Rainis raksta Aspazijai no cara cietuma 1897. g. 27. jūlijā: „Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai ticētu cilvēka labai sirdij un viņa brīvai attīstībai, kad tā, no visa atrauts, karājies gaisā. (...) Bez brīvības vispār nav nekādas labsirdības, pat ne mīlas. Katrs kungs, katra pārvara, katrs palīgs pār nākotnes cilvēku, vai tas nu būtu Dievs, vai vispārība un altruisms, varētu tikai nākotnes cilvēku iznīcināt, visu garīgi augsto, – dzīvo, un labo nospiest egoismā. (...) Pirmā doma, ka cilvēks caur mīlu var labs kļūt, ir Tava. Tas nav mans izejpunkts – es izgāju no brīvības.”
*
Dante, Šekspīrs, Servantess – laimīgas ir tautas, kam reizi pa tūkstoš gadiem piedzimst lieli gari dzejā un patiesībā. Vēl laimīgākas ir tās tautas, kuŗu ģēniji ir kā –Voltērs, Göte un Rainis – spējīgi aptvert vairākus gara dzīves virzienus reizē.
Š. g. 11. septembrī latviskās kultūras sabiedrība visā pasaulē pieminēja savu lielāko garu. Raiņa un Aspazijas fonda izsludinātā Raiņa piemiņas gadā notikuši neskaitāmi piemiņas akti un izrādes trimdā un dzimtenē. Atzīmējot nozīmīgā pretimperiālisma cīnītāja, izcilā drāmatiķa un latviešu lielākā dzejnieka simto dzimšanas dienu, šis JG numurs veltīts Rainim – eiropietim, kas 1912. g. 13. aprīlī rakstīja savā dienas grāmatā: „Manas reliģijas kvintesence vienā vārdā: darīt pozitīvu, labo. Tolstojam: nepretoties ļaunam. Sociālismam: pretoties ļaunam. Kristum: nedarīt ļaunu un mīlēt. Man līdz ar sociālismu aktīva prasība, tiem pasīva, bet sociālisms grib aktīvu naidu, es gribu aktīvu mīlu.”
*
Tēlainā, sižetiski daudzveidīgā un optimistiskā tautas māksla dziļi ieaugusi Raiņa daiļradē. Folkloras materiāli, tautas poēzija, gan latviešu, gan cittautu, ir bijuši sižetu avoti vai visām Raiņa drāmām. Piemēram, vielu Zelta zirgam devušas igauņu pasakas, bet Jānis Veselis, latviskākais no latviskajiem, lugu vērtē šādi: „...galvenā vērtība ir šīs lugas būtiskajā varonī Antiņā. Antiņa tēlā simbolizēta visa nesavtīgā, pilnīgā, cēlā vientiesīgā latviešu varonība, kas negūst savu pašaizliedzīgo cīņu, savu uzvaru augļus, bet atstāj tos citiem, kuri par tiem pat nepateicas.”
*
Latviešu dzejā un dzīvē Rainis ienāca ar Jauno strāvu. Lai gan uz viņu var attiecināt Ļeņina vārdus par tiem, kas „reakcionārā carisma jūgā kāri meklēja pareizu revolucionāro teoriju”, Rainis 1915. gadā trimdā, Kastaņolā deva formulējumu neatkarīgās Latvijas cīnītājiem toreiz un tagad:
Zeme, tā ir valsts.
