, bļaustījies, dziedājis ielā, gandrīz krātiņā iekļūdams. Nelabvēļi vēlāk bieži apgalvoja, ka nu jau atkal "Gārša piekliedz pasauli." Uldis Pekstiņš-Kumēdiņš, kas ar saviem skečiem un kopā ar dažiem aktieriem reiz atbrauca no Persepoles uz Megapoli un sarīkoja jokdarīgas izrādes, kādā skečā iepina šādu repliku: "Nē, tā nedrīkst rakstīt: Gārša piekliegs pilnu 'Trimdas Latvieti'!" Būdams brangā dūšā, Kornēlijs reiz esot kādu kungu pa tālruni pasūtījis d.... Reizēm gāja pa ielu neskuvies, nesukātiem matiem, bez kakla saites kā Žano fon Dīnākant. Kāda dāma, aplūkodama viņa nepōzēto, rugājaino noģīmi (parastākā valodā - foto), izteikusies: "Ar tādu tipu man vis negribētos tumšākā ieliņā sastapties!" - Kornēlijs bija draugos ar dažiem bītņikiem un pāris drusku paviegla rakstura dāmām; tas no viņa bija sagaidāms.
Protams, Kornēlijs bija ļoti slikts dzejnieks. Prātīgi ļaudis nevarēja saprast, kādēļ laikraksti un žurnāli iespieda viņa murgojumus. Kultūras fonda atbalstā iznāca pat neliela, brošēta grāmatiņa ar Kornēlija vājdzeju. Kāds profesors izteica sašutumu par to un aizrādīja, ka uzkrātie līdzekļi izlietojami polītiskai informācijai un nopietniem zinātniskiem pētījumiem, nevis muļķībām un nabagu atbalstam. Kritiķi grāmatiņu saņēma remdeni, drusku uzslavēdami, daudz iebilzdami, pabargi pamācīdami. Tikai viens augsti mācīts jezuits Kornēliju iepēra tā īsti pamatīgi. Toties kāds lirikas ultramodernists publicēja atzinīgu recenziju vislielākajā laikrakstā, nosaukdams Dievkociņa alias Gāršas peršojumus par "starmešotajām poēmām!" Saprātīgie ļaudis, kas bija cerējuši, ka kritiķi Kornēliju pilnīgi iznīcinās un galīgi piesmies, jutās mazliet vīlušies.
Kornēliju Gāršu palaikam uzaicināja piedalīties rakstnieku rītos, pēcpusdienās vai vakaros. Pašu pilsētā dāmu komitejas dāmas laipni un labprāt viņu uzrunāja par Dievkociņa kungu. Citur viņš bija jaunais, ekscentriskais modernists Kornēlijs Gārša, dzejoļu krājuma "Melnie kvadrāti" autors. Viņam bija visādā ziņā bēdīga reputācija, tādēļ viens otrs gribēja viņu redzēt. Vecāki kollēgas teica: "Jūs izskatāties pēc Ziemeļnieka un pēc Ādamsona. Kur ir tā dziļi slēptā vaina, ko situsi dzīve?" Pēc dažiem vecāko kollēgu izteicieniem spriežot, Kornēlijam sāka likties, ka viņu uzskata par Kārlim Jēkabsonam līdzīgu savādnieku un fantastu, kam var iestāstīt visādas muļķības...
Kornēlijs pirms uzstāšanās iemeta dažus baiļu šņabjus. Lasīja no saburzītām, pa pusei saplīsušām zīdpapīra lapiņām, kas bija aprakstītas ar vecu rakstāmmašīnu; netrūka labojumu rokrakstā. Kollēgām viņa lasīšanas veids, kā likās, nepatika. Dažs lūkoja viņu pierunāt, lai deklamē ar patosu. Cits - kas pats dzeju lasīja bez izteiksmes - teica: "Jūs savus dzejoļus sakožļājat. Jums jau no sejas izteiksmes var redzēt, kas tūlīt sekos. Labāk būtu, ja ļautu savus dzejoļus nolasīt kādam aktierim." Aktieŗi tai pašā sarikojumā lasīja dažu autoru darbus - ar izteiksmi un mīmiku... Kornēlijam negribējās sacensties ar aktieŗiem, bet viņam likās, ka paša lasījums pietiekami izteiksmīgs, tekstam atbilstošs, bez neīstuma. Varbūt tā bija tā vaina? Kornēlijs izprātojās dažādi, bet pie pilnīgas skaidrības netika, jo trūka pietiekamas pieredzes. Bet ļoti šaubīga visa šī lieta likās!
Dažs kollēga viņu uzslavēja par to, ka viņa dzejoļos un vēstulēs varot manīt izglītību - viņa vēstules avīzēm un žurnāliem liekoties gandrīz kā profesora rakstītas. Kornēlijs pavīpsnāja un paraustīja plecus.
Atsauksmes presē par Kornēlija uzstāšanos nebija diez cik atzinīgas. Visumā izcēla akadēmiski izglītotos (no labām ģimenēm!) un arī tos, kas varen romantiski dzejoja par zvaigznēm, nopūtām, saldiem skūpstiem un baltām rozēm. Reiz, kad rakstnieku vakars notika Metropolē un Kornēlijs nosūtīja savus dzejoļus, nespēdams pats piedalīties, - ziņojumā viņam bija ziedots īss pusteikums: "Austra Kļaviņa skandēja megapolieša K. Gāršas dzejas, bet Vitauts Priedītis no Persepoles, siltu aplausu sveikts, lasīja stāsta fragmentu par saimnieku un bitēm." Kornēlijs bija vienīgais literārā vakara dalībnieks, kam ziņojumā priekšvārda vietā bija tikai iniciālis un kuŗa darbu saturs nebija ne ar vārdu pieminēts, par citātiem nemaz nerunājot. Toties netrūka citātu no vairāku predestinētu diletantu puķainajiem darbiem; diletantu veikumiem bija veltīta arī silta atzinība. Kornēlijs atkal pavīpsnāja un paraustīja plecus, bet sāka smagāk dzert.
Literārie sarīkojumi dažkārt beidzās ar balli. Tajā Kornēlijam cītīgi ielēja, gaidot, ka ekscentriskās īpašības un naivitāte pastiprināsies - varbūt sāks kliegt, raudāt, lamāties? Ballē pārdeva speciālu avīzi vai žurnāliņu ar jokdarīgu saturu. Vienā no šiem izdevumiem - kuŗa nosaukums bija "Donkichots" - megapolieši iespieda illustrētus rakstus par literātūras darboņiem. Vienā rakstā rēgojās tāds kā Kornēlija atveids. Zīmētājs bija līdz pundurībai uzsvēris dzejnieķeļa īsumu (no matiem līdz papēžiem bija kādas piecas galvas tiesas). Zīmējumā kōmiku bagātināja līkas kājeles, lielas ausis un Kornēlija brāļa paprāvais ērgļa deguns (zīmētājs varbūt bija bieži apskatījis pats savas lielās ausis un līkās kājas); Kornēlija paskatu šīs īpašības neatgādināja nemaz. Citādi - visvairāk pēc apģērba un golfa kurpēm - Kornēlijs kas Kornēlijs. Patiesībā Kornēlijs bija augumā samērīgs, kaut neliels. Vaibsti viņam pasīki, visumā itin pareizi, tikai uzacis noteikti pārāk gaišas. Tumšmatis ar šādiem vaibstiem būtu skaists. "Izbalinātais" Kornēlijs bija glīts. Zīmējumā viņš, protams, bija īstas vemjamās zāles. Rakstā , ko zīmējums pušķoja, Kornēlijs atrada vairākas detaļas, ko arī bez sevišķi bagātas fantazijas visai tiešā veidā varēja attiecināt uz viņu. Izrietēja, ka Kornēlijs, nebūdams daudz gudrāks par savu suni (zīmētājs bija portretējis arī viņa foksterjēru), ir plānprātiņš, lai gan nekas nebija teikts pārāk tieši (izņemot minētās detaļas). Netrūka izsmiekla arī peršveidā; raksta autors Antiņš Silazieds tēloja, kā ģeķīgais dzejonis pošas uz balli:
"Pošanās uz Tintestraipa balli un personīgie pārdzīvojumi pašā ballē. (Veclaicīgā stilā).
Pukata, pukata sit mana sirds,
Laukā uz ielas aizklibo zirgs,
Sirds lēkā priekā, jo jāiet uz danci
Zirgs gandrīz samina manu Kranci.
Spoguļa priekšā es saglaužu matus,
Garā jau uztveru meiteņu skatus.
Krancis ar mēli laiza sev asti,
Sabozies aizlien uz savu kasti.
Apsējis šlipsi ar lielu skubu
Skrienu es projām uz Orphic klubu.
Pukata, pukata sit mana sirds,
Pretī man sološas acis mirdz.
Smaidošu meiteni rokās es skauju,
Dejas ritmam aiznesties ļauju.
Kailu plecu sedz mežģīņu šalle. -
Ak, Tintes Traipam ir burvīga balle.
(Nākotnīgā stilā.)
Plaks! Plaks! (lielskropstaini acu vāki virājas)
Ah!! (mani apdedzina acu skats)
Tuk, tukata, tuk... (atbild mana sirds)
Viens, divi, trīs
Viens divi trīs (valsī kustas mūsu kājas)
Ai! (saspiežu viņas roku)
Bums! Bums! (mugurpušu sadursme ar otru dejas pāri).
Turpinājums sekos nākošā numurā."
Par Kornēliju mēdza uzjautrināties. Bija taču pārāk skaidrs, ka tāds neapdāvināts, neskolots Dieva cilvēciņš nevar labi dzejot. Nicināšanu pastiprināja tas, ka Kornēlijs, būdams gaužām nekonvencionāls, rakstīja izlaidīgi atklātas vēstules. Bez tam - viņš bija pa daļai gandrīz zēnīgs gan izskatā, gan raksturā. Puika; kas tas par vīrieti. Instinktu un jūtu ziņā bija it kā krietni vien jaunāks par saviem gadiem, ar gandrīz pusaudzīgiem entuziasmiem un izmisumiem, ar diezgan radikālu ideālismu, kaut netrūka arī slieksmes uz skepsi un zināmu cinismu. Mākoņstūmējs un zaļš ņirga. Megapoles paziņas Kornēliju apzīmēja par "laikam pakaļ palikušu", par "to mazo muļķi" un dažkārt sauca par Jēpīti vai Jēkapiņu. Otras šķiras kritiķi vēstulēs deva dīvainus padomus - reizēm ieteica dzejot par problēmām, kas piemērotas tikai apcerēm, reizēm uzslavēja kādu gandrīz nedzejiski naturālistisku gabalu - tam esot pareizā ievirze. Likās, ka pat otras šķiras kritiķi nevarētu tiešām būt, gluži tik neredzīgi... Kornēlija pirmo Krājumu "Melnie kvadrāti" uzskatīja par īstu dulluma pieminekli. Apmēram tā San Bēvs reiz raudzījās uz Bodlēra "Ļaunuma puķēm"). Dzimtenē kroņa kritika viņu apņirgāja ar lielu niknumu. Buržujisks dekadents. Kāds Megapoles diletants sacerēja izsmiekla dzejolīti, kuŗā bija nepārprotamas allūzijas uz "Melnajiem kvadrātiem"; to iespieda laikrakstā "Latvju Balss", kur parādījās arī sašutuma pilnas un irōniskas lasītāju vēstules, kas protestēja pret izvirtušo mākslu latviešu dzejā, nožēloja, ka jādzīvo demokratiskā valstī, un pauda ilgas pēc derīgām grāmatām ar labām pamācīšanām un bez seksa. Veco ļaužu saviesīgos vakaros Kornēlija nopietni domātos dzejoļus aktrises lasīja priekšā, lai vecos ļaudis uzjautrinātu; vecīši smējās, kā saka, vēderu turēdami. Pēc tam kāds ar dziļu nicināšanu noteica: "Modernisti!" (Drusku vēlāk savus dzejoļus lasīja sešdesmitgadīgs censonis no Persepoles un - starp citu - kādā vārsmā apzīmēja Megapoli par "Dienvidjūŗas pērli"; viņam aplaudēja ar sajūsmu).
Mīlas frontē Kornēlijs bija šaubīgs subjekts. Viņš, proti, nekad īsti "nepiecirta" respektablām jaunkundzēm. Daži bija pārliecībā, ka viņš dvēseliski vai fiziski - vai abējādi - nenormāls, palaikam norādīdami arī uz smalkajiem vaibstiem un mazo augumu. Citi stāstīja, ka Kornēlijs esot nemorāls un pinies vienīgi ar ielas meitām un pāris nimfomaniskām palaistuvēm. Vēl citi domāja un apgalvoja, ka Kornēlijs esot mazvērtības kompleksa apsēsts un tādēļ nefunkcionējot... Patiesībā Kornēlijs, kā jau mākslinieks, bija gaužām viegli rosināms, lai gan bez pārvarīgām kaislībām. Darīšanas viņam bija tikai ar viegla rakstura dāmām, bet diezgan reti, jo viņa gaumei piemērota bija daudz "labāka šķirne"! Galu galā (tāpat kā dzejošanas būšanās) vīrelis likās nevis mazvērtības izjūtu sists, bet drīzāk "muļķīgi iedomīgs" - un izvairījās no visām nopietnām mīlas aktivitātēm tādēļ, ka necieta aizspriedumus pret īsiem, gaišmatainiem vīriešiem. Viņš arī apzinājās, ka sievietēm nav diez kā pa prātam viņa seja: tā gan bija pareizāka nekā dažam ekrāna elkam, bet bez jebkādas primitivitātes, - struktūrā diezgan zēnīga. Sievietēm parasti patīk primitīvāks, "dzīvnieciskāks", kaut arī mazāk "pareizs" paskats... Uzplīties redaktoriem ar dzejoļiem nebija nekas sevišķs, turpretī uzmākties sievietēm, kas uz viņu droši vien skatījās greizi, bija daudz personīgāka un nepatīkamāka lieta, ar ko Kornēlijs labprāt nenodarbotos pat tad, ja būtu izredzes uz panākumiem, t.i. uz cietokšņa iešturmēšanu... Virs gultas viņam bija smaidošas, glītas, līdz jostas vietai kailas nēģeŗu padsmitnieces krāsu foto. Vārdu sakot, iedomīgs, nemorāls, bailīgs cilvēciņš.
Un kas tad beidzot iznāca no šī nejaukā individa? - Līķis resp. pašnāvnieks. Vispirms sāka novecot, kļuva diezgan krunkains, iesirms, neglītāks, sirds sāka streikot. Uzmācās depresija. Bija nolēmis, ka lūkos izturēt savu pretīgo, grotesko dzīvīti tik ilgi, kamēr būs sadzejojis kaut cik vērtīgu dzejoļkrājumu. Pēc tam, kad bija izlietojis visus ietaupījumus otra dzejoļkrājuma izdošanai (kā jau tāds dievkociņš un Donkichots) un izsūtījis grāmatas draugiem, kritiķiem, dažām bibliotēkām un vairākiem grāmattirgotājiem, norija labu indi, ko nejauši bija laimējies dabūt. Tā Jēkapiņš paagri iekļuva kapiņā... (Daži teiktu - paldies Dievam!).
Saldskābi nekrologi. Saldi nekrologi. Par pēdējiem kāds cits nesabiedrisks rakstonis izteicis, ka nu mirušo pasvītrāti saucot par "honey", kā to savā starpā reizēm darot nesaderīgi laulātie, lūkodami kompensēt nelāgu sirdsapziņu. Atsauksmes par otru dzejoļkrājumu bija labākas - pa daļai vienkārši tādēļ, ka šokējošais dzejnieks bija beigts.
Parādījās tomēr kāda augsti mācita, āķīga kritiķa apcere, no kuŗas izrietēja, ka Kornēlijs Gārša alias Jēkabs Dievkociņš cēlies no prastām, nekultūrālām aprindām, bijis gaužām primitīvs un nesekmīgi cīnījies - ārpus sabiedrības! - ar īstenību resp. uzmācīgiem ārpasaules iespaidiem. Gājis bojā savas primitivitātes dēļ. Gāršas dabiskā, jutekliskā, dažā ziņā gandrīz "gētiskā" pasaules uztvere sāka izskatīties pēc apkaunojoša defekta: attīstītiem cilvēkiem ir dezintegrēta, intellektuāla uztvere; dzejās tiem ir intellektuāls saturs, nevis sensibilitāte. Laikam maz lasījis. Kornēlija privātā bibliotēkā bijušas visvairāk tādas kā bilžu grāmatas un veci gleznu izstāžu katalogi. Nav spējis baudīt mūziku, lai gan gājis uz koncertiem. Bija citēta diezgan nesakarīga privāta vēstule. Bieži Kornēlijs bijis garīgi neauglīgs. Kopiespaids bija gaužām skumīgs un nožēlojams. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka sabiedrība šai būšanā nav ne mazākā mērā vainojama - tikai pats neintelliģentais ļautiņš.
Kāds cits literāts ne mazāk āķīgā veidā pierādīja, ka labākos Kornēlija Gāršas dzejoļus sacerējis nesen autokatastrofā mirušais Kornēlija paziņa Antons Zilezers, mākslu maģistrs un Vārslavas vidusskolas direktora dēls, ļoti intelliģents, daudzsološs, turīgs jauns cilvēks, sešpēdnieks, viļņainiem tumšiem matiem un vīrišķīgi skaistiem, spēcīgiem sejas pantiem. Kornēlijs Gārša bija pilnīgi beigts. Šekspīra gars aizsaulē pavīpsnāja, paraustīja plecus un beidzot nospļāvās.