Rainis ģimnāzista gados
Celsies augšā pils un karaļmeita
Rainis „Dienas Lapas” redaktors 1893. gadā
Sociālisma teōrijas no Vakareiropas
Rainis pēdējos gados
Ved dzīvi tā, ka pēc nav jāteic: vīla1.
Pēc Spīdolas Melnais bruņinieks Raiņa Uguns un nakts simbolikā ir nākamais mīklainākais tēls, ar ko joprojām saistās vairākas neatrisinātas problēmas. Piemēram, man nav zināms, ka kāds būtu pievērsies jautājumam, kā izskaidrot pretrunu, kas radusies aiz norādījuma, ka Melnais bruņinieks ir akls. Abās reizēs, kad viņš parādās, traģēdijas lasītājam vai skatītājam jādomā par aklumu tiešā nozīmē: Pirmajā cēlienā Melnais bruņinieks uznāk, „atspiedies uz vedēja”, piektajā cēlienā „viņu ved kāds zēns”. Bet, ja Melnais bruņinieks būtu fiziski akls, tad savāda liekas cīņa, kādai Rainis liek risināties starp viņu un Lāčplēsi traģēdijas beigās. Taču jau pirmais Melnā bruņinieka zobena cirtiens ir tik trāpīgs, ka tūliņ ķer Lāčplēša ausi. Kad Lāčplēsis pēc tam noņem no zelta spilvena Gaismas pils atslēgu, Melnais bruņinieks atkal to sacērt. Pats zīmīgākais: Kad Spīdola, Lāčplēsi sargādama, nostājas viņam priekšā, bet, satrūkusies no Laimdotas kliedziena, pagriežas uz tās pusi, Melnais bruņinieks, „to izlietodams” – tātad redzēdams! – nocērt Lāčplēsim otru ausi[1]. Arī fantastiskā lugā, kāda pēc sava sižeta ir Uguns un nakts, tik „redzīgs aklums” nav savienojams ar elementāro loģiku. Liekas, nevajadzētu pārmest Rainim paviršumu, sevišķi tālab ne, ka Uguns un nakts galīgās versijas tapšanas gaitā tieši pie Melnā bruņinieka tēla viņš kavējies daudz[2]. Nākas tātad secināt, ka šai gadījumā tomēr nav domāts fiziskais aklums, bet, ja Melnais bruņinieks tiek rādīts ka fiziski akls, ja pirmajā cēlienā viņam jāatspiežas uz vedēja un pēdējā cēlienā viņu ved kāds zēns, tad arī šais norādījumos paslēpta sava simbolika.
Marksistiskie literāti, kas Uguni un nakti mēdz izskaidrot ka šķiru cīņas traģēdiju, izmanto sociālo viedokli un apgalvo, ka Melnais bruņinieks nākot no „kapitālistu elles” un tātad pārstāvot kapitālismu. Nacionālajā kritikā Melnais bruņinieks ir svešas varas pārstāvis ar nolūku apspiest visu tautu. Līdz šim visīpatnējāko tulkojumu devis Kārlis Upatnieks, iztirzādams Uguns un nakts simboliku no individuālpsicholoģiskā viedokļa resp. raudzīdamies uz Raiņa darbu kā mīlestības traģēdiju. Pēc viņa domām Melnais bruņinieks tad varētu simbolizēt dabas aklo instinktu[3]. Visi dažādie tulkojumi sastopas secinājumā, ka Melnais bruņinieks iemieso negācijas, kaut ko ļaunu, kaut ko vitāli bīstamu. Un ja atstājam malā Upatnieka viedokli, kas gan ir interesanti savdabīgs, tomēr vairāk nekā diskutējams, tad Melnais bruņinieks, vienalga, vai viņš simbolizētu kapitālismu vai visas tautas nacionāliem centieniem naidīgu svešinieku, ir pretinieks Lāčplēša ilgām pēc laimīgas, brīvas Latvijas; tāpat, protams, viņš ir pretinieks Spīdolas ideālam par Mūžīgo Latviju. Taču bez rūpīgāka iztirzājuma palicis jautājums, no kurienes nāk šis vitāli bīstamais ienaidnieks, kāda ir Melnā bruņinieka tautība Raiņa radītajā latviešu tautas likteņtraģēdijā. Neiedziļinoties autora nolūkos, Melnais bruņinieks gan skatuves inscenējumos, gan kritiskos apcerējumos interpretēts atkarā no katrreizējās polītiskās situācijas un ar to saistītā nacionālā sentimenta. Un, ja situācija tāda, ka Melnā bruņinieka identitātes noskaidrošana kļūst neērta, tad šim jautājumam mēdz vai nu pavisam paiet gaŗām, vai arī pieskarties tikai gaužām pavirši, pametot neievērotu faktu, ka Melnais bruņinieks taču ir Lāčplēša pēdējais un liktenīgākais pretinieks, tātad ļoti svarīga persona Raiņa traģēdijā. Tā rīkojas padomju literātūrvēsturnieki un kritiķi. Interesanta ir viņu galvenā rainologa Ēvalda Sokola interpretācijas „attīstība”. 1954. gadā publicētajā apcerē J. Raiņa Uguns un nakts, kas būs bijusi rakstīta kaut kad agrāk, katrā ziņā Staļina pamestajā ēnā, viņš Melno bruņinieku piemin tikai kā lugas pozitīvo varoņu pretinieku un nesaka nekā vairāk[4]. Plašajā monogrāfijā Tautas dzejnieks Jānis Rainis, kas iespiesta 1957. gadā, Sokols jau raksta, ka „tautas paverdzinātāja – tumšā vara iemiesota Melnā bruņinieka un tā dienderu tēlos”, bet tas atkal ir viss[5]. Gluži tāds pats skopums vērojams vēl plašāk izvērstajā Sokola monogrāfijā Rainis, kas ir autora doktora disertācija un publicēta 1962. gadā. Vienīgais, kas no padomju rainologiem plašāk pievērsies Melnā bruņinieka tēlam un publicējis visai svarīgus atklājumus, ir kritiķis Viktors Hausmanis[6]. Viņam tas laimējies tā saucamajos „atkušņa gados”.
2.
Kad 1910. gadā varēja sākt īstenoties nodoms par Uguns un nakts inscenēšanu Jaunajā Rīgas teātrī, saskaņā ar Raiņa paša vēlēšanos režijas darbs vispirms bija uzticēts Jēkabam Duburam. Pēc 1910. g. 3./4. jūnija vēstules Rainim uz Kastaņolu spriežams, ka viņš Melno bruņinieku vēlējies rādīt tikai kā kādas sociālas idejas (kapitālisma) simbolu: „Jums varen skaisti izdevies ietērpt mākslas veidā sociālo ideju par „melno bruņinieku”. Nekur, šim raksturam darbojoties, neceļas lasītājā sajūta, ka te būtu darīšana ar parastu sociālu problēmu. Un tomēr patiesībā katrs skatītājs (retinājumi mani, J.R.) uzreiz nojaudīs, kas par personifikāciju ‘melnais bruņinieks’ īsti ir.” – Lai jo vairāk izceltu „drāmas dzejiskumu”, kas attiecas uz Melno bruņinieku kā sociālas idejas simbolu, Duburs ir vēlējies piektajā cēlienā svītrāt lappuses, kur tēlota vācu kaulēšanās par savām tiesībām Rīgā. – „Kālab strīpoju V cēliena 125. un 126. lapas pusi?... Vai strīdus Rīgas dēļ, uzrāda tās pašas (dzejiskās) īpašības? Nē. Tas kaitē taisni drāmas dzejiskumam, izklausās – nu teiksim – pēc kāda parlamentāriska strīdus problēma”, raksta Duburs[7]. Vai un ko Rainis atbildējis uz šo vēstuli, nav zināms, bet Duburs jau iepriekš bija aizsūtījis autoram sasvītrāto eksemplāru un saņēmis Raiņa vēstuli, kur lasāms, ka režisora svītrājumi par plašiem, jo skaŗ arī „vietas, kuŗas nes lugas progresīvās idejas”[8]. Domājot par lappusēm, ko Duburs piektajā cēlienā svītrājis[9], jāatzīst, ka Raiņa „progresīvās idejas” te attiecas ne jau tikai uz sociālām, bet noteikti arī uz nacionālām problēmām, kuŗas drusku vēlāk varmācīgi, latviešiem par ļaunu atrisina Melnā bruņinieka zobena cirtieni. Ja Rainis vēlējies, lai svītrātās lappuses izrādē paturētu, tad ar to ļauts secināt, ka viņš nebūt nav domājis Uguni un nakti tikai kā šķiru cīņas traģēdiju, kaut arī sociālo elementu klātiene šai darbā nav noliedzama, un līdz ar to Melnais bruņinieks kā simbolisks tēls ir kas vairāk nekā tikai tas, kādu to bija iedomājies parādīt Jēkabs Duburs.
Vēl citos jautājumos par traģēdijas inscenēšanu Dubura iecere atšķiŗas no Raiņa domām. Arī ar Jaunā Rīgas teātŗa vadību Duburam rodas nesaskaņas, un tālab 1911. gada 26. janvārī skatītāji redz Uguns un nakts pirmizrādi Alekša Mierlauka režijā ar Jāņa Kugas dekorācijām. Kaut gan Rainis Kugam bija norādījis, ka Melnajam bruņiniekam pirmajā cēlienā jāparādās „viscaur melnā samtā”, bet piektajā cēlienā atkal „melnā samtā ar melnām krūšu bruņām un daudz zelta rotājumiem”, bet nekādu citu paskaidrojumu, kas varētu attiekties uz Melnā bruņinieka tautību, šais norādījumos nebija[10], Mierlauka režija viņam piešķīra „teutoniskā v ā c u bruņinieka masku”, kā liecina pirmizrādi redzējusī Paula Jēger-Freimane[11]. Šī nacionalitātes pazīme kļuva par tradīciju, kas atkārtojās arī Latvijas neatkarības laika inscenējumos. Ka Melnais bruņinieks ir vācietis, tas tik stingri nostiprinājās latviešu apziņā, ka saprotamā kārtā ietekmēja baltvācu nostāju pret Raiņa darbu. Atceros, kad 1943. gadā man kā Latvju Mēnešraksta redakcijas sekretāram nācās kārtot Latvijas ģenerālkomisāriātā cenzūras lietas, cenzors F. Nāters, Rīgas baltvācietis, liedzās dot atļauju iespiest kādu rakstu par Raini, kur bija runa par Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku. Vismaz viņš vēlējās, lai šī vieta būtu svītrāta. Kad teicu, ka Lāčplēsis taču cīnās pret Melno bruņinieku, kas nāk „no tatāriem”, nevis no Vācijas, F. Nāters atbildēja: „Jā, jā, tā jau gan tur rakstīts, bet mēs labi zinām, ko patiesībā latvieši domā par Melno bruņinieku...”
Viegli saprotams, ka okupētās Latvijas teātŗos pēc Otra pasaules kaŗa atkal ir pārņemta Mierlauka nodibinātā tradīcija. Ja Dailes teātŗa 1947. gada inscenējumā Melnā bruņinieka kostīms un vairogs tā stilizēts, ka skatītājiem ļauts domāt dažādi, tad Liepājas muzikāli-dramatiskā teātŗa 1958. gada inscenējumā viņa kostīms un zobenbrāļu krusts uz vairoga par tēla vāciskumu nerada nekādu šaubu[12]. Piebilstams, ka daudz uzmanīgāks ir bijis dažs latviešu padomju grafiķis. Piemēram, Voldemārs Valdmanis, illustrēdams Pumpura Lāčplēsi, Tumšo bruņinieku ir ietērpis zobenbrāļu togā ar zināmo krustu uz tās, turpretim Raiņa Uguns un nakts illustrācijās Melnajam bruņiniekam šī toga novilkta, un viņš skatītājam redzams no mugurpuses, lai nerastos vajadzība pēc kādu etnisku pazīmju ievilkšanas un lai reizē nenonāktu pretrunā ar Raini[13].
3.
Kopā ar citiem galvenajiem tēliem Raiņa Melnais bruņinieks uz Uguni un nakti ir pārnācis no Pumpura Lāčplēša, kur tas saucas par Tumšo bruņinieku. Un Pumpura Tumšā bruņinieka tautība pilnīgi skaidra, jo sestajā dziedājumā lasāms:
Lielus pulkus bruņenieku
Alberts bija atvedis
Atkal Rīgā un no jauna
Kaŗu uzsākt rīkojās.
Viņu pulkā tagad radās
Ar kāds tumšais bruņenieks,
Kuŗš daudz gadus vācu zemē
Laupīdams bija dzīvojis;
Stāstīja, ka viņa māte
Bijusi par raganu
Un caur savu velna skolu
Dēlu apvārdojusi...[14]Rainis sava Melnā bruņinieka cilmes raksturošanai no šīm Pumpura rindām izmantojis labi ja pēdējās četras: Pirmajā cēlienā pirms Melnā bruņinieka ierašanās izlec trīs (melni), trīs dzelteni un trīs sarkani velni, un Melnais bruņinieks, kā tas spriežams pēc Spīdolas vārdiem („Vai ellei tik maz ir dažādības, ka labākais tas?”), arī pats nāk no elles, tātad varētu būt skolojies „velna skolā”. Elle, protams, ir tikai simboliski saprotams mitoloģisks jēdziens, bez norādījuma par Melnā bruņinieka tautību. Tāda nav arī tālākajā tekstā, kur Melnā bruņinieka vārdi liek secināt, ka viņš ir „tumsas valsts”, „neminamās, pārvarīgās, mūžīgās nakts” pilsonis. Lai būtu kā būdams, šai pirmajā reizē, kad iepazīstamies ar Raiņa Melno bruņinieku, nav itin nekādu pazīmju, ka viņš būtu vācietis vai vismaz nāktu no Vācijas. Ar to, ka viņš ir „bruņinieks”, tātad kaut kas tāds, ar ko vismaz latviešu mentalitātē asociējas kas vācisks, vēl nepietiek.
Piektajā cēlienā, kad Melnais bruņinieks parādās otrreiz, Rainis pietiekami skaidri pateicis, ka viņš nav vācietis. Kad sulainis Lāčplēsim un Laimdotai pieteic viesu ierašanos, tad atskan vardi:
No visam malām, no tālienes,
Ir lībieši, vāci ar kukuļiem,
Melns bruņinieks viens no tatāriem[15].Tātad Melnais bruņinieks netiek pieskaitīts pie vāciešiem, viņš ir „viens”, kaut kas ārpus minētajām tautībām. Drīz pēc tam „ienāk dažādu tautību sūtņi, tirgotāji un virsaiši, lībieši, krievu tirgotāji un (vācu) bruņinieki”. Melnā bruņinieka starp viņiem vēl nav. Kā pēdējais viņš ierodas atsevišķi. Kad pēc Melnā bruņinieka un Kangara provokācijas cīņas gribā iekarsušais Lāčplēsis jautā: „Kas esi?”, seko Melnā bruņinieka atbilde:
Es nāku no tatāriem,
Visas zemes tie min zirgu pakaviem,
Tā tevi un latvjus es samīšu
Un gaismas pils gaismu dzēsīšu![16]Jo zīmīgs ir Viktora Hausmaņa atklājums par pašiem pirmajiem materiāliem, kur Rainis skicējis Uguns un nakts plānu. Piektajā cēlienā tur nule citētie Melnā bruņinieka vārdi skan drusku citādāk, un proti:
Es neesmu liktens.es viņa rīks. (Es jūtīju spēku)
E s nāku no tatāriem.
Mani vāci aicināja: še esot visstiprākais[17]Tātad Melnais bruņinieks nav vācietis, viņš ir tikai vācu aicināts, vācu sabiedrotais. Piešķirt Melnajam bruņiniekam vācu tautību nozīmē pārkāpumu pret autora domu.
4.
Vai Melnais bruņinieks, nākdams „no tatāriem”, pats būtu tatārs? Ir divi iemesli, kas tādu iespēju varētu atbalstīt. Pirmkārt, kā Hausmanis atklājis, jau Uguns un nakts pirmajā plānojumā Rainis atzīmējis: „Meln. bruņinieks nāk no tatāriem”, pie tam šo teikumu pasvītrājis ar sarkanu zīmuli. Hausmanis secina: „Var spriest, ka minētā doma Rainim likusies ļoti svarīga un nozīmīga, ja viņš to izceļ jau no pirmuzmetumiem”[18]. Otrkārt, zīmīgi, ka Raiņa traģēdijā Iļja Muromietis tatāru vadonis, pēdējā cēlienā komandēdams uzbrukumu Iļjam, teic vārdus, kas atgādina Melnā bruņinieka baigo atzīšanos:
Visai zemei mūsu pulki pārklīdīs!
Sauc tik! Visus varoņus, jūs, noslaucīs,
Visus ļaudis vergos samīdīs[19].Tātad doma par tatāriem, kas ar savu stichisko spēku samin zemes un tautas, nesdami verdzību, Raini nodarbinājusi vismaz kopš 1903. gada, kad sākās Uguns un nakts plānošana, līdz pat 1922. gadam, kad rakstīts Iļjas Muromieša pēdējais cēliens.
Bet, ja Iļjā Muromietī tatāri un viņu vadonis atbilst vēsturiskai realitātei, tikai notikumus atceļot pāris gadsimtus atpakaļ (tatāru jeb mongoļu uzbrukums Dienvidkrievijai notika nevis ap 9. gadsimtu, kas minēts kā Raiņa traģēdijas norises laiks, bet gan 13. gadsimtā), tad Latvijai tatāru briesmas nekad nav bijušas aktuālas, arī ap 1201. gadu ne, kad risinās Uguns un nakts darbība. Kā tatārs Raiņa Melnais bruņinieks būtu vēsturisks un etnisks absurds. Viņa vārdi: „Es nāku no tatāriem” jāsaprot pārnestā nozīmē, un pagaidām secināms, ka tie var nozīmēt tikai debess pusi – Austrumus! un ar šo debess pusi saistīto āziātisko nežēlību. Ja Lāčplēša autors Andrejs Pumpurs, slavofilu narkozes apreibināts, gan ar 1870. gadā rakstīto programmas dzejoli Austrums un Rietrums („Austrums laida brīvas tautas Saules zemi piepildīt... Rietrums viņas sagūstīja, Ķēdes rokā turēdams... Arī mūsu latvju tauta Cietusi caur Rietrumu– Kamēr vēl neilgi glābta Tika tā caur Austrumu”),gan citādi apliecināja pievienošanos pārliecībai, ka „ex oriente lux”, tad Uguns un nakts dzejnieks Rainis, visnotaļ būdams Rietumu kultūras cilvēks, ar Melnā bruņinieka tēlu formulēja latviešu tautai vitāli nozīmīgo antitezi – „ex oriente obscuritas”. Pārāk daudz mums nācās samaksāt, lai beidzot to saprastu. Vācu okupācijas laikā Dailes teātris bija iecerējis par jaunu inscenēt Uguni un nakti, Melnajam bruņiniekam piešķiŗot tatāra masku, taču okupācijas vara nedeva atļaujas, un arī Jēger-Freimane domā, ka noraidījumu ietekmējusi latviešu agrākā, tradicionālā, nepareizā Melnā bruņinieka uztvere[20]. Akla, baiga tatāra masku un attiecīgu kostīmu Raiņa Melnais bruņinieks tālab ieguva tikai latviešu trimdas teātrī – Amerikas latviešu teātŗa Bostonas ansambļa inscenējumā 1958. gada novembrī, pieminot 40 gadus, kas pagājuši kopš Latvijas valsts proklamēšanas.
5.
Vai pietiek ar to, ja Melnajam bruņiniekam piešķiŗ tatāra masku, vai Melnā bruņinieka leģitimēšanās: „Es nāku no tatāriem” jāsaprot tikai kā norāde uz debess pusi un ar to saistīto āziātisko nežēlību?
Kad jau ilgāku laiku biju domājis par Melnā bruņinieka tautības problēmu, manās rokās nonāca Jāņa Kārkliņa manuskripts Divas sarunas[21]. Manuskripta pirmajā pusē autors atceŗas kādu sarunu ar Raini kaut kad divdesmitajos gados. Kārkliņš interesējies, kā izskaidrot pretrunu starp Melnajam bruņiniekam tradicionāli piešķirto vācu krustneša izskatu un Raiņa tekstu: „Es nāku no tatāriem, Visas zemes tie min zirgu pakaviem”. Raiņa atbilde bijusi apmēram šāda: Laikā, kad rakstīju Uguni un nakti Melnajā bruņiniekā personificētais tumsas spēks mūsu tautu vistiešāk apdraudēja no Austrumiem. Cenzūras apstākļu dēļ to nevarēja saukt īstā vārdā, ne rādīt īstā izskatā. Nācās samierināties ar aplinku apzīmējumu „no tatāriem”, lai lasītāji paši uzminētu, ka tā ir brutāla vara, kas atrodas Austrumos. Tātad – krievu carisma vara, jo tatāru ordas mūs nav apdraudējušas. Kad Kastaņolā ieradās Mierlauks, lai apspriestos par pirmo inscenējumu, atkal pacēlās tā pati cenzūras problēma. Rādīt kaut ko, kas tieši atgādinātu krievu patvaldības varu, piemēram, žandarmu uz skatuves nevarēja. Rādīt tatāru būtu tikpat nepareizi, cik neizprotami skatītājiem. Nācās palikt pie otra vēsturiskā ienaidnieka – pie vācu bruņinieka tēla. Tas mūs no rietumiem, no kurienes nāca brīvības idejas, tobrīd vairs neapdraudēja. Publika to saprata un emocionāli krustnesī izjuta arī tumsas varu Austrumos. Turpmākie inscenējumi ir sekojuši pirmparaugam, autora izpratni vairs nepētīdami.
Ka publika, redzēdama Melno bruņinieku vācu krustneša izskatā, būtu kaut emocionāli sapratusi Raiņa simbola patieso nozīmi, tāda pārliecība jānoraida, bet citādi Kārkliņa atklājums mūsu problēmas risinājumam varētu pielikt punktu: Kaut arī krievu carisma vara vēl nav vienādojama ar krievu tautību, tad Melnā bruņinieka etniskai cilmei ar to pieiets visai tuvu, un neko daudz tuvāk nebūs iespējams tikt. Ja nu tomēr problēmas risinājumu nepārtraucam, tad aiz divi iemesliem: Pirmkārt, kā vienmēr, tā arī šai gadījumā patiesības noskaidrošanas labad lieti der šaubīties par atmiņas drošumu. Vai tiešām Jānim Kārkliņam bijusi tāda saruna ar Raini, un vai Raiņa atbilde saskan ar Kārkliņa atstāstījumu ? Otrkārt, ja Rainis kaut kad divdesmitajos gados tā ir teicis, vai nav pielaižama iespēja, ka viņš šai reizē radušos izskaidrojumu, kaut dzimušu patiesā pārliecībā, varbūt ir pārcēlis uz pagātni, kad tomēr varēja būt pavisam cita doma? Ka tas tā mēdz būt cilvēka dabā un ka tas pavisam nav kaut kas svešs arī Rainim, par to, rūpīgāk iepazīstoties ar viņa dzīvi un darbiem, piemēru netrūkst. Tātad, ja problēmas risinājumu turpinām, tad nolūks ir vai nu pierādīt vai noraidīt Jāņa Kārkliņa atmiņu atklājuma pareizumu.
Ka Melnā bruņinieka nākšana „no tatāriem” simbolizē debess pusi, tas ir, Austrumus, par to norādījums gūstams jau Uguns un nakts tekstā. Kā zināms, Lielvārža formulētajos Lāčplēša uzdevumos teikts:
Tev kaŗot būs pret visu ļaunumu,
Vai naidnieks Rietumos vai Austrumos[22] Vēl nemaz nesastapis Melno bruņinieku, Lāčplēsis ir sekmīgi kaŗojis pret Rietumiem, bet Kangara nodevīgo intrigu dēļ Rīga pārdota Romai un Laimdota aizvesta verdzība. Nodibinājies it kā protektorāts, un amatā palikušie latviešu virsaiši kļūst kollaboranti. Nu ir vērā liekams divi virsaišu dialogs trešajā cēlienā:Otrais: Bet Kangars tiešām prātīgs vīrs –
Pirmais: Tik gudra otra vairs latviešos nav –
Otrais: Cik rāmi nu ļaudis strādā priekš mums –
Pirmais: Mums nav ko baidīties, Roma mūs sarga.
Otrais: Cik drīz viņš izoda un piespiedās klāt!
Pirmais: Būs austrums stiprāks, viņš pielīdīs arī tam[23]Piektajā cēlienā „vācieši sakauti, gubām guļ samesti kā dadži gar sētmali”[24]. Un tad kā sakauto palīgs „no tatāriem”, tātad no Austrumiem, nāk stiprākais – nāk Melnais bruņinieks, un Kangars pielien ar Lāčplēša provocēšanu uz cīņu. Kaut gan 1925. gadā rakstītajos Uguns un nakts priekšvārdos Rainis apgalvojis, ka traģēdija sacerēta 1903. un 1904. gadā, V. Hausmanis atklāj[25], ka teksts, ko tagad pazīstam, veidojies līdz pat 1907. gadam, tālab tas kaut cik atšķiŗas kā no pirmā varianta rokrakstiem, ko izdevies atrast, tā arī no 1905. gada pirmiespieduma Mājas Viesa Mēnešrakstā. Veidošanas un pārveidošanas procesā trīs četras reizes variējis Melnā bruņinieka pirmā cēliena monologs par uzdevumiem Spīdolai. Mājas Viesa Mēnešraksta iespiedumā te ir rindas, ko galīgajā versijā, diemžēl, vairs neatrodam, proti, Spīdolai ir jāpanāk, ka Lāčplēsis „beigās kļūs gatavs priekš mums, priekš kūtrās nakts, kas spiezdama guļ pār visu pāri un nekustas[26]. To varam tulkot tikai tā, ka viss tas nācijas spēks, ko simbolizē Lāčplēsis, tiks izkausēts Austrumu tumšajās masās. Citiem vārdiem, Spīdolai ar saviem ieročiem (ar kultūru, daili) jāpanāk latviešu pārkrievināšanās. Šādu tulkojumu atbalsta Melnā bruņinieka ciniskais teikums: „Nakts tomēr reiz aprīs saujiņu gaismas!” ko, mazliet variējot, otrā cēlienā atkārto arī Kangars: „Tumsa tomēr reiz uzvarēs saujiņu gaismas!” Kas ir šī nakts vai tumsa, un pats savā 1908. gadā rakstītajā un 1910. gadā krieviski publicētajā apcerē Latvieši (Latyši) konstatē, ka Vidzemē lasīt un rakstīt pratēju skaits ir 77,7%, Kurzemē – 70,9%, Igaunijā 79,2%, visās trijās Baltijas guberņās caurmērā – 76% bet Krievijā – tikai ap 30%! Un, ja domā tikai par latviešiem atsevišķi, tad lasīt un rakstīt pratēju ir par 23-24% vairāk nekā vidējā norma visā Baltijā, jo Vidzemē un Kurzemē starp latviešiem analfabētu gandrīz vairs nav[27]. Tātad gaužām draudīgā rusifikācija, kas Latvijā kulminēja ap Uguns un nakts sarakstīšanas laiku, varēja nozīmēt to, ka Krievijas masu tumsa reiz aprīs saujiņu gaismas, ko glabā mazā latviešu tauta. Cita starpā – hipotētisks jautājums: Vai nežēlīgs rusifikātora Muravjeva inspirētais dekrēts par latīņu burtu aizliegumu, ko 1865. gadā attiecināja arī uz Raiņa „jauno dienu zemi” Latgali, nevarētu būt pamats simbolam, ka Melnais bruņinieks nocērt Lāčplēsim vienu ausi vai arī sacērt Gaismas pils atslēgu?
Tautu naids Rainim svešāks par svešu. Piemēram, lai nezcik asi viņš būtu vērsies pret baltvācu muižniekiem kā feodālisma anachroniskām atliekām, baltvāciešus pašus par sevi Rainis nav nīdis. 1912. gada 25. novembŗa vēstulē Valdemāram Dambergam[28] viņš baltvācu rakstnieku Johannesu fon Ginteru (Guenther) dēvē par kollēgu „no līdztautas ar kuŗu, diemžēl, esam bijuši tik lielā attālumā; un vajadzēja būt tuvākā tuvumā”. Skaidrs, arī pret krievu tautu, ciktāl tā ir tikai krieviska un neuzmācas citām tautām, Rainim nav bijis naida. Bet viņš ir manījis, ka krievu Krievija vēstures gaitā krietni āziātizēta un ka krievi ar savu pašiedomāto mesiānismu apdraud, nomāc citas tautas. Jāpateicas Antonam Birkertam, ka viņš pievērsis uzmanību kādam Raiņa manuskriptam, kas ar nosaukumu vācu valodā Zukunftsmensch radies Pliskavas trimdā un īsteni satur uzmetumus, dienasgrāmatas atzīmes u.tml. A. Birkerts pastāsta, ka „viens no galvenajiem Nākotnes cilvēka motīviem ir (Krievijas) pastāvošās iekārtas kritika”. Seko piemērs no Raiņa uzmetuma: „Āzijas dažādie mazie un lielie valdnieki, Krievijas pavalstnieki un brīvie brīnījās un priecājās par Hodinkas 1300 cilvēku nomaitāšanu. Šī Krievijas īstā valsts pēc mūsu prātīgās Āzijas garšas”[29]. Uzmetums ir drusku juceklīgs, bet secināms, ka tas attiecas uz Krievijas impērijas āziātisko ligātūru, un tādā kārtā šie Pliskavas trimdā rakstītie vārdi sasaucas ar Melnā bruņinieka pašiepazīstināšanu: „Es nāku no tatāriem...” Tepat piebilstams, ka vārdi par „kūtro nakti”, kas lasāmi Melnā bruņinieka monologā Mājas Viesa Mēnešraksta iespieduma versijā, dzirdami jau Tālo noskaņu dzejolī Zeltītas lapas („Cik lēni vilkās Kā svina kurpēm šī kūtrā nakts...”), kuŗš sacerēts Raiņa Slobodskas trimdā” (1899 -1902). Melnā bruņinieka tēls varēja būt ieņemts jau tajos gados, kad krievu carisma vara Raini bija sodījusi ar izsūtījumu „daudz simtu jūdžu tālumā, aiz tīreļiem, purviem un siliem”.
Uguns un nakts pamatversija tātad radusies 1903. un 1904. gadā. Tie ir gluži tie paši gadi, kad radies dzejoļu krājums Vētras sēja, un šī krājuma priekšvārdos 1925. gadā Rainis atcerās: „Vētras sējā sakopotie dzejoļi, kas radušies jūrmalā, priekšrevolūcijas laikā... kad bija nobriedis brīdis un visi dvašojām drausmīgi skaistā priekšsajūtā un gatavojām lielo 1905. gadu. Priekš Krievijas cara valdības nelaimīgi, priekš brīvības laimīgi nobeigtais japāņu kaŗš deva mums iespēju pirmo reizi brīvi uzelpot...” Turpinājumā uzsvērts, ka 1905. gada revolūcija bijusi revolūcija pret carismu[30]. Citādi tad nu nevar būt, ka „drausmīgi skaistā priekšsajūta” ieplūdusi arī ar Vētras sējas dzejoļiem vienlaicīgi rakstītajā Ugunī un naktī un ka šim dzejoļu krājumam ar lielo likteņtraģēdiju radušies saskares punkti. Taču, piemēram, Uguns un nakts otra cēliena koŗa dziesma par Gaismas pils augšup celšanos, Laimdotas atvadu monologs ar tautas vaidu atbalsīm un Rīgas cēlāju nopūtas trešajā cēlienā atrodam arī kā patstāvīgus dzejoļus Vētras sējā (Gaismas pils, Aizgātņu dziesma, Darbinieku dziesma). Bez tam lieti der vēlreiz pakavēties pie Melnā bruņinieka pirmā cēliena monologa par uzdevumiem Spīdolai. Monologa galīgajā versijā raksturots gaidāmais Lāčplēsis:
Tev postīt būs to, kas nāk –
Kas jutīsies tik stiprs un pārdrošs,
Ka kustināt sāks tumsas pamatus,
Kas iekurs pretestības uguni
Iekš tumšas nakts pret viņas vareniem,
Kas augšā trauks no dziļa miega vergus,
Tos, kuŗiem mūžu mūžos nolemts snaust –
Tiem teiks, ka viņu asins straume augot
Spēj sagraut mūža stipro tumsas pili...[31]Jāatzīst, ka šai galīgajā versijā, kas laikam radusies Kastaņolā 1907. gadā, tiek atkārtotas tās pašas domas, kas par cīnītājiem pret carismu paustas jau Vētras sējā. Piemēram, dzejolī Vēl saule dus: „Vēl saule dus, Bet tumsas baigs jau grimst.” Vecu ļaužu stāstos: „Nāk ziemas valdībai pēdējs gals, Sabrūk viss viņas stingums un sals... Visapkārt bij nodevība un spiegi, Un nakts, un klusums, un nāves miegi.” Ziemas novakarē: „Dzelt es tikai varu jūsu saules ilgas... Lai ar nakti jūs man neaprastu, Neticētu tumsas mūža varai.”[32] – Ja ar savu dzejoļu krājumu Rainis vēlējās sēt vētru, kas sagrautu Krievijas carisma varu, tad parallēles Ugunī un naktī liecina, ka arī Lāčplēša cīņa ar Melno bruņinieku simbolizē cīņu ar carismu.
Ļoti zīmīgi, ka dramatiskajā poēmā Daugava, kas tiešām vērsta pret ķeizariskās Vācijas koloniālajiem nolūkiem Latvijā un Bermonta algotņiem, latviešu pusē parādās Uguns un nakts personas Laika vecis, Lāčplēsis un Spīdola, bet pretinieku pusē nav Melnā bruņinieka. Toties Melnais bruņinieks atkal tiek pieminēts Rīgas raganā, kas tikpat noteikti vērsta pret krievu imperiālismu. Lugas „dramatiskajā uvertīrā” kaut kur no jūŗas dziļumiem atskan smiekli: „Ha, ha, ha, ha!” Spīdola, tos sadzirdējusi, teic:
Kas tur tik neganti smejas,
Ka trīs visas jūŗas lejas?
Vai, Aklais melnais, tas tu? [33]„Aklā melnā” ņirdzīgo smieklu pavadīta, glābt Rīgu no Pēteŗa Lielā ielenkuma un grimšanas tumsā dodas Lāčplēša un Spīdolas meita Dedze, kā arī Lāčplēsis pats. Tā Rīgas raganā, iecerētās latviešu likteņtriloģijas pēdējā daļā, ko pārāk skaidrās pretkrieviskās ideoloģijas dēļ okupētajā Latvijā ignorē, atkal „noskan” Ugunī un naktī sāktās „mūža cīņas atbalss.” Un vai būtu bez nozīmes tas, ka mīlestība, kas pamodusies Dedzē pret Pēteri Lielo, un paļaušanās uz viņa solījumiem beidzas ar sudraba lodi, kuŗu pret Dedzi izšauj viltīgais imperiālists? Vai tas nav simbols latviešu naīvo slavofilu traģēdijai?
Te varam apstāties. Rakstīdams Uguni un nakti, Rainis sava Melnā bruņinieka simbolikā ir vēlējies iekļaut to saturu, par ko viņš stāstījis sarunā ar Kārkliņu. Ja kas piebilstams, tad tas, ka Melnais bruņinieks, pēc visa spriežot, pārstāv ne krievu carisma varu vien, bet arī senseno krievu imperiālismu, jo – „visas zemes tie min zirgu pakaviem, tā tevi un latvjus es samīšu...” Tautas apziņā ilgi patvērušos nepareizo priekšstatu par Melno bruņinieku kā vācu krustnesi būs nostiprinājis ne vien Mierlauka inscenējums, bet, liekas gan, lielā mērā arī atmiņas par Pumpura Tumšo bruņinieku, kas tiešām būdams Alberta atvests krustnesis, kontaminējies ar Raiņa tēlu.
6.
Tātad skaidrs, ka Raiņa Melnais bruņinieks nav vācietis. Tāpat skaidrs, ka, nākdams „no tatāriem”, viņš tomēr nevar būt tatārs, jo šai gadījumā domāta vienīgi debess puse un āziātiskā nežēlība. Esam apstājušies pie krieviem. Bet bija jau sakāms, ka krievu carisma vara vēl nav vienādojama ar krievu tautību. Tālab nebūtu pareizi apgalvot, ka Melnais bruņinieks ir tiešā nozīmē krievs. Pilnīgi precīzas tautības jautājums jāatstāj neizšķirts. Bet tas arī vairs nav tik svarīgi, arī tālab ne, ka Krievijas valdnieka tronī līdz pat visjaunākajiem laikiem bieži ir sēdējuši kronēti un nekronēti svešinieki. Melnā bruņinieka pasē droši varam rakstīt sekojošo:
Tautība – nenoskaidrota. Profesija – krievu imperiālists.
Vēl varētu atļauties mēģinājumu noskaidrot, kāda simbolika varētu būt paslēpta Raiņa remarkās par Melnā bruņinieka parādīšanos. Te iespējams rīkoties vienīgi ar hipotēzēm, bet, kamēr nav pierādītas par aplamām, arī hipotēzēm ir savs svars.
Pirmajā cēlienā Melnais bruņinieks uznāk, „atspiedies uz vedēja”. Ka zināms, krievu imperiālisma jūgā Latvija pirmo reizi nokļuva ar Pētera Lielā iebrukumu Vidzemē Lielā Ziemeļu kaŗa laikā. Šis iebrukums varēja sekmēties lielā mērā Patkula un patkuliešu nodevības dēļ. Krievu imperiālists Pēteris Lielais uznāca uz Latvijas vēstures skatuves, atspiedies uz vedēja Patkula pleciem.
Pēdējā cēlienā Melno bruņinieku „ved kāds zēns”. – Latviešu nācijas bērna gados, ko saucam par Tautas atmodu, neapšaubāmi notika saindēšanās ar slavofiliju, kas mūsu polītisko un kultūras orientāciju pašķieba uz Austrumu pusi. Sekas bija krievu imperiālisma nostiprināšanās un nesaudzīgā rusifikācija, kas sākās pēc Manaseīna revīzijas. Tā bija latviešu nācijas zēnība, kuŗas polītiskā naīvitāte palīdzēja krievu imperiālismam uz Latvijas vēstures skatuves izvērsties par vitāli bīstamiem draudiem latviešu nākotnei.
Bet lai vēlreiz atceramies Melnā bruņinieka pieteikšanos pēdējā cēlienā, kur Uguns un nakts plānojumā Rainis bija paredzējis vārdus: „Mani vāci aicināja.” Vairākkārt vācieši savu interešu labad ir aicinājuši palīga krievu imperiālistu spēkus. Tā tas bija Lielā Ziemeļu kaŗa laikā, tā pagājušā gadsimta zemnieku nemieros, tā Piektā gada revolūcijā. Kā latviešu tautas likteņtraģēdija Uguns un nakts nebeidzas ar laiku ap Piektā gada revolūciju, kas neapšaubāmi ietekmējis Raiņa simboliku šai darbā. Šī simbolika gaišredzīgi ir ietiekusies nākotnē. Melnā bruņinieka mutē liktie vārdi: „Es nāku no tatāriem, Visas zemes tie min zirgu pakaviem, Tā tevi un latvjus es samīšu Un gaismas pils gaismu dzēsīšu” Andreja Johansona vērtējumā ir „it kā tāla, drausmīga priekšsajūta”[34]. Jā, tā ir tāla, drausmīga priekšsajūta par notikumiem, kas sekoja 34 gadus pēc Piektā gada revolūcijas, kad vācieši atkal aicināja palīgā boļševizēto krievu imperiālistus un 1939. gada 23. augustā tika parakstīts nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līgums ar nāves spriedumu Lāčplēša Laimdotai – Latvijai. Vēl tālākai nākotnei joprojām veltīts Raiņa aicinājums Uguns un nakts ievadā: „Ej, Lāčplēsi, atkal cīņā! Par maz tu uzvarēji, uzvarētājs! Uzvari atkal un galīgi, dari savu lielo darbu, iztīri zemi no mošķiem!”
