Eduards Silkalns
PAŠNĀVNIEKS
Parīzes Komiskās operas pirmais varoņtenors Aristīds de la Maržerī bija sašutis. Baltās rozes viņa Šantijī villas dārza vidējā dobē šogad nebija izaugušas vienāda auguma. Dažas īsākās, ziedēdamas blakus citām gaŗajām, rožu dobē izskatījās tādas, kāds uz operas skatuves dažkārt izskatījās mazais Aristīds de la Maržerī, kad viņam blakām nostājās viņa konkurents, divus metrus pāraugušais Klods Montrestjens.
Savā četrdesmitajā dzimumdienā pienācis pie rožu dobes, Aristīds nu pukodamies ņēmās rozes retināt, vispirms atbrīvodams dobi no sevišķi gaŗajiem ziediem, pēc tam no stipri īsajiem. No saplūktajām rozēm viņš sev pina vainagu un iejūtīgi dungoja ... „Plūcu, plūcu baltas rozes, Pinu vainadziņu”. Šos vārdus un melodiju Aristīds bija iemācījies jaunībā, kad pēc kādas viesizrādes Rīgas Nacionālajā operā latviešu mākslinieki viņu bija veduši izbraukumā uz Asaŗiem. Pēc vainaga nopīšanas Aristīds rīkojās tā, kā prasīja tālākie tautasdziesmas panti, vienīgi jūriņā brišanas vietā viņš devās pastaigāties pa aleju.
Šādas izdarības dažs varētu uzlūkot par pietiekamu pamatu, lai Aristīdu uz pāris mēnešiem atbrīvotu no viņa operas skatuves pienākumiem un viņam ļautu pamitināties kādā atpūtas namā. Turpretim citu uztvere gluži tik ļaunprātīga nebūtu: tie runātu par Aristīda tieksmi būt teatrālam un līdz ar to vairot savu popularitāti. Šādas tieksmes taču ir daudziem māksliniekiem, viņi teiktu.
Tomēr lai kā par Aristīda dīvaino izturēšanos spriedelētu, taisnība nebūtu ne vieniem, ne otriem. Aristīds vienkārši gribēja masai, ļaužu masai spītēt. Viņa maizes darbs nu reiz bija tāds, ka neganti vajadzēja pūlēties ļaudīm iztapt un izpatikt, un to tad viņš uz skatuves arī apzinīgi darīja, jo pienākuma apziņā bija ieaudzis no mazatnes. Bet mēs labi zinām, ka frizieŗiem nemēdz būt labi kopti mati un ka kurpnieki paši bieži staigā ar caurām zolēm, tāpēc viegli saprotams, ka arī profesionālajam izpaticējam Aristīdam de la Maržerī privātajā dzīvē patika viss cits, tikai ne citiem cilvēkiem un savai apkārtnei izpatikt. Rakstīdams ar zoss spalvu un atstādams uz papīra daudzus tintes traipus, viņš lūkoja parādīt nepatiku gan pret moderniem izgudrojumiem, gan mietpilsonisku kārtību. Ar staigāšanu pa ielu septiņpadsmitā gadsimteņa aristokrātu kostīmā Aristīds spītēja ļaužu gaumei, kas prasīja, lai visi būtu ģērbušies puslīdz vienveidīgi. Nekad nesacīdams „lūdzu”, „paldies”, „labdien” un „ardievu”, Aristīds izteica protestu pret liekvārdību. Vārdu sakot, Aristīds darīja visu, kas masu uztverē bija nepareizs un muļķīgs, un viņa it kā savādo izdarību robeža bija tā, kuŗu pārkāpjot iznāktu sadursme ar likumu un kārtības sargiem.
Kad šodien, savā Četrdesmitajā dzimumdienā, Aristīds ar rožu vainagu galvā pastaigājās pa aleju, viņam uzmācās grūtsirdība. Par tām reizēm, kad viņš, būdams sevišķi labā formā, bija varējis operā publikai visvairāk izpatikt, par tām reizēm, kad operā viņam negribēja pārstāt aplausi un „bis” saucieni, nākošajā dienā no preses zināja visa Parīze, visa Francija, - jā, pat visa Eiropa. Turpretim par pretējo, par viņa spītu, nezināja vai vismaz neinteresējās neviens cits kā viņa izbijušie draugi un tuvākie Šantijī kaimiņi. Pirms gadiem, kad šī spīts dzima viņa dvēselē un pirmās reizes izpaudās uz āru, bulvāru avīzes šo to bija uzrakstījušas, bet tagad tām vairāk rūpēja Holivudas filmaktieŗu mīlas dēkas nekā viņš, Aristīds.
Tāpēc nu slavas lauru un rožu apvītais Aristīds nolēma novest savu spīti līdz tam, ko viņš atzina par tā galējo konsekvenci, un izdarīt kaut ko pavisam traku - izdarīt pašnāvību. Tā un tikai tā viņa spīts, jā - pat varētu teikt: viņa naids - kādam ko nozīmētu; tikai tā viņš varētu parādīt savas īstās domas par ļaužu masu, par „bis” saucējiem operā, tikai tā viņš varētu parādīt, cik pretīga viņam šī masa, kas viņa īpašās spējas gan atzīst un uzslavē viņa darba vietā, bet kas citādi no viņa nesagaida neko citu kā tikai piemērošanos. Ja Aristīds izdarītu pašnāvību, viņš pietrūktu Komiskajai operai, pietrūktu visai Eiropai. Un viņa dvēselei, lidinoties pa izplatījumu uz mūža māju, būtu bezgalīga lieglaime par to, ka viņam, kam visu mūžu bijis lemts būt izpaticējam, beigās tomēr pa īstam izrādījies iespējams iespītēties un neizpatikt.
„Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī,” dūca pie sevis rožainais Aristīds de la Maržerī, no pastaigas pa aleju atgriezdamies savā Šantijī villā.
*
„Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī,” dūca pilsoniskā uzvalkā tērpies Aristīds de la Maržerī, savas četrdesmitās dzimumdienas vakarā izkāpdams no taksametra pie Trokadero. Pamērījis acīm Eifeļa torni un dziļi ievilcis savās mākslinieciskajās plaušās Parīzes vasaras vakara pikanto gaisu, viņš nokāpa pa kāpnēm līdz Senai. Senas duļķainajos ūdeņos viņš vis negribēja mesties. Pirmkārt, noslīkšana būtu ne visai ērta un viegla nāve. Otrkārt, ūdens patiesi bija netīrs, bet viņš, būdams mākslinieks un līdz ar to smalks cilvēks, bija pieradis pie tīrības. Bez tam Aristīds prata peldēt, un viņam nebija pārliecības, ka ūdenī ielēkušam viņam neuznāks pārdomas, vai izšķiršanās par labu nāvei bijusi pareiza. Ja viņam tiešām iegribētos slapjam atkal ķepuroties no slavenās upes laukā, tad tā, vienkāršu ļaužu, vārdiem runājot, būtu blamāža.
Aristīds šķērsoja Senas tiltu un aizgāja līdz Eifeļa tornim. Tā kā vakars bija pavēls, ap torni vairs daudz cilvēku neklaiņoja. Madāma Dižardē, kas Aristīda uzstāšanās reizēs bieži sūtīja viņam uz operu pa liliju pušķim, patlaban slēdza savu piemiņas lietu kiosku. Torņa lifts vēl darbojās, bet pārvadāja vairs tikai nedaudz pasažieru. Aristīds uzbrauca līdz pirmajam stāvam un tur izdzēra tasi kafijas. Tad viņš pakāpās vēl dažus soļus uz augšu un, neredzēdams citus kāpējus ne aiz muguras, ne priekšā, spējas uzņēmības mirklī pārlēca no kāpnēm uz torņa spraišļiem un, rokām, kājām ķepurodamies un mazo ķermeni visādi vīdams un izlocīdams, nonāca līdz tādai vietai, no kuras pēc viņa domām izdotos techniski nevainojams un ietekmīgs lidojums uz leju.
Protams, Aristīds de la Maržerī nelēca jau tūdaļ un uz vietas. Tā dara tikai impulsīvi ļaudis pēkšņi uznākušas garīgas apmāktības mirklī. Aristīds vēl gribēja dažas minūtes piedzīvot baudu, kas pirms liktenīgā soļa lemta prātīgiem, nosvērtiem pašnāvniekiem: viņam gribējās pārdomāt un patīksmināties par satraukumu, par dziļajām skumjām un nožēlām, ko pasaulē izraisīs viņa, Parīzes Komiskās operas pirmā varoņtenora, pēkšņā un neviena neparedzētā brīvprātīgā nāve. Visas Parīzes studentes un ģimnāzistes vismaz nedēļu no vietas raudās pēc viņa, madāma Dižardē vairs nekad neapmeklēs operu, kad viņa tur nebūs, Klods Montrestjens turpretim priekā par zudušo konkurentu tā piedzersies, ka pavisam zaudēs balsi un saprašanu. Viņš, dižais Aristīds de la Maržerī, mūžīgais izpaticējs un tāds, kam trīsreiz nedēļā publikas priekšā bijis jāklanās, tagad parādīs savu galīgo neizpatikšanu.
Aristīdam tā domājot un tīksminoties, kāds no torņa piekājes viņa neatļauto sēdēšanu uz spraišļiem un līdz ar to viņa nepārprotamos nodomus acīm redzot bija pamanījis. Viņu pēkšņi apspīdēja starmešu gaisma, un kāda balss skaļrunī birokrātiski neizteiksmīgi un bez mazākā satraukuma teica: „Šeit runā septītā iecirkņa žandarmērija. Esiet prātīgs, rausieties atpakaļ uz kāpnēm un kāpiet lejā. Neleciet. Ja jūs nomāc financiālas dabas grūtības, varat griezties pēc palīdzības Hausmaņa bulvārī 255, no pirmdienas līdz piektdienai no pulksten deviņiem līdz divpadsmitiem vai no Četrpadsmitiem līdz septiņpadsmitiem. Ja jūs nomāc neveiksmes mīlestības sfairā, varat griezties...” Aristīds tālāk neklausījās. Viņš pavērsa skatu sāņus, lai izvairītos no uzmācīgās starmešu gaismas, un redzēja, ka ap torni bija sapulcējies prāvs ļaužu pulks un ka visi vērsa skatu uz augšu pret viņu. Lejā darbojās arī tīklu izvilcēji. Aristīdam kādu gabalu aiz muguras uz kāpnēm bija nostājies priesteris un runāja dedzīgi žestikulēdams, taču Aristīds tēloja kurlmēmo. Viņš zināja, ka neviens nepūlēsies pa spraišļiem viņam pietuvoties, jo visi noteikti zināja no pieredzes ar citiem pašnāvniekiem, ka tad viņš lēktu, lai no šādiem glābējiem izvairītos.
Aristīdam visa šī jezga patika. Viņš pat nožēloja, ka nav atnācis uz torni agrākā vakara stundā, jo tad satraukto un izmisušo skatītāju būtu bijis vēl vairāk. Viņš nolēma kādu laiku vēl pasēdēt un pagaidīt, kamēr jezga pieaug.
Pēc pusstundas pūlis patiešām bija pieaudzis. Aristīds redzēja, ka madāma Dižardē no jauna atvērusi savu piemiņas lietu kiosku. Bet pūlis bija kļuvis arī nemierīgāks. Uzreiz Aristīds ieklausījās, kā pulks it ka piedzērušu balsu korī sāka saukt: „Sotī! Sotī! Lec! Lec!” Dzērāju balsim pievienojās citas, un pēc dažām minūtēm viss lielais asinskārais bars it kā vienā balsī sauca: „Lec! Lec!” - „Zvēri tādi,” domāja Aristīds. „Viņi iedomājušies, ka še lēkt grasās kāds sadzēries jūrnieks vai plencis un nevis mākslinieks Aristīds de la Maržerī.” Bet izrādījās, ka ar tālskata palīdzību kāds bija viņu pazinis, un drīz vien visi sauca: „Aristīd de la Maržerī, lec! Faust, lec! Don Hozē, lec! Trubadūr, lec!” Pūlis bija kļuvis tik skaļš, ka žandarmērijas skaļrunis ar to vairs nespēja sacensties.
Aristīdam de la Maržerī asinis saskrēja galvā, vēnas deniņos pietūka, un viņš lēca. Viņš bija izdarījis savu pēdējo izpatikšanu. Baltās rozes viņa Šantijī villas dārzā nākošajā dienā ziedēja tāpat kā iepriekšējā, daža gaŗāka, cita īsāka. Tikai Aristīds de la Maržerī par to vairs nebija sašutis.