Dagdas romāns nav romāns parastā nozīmē, bet gan lirikas pentaloģija, kur dzejoļi sakārtoti noveles veidā. Pirmās trīs daļas – Addio bella, Čūsku vārdi un Uz mājām rakstītas lielāko tiesu trimdā Kastaņolā un parādījušās 1920. gadā ar virsrakstu Treji loki. Divas pēdējās daļas Sudrabota gaisma un Mēness meitiņa rakstītas pēc atgriešanās Latvijā un sakopotas 1921. resp. 1924. gadā.

Romāns tiek saukts par emigranta Dagdas skiču burtnīcu, bet patiesībā tā ir Raiņa liriskā autobiogrāfija. Galvenais temats, mīlas lirisms, sevišķi interesants ar to, ka pārējā Raiņa lirikā mīlestības jūtas maz attēlotas.

Daudz diskutēts par inspirācijas avotiem šai mīlas lirikai. Grāmatā Addio bella Rainis vēršas pret vienu tēlu – Oliviju, bet Sudrabotā gaismā un Mēness meitiņā pret daudzām sievietēm. Inspirācijas avots gan nebūs bijusi Aspazija, kā to varētu iedomāties, jo ir zināms, ka viņu starpā radies ap 1911. g. konflikts, kuŗu viņi vairs nekad nebija spējuši pārvarēt. Olīvijas tēlā literātūras pētnieki saskatījuši vairāk personu, gan kādas itālietes, gan dažu latviešu – sintēzi. Sudrabotā gaismā un Mēness meitiņā sieviešu tēli bieži vien apzīmēti ar iniciāļiem vai segvārdiem, un ir ticams, ka liela daļa publikas savā laikā ir lasījusi šo liriku, vairāk meklēdama paziņas un skandālus nekā dzejas baudu.

Lirika Dagdas romānā vieglāk pieejama nekā daudzos citos Raiņa krājumos. Kamēr, piemēram, Gals un sākums ir uzbūvēts kā simfonija ar tēmu un variācijām, kas prasa vairākkārtēju lasīšanu un domu piepūli izprašanai, tikmēr Dagdas romāns ir impresionistisks un prasa vairāk no lasītāja jūtu nekā prāta uztveres spēju.

Zīmīgākie elementi Raiņa mīlas lirikā ir jūsmošana, sievietes, jaunības un mīlas pielūgšana:

Viss dzīves daiļums nāk no sievietes,
Bez tās mēs dzīves nastu nepanestu, –
Viss dzīves mīļums nāk no sievietes,
Bez tās mēs tumsībā un naidā dvestu.

Saules kults, kas bieži parādās citur Raiņa lirikā, arī apvienots ar šo sievietes pielūgšanu.

Tik viena saule debesīs,
Tik viena saule zemē:
Kas izpētīs,
Tas atradīs,
Tas laimīgs vairāk neprasīs:
Tik viena saule zemē!
Olīvija!

Pats galvenais tomēr liekas mīlas pielūgšana:

Ir mīla brīnum brīnišķa –
Nekā, nekā tai nevaj’ga
Un dara visu, visu.
Tā mazam iedod lielumu,
Tā skarbam iedveš maigumu,
Tā augšā paceļ kritušu,
Tā atdzīvin’ ij mirušu –
Es kaistu, kad es dzisu.

Lasot Dagdas romānu, rodas iespaids, ka Rainis sievietē neredz cilvēku ar cilvēciskām vājībām, bet gan nereālu, gandrīz mītisku būti. Ja pēc šāda uzskata ne tikvien dzejo, bet arī dzīvo, tad jārodas konfliktiem. Sieviete, kuŗu pielūdz, allaž cenšas atbilst pielūdzēja ideāliem; ja šie ideāli ir nesasniedzami augstu likti, tad sieviete jūtas ar sevi un arī ar pielūdzēju neapmierināta, pat izmisusi. Liekas, kāda būs to arī rakstniekam mēģinājusi izskaidrot, jo kādā dzejoli lasām:

Ko aplinki! – es teikšu taisnību:
Es tevim diezgan laba neesmu,
Tu gribi mani vienmēr labāku, –
Tad meklē, varbūt citu atrodi,
Kur kādu augošāku meiteni,
Kā pasakā to zirnīti,
Ko debesīs kāpt.

Kad rakstnieks mēģina sievietei tuvoties pārmērīgā pielūgsmē, viņa faktiski attālinās un pielūdzējs piedzīvo vilšanos un neapmierinātību. Ļoti daudzos dzejoļos Rainis izpauž tieši šādas jūtas.

Tev smejas acis,
Tev smejas mute,
Tik saldi kairas,
Tik ilgu pilnas!

Es skūpstu acis,
Tās nopietnas top,
Es skūpstu muti,
Tā nespēj vairs.

Vai, vai, ko daru?
Ak, smejies atkal –
Tik saldi kaira,
Tik ilgu pilna!
Ak, smejies atkal!

Zīmīgi ir arī vārdi „tā vējš ķeŗ rokā mēness meitiņu”, kas vienmēr atkārtojas Dagdas romānā kā apzīmējums mīlestības bezcerīgumam saskarē ar mīlēto būti. Dažreiz pat liekas, ka rakstnieks nelaimīgu mīlestību uztveŗ kā pašmērķi.

Man sirdi jaunu tura tikai sāpes;
Kad nesāpētu vairs,
Tad dzistu ilgas, žūtu mīlas slāpes.

Zīmīgs ir atstatums starp rakstnieku un tā pielūgto. Tu tur – augstu augšā pār mani, es šeit – putekļos pie tavām kājām. Visā krājumā tikai dažos dzejoļos lietots vārds: mēs. Patiesā tuvībā tas taču ir viens no visskaistākiem mīlas vārdiem – „mēs”.

Dažos dzejoļos Dagdas romānā, vairāk gan citos krājumos, izpaužas Raiņa mīlestība pret dabu. Tajos tēlots apbrīnojami daudz eksaktu un pareizi izprastu novērojumu. Reiz man kāds draugs teica: „Šovasar es nogāju Zviedrijas kalnos tik un tik lielu gabalu desmit dienās. Es tā mīlu dabu, nākamo vasaru iešu atkal, bet tad gan nostaigāšu to gabalu astoņās dienās.” Būtu viņš teicis: „Es visu atvaļinājumu nosēdēju mazas upītes krastā skatīdamies, kā spāres šķiļas un meža pīle izved savus mazuļus”, tad būtu varējusi pievienoties, ka viņš dabu mīl. Šādu patiesu dabas mīlestību turpretim var sastapt daudzos Raiņa dzejoļos.

Pentaloģijas daļās Čūsku vārdi un Uz mājām! sevišķi izteicas Raiņa mīlestība pret dzimteni. Še it sastopama liela līdzība ar dzejoļiem par viņa mīlestību pret sievieti. Sajūsma, cerības, bet arī rūgtums un vilšanās. Liekas, sapnis par dzīvi dzimtenē, kāds tas bija, kamēr rakstnieks dzīvoja trimdā, bija par augstu un nereālu, un tādēļ nepiepildījās pēc atgriešanās Latvijā.

Reiz Upsalā svētku runā Dr. Zenta Mauriņa teica: „Patiesa mīlestība cilvēka redzes loku paplašina, bet iemīlēšanās to sašaurina.” Nobeigumā gribu teikt: Raiņa lirikā saskatu patiesu mīlestību pret dabu, bet pret sievieti neizpaužas mīlestība – tikai iemīlēšanās.