Jaunā Gaita nr. 54, 1965

 

Jaunas Gaitas simpozijs par teātri

Piedalās:

Reinis Birzgalis
Anšlavs Eglitis
Paula Jēger-Freimane
Jānis Lejiņš
Oļģerts Parņickis
Laimonis Siliņš
Imants Sveilis
Osvalds Uršteins

 

Anšlavs Eglītis kā kalnā kāpējs Mt. Vitneja masīvā

Mārtiņš Zīverts kā aktieris savā lugā Pēdējā laiva.

 

1. Parafrazējot jautājumu par mūsu kultūras saglabāšanu trimdā – vai Jūs domājat, ka latviešu teātrim ir nākotne? Vai ir iespējams, ka izaugs jauna, izcila latviešu aktieŗu un režisoru paaudze? Vai tādēļ, ka latviešu aktieŗiem jāstrādā cits maizes darbs, mūsu teātris beidzot nenonāks strupceļā, kļūdams tikai par diletantisku spēli?

 

Birzgalis:

Profesionālam latviešu teātrim trimdā nav nākotnes, bet tādā pašā veidā kā līdz šim tas darbosies tik ilgi, kamēr vien būs pietiekams skaits latviešu skatītāju. Jaunas, izcilas latviešu aktieŗu un režisoru paaudzes izaugšanai es neticu, jo nav attiecīgu priekšnoteikumu, t.i. nav latviešu drāmatiskās mākslas skolas un nav latviešu profesionālu teātŗu, kur šie jaunie censoņi ik dienas varētu strādāt – gūstot pieredzi un savu dienišķo maizi.

Veco, profesionālo aktieŗu traģēdija ir tā, ka viņiem nav iespējas ik dienas strādāt savā profesijā, bet ne tāpēc trimdas teātris nonāks strupceļā. Kaut gan vecie, profesionālie aktieŗi teātrī strādā ar savas fiziskās enerģijas daļu (pilno enerģiju prasa maizes darbs), tad tomēr viņu sniegums teātŗa mākslā ir un paliek profesionāls līdz mūža beigām. Trimdas teātris gan strupceļā nonācis citu iemeslu dēļ – nav pietiekama skaita jaunās maiņas, kas gribētu un varētu savus spēkus ziedot teātrim. Lugas samēģināšana prasa ilgstošu piepūli, kas daudziem jauniem liekas nevajadzīga un neizturama.

 

Eglītis:

Šī jautājuma pirmā daļa prasa pārāk tālu pravietošanu. Jaunie aktieŗi un režisori mums aug, bet strādāt profesionāli, t.i. nopelnīt ar savu mākslu iztiku, viņi varēs tikai kādā svešvalodā. Latviešu valodas teātris ārpus Latvijas arvienu būs vairāk vai mazāk amatierisks. Izrāžu mākslas vērtību šis apstāklis, vismaz teorētiski, nenosaka, jo pasaulē netrūkst vāju profesionāļu un spējīgu amatieru.

 

Jēger-Freimane:

Latviešu teātrim trimdā nav un nevar būt tādas nākotnes, kāda tam būtu savā zemē un valstī. Galvenais iemesls – pa visu pasauli izklīdinātie trimdas latvieši. Visi radošie teātŗa spēki nevar koncentrēties kaut cik vienuviet, lai celtu mākslinieciski impozantu latviešu teātri. Tāpēc arī nevarētu cerēt uz „izcilu jaunu latviešu aktieŗu un režisoru paaudzi” kā uz kādu vienību. Izaugs, bez šaubām, atsevišķi jauni aktieŗi un režisori, kas būs mācījušies patvērumu zemju drāmatiskās skolās, kā daži jau ir izauguši, bet cik tie no savas mākslinieciskās varēšanas spēs atlicināt latviešu teātrim, to grūti paredzēt.

Pēdējā laikā esmu sākusi šaubīties, vai maizes darbs, kā to mēdzam uzsvērt, ir tas, kas visvairāk apdraud teātri ar nogrimšanu diletantismā. Man ir bijusi izdevība vērot dažas amerikāņu izrādes, kuŗās arī spēlē cilvēki, kas ikdienā strādā citu maizes darbu, bet kas labu režisoru rokās izveido mākslinieciskas izrādes. Un arī mēs paši esam tādas pieredzējusi: Omartija kundzi, Cilvēks grib spēlēt, Kurrpurrū, Ferdinands un Sibilla. Tātad – latviešu teātrim trimdā varētu gan būt sava nākotne, tikai būtu varbūt jāmodificē ceļi un līdzekļi, kā to vislabāk īstenot. Ierosinājumus pārdomām par to var dot viesizrādes no rietumu krasta.

 

Lejiņš:

Kādam teātrim? – Profesionālam, pusprofesionālam, amatieŗu vai gadījumu teātrim (skolām, labdarīgiem sarīkojumiem, skautiem u.t.t.). Izņemot pirmo, visiem ir nākotne, kamēr trimdā latviski runāsim un rīkosimies. Strupceļā jau esam, bet varam daudz darīt, lai teātŗa mākslu saglabātu.

 

Parņickis:

Lai atbildētu, vai latviešu teātrim ir nākotne, vispirms būtu interesanti zināt, vai tam ir tagadne? Pagaidām, liekas, ka būtu. Bet tad rodas jautājums; Ko šodien sauc par latviešu teātri? Vai katru ceļojošu dažu cilvēku grupiņu, kas izbraukusi „iepelnīties”? Tādu netrūkst, un, diemžēl, liekas, vēl pieaugs. Šiem „teātŗiem” pavisam maz vajag arī aktieŗu, jo spēlēt jau, acīm redzot, var katrs. Tāpēc arī es esmu nolēmis tuvākā laikā sarīkot savu abstraktās glezniecības skati. (Jo mālēt jau var katrs). Ja skatītājam būs jātur acis ciet, tad nevainojiet mani. Tāpat lūgšu atvainot, ja es vienu otru „slavenas” trupas izrādi noskatīšos aizvērtām acīm. Protams, ja tas tā turpināsies, tad teātri nokaus pavisam ātri un bez lielām sāpēm, (jo tas atņems patiku kaut ko nopietnu darīt tiem, kam tāda vēlēšanās vēl būtu).

 

Siliņš:

Latviešu teātŗa nākotne atkarīga no teātŗa darbiniekiem. Ja tie spēs pacelt mūsu teātri mākslas līmenī, tad esmu pārliecināts, ka skatītāju netrūks. Bet ja arī turpmāk latviešu teātŗa galvenā nozīme būs naudas iegūšanai resp. līdzekļu vākšanai, pašdarbībai vai laika kavēšanai kādā lielākā sarīkojumā, tad mūsu teātris pārtrauks savu darbu, tikko apsīks griba darboties latviskos pasākumos. Ja amerikāņu teātŗi, lai gan arī tur lielākā daļa strādā citā „maizes darbā”, ar katru dienu kļūst mākslinieciski spēcīgāki, (sevišķi tas sakāms par „mazajiem teātŗiem”, kam mūsu pašreizējais teātris visvairāk var tuvoties), tad arī mums „maizes darbs” nevar kļūt par attaisnojumu sliktām izrādēm. Mums nav jāgaida, lai izveidotos jauna aktieŗu paaudze – tā mums jau ir. Pa lielākai daļai latviešu teātŗos iegūtā interese ir papildināta kolledžās, drāmas skolās un amerikāņu teātŗos. Esmu pārliecināts, ja rastos iespējas šos jaunos māksliniekus dabūt vienkopus latviešu izrādei, mēs varētu priecāties par viņu sasniegumiem. Pagaidām varam tikai cerēt, ka tie atsevišķi pievienosies kādai latviešu teātŗa trupai, tā ienesot jaunu garu mūsu sastingušajā „trimdas” teātrī.

 

Sveilis:

Latviešu teātris trimdā pastāvēs tik ilgi, kamēr latvieši vēlēsies redzēt lugas latviešu valodā; teātris ir viens no galvenajiem latviešu valodas saglabātājiem svešumā. Mēs, Austrālijā nonākušie latvieši, nevarējām lepoties ar izciliem pirms otrā pasaules kaŗa sevi pierādījušiem režisoriem un aktieŗiem, šķiet, šis apstāklis ir pamatā, ka mūsu vidū jau izaugusi jauna režisoru, aktieŗu, dekoratoru un citu teātŗa darbinieku paaudze. Par to, cik tā izcila, grūti spriest, jo nav salīdzinājuma ar agrāk slaveno darbinieku veikumiem. Maizes darbam nav nekāda sakara ar diletantismu. Ir aktieŗi, kas visu mūžu strādā kā profesionāļi teātrī un tomēr nomirst kā diletanti.

 

Uršteins:

Kuŗš no latviešu teātriniekiem nav domājis par mūsu teātŗa nākotni? Pēc manas pārliecības latviešu teātrim ir nākotne, tāpat kā man nav šaubu par to, ka latviešu tautai ir nākotne. Šī mūsu teātŗa nākotne nav meklējama ne pašreizējā okupētās Latvijas teātrī, ne arī latviešu teātrī svešumā. Tā iespējama vienīgi jaunā latviešu teātŗa veidošanā, jaunā brīvā Latvijā. Darbs, ko strādājam teātŗa laukā svešumā, var būt labs palīgs nākotnes latviešu teātŗa veidošanā; tāpēc mūsu darbam tomēr ir nozīme. Tas cik necik uztur dzīvu īsto latviešu teātŗa tradīciju un apaugļo to ar brīvās pasaules teātŗa vispārējo attīstību.

Ieslīgšana diletantismā ir liels drauds. No tā vienīgi var pasargāties – izrāžu vadību neuzticot pašbrūvētiem „režisoriem”, bet – vai nu atzītiem vecās latviešu teātŗa paaudzes profesionāliem režisoriem, vai arī jauniem, kas izauguši amerikāņu (vai citu tautu) profesionālās skolās. Latvieši vienmēr ir bijuši lieli teātŗa mīļotāji, un katrā pagastā bijis savs amatieŗu teātris. Tas būtu normāli un apsveicami arī pašreizējos apstākļos – ja tikai šie amatieŗu teātŗi nesāktu pretendēt uz profesionālu līmeni. Dažas šādu teātŗu rīkotas turnejas ārpus sava „pagasta” norāda uz „profesionālām tieksmēm”, un tā pamazām var sākt jukt diletantisms ar mākslu.

 

 

 

2. Kādi ir Jūsu uzskati par latviešu teātŗu pašreizējo lugu repertuāru? Vai tas apmierina?

 

Birzgalis:

Pašreizējais latviešu teātŗa repertuārs apmierina. Trimdas teātŗiem lugu izvēlē ļoti šauras iespējas, jo trūkst aktieŗu un techniskās varēšanas.

 

Eglītis:

Par lugu trūkumu žēlojās jau Pietūku Krustiņš Mērnieku laikos, un šī indeve nav atstājusi latviešu teātri līdz šai dienai. Laiks būtu ar to samierināties.

 

Jēger-Freimane:

Visumā repertuārs neapmierina.

 

Lejiņš:

Apmierinātības jēdzienu mākslā nepazīstu.

 

Parņickis:

Par lugu repertuāru ir lieki runāt, jo katram ir skaidrs, ka tas neapmierina.

 

Siliņš:

Izvēle līdz šim ir bijusi gaužām nabadzīga un vienpusīga, tādēļ arī neapmierina. Pēdējā laikā gan jūtama vēlēšanās atraisīties no laikmetam nepiemērotām un gaužām „nospēlētām” latviešu vecmeistaru lugām. To vietā šķietami tiek meklēti oriģināldarbi un tulkojumi.

 

Sveilis:

Austrālijā mums pastāv uzskats, ka trimdas teātŗu repertuārā ir jābūt vispirms latviešu autoru darbiem ar mākslinieciski augstvērtīgu kvalitāti. Kad šis avots ir izsmelts – kārta pasaules klasiķiem un mākslinieciski vērtīgu autoru tulkojumiem. Repertuāram jābūt mākslinieciski augstvērtīgam.

 

R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos 1955. g. iestudējumā Rīgas Akadēmiskajā drāmas teātrī. Tomuļu māte – Emma Ezeriņa, Bebene – Mirdza Šmitchene. Režisors – Alfrēds Amtmanis-Briedītis.

T.Dreizera Amerikāņu traģēdija 1960. g. iestudējumā turpat. Sondra – Māra Zemdega, Klaids – Jānis Kubulis. Režisors Kārlis Pamše. (Foto J. Krieviņš).

 

 

 

3. Vai teātrim būtu jāizrāda tikai latviešu autoru lugas? Izcili jauni skatuves darbi ne vienmēr ir atrodami; vai mūsu teātrim būtu sevišķi jāatbalsta jaunie latviešu lugu rakstnieki, jāsaglabā mūsu klasiķi vai vienkārši jāmeklē piemērotākas lugas – kā starp mūsu, tā cittautu rakstnieku darbiem?

 

Birzgalis:

Tā kā latviešu trimdas teātrim nav tikai mākslinieciski mērķi, bet arī nacionāli polītiska misija, tad pilnīgi nepieciešams izrādīt tikai latviešu autoru lugas. Nav svarīgi – klasiķis vai jauns autors, bet gan laba luga – drāmatiska, literāra un idejiska.

 

Eglītis:

Latviešu teātrim svešumā būtu jāpievēršas latviešu autoru lugām.

 

Jēger-Freimane:

Latviešu teātrim trimdā būtu vispirms jāizrāda latviešu autoru lugas, cik ilgi vien tas iespējams. Latviešu izrādei īpatnējo smaržu piešķiŗ tas nedefinējami irracionālais kaut kas, ko izjūtam kā nācijas gara īpatnību, un, manuprāt, latviešu teātŗa apmeklētājs bez izrādes absolūtās teatrālās vērtības kāro izbaudīt taisni šo nekur citur nerodamo latviskās gaisotnes piedevu. Bez tam tikai tā ir iespējams veicināt latviešu oriģināldrāmas rašanos trimdā. Tas gan nenozīmē, ka latviešu teātrim būtu jāizrāda ikkatra, arī mazvērtīga latviešu luga, vai jāatbalsta ikkatrs jauns latviešu lugu rakstītājs. Noteicējai jābūt lugas kvalitātei un jauno rakstnieku talanta iezīmēm. Cik vien iespējams, skatuviski jāatdzīvina arī mūsu nedaudzie drāmatiskās literātūras klasiķi.

 

Lejiņš:

Kāpēc? Izcili darbi nerodas pēc pavēles; talanti nedzimst pēc vēlēšanās. Vēsture tomēr rāda, ka arī vistumšākajos brīžos uzliesmojuši apbrīnojami gaiši darbi. Ja Šodien repertuārā dominē latviešu lugas, tad tāpēc, ka tās tik skaudīgi maz redzam.

 

Parņickis:

Latviešu teātrim nebūt nevajadzētu izrādīt tikai latviešu autorus, (kuŗu tā jau par maz). Par jauniem latviešu lugu rakstniekiem man ir grūti spriest, jo es vienkārši tādus nezinu. Ja tādi būtu, tad saprotams, vajadzētu dot tiem izdevību savus darbus redzēt rampas gaismā.

 

Siliņš:

Ja mēs uzskatām, ka latviešu teātris ir īpaši domāts nacionāli patriotiskiem mērķiem, tad mūsu pienākums būtu izvēlēties tikai latviešu autoru darbus, bet ja teātŗa uzdevums ir dot mākslinieciski vērtīgāko izrādi, tad mēs nedrīkstam sevi ierobežot nacionālo interešu dēļ. Teātrī radošais mākslinieks ir rakstnieks; izpildītāji mākslinieki: aktieŗi, režisors, dekorators, apgaismotājs u.c. Tātad ja autors nav spējis radīt kaut ko labu, tad izpildītājiem, lai cik izcili tie savā atsevišķā lomā būtu, nebūs iespējams jūtami grozīt gala rezultātu. Tādēļ, lai apmierinātu skatītājus, mums jāizvēlas labākais, neatkarīgi, vai rakstnieks ir latvietis vai cittautietis. Latviešu teātris ir latviešu valodā spēlēts teātris, nevis teātris, kuŗam repertuārā tikai latviešu autoru lugas. Labs latviešu teātris būtu tāds, kuŗā ir līdzsvars starp oriģināldarbiem un tulkojumiem. Ar vārdu sakot, tam jākļūst par dzīvu teātri.

 

Uršteins:

Ja esam pārliecināti, ka reiz būs atkal latviešu teātŗa atdzimšana, tad ļoti svarīgi cik necik saglabāt latviešu skatuviskās rakstniecības attīstīšanos.

Ja okupētā Latvijā aktieŗu māksla var daļēji pastāvēt, tad nekādā ziņā tas nav attiecināms uz skatuves rakstniecību. Latviešu skatuves rakstniecības vienīgā dzīvā augsne ir latviešu teātris svešumā. Tāpēc, manuprāt, latviešu teātrinieku uzdevums ir atbalstīt jaunu latviešu autoru un lugu rašanos, cik vien iespējams. Šī paša iemesla dēļ būtu ļoti mazvērtīgi spēlēt sveštautiešus, jo sevišķi vēl kādus „īpatnējus” novatorus, absurdistus un tamlīdzīgus. Ja jauno trimdas aktieŗu augšanai dažubrīd vajadzīga klasiska barība, tad spēlēsim mūsu pašu klasiķus – tur ir dziļumu un plašu apvāršņu diezgan. Tur ir arī iespējas novatoriskiem inscenējumiem, bagātai fantāzijai. Cienīsim un godāsim mūsu pašreizējos labākos drāmatiķus – Mārtiņu Zīvertu un Anšlavu Eglīti – un pastāvīgi lūkosimies uz viņiem kā uz mūsu teātŗa dzīvības uzturētājiem. Centīsimies palīdzēt izveidoties jauniem talantiem, kas varēs šo dzīvību uzturēt arī turpmāk. Bez jaunām, labām latviešu lugām nav iespējama cik necik profesionāla līmeņa teātŗa saglabāšana svešumā.

 

 

 

4. Ir bieži dzirdēts, ka latviešu publika dodas uz teātri īpaši izklaidēšanās un izsmiešanās nolūkā un ka mūsu izrādes visvairāk piemērojas šai iedomātai caurmēra publikai. Vai mūsu trimdas teātrim galvenais mērķis nebūtu likt publikai domāt, sniegt tai ko mākslinieciski vērtīgu un jaunu, nevis tikai viņu izklaidēt? Vai teātrim ir iespējams publiku audzināt, vairot tās intereses – un kā ?

 

Birzgalis:

Es savā režisora laikā nekad neesmu mēģinājis iestudēt lugas publikas izklaidēšanai un uzjautrināšanai. Idejiski vērtīgas lugas audzina ne vien skatītājus, bet arī pašus aktieŗus-tēlotājus.

 

Eglītis:

Latviešu publika noskatās teātri nevis lai izsmietos, bet lai īstenotu zināmu latviešu kopības sajūtu, un nebūt nenoraida arī nopietnus tematus. Tikai – tie jāveido interesanti, atbalstot ar kādu jaunu vai neparastu niansi.

 

Jēger-Freimane:

Kad pirms gadiem desmit Teātŗa draugu biedrības ceļojošais teātris uzsāka turnejas, tad tam vai katrā izrādes vietā bijis jādzird lūgums – tikai nebraukt ar drāmu. Tātad tāda prasība – izklaidēties un izsmieties – ir. Kad šis pats teātris savā trešajā turnejā tomēr devās ar M. Zīverta drāmu Pēdējā laiva, kuŗas izrādi Ņujorkā recenzējot es rakstīju: „Pēc Zīverta lugu izrādēm skatītājam parasti ir jādomā, un, paldies Dievam, arī latviešu trimdinieku starpā ir vēl cilvēki, kas grib un spēj domāt,” – tad, diemžēl, izrādījās, ka šie pēdējie ir tādā mazākumā, ka trupai bija jāatgriežas, turneju nenobeigušai. Šie ir fakti, kas nav noliedzami. Un ar tiem cīnās teātŗi visā pasaulē, ne tikai mūsu trimdas apstākļu ierobežotais teātris vien. Teātris varētu audzināt izlases publiku, ja tas nebūtu materiāli atkarīgs no apmeklētāju skaita. Kamēr tas tā ir, – jāsaka paldies tiem retajiem teātŗa entuziastiem, kas tomēr nopūlas sniegt publikai „ko mākslinieciski vērtīgu un jaunu”. Ja tas ir saistīts ar dažiem neparastiem apstākļiem, kā Palisādes teātŗa kopas turneja ar lugu Cilvēks grib spēlēt, tad arī plašākās publikas interese par jauno un vērtīgo ir ierosināta.

 

Lejiņš:

Muļķības. Latviešu teātŗa apmeklētājs nav tik sekls, bet prasība pēc humora ir dabiska prasība katram cilvēkam. Latvietim šodien tā varbūt akūtāka pēc tik smagi pārciestām nedienām pagātnē. Jēdziens „vērtīgu un jaunu” jāpārfrāzē par „pilnvērtīgu un labu mākslu”. Radiet tādu, un jums atsaucības netrūks! Bet pilnvērtīga un laba māksla sasniedzama sūrā darbā, fanātiskā neatlaidībā un pašaizliedzīgā uzcītībā.

Runājot par teātri, tieši šo īpašību mums, diemžēl, bieži jo bieži trūkst.

 

Parņickis:

Ir tiesa, ka latviešu publika dodas uz teātri visvairāk izklaidēšanās nolūkā. Tāpēc arī šodien tik daudz tiek spēlētas komēdijas. Arī komēdija var būt mākslinieciski vērtīga, bet ir pilnīgi nepieciešams izrādīt arī drāmas un pat traģēdijas. Jautājums – kur tās ņemt? Atbilde – ja nepietiek ar Blaumani un Zīvertu, tad jāspēlē cittautu autori. Tas nebūs nekāds noziegums, ja izrāde būs latviešu valodā, kas manuprāt ir galvenais.

 

Siliņš:

Teātŗa galvenais uzdevums ir izklaidēt skatītājus, tas ir, tiktāl iedzīvināt skatītāju interesi par to, kas notiek uz skatuves, ka tie aizmirst ikdienu un iedzīvojas redzētajā situācijā, pārdzīvojot priekus un bēdas. Neapšaubāmi ir svarīgi likt skatītājiem domāt un dot jaunu vielu pārdomām, bet idejas nedrīkst izvirzīt par lugas vienīgo vai galveno sastāvdaļu, tā liekot skatītājam ap šo ideju tik ļoti nodarboties, ka tas nespēj sekot izrādei un tādēļ gaŗlaikojas.

Vislabāk skatītājus ir audzināt, dodot tiem iespēju noskatīties iespējami daudz labi iestudētu lugu. Piemēram, varētu izrādīt trīs viencēlienus, katru savā stilā.

 

Sveilis:

Nav pareizi par zemu novērtēt publikas gaumi. Protams, ikkatrs jaunums, sevišķi, ja tas pretrunā ar pieņemtām konvencijām, var tikt noraidīts. Bet ja tas presē un referātos tiek apgaismots, tad nākamā reizē to uzņems, ja ne pilnīgi, bet jau domājot līdz, ka „viss dzīvē mainās”. Tikai ar meklējumiem var tikt pie lieliem atklājumiem.

 

Uršteins:

Teātŗa uzdevums nekad nav bijis tikai publiku izklaidēt, pasmīdināt. Tāds tas nedrīkst būt arī tagad. Ja lūkosim uzturēt profesionālu teātŗa līmeni, tad atkritīs arī bažas par „lēto izpriecu”. Tāpēc atkārtoju aicinājumu – izrāžu vadībai izraudzīties profesionālus režisorus, ja negrib amatieŗu izrādes.

 

Pirms 20 gadiem, 1945. g. 20. oktobrī, Mērbekas latviešu teātris sāka izrādes ar R. Blaumaņa Pazudušo dēlu, atjaunojot šo pašu lugu 1949. gadā. Atjaunotā uzveduma tēlotāji ar režisoru J. Zariņu, dekoratoru E. Dajevski un suflieri Martu Zariņu vidū.   Moljēra Skapēna nedarbi Mērbekas latviešu teātŗa uzvedums O. Uršteina režijā. Leandrs (O. Parņickis) izteic savu mīlu pret Cerbineti (H. Princi) dziesmā.   Piedošanas skats Skapēna nedarbu nobeigumā. Uz nestuvēm – nedarbis Skapēns (O. Uršteins). No kreisās uz labo pusi: Oktāvs (R. Mucenieks), Hiacinte (M. Damroze), Argāns (K. Ģērmanis, Cerbinete (H. Prince), Leandrs (O. Parņickis), Žerons (Jēkabs Zaķis), Karolīne (E. Siliņa).

5. Kādi ir Jūsu uzskati par stāstu un romānu drāmatizējumiem, lai aizstātu oriģināllugu trūkumu?

 

Birzgalis:

Labs stāsta vai romāna drāmatizējums nav peļams, un tas bieži var aizstāt origināllugas trūkumu.

 

Eglītis:

Termini drāmatizējums un oriģinālluga maldina, resp. tie ir tīri techniski. Labs drāmatizējums ir oriģinālluga par attiecīgā romānā skartajiem tematiem.

 

Jēger-Freimane:

Stāstu un romānu drāmatizējumi nav normāla parādība teātŗa dzīvē, jo episkam un drāmatiskam sacerējumam katram savs primārais radīšanas impulss un ievirziens. Lielāks māksliniecisks attaisnojums un arī panākumi ir drāmatizējumiem, ko izdara attiecīgā episkā sacerējuma autors pats, it īpaši, ja viņš drāmā pārrada noveli, kas pēc savas dabas ir vistuvākā drāmai. Klasiski paraugi tam ir mūsu pašu R. Blaumaņa drāmas Pazudušais dēls un Ugunī. Gaŗu romānu drāmatizējumiem turpretī diezgan reti izdodas ieveidoties kaut cik koncentrētā drāmatiskā formā.

 

Lejiņš:

Teātris nav ierobežojams ar 3-4 cilvēku lugām. Teātris ir liela, cēla ideja – skaista un audzinoša. Teātŗa vēsturē daudz labu drāmatizējumu piemēru. Galvenā problēma – kā to dara.

 

Parņickis:

Par stāstu un romānu drāmatizējumiem man ir diezgan pesimistisks viedoklis. Es personiski vēl neesmu nevienā labā drāmatizējumā spēlējis, ne arī tādu redzējis. (Tas attiecas uz latviešu autoriem).

 

Siliņš:

Stāstu un romānu drāmatizējumi var būt tikpat vērtīgi kā oriģināllugas, piem., Anšlava Eglīša Omartija kundze.

 

Sveilis:

Romānu drāmatizējumi nekad nevar aizstāt oriģināllugu. Cietīs kā romāns, tā teātris.

 

 

 

6. Kāpēc trimdā nav radies vairāk izcilu drāmatiķu un lugu?

 

Birzgalis:

Tāpēc, ka nav bijis rakstnieku ar drāmatiķa talantu.

 

Eglītis:

Tikpat labi varētu vaicāt, kāpēc nav radies vairāk prōzistu un romānu.

 

Jēger-Freimane:

Izcilu drāmatiķu nerodas daudz, jo īsts drāmatisks sacerējums ir koncentrētākais un askētiskākais literārās izpausmes veids. Bez tam, luga savās galējās konsekvencēs nav literārs pašmērķis kā stāsts, romāns vai dzejolis. Luga uz īstu dzīvību atmostas tikai uz skatuves. Trimdas skatuves apstākļi nav tādi, ka tie būtu spējuši dot plašāku ierosmi bagātīgai un vispusīgai, ne no kādiem apstākļiem neatkarīgai drāmatiskai literātūrai.

 

Lejiņš:

Tāpēc, ka, izņemot profesionālos teātŗus, neviens negrib maksāt autora honorārus. Diemžēl, lugu rakstnieks vēl nevar pārtikt no zila gaisa. Nupat dzirdēju frāzi: „Kāpēc man to vajadzēja darīt latviski, būtu to veicis angļu valodā – šodien būtu bagāts”. Tā ir aplama un smaga kļūda. Ne jau valoda paveŗ ceļu, bet vērtības. Vispirms jādomā par darba mākslas pilnvērtību, tad tas, kaut ar novēlošanos, atradīs ceļu arī uz pasaules atzīšanu. Mūžīgās vērtības nekad nezūd.

 

Parņickis:

Latviešiem vispār nekad nav bijusi laime lepoties ar neskaitāmiem izciliem drāmatiķiem. Un ja tādi neradās agrāk Latvijā, kādēļ lai pēkšņi notiktu brīnums? Ja grib tā pārdroši vērtēt, (kas ir mana specialitāte), tad jāsaka, ka ar Blaumani un Zīvertu viss sākās un arī beidzās.

 

Siliņš:

Mūsu drāmas literātūra vienmēr bijusi nabadzīga. Atskaitot Blaumani, Raini, Brigaderi, Zīvertu un Eglīti, mums nopietnu lugu rakstnieku nav. Pēc izceļošanas no Latvijas neviens jauns lugu rakstnieks nav radies. Iemesli tam varētu būt: daudz vieglāk jaunam rakstniekam ir publicēt kādu stāstu, dzeju krājumu vai romānu nekā redzēt savu jaunrakstīto lugu uz skatuves. Arī materiāli jaunam rakstniekam lugu rakstīšana neatmaksājas.

 

Sveilis:

Latvieši nekad nav varējuši lepoties ar lielu skaitu izcilu drāmatiķu, tāpēc trimdā esošo latviešu skaitam proporcionāli atbilst arī labu drāmatiķu skaits. Turklāt lugu rakstīšana ir financiāli mazāk pievilcīga tiem autoriem, kas var uzrakstīt labu romānu. Te pa daļai vainojami arī teātŗu ansambļi, kas neuzskata par savu pienākumu kārtot honorārus.

 

Uršteins:

Trimdā latviešiem ir radies vairāk jaunu labu lugu nekā okupētā Latvijā. Pat paši režīma kungi Rīgā vienmēr sūdzas, ka nav jaunu labu lugu. Mēs saprotam, kāpēc tādas, kas patiktu režīmam, grūti uzrakstīt. Svešumā, kur lugu rakstīšana, tāpat kā teātŗa spēlēšana, nekā neienes, apstākļi jaunu, labu lugu radīšanai ir grūti. Autori nedabū redzēt savus darbus „pie izpārdotiem namiem”; bieži nedabū nemaz redzēt paši sava darba izrādi. Bet izrāde un tās veidošanās process – mēģinājumi – ir ļoti svarīgs faktors autora augšanā.

 

F. Molnāra Spēle pilī 1950.g. iestudējums. Pēc dzirdētā „mīlas dialoga” aiz plānas sienas: Adāms, komponists (R. Mucenieks): „Mana dzīve ir izpostīta.” Manskis, lugu rakstnieks: „Nāc!... Tev jāiet gulēt.” Korts, arī lugu rakstnieks (K. Ģērmanis): „Ņem viņu līdz. Ejiet.”   A. Ridleja Spoku vilciens 1949.g. iestudējums. Stacijas priekšnieks Hodžkiss (K. Dzelde) sāk savu „Šausmu stāstu” par... spoku vilcienu, kas braucot te katru nakti... No viņa pa labi pasažieri: Ričards (R. Mucenieks), Čarlzs (O. Parņickis), Pegija (M. Damroze) un Bornes jaunkundze (H. Gobzine). Aizmugurē: Elsija (E. Siliņa).   Dž.B. Prīstlija Inspektors nāk 1949.g. iestudējums. Inspektors Guls (K. Lagzdiņš) ieradies. Pa kreisi: Ēriks Birlings (O. Uršteins); pa labi: Arturs Birlings (J. Šāberts) un Džeralds Krofts (R. Mucenieks). Visi Mērbekas latviešu teātŗa uzvedumi režisora J. Zariņa iestudējumā.

 

 

7. Mārtiņš Zīverts, mūsu īslugu meistars, saka, ka savus koncentrētos viencēlienus viegli būtu varējis izvērst par triju stundu izrādēm, tomēr izšķiries to nedarīt. Kāpēc viņa īslugas ir tik reti uzņemtas pašreizējos repertuāros? Ar ko izskaidrojams apstāklis,ka Zīverta lugas ir populārākas ārpus Amerikas?

 

Birzgalis:

Mūsu izcilā drāmatiķa Mārtiņa Zīverta lielumu un meistarību saskatu ne viņa īslugās, bet gan lielajās lugās, īslugas gan ir vieglāk izrādīt trimdas apstākļos, bet tajās nevar īsti atplaukt ne aktieris, ne arī skatītājs. Zīvertu cienī abās pusēs dzelzs aizkaram, jo viņš ir vienīgais mūsu lielais pēdējos 30 gados.

 

Eglītis:

Zīverts ir joprojām populārs un tiek daudz izrādīts arī ASV.

 

Jēger-Freimane:

Vai ir statistika, kas pierāda, ka M. Zīverta lugas ir populārākas ārpus Amerikas? Kur tas tā būtu? Varbūt Austrālijā, kur Zīvertam ir personisks kontakts? Cik zinu, Amerikā ir izradītas visas Zīverta kamerlugas. Ir tiesa, bija iestājies uz kādiem gadiem diezgan jūtams atslābums publikas interesē par Zīverta lugu izrādēm, bet pašā pēdējā laikā tā atkal atjaunojusies. Šeit izrāda abas Zīverta pēdējās lugas – Kā zaglis naktī un Kurrpurrū. (Amerikas latviešu teātŗa Vašingtonas ansamblis pašlaik iestudē Zīverta jaunāko lugu Durnā merga. Red.).

 

Lejiņš:

Mārtiņš Zīverts ir aktuāls. Zīverts ir īsts skatuviska dialoga meistars. Nopietnos teātŗa pasākumos īsie viencēlieni vispār nav populāri, jo skalda klausītāju koncentrētu psīcholoģisku viengabalainību. Patiesi, viņa viencēlieni ir tik dziļi, ka pietiktu ar vienu lugu vakarā, bet īsuma dēļ jādod otra un trešā. Nedomāju, ka tās ir populārākas ārpus Amerikas, bet gan Zīverts ir jāmācās spēlēt jaunā veidā vispār: ar lielāku technisku veiksmi un lielāku garīgu elastību. Tad arī Zīvertam netrūks pelnītās atsaucības. Un pamatā tam visam atkal darbs, darbs, darbs.

 

Parņickis:

Par Zīvertu varētu rakstīt vai veselu romānu.

Manā uztverē viņš ir un laikam paliks viens no lielākajiem latviešu drāmatiķiem. Lielākā nelaime ar Zīverta lugām ir tā, ka tās, ja tā varētu teikt, „samaitājuši” dažādi pašdarbības ansambļi. Zīverta lugas var spēlēt tikai ar labu režisoru un vēl labākiem aktieŗiem. Tad arī publikai Zīverts patiks daudz labāk. Bet noskatīties, kā diletanti „mokās” ar Zīvertu, ir diezgan skumji. Ar to es negribu teikt, ka es pats būtu lielisks Zīverta lugu tēlotājs. Nebūt nē. Zīverts man vienmēr bijis cietākais rieksts, un diez vai vispār esmu kādu no šiem riekstiem pārkodis. To es tikai piemetinu, lai man nevarētu pārmest, ka kritizēju tikai citus.

 

Siliņš:

Zīverts un Blaumanis neapšaubāmi ir mūsu izcilākie un visvairāk izrādītie rakstnieki. Ja Zīverta lugas Amerikā tiek retāk izrādītas, sevišķi pēdējā laikā, tad tam viens no iemesliem varētu būt, ka viņa filozofija mums ir mazāk tuva nekā Eiropā un Austrālijā. Domāju, ja Zīverts mazāk filozofētu un pievērstu lielāku vērību lugas uzbūvei, kā arī cilvēku savstarpējām attieksmēm, viņa darbus varētu izrādīt jebkurā cittautu teātrī ar lieliem panākumiem.

 

Sveilis:

Neņemos spriest par to, kāpēc Amerikā esošie ansambļi ir kūtri Zīverta lugu izrādīšanā, bet Austrālijā ir izrādītas visas viņa trimdā uzrakstītās lugas.

 

 

 

8. Anšlavs Eglītis ir rakstījis, ka teātrim nepieciešams krietns piemalums stilizācijas, sirreālisma un rēgainības. Vai domājat, ka mūsu pašreizējais teātris apmierina šo prasību?

 

Birzgalis:

Anšlava Eglīša domas par stilizāciju, sirreālismu un rēgainības piemalumu latviešu teātrim nāk ar lielu nokavēšanos. Savā laikā Latvijā Dailes teātrī viss tas jau tika „cauri taisīts”.

 

Eglītis:

–––––––––––––

 

Jēger-Freimane:

Neapmierina. Anšlavs Eglītis pats ir uzsācis par šo „piemalumu” rūpēties ar savu Palisādes teātŗa kopu.

 

Lejiņš:

Pilnīgi pareizi. Teātŗa mākslas burvība slēpjas fantastikā, krāsainībā, daiļumā – arī ikdienu attēlojot. Vai pašreiz teātris apmierina šīs prasības, tas daudzkārt atkarīgs no technisko apstākļu pārvarēšanas, jo Amerikā bieži atrodam nožēlojami primitīvas skatuves, protams, mūsu trimdas apstākļos. Dārgas un pilnīgākas telpas mums nav pieejamas.

 

Parņickis:

Anšlavam Eglītim ir taisnība, ka teātrim nepieciešams krietns piemalums stilizācijas. Bet tas jau nav nekas jauns. Es, piemēram, „stilizēju” vēl pavisam nesen ar Vilku Rīgā. Runājot par rēgainību, man nav īsti skaidrs, kā Eglītis to domā.

 

Siliņš:

Stilizācija, sirreālisms un rēgainība var ļoti noderēt eksperimentālo, ekspresionistisko un absurdo rakstnieku lugās. Tie var palīdzēt arī jebkuŗā reālā lugā, sevišķi, ja jānoslēpj aktieŗu nevarība. Bet tos uzskatīt par nepieciešamu būtu nepareizi. Vēl pagaidām ir pārāk daudz lugu pasaules literātūrā, kur patiesās dzīves atdarināšana lugas norisē un aktieŗu pārdzīvojumos ir lugas galvenā vērtība.

 

Sveilis:

Kāpēc gan ne, ja ansamblī ir režisori, kas mēģina atrast vispiemērotāko stilu katrai izrādāmai lugai.

 

 

9. Tā kā latviešu teātri ceļo viesizrādēs, daudz grūtību sagādā dekorāciju transports. Šīs grūtības varētu daļēji novērst, izvairoties no tradicionālajām dekorācijām; to vietā varētu lietot simboliskās un funkcionālās. Kādas ir Jūsu domas šai jautajumā?

 

Birzgalis:

Es noraidu vispārējus terminus – tradicionālas, simboliskas un funkcionālas dekorācijas. Dekorāciju uzdevums ir papildināt izrādi, t.i. dot attiecīga fona illūziju, vienalga, vai tās ir simboliskas vai funkcionālas, vai tās ir tradicionāli gleznojis gleznotājs, vai plastiski veidojis skulptors ar butaforu. Nepārdomāti runā tie, kas noliedz dekorāciju vajadzību. Nevarēšanu nevar attaisnot ar nevajadzību.

 

Eglītis:

Var atteikties arī no simboliskām dekorācijām, tērpiem un pat kustībām, lugu tikai daudzbalsīgi nolasot, kā tas notiek raidāmlugās un reizēm tiek praktizēts arī uz skatuves. Kā veidot izrādes un kādus elementus uzsvērt, nosaka inscenētāja gaume un talanta ievirze. Ceļojošais teātris ir ļoti vecs iestādījums un cīnījies ar dekorāciju pārvadāšanu jau tūkstošiem gadu.

 

Jēger-Freimane:

Domāju, ka tie mūsu teātŗi, kas ceļo, ir jau no „tradicionālajām dekorācijām” atteikusies. Varbūt šai virzienā varētu iet vel tālāk.

 

Lejiņš:

Teātŗa mākslā, ja par tādu runājam, jādod viss, kas vajadzīgs lugas idejai, nevis transportam. Tur galvas lauzīšana režisoram ar techniskiem palīgiem. Kādreiz tā ir arī kakla laušana tiem, kas no tās lietas nekā neprot.

 

Parņickis:

Es vienmēr esmu bijis tajās domās, ka latviešu teātris pārāk lielu vērību pievēra dekoratīvajam ietērpam. Tā tas bija jau Latvijā, kad visu ko varēja atļauties. Bieži vien aktieris pilnīgi pazuda kolonnās, podestos un mūros Tagadējos apstākļos, man liekas, nav ne mazākās vajadzības atkal piekraut skatuvi ar milzu dekorācijām. Šai ziņā piemērs, kā šodien vajadzētu iekārtot skatuvi, bija Anšlava Eglīša lugas Cilvēks grib spēlēt izrāde.

 

Siliņš:

Dekoratora galvenais uzdevums ir ar dekorāciju un gaismu palīdzību ļaut labāk izprast autora domas un idejas. To var panākt gan ar tradicionālām, gan ar simboliskām dekorācijām. Tradicionālās dekorācijas prasa no mākslinieka vairāk darba un mazāk izdomas; dekorāciju apmaiņai ir vajadzīgs ilgāks laiks, un pa lielākai daļai tās pārāk līdzinās jau iepriekš redzētām dekorācijām. Simboliskas dekorācijas manā uztverē ir daudz labākas: tās ir lētākas, dod režisoram un dekoratoram daudz lielāku māksliniecisku brīvību, tās viegli pārvadājamas, ātri apmaināmas un ir daudz interesantākas skatītājam.

 

Sveilis:

Šī problēma Austrālijā vairs neeksistē kā problēma, jo ar jauno gleznotāju piesaistīšanu lugas ārējā noformējuma atrisināšanai ir grūti atrast dekoratorus, kas gribētu strādāt ar gadsimta maiņas paņēmieniem.

 

Uršteins:

Dekorāciju un visa inscenējuma veidošana ir katrā atsevišķā gadījumā atkarīga no lugas un režisora idejas par izrādi. Ja luga dod režisoram pamudinājumu kaut kam jaunam, svaigam inscenējuma veidošanā, tad viņš to dara. Nav svarīgi, vai tad dekorācijas ir simboliskas, vai sastādās no reālām detaļām, vai varbūt tiek projicētas. Teātŗa mākslas pastāvēšanas laiks ir tik ilgs, ka dažādos laikmetos ir izmēģināti visdažādākie dekorāciju veidi. Protams, ka ceļojošais teātris – kādam tagad jābūt mūsu teātrim svešumā – uzliek inscenējuma ziņā jo sevišķi grūtu uzdevumu. Atrisināt to ar „uzmālētu širmīti” nav ne simboliski, ne profesionāli, bet tikai lēti un praktiski. Dekorācijai, lai cik niecīga tā būtu, jābūt saskaņā ar režisora ideju par izrādi. Dekorāciju problēma jāatrisina, izejot no šīs idejas. Ja to atrisina ērtības dēļ, tad nokļūstam atkal diletantismā.

 

Kā mēs, trīs vīri, godīgi, bez viltus Šai brīdī sniedzam rokas derībai, Tā trijas mūsu zemes sevi sargāt Un aizstāvēt lai turas vienmēr kopā Uz dzīvību un nāvi vienotas. F. Šillera Vilhelms Tells Mērbekas latviešu teātŗa 1948. g. iestudējumā. No kreisās: V. Štāls, K. Ģērmanis un O. Uršteins. Režisors – J. Zariņš.   Vilhelma Tella 1. aina. Konrāds Baumgartens (O. Parņickis): „Tell, jūs mans glābējs esat!” Tells – J. Šabērts, zvejnieks Ruodijs – P. Dumpis. „Lai brīvās valstis palīdz cita citai...” – Verners, Atinghauzes brīvkungs (K.Lagzdiņš). Pa kreisi: Baumgartens (O. Parņickis), Arnolds (O. Uršteins), Štaufachers (K. Ģērmanis). Pa labi: Valters Fürsts (V. Štāls).

V. Šekspīra Divpadsmitā nakts Mērbekas latviešu teātŗa 1946. g. uzvedumā. Režisors O. Uršteins:

„Negribēta divkauja” Olīvijas dārzā. No kreisās: Fābiāns (O. Parņickis) drošina Violu (Maigu Damrozi). Violas „pretinieks” sērs Andrejs (O. Uršteins) savukārt uzklausa sēra Tobija (K. Ģērmaņa) „mierinājumu”.   Komēdijas nobeiguma skats ar izāzēto Malvolio (K. Lagzdiņu) centrā.   Hercogs (R. Mucenieks): „Nāk grāfiene. Pa zemi staigā debess.” Olivija (H. Prince): „Mans pavēlniek, ar ko Jums varu kalpot?”