TĒLOTĀJA MĀKSLA UN VĀRDS

 

Gramatiķi interesē vārdu attiecības teikumā, loģiķi – vārdu nozīme, kā tā definēta ar citiem vārdiem, bet kritiķim svarīgas vārdu attieksmes patiesības izsacīšanai. Protams, ir semantiķi un psīchologi, kas pat interesējas, kā vārds ietekmē cilvēka rīcību.

Cilvēki ar simbolu palīdzību izsaka savu gudrību. Nepietiek tikai ar muti vai skaņām, kas visas līdzīgas (bla–bla–bla–). Ar vārdu sakot, te sākas kritikas kultūra, orientācija situācijā, notikumā un civilizēta, kontrolēta nepatiesu tendenču apspiešana. Veco māņticīgo un jauno demagogu valodā ir liela līdzība, īpaši preču reklāmā, nākotnes brīnumu ilgās un abstraktīvisma attaisnošanā tekstos.

Kritiķim ir jāuzmin, ko autors gribējis un kā to veicis. Tas būtu pietiekami daudz, ja tas iespējams. Joki sākas, kad moderns autors nav neko gribējis, ir vienīgi rotaļājies ar krāsu, pats sajūsmā par nejaušību laimīgo spēli. Ja tad lasām „analizi”, tad taču žurnāls jāmet papīrgrozā.

Bieži jo bieži kritiķi runā t.s. „Doubletalk” (precious gibberish). Es šaubos, vai krievi būtu dubultdomas izgudrotāji, viņi tikai ļoti vāciski to lieto impērijas mērogā. Daži apgalvo, ka spēja turēt prātā vienā laikā divas pretrunīgas atziņas un abas akceptēt par pareizām esot I pasaules kara sakāves slimība.

Parallēļu gadījumos mēdz apgalvot, ka starp to un to ir dziļa atšķirība. Zīmīgi, ka nekad neseko pārliecinātāji argumenti. Varbūt Šovam taisnība, ka mēs savu prātu lietojam tikai tāpēc, lai apstiprinātu savus aizspriedumus.

Jāatzīst, lai cik daudz pasacītu par mākslu, mākslinieka nodomu, lietas īstenojumu utt. mēs nepasakām visu. Tas arī nav nepieciešams, ir jāpasaka galvenais. Ir māka pateikt to īsi un skaidri, bet saprotami.

Mēs visi it kā zinām, ka vārds nav lieta vai īpašība, ko tas apzīmē un tomēr mēs reizē izturamies dīvaini, jaucam vārdus ar lietām. Vārdam bijis spēks vienmēr: ne par velti bija buŗamie vārdi, apvārdošana, nolādēšana utt. Vārda maģiskais spēks ir iedomā, ka šis simbols kaut kādi aizstāj pašu apzīmējamo objektu. Tomēr vārdiem par maz spēka, tiklīdz jāraksta par kaŗu, tirraniju, mākslas darbu u. tml. Pat krāsu nevar notēlot aklajam. Tā jāredz. Mākslas darbi ir jāredz, jādzird. Ar to, ka mēs negribam dažus vārdus redzēt rakstītus, esam līdzīgi boļševikiem. Vispār, mēs esam nolādēti līdzīgi pēdējiem, tikai zem citas izkārtnes, ar mums vadībā...

Ja titulēta kritiķa izteikts glaims vai zākājums var novest autoru histērijā, tā ir vārdu tirranija.

Agrākos, solidākos laikos ļoti uzticējās vārda segumam. Ar vispārējo polītikas un reklāmas attīstību arī še ir inflācija, masu parādība, kas iedarbojas mechaniski, atkārtojot līdz bezjēdzībai u. tml. Vārdi sen ir nesegti čeki, atlecoši, lēkājoši. Dusmoties par šaubītājiem šajos laikos ir nevietā. Ir jāgudro, ka nodilušajām klišejām iedot dzīvības garu ne vien tautu savienībā, bet arī mākslas kritikā.

Pļāpāt par mākslu nav vieglāk kā runāt par ZEN būšanu, kuŗa tradīcijas mums svešas. Tāpat mums svešas vieglāk saprotamās lielo mākslas laikmetu tradīcijas.

Mākslas apcerētājs nedrīkst izmantot ļaužu reakciju pret vārdiem kāda virziena reklāmēšanai, saukļu vietā (māksla mākslai) jārespektē arī lasītāja kritiska pieeja maģiskās vietās, nav jādzejo par mākslu, bet jārunā vaļsirdīgā patiesības meklēšanas garā. Šai ziņā intellektuāli godīgi var būt pat diletantiski apcerētāji. Pēdējie savā reizē var būt revolucionāri, salīdzinot ar līdzšinējiem vērtēšanas paradumiem un noteikumiem, var nākt ar negaidītu pieeju problēmai, tā izgaismojot detaļas un kopejo.

Mākslas apcerētāju lielākā kļūda, liekas, tā, ka stipru argumentāciju satur vājš pieņēmums: „māksla ir māksla”, agrāk vai tagad, mežoņiem vai augstkultūrā. Bacha fuga esot tāpat māksla kā veco lūžņu skulptūra modernos laikos... Tad vairs nav ko teikt, mute ir aizbāzta. Vispār, liekas, ir vajadzīga kāda revolūcija, lai mēs varētu sarunāties plāksnē, kur saprašanās nav saprašanās dēļ vien, bet patiesīguma labad.

Kritika ir vajadzīga, par to nav jāstrīdas. Ir cits jautājums: ko darīt, ja nav kritiķu? Kā praksē redzam, kritiķi pārcenšas sevis izteikšanā, savu psīchologisko skaistumkopšanu izbīdot priekšā. Par kritiķi, protams – subjektīvu, nevar būt ļaudis, kas nav spējīgi ierobežot savu ego, notušēt savas vēlmes un savas idejas, jo mēs vēlamies dzirdēt vairāk par apceramo autoru, vēlamies vairāk skaidrības. Šāds kritiķis nav spējīgs mums pateikt to, ko pats autors skaidri nepasaka, proti: ko tas viss nozīmē? Kādas grupas izstādē Austrālijā par paskaidrotāju publikai darbojās viens no pašu māksliniekiem. Apkārtklīstošajiem, kādu profesoru ieskaitot, viņš augstos vārdos reklamēja redzamos ražojumus. Kad viņam piegāja klāt otrs kollēga un čukstus uzprasīja: ko tu tanī savā „simfonijas bilde” esi īsti domājis? Minētais mākslinieks sirsnīgā vaļsirdībā tikpat klusu atbildēja: Ja es to zinātu! Lūk, tāds mākslinieks nevar būt kritiķis. Kritiķim jāprot tulkot arī no „ķīniešu valodas”. Un ja kādā darbā nekas nav domāts, tad tā arī jāpasaka.

V. Kalve savā interesantajā mākslas kritikas kritikā (CZ 42) dod noteikumus piemērota mērķa noskaidrošanai un – turpat – nenoskaidrošanai. Pierādāms jau nav nekas, ka māksla ir māksla – arī nē. Katrs pats pieņem, bieži iziedams no pretējā, protams, negribēdams. Arī to, kad atkrīt (Kalve) vai – neatkrīt (Rudzītis) vērtēšanas iespējas – nosakām mēs paši.

Kritika ir daļa mākslas darba apcerēšanā, bet V. Kalve pieņem, ka var vērtēt nesapratis un var saprast – nevērtējis. Kopš saprast varam tikai naudu resp. tās pirktspēju, mēs varam „saprast” vienīgi gleznas cenu, nekad tās vērtību.

Varam sacīt „patīk – nepatīk”, kas ir jau vērtēšana, dabiski, ļoti personiska, bet citādas nav, atskaitot gebītskomisāru vai poļitruku vērtēšanu, izejot no ģenerālmaģistrālēm. Tā ir mākslas darba apceres plakanā puse, ļoti efektīva rezultātā (diktatūrā).

Analizējot mākslas darba „konstruktīvo iekārtu”, kritiķi kaut ko paskaidro, izskaidro, bet ja nesaprot, tad tas arī nav svarīgi vispārējā nesaprašanas gaitā. Ir jābauda, māksla ir jābauda. Tāpēc: patīk vai nepatīk. Pliekanības bez gara sāls, bez l’esprit, ir baudāmas tikai masai, kam nav koptas gaumes. Kopšana ir civilizācija, bez tās nav disciplīnas, kultūrai nepieciešamās disciplīnas.

Radīšanas brīvību iegrožo daudz kas. Ja tā nebūtu, nebūtu taču mākslas, kas ir kultūras produkts tikai disciplīnas dēļ. Vienīgi dižbiedrs Ed. Kalniņš pēdējā mākslinieku kongresā Rīgā vārdos sita pāri civilizācijas ietvariem un runāja vārda tiešā nozīmē kā kādreiz Hitlera partijas aptumšotais.

Ja nu kāds kritiķis nāk „uz skatuves” un apgalvo, ka viņš smalkāk sajūt, izjūt attieksmes starp ļaudīm un lietām un ir skolojis sevi racionālai analīzei, vai tad katram ir tiesība sacīt kopā ar V. Kalvi: Jūs esat lieks brīvajā pasaulē, ejiet pie komūnistiem? Ja tāds neklausa ar labu, derētu „drakoniski soļi”. Diemžēl, esam nolādētajā demokrātijā. Ko nu darīt?

Gleznotāji reizēm taisnīgās dusmās saka, ka tikai diletanti ir kritiķi, teorētiķi. Tādi gadījumi ir, bet ne no ļaunākajiem. Mūsu preses kritiķi parasti gan bija arī paši radītāji mākslinieki (Madernieks, Jūŗasteteris, Saldavs, Uģis Skulme, Anšlavs Eglītis u.c.). Trimdā ir novērots, ka visnelaimīgākais ir brīdis, ja kādu gleznotāju intervē avīžnieks. Par abiem tie sagrabina tādu frāžu jūkli, ka kauns. Jāpiezīmē, ka teātŗu recenzijas nekad nav rakstijuši paši aktieri vai režisori.

Kā ierobežot muldēšanu presē? Neiespējami. Tagad trimdā tik daudz dažādu biļetenu, ka redaktors priecīgs, ja tik kāds ko uzraksta. Ja Rīgā kādreiz par mākslu rakstīja 6-10, tad tagad to dara 60-100. Kommentāri lieki. Neskaitāmās sanāksmēs, referātos tas pats. Mēs kopjam manieres, mēs kopjam kurpes utt., mēs nemaz nekopjam savu attieksmi mākslas jautājumos. Ja mēs par mākslu klusētu, tas būtu saprotami; nenoteiktība mākslas jautājumos un mūsu nevaļa ziedot laiku šiem jautājumiem to attaisnotu. Bet nav ne mazākā attaisnojuma patīk – nepatīk vietā sākt „vērtēt” ar samākslotām frāzēm. Eksaminēt presē pamanīto recenziju domu tendences ir ļoti gaŗlaicīga nodarbība. Par daudz chaosa, par maz nozīmīguma, lai tas saistītu. Modes mainās ar gadiem, un šie vērtējumi „vērtīgi” tikai noteiktam gadam. Pēdējais joks, kas lasīts presē, ir „illustrātivs reālisms”, apmēram „slapja ūdens” garā. Ar pašreizējo simbolu nabadzību mēs runājam kā kurlmēmie ar kruķiem. Varbūt precizitāti valodā varētu radīt ar vairāk skaitļu, datumu, pēdiņu, domu zīmju un citu iespējamo zīmju biežāku lietošanu, Līdzšinējie mītu simboli nabadzīgi – vārdu sāk pietrūkt, mēs jaucam svešvārdus bez jēgas, bet cita vieglāka ceļa nav. Sakarā ar to ir vajadzīga plašāka mākslas terminu izskaidrošana, rokas grāmata – vārdnīca. Tā pasargātu, ja to respektētu, no gaŗāmrunāšanas, kas tik raksturīga diskusijās. Nav jēgas vienu un to pašu vārdu vazāt dažādās nozīmēs kādas dzejiskas brīvības vārdā. Mēs taču esam ne vien runājoši divkāji, bet – domājoši, lai nu cik. Pēdējā virzienā jāprogresē – vairākkārtīgi vērtējot, mazāk lietojot demagoģiju, mazāk reklāmu. Arī sirsnīgs patriotisms nepietiekams, mākslu vērtējot.

Dzejnieks, kas pats raksta sonetus vai citus formas gabalus un ar muti ir par bezformību tēlotājā mākslā, ir laikam diplomāts: sāk, nenokaitināsim jaunos, eventuāli mūsu lasītājus... Var arī būt, ka gribam izlikties, sajusties jaunāki nekā savā darbības aplokā esam... Kas atzīst, ka kritika neko vairs nepalīdz patalogiskajā „mākslas zinātnes” juceklī (Kalve, Soikans u.c.), tie spiesti savas kritikas nokristīt par esejām vai apcerēm. Nosauc sivēnu par zivi un ēd piektdienā?

V. Damberga iekšējās formas cildinātājs Upatnieks (JG 41) no loģikas pāriet uz teoloģiju, kad piemin „būtību”, runādams par formu valodu, formu. Jāsāk ticēt! Vispār dzejai un māņticībai daudz kopēja (sk. British Journal of Aesthetics, 1962. April).

Mākslas darba „mērķi” (pārspēt otru gleznotāju vai atdarīt maku skatītājam) nav jāskaidro, tie pastāv tikpat sen kā bumbiere ārpus paradīzes žoga. Nekas nav jāpierāda, jo nav iespējams, un tomēr kritika ir grūta lieta dažam progresīvam profesionālim. Protams, ne vieglāka, varbūt mazliet, ir daiļrade pati, kam nekas nav jāattaisno.

Saturs un forma, mērķis un līdzekļi nav jāšķiro, tāpat kā tos nešķiroja dialektiskais slepkava Staļins, un pamati impērijai, kaut kam lielam (ak, kā mūs sajūsmina viss lielais...) tika likti. Pat V. Kalve atzīst, ka izteiksmes līdzekļi izrādoties mākslas „darba daļas”!

O jā, normas ir jāpilda, vienīgi interesantais jautājums ir, kā šīs normas rodas, ja nav baznīcas, partijas vai veikalu vadlīnijas. Bet tā ir drīzāk statistika, nevis kritika, kas atzīmē normu piepildi. Ideāli gadījumi, kad formas ir normas, ir samērā reti, jo tādas lietas loti ātri vulgārizējas un tad ir ārpus mana temata (tēlotājas mākslas). Gods kam gods pienākas, ja „dzelminieki” teikuši deklarācijā, ka veidolu piepildīšana neko negarantē. Tāpēc jau arī pērtiķi un bērni ir tik nozīmīgi tagadnes mākslā. Naudu vēl arvien pievāc starpnieki, kā to rāda Austrālijas gleznotāja Dobela slavas atmaksāšanas viņa mūža beigas. Laikmets ir noteicējs normās, un laikmets nav dievu, bet cilvēku iestādījums. Kā noteicējs internacionāli tas sācies apm. pirms 100 gadiem Parīzē. Līksmi iereibuši dzejnieki, kas nebūt nebija ar mieru naudas zīmes uzskatīt par abstrakcijām, kādas tās būtībā ir – sāka pļāpāt par „mākslu mākslai”. Tikai Amerikas babbitiem un krievu čekistiem varbūt svarīgi, ko skaitļi vien nozīmē. Mākslinieks stāv pāri materiālismam tādā nozīmē, ka tam svarīga ikkatra izteiksme, arī skaitļu forma, veidola radīta noskaņa, izraisīts sapnis.

Diletanti dabiski pastāvēs, lai „stingru mērauklu” nebūtu, lai pikasosismi un citi jauki „ismi” varētu veģetēt brīvajos ūdeņos. Divi stipri pamati tomēr jāreģistrē: 1) kritiķa gaume (iedzimtā un izkoptā), 2) mākslinieka techniskā varēšana un šī aspekta aptveršana (kritiķa).

Kopš 1. punkts nav aparātā mērījams, to nosacīs – kāda otra labā gaume. Un 2. gadījumā otrs labs meistars konstatēs meistarības pakāpi. Līdz šim bija iespējams otru meistaru (mākslinieku) pārspēt 1) ātrumā, 2) daudzumā, 3) efektīvumā, 4) iegūtajā naudā, 5) mākslas darba labumā. Ar ierasto normu pārmešanu pār bortu un jauno modes normu uzkundzēšanos atkrīt 5. punkts. Kvalitāte ir popularitāte, „svaigums” (ar īsu atmiņu vismaz 60 gadus vecs), neparastība, viss kas – sapresēts auto uz pjedestāla – tikai ne oriģinalitāte vecajā nozīmē.

Mākslu baudīšana nekad nav bijusi dabiska, tīra, brīva. Tā vienmēr kāda aizsprieduma nosacīta, modernajos laikos ne mazāk kā agrāk. Ar to šis irracionālais akts ir daļēji intellektuāls. Baudot ne vien „vērtē”, atklāj arī savas dogmas un citas ļoti praktiskas būšanas.

Skatītājam nav jāsaredz kompozīcija, plāksnes u.c. formālie elementi, ko tagad izceļ nesamērīgi kaili. Nav arī nekas jāzina par dažādām technikām un virsmas apdarēm, vispār – nav jābūt apmātam ar gudriem vārdiem, bet jāskata glezna „kā bilde”. Ja kāds skata tukšu abstrakciju un nejūt ne velna, nelīdzēs nekādi pamfleti un vaimanas no „sapratēju” puses. Bagātas kundzes rod apmierinājumu pie psīchoanalitiķa, bagāti muļķi saprotas ar speciālistu – gleznu tirgoni.

Daži cilvēki mēģina arī filozofēt resp. meklēt jēgu mūsu pastāvēšanai, kas glaimojoši liekas augstāka plāksne salīdzinājumā ar lopiem un mežoņiem. Jaunie modernisti vismaz cenšas mežoņus pacelt mūsu līmeni. Sacensībā par šo pastāvēšanu parallēlēs valda īsts Bābeles sajukums, kas sākas ar cūkas vai zirga gaļas neēšanu un beidzas ar cūkas vai zirga negleznošanu. Te būtu pieminams kāds aistētikas teorētiķu joks: Viens saka, cūka nav glīta aistētiski tāpēc, ka tai īsas kājas. Otrs atbild: kumodei tās vēl īsākas, bet...

Ētikas un aistētikas profesori šeit un marksisti otrā pusē cenšas iestāstīt, ka ir Patiesības ārpus cilvēka. Nez’ vai būs. Mākslas darbs pagultē nav mākslas darbs. Ja to izvelk ārā nemākslinieciska acs, tas aizvien vēl nav māksla. Tas kļūst par tādu vienu dienu tikai, pateicoties skatītājam, mākslas atradējam! Tāpat nav nekādas mākslas ārpus radītāja, darītāja mākslinieka. Vispār – nevar būt nekādu vērtību virs cilvēka, kuŗš sen pirms Kristus uzņēmies būt mēraukla visam. Tāpēc arī patiesība nav lielāka par cilvēku, vienīgi cilvēki ir sīkāki vai lielāki, gadās arī milži starp pigmajiem.

„Saprast eksistenciāli” prastu pat veclatviešu pirtnieks, ja to nemusinātu, nemulsinātu kāds Sorbonas profesors a la Sartre. Esam paraduši tulkot simbolus un tulkot visu – nesaprotamo. Ne lai „saprastu”, bet lai uzzinātu, izzinātu pēc iespējas vairāk. Lai pateiktu visvienkāršāko „spriedumu”, vērtējumu, ko daram, nebūdami nekādi lielie soģi, esam spiesti atrast iespējami pamatotu, liecībām, faktiem pamatotu veidu, kas sašķobās mūsu nevaļā; citādi gandrīz esam godīgi.

Eksistenciālisma „akts un fakts” (kā mūsu čigāni sacīja) nepiepilda neko, tas nu skaidrs. Tā ir bezjēdzīga bezmērķība līdz dienai, kad kāds (min. Sartrs) ierauga uzaustam USSR konstitūcijas saulītes polītisko gaismu. Tad pat bagāts babbits vai izglītots mietpilsonis noņem cepuri kolchoza brīnumainās tautas dzīves kopsakaru priekšā, pasniedzot roku mūsu Lautenbacham (pāri Kaudzītes Matīsa plecam). Latvijā vienmēr mākslas filozofija bija saistīta ar Parīzi, par dusmām rubļa ideologiem Krievzemē.

Nez’ ko dūšīgie dzelminieki darītu šodien, kad „status meklētāji”, TV sponsori u.c. „pavēl” (ar lielu naudas žūksni), ko sajust un kā sajust. Tā retais spēj pretoties Holivudas žīdu naudas varai augstākajās ienākumu sfairās. Kā mēs trinamies ap šo internacionālo cirkus būdu! Kas par lieliskām sekmēm, izredzēm, cildina Anšlavs Eglītis Laikā, kad viena latviete pārskrien ekrānu un „fade out”. Mūsu bataljoni ir pārstaigājuši neskaitāmus varoņlaukus, bet netiek līdz Daugavpils pedleriem Samiem lauru apgūšanā.

Kādreiz priesteri noteica, kas ir labs. Bekona laikā galms noteica, kas ir skaists un labs. Tagadnē to nosaka partijas un veikalnieki.

Sabiedrība spiež indivīdu pieskaņoties pūlim, un pēdējo pārvalda t.s. eksperti, ko sabiedrības komerciālā sistēma audzina un atalgo. Kas ir spējīgs tam pretoties? Ne baznīca, ne māksla, ne filozofija. Politiskās partijas nav korruptīvas, kamēr nesaimnieko. Mēs dzīvojam brīvības illūzijās. Illūzija ir ļoti konkrēta lieta. Galvenais, kā mēs jūtamies. Mēs jūtamies materiālās labklājības pievilkti. Nepiepildās teze par apgarotu augstkultūru ar augstu labklājības līmeni. Tas būs tā bijis senos labos laikos, kad iedzīvotāju skaits bija mazs un ērcināšanas technika vēl nepilnīga. Tā laikam ir dabas automātiska atpūta, ka pēc nogurdinoša un rūpīga darba techniskā laboratorijā u.t.t. mēs pēkšņi izlaižamies, kļūstam emocionāli, pavirši un neloģiski savos spriedumos. Pēkšņi mēs vairs neesam skaidrības meklētāji. Parasti šinī brīdī sāk runāt par mākslu.

Mūsu aprindās (citas tā nepazīstu) nav nekas jauns, ja visi runā par visu, pat par medicīnu, kur nu vēl par mākslu.

Ja muļķība sāpētu resp. izsacītos galvas sāpēs, mēs lietotu tabletes. Tagad mūs parasti sāpina otra muļķība, savējā – reti.

Kamēr Krievijā spiež būt par muļķi neskaitāmos jautājumos, šeit mēs esam lepni ar brīvu ļaužu tiesībām – būt muļķiem pēc (it kā) paša izvēles, šķirstot muļķību vēsturi (Erasma, Tibora), liekas zīmīgi, ka muļķība vietumis un nereti ir sajaukta ar liekulību. Varētu sacīt – simulēta ignorance, ko tagadnē spiesti izkopt krieviem padotās vietās un šeit lielo veikalnieku labad. Pēdējo palīgos ir ļoti gudri kūdītāji un meļi.

Nesen Laikā daži lasītāji ļoti loģiski aizstāvēja tvistu, jo tas taču ir modē, un mēs vienmēr lēkājam pēc modes stabules. Tas ir tiesa un reizē ļoti nožēlojami, ja vien padomājam. Trakākais, ka no tvista tiek vilktas konsekvences arī mākslās.

Boļševiku panākumi (Italijā u.c.) pa daļai izskaidrojami ar faktu, ka ļaudīm pašiem nav ne patikas, ne vaļas, ne spēju orientēties notikumu chaosā. Un kas mīl kārtību, mīl kādu teoriju („labāk nepareiza teorija nekā nekāda”). Aistētikā dažādu teoriju ir tikpat, cik teorētiķu, kuŗu – paldies Dievam – nav pārāk daudz. Arī praktiskie angļi iztiek bez, tie izvēlējusies italieti Kroči (Croce) vāciešu vietā.

Arī mazie ļaudis izvēlas kādu skanīgu saukli, parunu, fragmentu, joku, lai summētu savas sajūtas, novestu tās pie kopēja saucēja. Tiem piedodams tas, ko kritiķim nepiedosim.

Tā, skaistums (saules lēkts, sievietes kāja utt.) vēl nav mākslas pārdzīvojums, bet tas rada prieku, kas ir ļoti līdzīgs aistētiskam priekam, ko izraisa mākslas darbs. Mēs bieži tos sajaucam.

Arī daļa pašu mākslinieku nejūt vajadzību pēc mākslas. Bieži tas ir „hobijs”. Šajā sakarībā trimdā 300 abonementu varētu uzturēt latviešu mākslas monogrāfiju sēriju. Tādu 300 eņģeļu nav starp 100.000 bēguļiem, kuŗu materiālismu pelnīti pa reizei pātago Andrejs Eglītis. Mēs gribam būt respektējami mietpilsoņi un esam sašutuši par katru sprediķi, kas neglauda pa spalvai.

 

 

*

 

Nav noliedzams, ka dažos darbos zem ārējās mizas ir strāvojumi, kas ietveŗ būtisko. Tas pats ar pašu cilvēku. Šo apakšstrāvu izmantošana pirkšanā – un pārdošanā ir reģistrēta. Bet šo strāvu minēšana tukšu audeklu priekšā vienkārši izklausās vareni, tas viss. Tā ir tikpat izplūdusi, nekonkrēta frāze kā „atspoguļot laikmetu”, kas var pievilkt ar šiem divi vārdiem vien. „Lauzt formu” ir nākamā populāra frāze, kamēr nevienam pat prātā nenāk, ka visa mākslas vēsture bijusi laikmetīga savā laikā un forma lauzta vienmēr.

Nesen mūžības gleznu galerijās aizgāja viens no kādreizējā fōvisma („mežoņu”) vadoņiem franču glezniecībā. Tas ir Vlaminks (82 g.), kuŗa dabasskati ietekmēja arī Latvijas ainavu, ar ko izskaidrojams paradokss: daba imitē mākslu. Vlaminks nomira pārliecībā, ka Pikaso ir franču glezniecības kapracis. Ka Pikaso ir ģeniāls klauns, esmu apgalvojis jau pirms 20 gadiem. Tikai nesen Pikaso atzina to pats. Vai ievērojāt, ka to noklusēja viņa darbu tirgoņi – parazīti?!

Katrs jauns virziens mākslā ienes svaigu gaisu putekļainajā un sausajā tradicionālisma posmā, bet galīgs caurvējš ilgākā laikā iztīra arī to pozitīvo daļu, ko nedrīkstēja.

Mākslas darbs nav vēl „mākslas darbs”, ja tas nav tik jauns, tik svaigs, tik oriģināls, lai būtu savs, patstāvīgs, neatkarīgs, spējīgs dzīvot kā „organisms”.

„Kaut kāda forma” tomēr nav vienmēr māksla. Ja algebriskas izteiksmes formai nav nozīmes, mākslinieciski tai būs. Abstraktīvisti mēģināja savā žargonā sajaukt algebru ar mākslu, kas teorētiski arī iespējams, bet dzīvē Kalves kalibra vecītim gan nederēja iekrist uz šo lēto triku. Mums nav svarīgi, ko katra izteiksme nozīmē, svarīga tikai aistetiska izteiksme. Nav nozīmes nojaukt robežas, ja nav nekā labāka, ko likt vietā. Otrkārt, arī „automātiskais” tāpat padots vērtēšanai. Treškart, vēlreiz jāatgādina, ka mums nepietiek ar simbolu pārdzīvošanu vien, ar to jau atšķiramies no gleznotāja pērtiķa, ka analizējam, izvērtējam padarīto.

Kur palika māksla mākslai? Kur – plaisa starp mākslinieku un publiku? Kur paliek dvēseles „iekšējie pārdzīvojumi”? Māksla naudai, nevis māksla mākslai, ir tas, ko „saprot” sirmais un jaunais. Šo eksistences faktu padara rēgainu mūsu dziņu enerģijas avotu tīrie burbuļi, kas kļūst duļķaināki ar katru asimilācijas dienu. Oh, Ozianna!

 

*

 

Senos labos laikos tiešām viss bijis citādi, bet ne tā, kā bieži tēlojam savā fantāzijā. Tikai Malrō mūs iepazīstina ar mūzeju nozīmi (The Voices of Silence, N.Y. 1953). Mūzeji pazīstami tikai pēdējos 100-200 gadus. Tajos vienkopus savākti darbi, kas zaudējuši savu agrāko funkciju, krucifikss ir kļuvis par stājskulptūru un gleznotā portretā ne vairs augstmaņa vārds svarīgs, bet – gleznotāja. Tāpat stili ir sajaukti krustām šķērsām, mūsu attieksme pret gleznām ir intellektuālizējusies.

Nevis kaŗa bet mākslas mūzejos atklājas visnoblāko cīņu vēsture. No 16.-19. gadsimtam bija kanonizēti noteikumi – par to, kas ir skaists mākslā (pamatojoties uz grieķu atstāto mantojumu). Šie noteikumi pajuka, kad ar fotogrāfijas attīstību pasauli pārpludināja reprodukcijas. Dažādas pieejas un dažādas formas satricināja aizspriedumus par klasicismu. Primitīvisms, gotika un austrumu māksla ieguva vienādu vērtību resp. netika uzskatītas vairs par neveiklību un nevarību salīdzinājumā ar klasicisma ideāliem, kuŗus tie nemaz nemēģināja atdarināt. Tikai šādā attīstībā bija iespējama sajūsma par nēģeru tautas mākslu un Pikaso pekstiņiem, ko sāka pētīt pat nopietni profesori.

Ar visu savu dažādību plašumu neesam tikuši tuvāk mākslas definīcijai, drīzāk otrādi. Mācīti vīri gan cenšas tēlot nepārtraukto, turpinājumu dažādo tradīciju vēsturē, bet šie vārdi pārliecina tikai kā zināms mierinājums bezstilu chaosā. Analoģijas varam iedzejot nez kur un to arī darām. Cik tas ir zinātniski, paliek jautājums. Redzamajā mantojumā aistetiska un vēsturiska piegarša ir nozīmīga tikai modes dēļ. Atrodam pat jaunus gleznotājus starp vecajiem, piemēram, Piero della Francesku. Tas uz Rafaela spožuma samazināšanas rēķina.